Dubra: "Ja U-21 noturēsies sākumā, Francija sāks trakot"

Pagājušā gada otrs labākais aizsargs Latvijas čempionātā "Skonto" futbolists Kaspars DUBRA (20) diemžēl laukumā oficiālās spēlēs šogad nav izgājis. Sarežģītais savainojums pirms sezonas liedza pilnvērtīgi aizvadīt sagatavošanās posmu, un tikai tagad Dubra, kurš jau vienreiz spēlējis arī pieaugušo izlasē, pamazām pierod pie slodzēm un atgriežas ritmā. U-21 izlases septembra mači pret Franciju un Rumāniju viņam gan vēl mazliet par agru. Tomēr tas sarunā ar Sportacentrs.com neliedz atskatīties uz atmiņā labi palikušo cīņu pret Franciju pirms diviem gadiem U-19 sastāvā, kā arī mazliet padiskutēt par jauno futbolistu pāreju pieaugušo sportā mūsdienās.

- Tā vietā, lai šobrīd gatavotos spēlei pret Franciju, tu joprojām šajā sezonā esi bez spēļu prakses un kandidātu pulkā neiekļuvi. Pastāsti, kāpēc tik ilgi nespēlē un kāpēc tā?
- Aptuveni septiņus mēnešus neko nevarēju darīt, jo pēc magnētiskās rezonanses veikšanas ārsti pateica, ka man ir ceļgala patelāro saišu hroniskais iekaisums. Tagad jau varu trenēties, jāuzņem forma un fiziskā kondīcija. Šobrīd man rit tāds kā pirmssezonas sagatavošanās posms, un ceru, ka svētdien "Skonto" pārbaudes mačā jau atsākšu sajust spēli. Darīšu, ko varēšu, lai ātrāk atgrieztos laukumā!

- U-21 izlasei šodien gaidāma atlases cikla spēle pret Franciju (1:4). Pirms diviem gadiem pret šī vecuma Francijas valstsvienību jau spēlējāt U-19 sastāvā, toreiz guvi vārtus un arī raidīji bumbu savā cietoksnī. Kā šis mačs palicis atmiņā?
- Tā spēle bija svarīga mums un arī treneriem, jo mēs visi varējām sevi parādīt uz tā līmeņa – spējam kaut ko vai ne. Protams, Francijas izlase bija spēcīgāka, taču mēs cīnījāmies, 45. minūtē ielaidām pirmos vārtos, turējāmies labi. Pats iesitu no standartsituācijas, bet savos – bumba neveiksmīgi trāpīja man pa seju un ielēca vārtos. Tādas spēles paliek atmiņā ilgi, man it īpaši, jo tie Latvijai ir līdz šim vienīgie gūtie vārti visās vecuma grupās pret Franciju.

- Kad pretī stājas augstākās klases vienības – Francija, Itālija, Krievija utt. –, cik liels ir komandas respekts pret skaļajiem uzvārdiem sāncenšu rindās?
- Ja kāds jau pirms spēles nobīsies, nekas dižs tur nesanāks. Protams, tu saproti, ka tajās valstīs futbols un viss tam apkārt ir stiprāks nekā mums, bet laukumā tas ir jāaizmirst un jādara viss, ko vari. Tad rezultāts būs arī turpmāk.

- Šībrīža U-21 izlasē palikuši 50% to spēlētāju, kas pirms diviem gadiem U-19 sastāvā cīnījās elites raundā pret Franciju. Pretiniekiem ir 75% izmaiņu – palikuši vien pieci. Tas acīmredzot norāda, ka pārejas vecumā uz pieaugušo futbolu ne visiem izdodas izsisties un ne visi izlemj veidot profesionālu karjeru?
- Izvēle ir grūta. Latvijas futbolā spēlētājiem lielas algas nemaksā – ja gribi kaut ko sasniegt, tad jāparāda sevi te un jābrauc prom. Un daudzi saprot, ka varbūt tas nesanāks, tāpēc jāsāk mācīties. Francijā spēlētāju atlase ir lielāka, futbolistu droši vien ir vairāk nekā mums iedzīvotāju. Tāpēc tur izdzīvo vislabākie. Mums izvēle ir daudz mazāka. Daži izdara izvēli – palikt vai nepalikt profesionālajā sportā – tikai 20 gadu vecumā, kad saprot, ka futbolā īsti neiet un jāsāk domāt par nākotni. Vecāki ilgi nevar palīdzēt, un jāsāk domāt par izdzīvošanu. Katram tas ir individuāli. Manuprāt, lai kaut ko sasniegtu, jau U-21 vecumā jāspēlē vismaz Latvijas Top 4 klubos. Vai arī ārzemēs, taču tad tur jāspēlē. Bez spēļu prakses kaut ko sasniegt ir grūti.

- Sasniedzot 18 gadu robežu, daudziem cilvēkiem drīz vien jākļūst patstāvīgiem, jārūpē sev iztika. Futbolā vēl U-21 skaitās jauniešu vecums. Cik gadu robežu tu uzskati par pilngadību futbolā?
- Viss nāk ar pieredzi. 24-25 gados jābūt fiziski stipram un jāspēlē stabili, jābūt pilnībā atbildīgam par visu. Vēl 22 gadu vecumā čaļus uzskata par jaunajiem. Tad daudz ko izšķir emocijas, jo pieredze vēl nav tik liela.

- Šis gadagājums, kas patlaban veido U-21 izlasi, pirms diviem gadiem pieveica Itāliju un tika līdz pēdējai kārtai pirms U-19 finālturnīra. Vai varam teikt, ka 1990. un 1991. gadā dzimušie ir talantīgāki un konkurētspējīgāki uz Eiropas fona?
- Nezinu, vai tas ir vistalantīgākais gads, taču mēs bijām ļoti vienoti, spēlējām kā komanda, nevis individuāli. Protams, arī veiksme bija mūsu pusē, taču to nopelnījām, un jāpateicas čaļiem, ka tikām tālāk. Tas bija panākums Latvijai uz Eiropas fona, pretinieki saprata, ka mūs smejoties neapspēlēt. U-21 grupa šobrīd nav viegla, un veiksmi vajadzēs nopelnīt.

- Šīvakara spēlē favorīte būs Francija. Atceroties divus gadus veco spēli – ko varam likt pretī un kā cīnīties pret šo valsti?
- Jāiztur pirmās 20 minūtes, jo tad, ja Francijai kaut kas ilgstoši neizdodas, spēlētāji sāk trakot un zaudē prātu. Atceros, ka toreiz turējāmies līdz 45. minūtei, un franči kļuva ļoti nemierīgi, taču tad, kad sāka lidot iekšā, viņiem spēle aizgāja. Francija ir atlētiska un individuāli ļoti stipra, taču ne vienmēr darbojas vienoti kā komanda. Viņi arī varētu mūs nenovērtēt. Ja to visu panāksim, ir izredzes! Čaļiem jāsaprot, ka viņi cīnās ne tikai par sevi, bet arī Latvijas karogu un mūsu līmeni uz Eiropas fona.