Lukjanovs: "Ceru sagaidīt izsaukumu uz izlasi!"

Ivans Lukjanovs šobrīd nav izlases spēlētājs, tomēr nenoliedzami spēlē augstā līmenī un dara to veiksmīgi, pārstāvot Polijas Ekstraklases klubu Gdaņskas „Lechia”, kas šajā sezonā atrodas krietni tuvāk augšējai daļai nekā tabulas apakšai. Ar Ivanu neviens no Latvijas medijiem sen nebija tā kārtīgi aprunājies, tāpēc nolēmu beidzot ar viņu sazināties un noskaidrot, kā tad viņam Polijā īsti veicas! Sazinājāmies latviešu valodā – lai arī Polijā Lukjanovam praktiski nav prakses, viņa latviešu valoda ir raita. Kad patraucēju Ivanu, viņš bija aizņemts, jo sazinājās ar savu mammu, tādēļ interviju nolēmu sākt ar sadzīviskiem jautājumiem, bet pēcāk, protams, ķērāmies arī pie sportiskās puses.

Ivan, ja jau runāji ar mammu, tad jautāšu – cik bieži atbrauc uz Latviju un cik bieži sazinies ar savējiem?
Braucu uz Latviju, tiklīdz man ir atvaļinājums – tas ir, divas reizes gadā, katru reizi uz trim nedēļām. Zvanu arī bieži, gandrīz katru otro dienu – gan mammai, gan tētim, kuri dzīvo atsevišķi. Ar mammu esam piešāvušies sazināties ar Skype palīdzību. Pa Skype runājos arī ar Latvijas futbolistiem-draugiem.

Un kā pats esi pieradis pie Gdaņskas? Jūties labi Polijā? Poļu valodu jau esi iemācījies?
Jā, esmu pieradis, jūtos šeit komfortabli. Zinām, kur ir labākie restorāni (smejas), pastaigājamies gar jūru, parkiem. Daudz vieglāk kļuva, kad pie manis pārcēlās sieva. Ar viņu, starp citu, apprecējāmies šī gada jūnijā. Un ar poļu valodu nav nekādu problēmu – ne tikai saprotu, bet arī pats runāju. Savukārt sieva iet uz poļu valodas kursiem.

Tātad ar treneri sazinies tikai poliski?
Jā. Nu dažreiz viņš mēģina runāt krieviski (smejas).

Ķersimies pie sportiskās puses! Cik saprotu, šosezon tu spēlē tikai un vienīgi uzbrūkošā pussarga pozīcijā? Vai tā bija trenera ideja, vai varbūt pats palūdzi?
Tā bija trenera ideja. Sākumā nedaudz pat dusmojos, bet tagad esmu pieradis. Treneris paskaidroja, ka ar maniem dotumiem vispiemērotākā ir tieši šī pozīcija un ka varu kļūt par ļoti labu pussargu. Un patiešām ar katru spēli man veicas labāk. Īpaši ņemot vērā, ka spēlējam pēc shēmas 4-5-1, lielāko pienesumu komandai dodu, spēlējot kā pussargs.

Ja mainīsi klubu vai arī „Lechia” mainīsies treneris, paliksi malējā pussarga pozīcijā vai atgriezīsies uzbrucēja pozīcijā?
Diez vai spēlēšu kā uzbrucējs, īpaši jau „Lechia”, kura izmanto 4-5-1 shēmu. Nepatīk man būt kā vienīgajam uzbrucējam, kuram reti sanāk tikt pie bumbas un kurš retāk piedalās spēlē. Bez tam man nav izvirzītajam uzbrucējam nepieciešamā „čuja”. Ja shēmā būtu divi uzbrucēji, tad vēl varētu. Taču drīzāk piepildīsies trešais variants – varētu spēlēt uzbrūkošā centra pussarga pozīcijā, kas man pašam arī vislabāk patīk. Jūtos labi, ja vairāk jāspēlē ar bumbu. Jau mans Latvijas treneris Mihails Koņevs teica un turpina atkārtot, ka uzbrūkošais pussargs ir man piemērotākā pozīcija.

Kā saproties ar treneri Kafarski?
Saprotamies ļoti viegli. Viņš man pilnībā uzticas, jo zina, ka laukumā atdodu sirdi un dvēseli. Arī treniņos smagi strādāju.

Pie kā treniņos visvairāk piestrādā? Kas laukumā vēl nesanāk un būtu slīpējams?
Šobrīd īpaši slīpēju centrējumus no laukuma malas. Un, protams, arī sitienus pa vārtiem. Tāpat treneris Kafarskis lielu uzmanību pievērš taktiskajām nodarbībām. Par mīnusiem... tā grūti pateikt, viss ir jāpieslīpē. Nevienā spēles elementā neesmu tik izcils, lai varētu kaut ko vairs netrenēt.

Pēdējā laikā tev bieži padodas rezultatīvas piespēles. Vai zini, ka šajā piespēļu ieskaitē ieņem dalītu 4. vietu Polijas čempionātā?
Nē, to nezināju, bet zinu, ka čempionātā man ir četras rezultatīvas piespēles, kausa izcīņā divas, kopā sešas. Pats neskaitu, bet treneris pateica. Tādā veidā viņš laikam mani mierināja, jo biju dusmīgs, ka nekādi neizdodas gūt vārtus. Viņš man uzreiz minēja šo statistiku par rezultatīvajām piespēlēm un vēl piemetināja – ja turpināšu tikpat labi, kā līdz šim, tad vispār varu nesist iekšā vārtus (smaida). Iespēju man nav bijis nemaz tik daudz – pēdējās divās spēlēs bija pāris iespējas, bet ir mači, kad vispār neuzsitu pa vārtiem. Tomēr kopumā spēlēju labi – arī to rezultatīvo piespēļu varēja būt vēl vairāk.

Pāris vārdos par Sergeju Kožanu. Vai arī viņam treneris uzticas? Sergejs izlaida vairākus mačus, bet tas varbūt savainojuma dēļ?
Jā, arī Kožanam treneris uzticas un nespēlēja Sergejs, tieši tā, savainojuma dēļ. Viņam ir nopietna konkurence, ir pāris aizsargi, kuri ir Polijas izlases kandidātos, bet viens no viņiem spēlē malējā aizsarga pozīcijā, kamēr Sergejs saglabā vietu pamatsastāvā kā centra aizsargs.

Par „Lechia”. Pagājušajā sezonā Polijas čempionātā ieņēmāt 8. vietu, bet šobrīd iet vēl labāk – 4. vieta, par diviem punktiem atpaliekot no vicelīderiem. Cik augstu tēmējat?
Kluba oficiālais mērķis ir tikt sešiniekā. Tad nopelnīsim arī prēmijas. Tagad esam ļoti labā formā, spēlējam labi un gribētos turpināt tādā pašā garā. Čempionāta sākumā muļķīgā veidā zaudējām punktus, bet tagad viss ir kārtībā. Mūsu pašu mērķis komandā ir uzvarēt katru nākamo maču. Kluba vadība grib, lai attīstāmies pakāpeniski – ja agrāk pret TOP3 komandām braucām, lai pacīnītos par neizšķirtu, tad tagad jau domājam par uzvaru. Tāda ir atšķirība, ja salīdzinām ar pagājušo gadu.

Nupat Varšavā ar 3:0 sasitāt vicečempioni „Legia”...
Spēle bija grūta. Gaidījām savu momentu, iesitām pirmos vārtus, un viņi salūza [rezultatīvu piespēli izdarīja tieši Ivans – aut.piez.]. Bet nevarētu teikt, ka mēs viņus sagrāvām.

Vai var tevi saukt par vienu no komandas līderiem?
Domāju, ka jā!

Neskaitot to, ka esi mainījis pozīciju, kas vēl tev individuāli ir mainījies, ja salīdzinām tavu pirmo sezonu Polijā un šo, otro?
Daudz kas mainījies saspēles ziņā. Partneri tagad ir sapratuši, uz ko esmu spējīgs un tāpēc vairāk man uzticas, piespēlē man bumbu. Un, pateicoties tam, arī pats esmu ieguvis vairāk pārliecības pār saviem spēkiem. Arī treneris tagad prasa vairāk no manis, un tas pierāda, ka esmu svarīgs komandai.

Provokatīvs jautājums – vai „Lechia” ir spēcīgāka par Latvijas vadošajiem klubiem, piemēram, par „Skonto”, „Ventspili”?
Es par to esmu pilnībā pārliecināts.

Jo?
Pavisam vienkārši – mums ir stiprāki spēlētāji, Polijas čempionātā katra spēle ir ļoti smaga, un „Lechia” progresē ar katru mēnesi. Galu galā mūsu budžets ir nesalīdzināmi lielāks - 25 miljoni zlotu, kas ir aptuveni seši miljoni eiro [precīzi 6.3 miljoni eiro – aut.piez.]. Noteikti esam spēcīgāki nekā „Skonto”.

Par līdzjutējiem Polijā. Vai mājas spēlēs atbalsts palīdz un vai nav grūti izturēt līdzjutēju spiedienu izbraukumā?
Sezonas sākumā mums bija problēmas ar Gdaņskas faniem – viņi neatbalstīja mūs, jo bija dusmīgi, ka klubs starpsezonā nepastiprinājās.

Jā, lasīju, ka viņi „streikoja”...
Jā, viņi nenāca uz spēlēm. Bet tagad viss ir kārtībā un mājās ir ļoti patīkami spēlēt. Un klubs arī sāka veikt pirkumus un tagad, piemēram, uzbrucēju ir par daudz, veseli deviņi (smejas). Izbraukuma spēlēs fani netraucē, patiesībā man pat patīk. Konkrētos viņu izkliedzienos neieklausos.

Teici, ka ir par daudz uzbrucēju. Pats gan spēlē daudz un neizlaid nevienu spēli...
Jā, uzbrucēju ir daudz – piemēram, nopirkām vienu ļoti labu uzbrucēju no Minskas „Dinamo” [Aleksandrs Sazankovs – aut.piez.], bet viņš netiek sastāvā. Tāpat gadās, ka spēlētājs gūst vārtus un izdara rezultatīvu piespēli, bet nākamajā mačā paliek uz soliņa – tas viss pierāda, cik spēcīga ir konkurence. Visi šie uzbrucēji ir arī mani konkurenti, jo tikpat labi var spēlēt kā uzbrūkoši pussargi. Žēl tikai, ka negūstu vārtus [smejas].

Cik ilgi tev vēl ir līgums ar „Lechia”? Varbūt pieļauj domu, ka pēc šīs sezonas varētu mainīt klubu?
Līgums man ir spēkā vēl šo un nākamo sezonu, tātad pusotrs gads. Protams, ka pieļauju iespēju, ka varētu mainīt klubu. Jau pirms šīs sezonas bija viens piedāvājums, bet neizdevās aizbraukt pārbaudīties – valsti gan nesaukšu, jo tagad tam nav nekādas nozīmes.

Tev ir aģents?
Nē, negribu sasaistīties ar aģentu. Pats gan visu nekārtoju – man ir viens labi pazīstams cilvēks, kurš palīdz šajos jautājumos.

Ja runājam tīri teorētiski, kurā valstī vēlētos spēlēt – Vācijā, Anglijā, Itālijā, vai kur citur?
Labprāt izmēģinātu spēkus Vācijā, jo vēlos visu pakāpeniski – Vācijā līmenis tomēr ir zemāks nekā Anglijā vai Spānijā. Daudzi no Polijas brauc uz Vāciju.

Daudziem karstais temats tagad ir Rudņevs. Vai esat sazinājušies Polijā? Vai viņa sniegums pret „Juventus” bija pārsteigums?
Un tev nebija? (smaida)

Trīs gūtie vārti bija liels šoks.
Jā, ar šo „hattrick” viņš sacēla pamatīgu troksni Polijā. Ar viņu neesam sazinājušies, la gan iedevu viņam savu numuru, kad Artjoms pārcēlās uz Poliju. Man pašam viņa numura nav. Taču vispār mums ir labas attiecības.

Kad spēlēs „Lechia” pret „Lech”, tad noteikti pārmīsiet vārdus, vai ne?
Jā, noteikti aprunāsimies. Būs patīkami atkal satikties – esam pazīstami jau kopš jaunības, kad abi vēl dzīvojām Daugavpils rajonā. Neatceros precīzi, kā tieši iepazināmies.

Labi, esam pienākuši klāt arī pēdējai tēmai – Latvijas izlasei. Vispirms jautāšu – kad pēdējo reizi tev ir zvanījis Starkovs? Varbūt kāds cits izlases treneris ir zvanījis?
Pēdējo reizi Starkovs man zvanīja, kad izsauca uz pārbaudes maču pret Dienvidkoreju. Citi treneri nav man zvanījuši.

Tas bija janvārī... Vai nekremt, ka tik sen par tevi no izlases nav bijusi interese?
Nē, nekremt. Tas ir normāli. Gribu spēlēt izlasē, bet viss ir atkarīgs no trenera.

Pret Koreju nospēlēji 25 minūtes, un tā ir tava vienīgā dalība Latvijas izlasē... Neuzskati, ka vismaz pārbaudes spēlēs tev varētu dot vairāk iespēju?
Toreiz pret Koreju biju tikko no atvaļinājuma, vispār nebiju formā... Domāju, ka esmu pelnījis savu iespēju - tagad esmu gatavs spēlēt Latvijas izlasē un palīdzēt tai.

Ja tevi izsauktu uz izlasi, kādā pozīcijā spēlētu? Uzbrūkošā pussarga?
Nezinu. Varu spēlēt jebkurā, pussarga vai uzbrucēja, pozīcijā – tas viss būtu atkarīgs no trenera un no tā, kur būtu nepieciešama mana palīdzība.

Kā vērtē Latvijas spēles ar Horvātiju un Maltu un kā prognozē mūsējo maču ar Grieķiju?
Nekomentēšu aizvadītās spēles, neesmu kompetents. Pret Grieķiju, protams, gribu, lai mēs uzvarētu, taču klāsies ļoti grūti.