Uz ārzemju futbola akadēmijām – jo ātrāk, jo labāk?

Basketbolā – Kristaps Porziņģis, Kaspars Kambala… Hokejā – Zemgus Girgensons, Rūdolfs Balcers… Un futbolā? Patiešām – kamēr abos pārējos komandu sporta veidu milžos Latvijā šo sarakstu var turpināt, sporta karalī futbolā uzreiz nevar nosaukt nevienu pašu vietējo talantu, kas padsmitnieka gados būtu devies uz ārzemēm un pēcāk izveidojis karjeru augstā līmenī. Vistuvāk tam, šķiet, bija Edgars Gauračs, kas no Rēzeknes 18 gadu vecumā devās uz itāļu “Ascoli”, vairākus gadus vēlāk būdams Latvijas pieaugušo izlasē un klubu karjerā tiekot līdz Šveices augstākajai līgai, kur svītru izaugsmes turpinājumam pārvilka smags savainojums. Tiesa, arī Edgara gadījumā karjera pēc skološanās Itālijas jauniešu futbolā nemeta līkumu Latvijas Virslīgai, no kurienes viņš vēlāk devās uz minēto Šveici.

Vai mūsu futbolisti pirms vidusskolas absolvēšanas nav gatavi gaļas mašīnai ārzemēs? Vai Latvijā par talantiem sauktie jaunieši nemaz nav īpaši pat Baltijas mērogā? Varbūt vienkārši pārāk maz mūsu jauniešu izmēģinājuši iespēju attīstīt talantu ārzemēs, lai spriestu par šī soļa pareizību? Futbola sabiedrība jau ilgus gadus diskutē par to, vai pareizais solis ir sevi vispirms apliecināt Latvijas Virslīgā, vai arī doties uz ārzemju akadēmijām pēc iespējas ātrāk, ja attiecīga iespēja ir rokas stiepiena attālumā. Latvijas U-19 izlases panākumi šī gada martā, kad jaunieši palika uzreiz aiz finālturnīra barjeras, diskusiju atdzīvināja, jo komandas kodolu veidoja ārzemēs spēlējoši futbolisti. Iespējams, tādēļ šis jautājums bija aktuāls arī plaši apspriestajās “Futbola sarunās”, kas noritēja īsi pirms LFF prezidenta vēlēšanām aprīļa beigās.

U-19 izlases līderis Bogdans Samoilovs, kurš 16 gadu vecumā pārcēlās uz Vācijas pilsētu Ķelni, savus pirmos soļus ārzemēs atceras šādi: “Teikšu godīgi – kad braucu prom no dzimtenes, es domāju, ka viss būs forši. Redz, man taču tikai 16 gadu – tagad dzīvošu viens un darīšu visu, ko gribēšu! Realitāte bija citāda – morāli nebiju gatavs tam, ka dzīve pilnībā izmainīsies. Pirmajos mēnešos bija ļoti grūti bez ģimenes, draugiem un viņu atbalsta. Sapratu, ka esmu viens pats svešā valstī un blakus neviena nav. Paveicās, ka dzīvoju internātā kopā ar čaļiem no dažādām valstīm, un droši vien arī tāpēc vāciski sāku runāt ļoti drīz. Treniņos joprojām ir visai grūti, jo treniņprocess ir pavisam citādāks nekā Latvijā – gan līmenis, gan arī temps, tehnika un vingrinājumi. Visi spēlētāji ir meistarīgi, un ir jāstrādā un jācenšas treniņos katru dienu.”

Vai Samoilovam izdosies izveidot profesionālu karjeru augstā līmenī, līdzīgi kā viņa U-19 izlases komandas biedru gadījumā vēl ir pāragri spriest. Ieklausīsimies dažādos viedokļos par to, kāds ceļš jaunajiem futbolistiem cerībā izveidot labu karjeru būtu vispareizākais. Atgādinām, ka futbolists uz ārzemēm pēc starptautiskajiem noteikumiem bez vecākiem drīkst pārcelties no 16 gadu vecuma.

Edgars Gauračs 18 gadu vecumā pārcēlās uz Itāliju, kur bija “Ascoli” dublieru kapteinis, taču galvenajā komandā oficiālās spēlēs netika laukumā. Latvijas izlasē Gauračs aizvadījis 22 spēles (Foto: Romāns Kokšarovs, f64).

Viedoklis Nr. 1 – jābrauc prom

“Ikvienam jaunietim vislabāk ir iespējami ilgi palikt ierastajā vidē – pie vecākiem un draugiem, apmeklējot vietējo skolu. Tomēr, ja runa ir par profesionālo futbolu Latvijā, tad jāsecina, ka svarīgākie priekšnosacījumi, lai iegūtu labu futbola izglītību, šeit nav pieejami. Pēdējo gadu laikā apstākļi ir uzlabojušies, taču vēl ne tuvu nav augstā līmenī, kāds ir citviet Eiropā, un neviens ar esošo situāciju nedrīkstētu būt apmierināts. Runa ir par infrastruktūru un jauniešu treneru līmeni. Kamēr šie divi aspekti nav vienā līmenī ar Rietumeiropas un Skandināvijas valstīm, es teiktu – jaunajiem futbolistiem jādodas prom ātri vien,” domās dalās bijušais Latvijas futbola Virslīgas vadītājs, šobrīd futbola aģents Olivers Šlēgls (Oliver Schlegl). “Vai tie ir 16 vai 17 gadi – jāskatās, cik nobriedis ir spēlētājs. Šajā vecumā lēmums doties uz ārzemēm ir milzīgs solis uz priekšu, un to nedrīkst nenovērtēt. Ja futbolists nav gatavs pamest draugus un vecākus un ja vēl nav nobriedusi personība, tad šo soli spert gan vēl nevajag.”

Latvijā dzīvojošais vācu futbola aģents uzskaita priekšrocības un trūkumus, kas jaunu futbolistu sagaida, piemēram, Vācijas futbola klubu akadēmijās: “Spēlētāju izmitināšana, sportiskam režīmam pakārtota ēdināšana, uzraudzība mācībās, psiholoģiskā palīdzība – īsi sakot, gatavošana profesionālai karjerai. Futbols Baltijā no tā ir ļoti tālu, tāpēc, manuprāt, agri pamest Latvijas futbolu spēlētāja izaugsmei nāk par labu. Vācijā jauniešu akadēmijās ir 8-9 treniņi nedēļā augstā līmenī arī ziemā uz lielā laukuma hallēs. Savukārt trūkums ir jau pieminētā ierastās vides pamešana, lai jau agros gados iemācītos daudz jauna. Tostarp jaunu valodu un mentalitāti, kā arī pašu futbolu spēles tempa un taktiskās izpratnes ziņā. Atšķirība starp Latviju ir milzīga. Iespēja vēlāk spēlēt augstā līmenī noteikti aug, apgūstot futbola pamatus ārzemēs. Protams, garantiju futbolā nav, jo sava loma ir arī citiem aspektiem – jāizvairās no savainojumiem, jāspēj īstajā brīdī demonstrēt labāko sniegumu utt. Taču pat sliktākajā gadījumā, ja profesionālā karjera ārzemēs neizdotos, dažos tur pavadītajos gados iegūto spēlētājs nepazaudētu. Tad Latvijas Virslīga iegūtu futbolistu, kurš jaunībā iemācījies daudz vairāk nekā vienaudži šeit.”

Šlēgls piekrīt, ka mūsu valsts reputācija futbola aprindās patlaban nepalīdz iekārtot spēlētājus ārvalstu klubos. Runa ir arī par jauniešu futbolu: “Vienalga, par kuru valsti ir runa – neviens atplestām rokām negaida talantīgu latvieti. Attieksme pret viņu būs tāda pati, kā pret jebkuru citu, un, ja vietējie spēlētāji izrādīsies labāki, tad diezgan ātri klubs nonāks pie secinājuma, ka šis spēlētājs nav vajadzīgs un var doties prom. Iespējams, ka tā tas bijis ar daudziem, kas jaunībā devušies uz ārzemēm un tur neko nav sasnieguši. Eiropas futbola kartē Baltija ir visai tukša vieta, un tribīnēs skauti no Rietumeiropas ir reti, ja vien nav U-17 vai U-19 kvalifikācijas turnīri. Latvijas spēlētāju atpazīstamība ārvalstīs ir vienlīdzīga nullei. Skandināvu vai Balkānu valstu spēlētāju aģentiem nav papildus jānodarbojas ar mārketingu, lai spēlētājs nokļūtu skautu blociņos. Pats esmu piedzīvojis situācijas, kad Latvijas futbolists ir mazliet labāks par, piemēram, spēlētāju no “Maribor”, taču latvieša izredzes tikt pie līguma tāpat ir vājas, jo viņa dzimtenei diemžēl nav labas reputācijas, kamēr par Mariboras akadēmijas kvalitāti zināms visiem.” Turklāt teikšana, protams, ir arī futbolista klubam. Ja tas vēlas ievērojami nopelnīt ar jaunā spēlētāja pāreju, bieži vien visām izredzēm var tikt pārvilkts krusts. Vācijas klubi konkurētspējīgu jaunieti no citas vietējās komandas var piesaistīt par aptuveni 30 tūkstošiem eiro. Lai kāds klubs izdotu vairāk par vienaudzi no Latvijas, talantam jābūt krietni vien lielākam par tiem, kas pieejami iekšzemē.

Novērtējot jauno futbolistu meistarību, Šlēglam acīs iekrituši pāris futbola elementi, kuriem Latvijā acīmredzot netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība: “Piemēram, ja paskatās uz FS Metta, kas, manuprāt, ir labākā futbola akadēmija Baltijā, tad redzams, ka jaunie futbolisti zina, kā tehniski pareizi rīkoties ar bumbu un ko ar to iesākt. Tomēr deficīti ir uzskatāmi tad, kad viņiem bumbas nav – šajā aspektā no vienaudžiem Rietumeiropā atpaliekam visvairāk. Taktiski pareizi rīkoties, kad bumba ir pretiniekam, kad jāveic presings un jāierobežo pretspēlētāja rīcības iespējas – šajā ziņā ārzemēs jaunieši tiek izglītoti augstākā līmenī. Ja tuvākajos gados te izdotos novērst atpalicību, tiktu sperts liels solis uz priekšu kopējā līmenī.”

Olivers uzskata, ka Latvijas futbola jaunatnes sagatavotības sistēmā jāveic radikālas pārmaiņas un jānodala divas kategorijas – sagatavotību līdz 15 gadu vecumam un pēc tam. Pirmajā gadījumā jāizveido stratēģiski izvietoti reģionālie atbalsta punkti, savukārt, jauniešiem kļūstot vecākiem, tos jāpulcē vienuviet Rīgā, kur LFF akadēmijā būtu pieejami apstākļi, kādi ir arī Rietumeiropas akadēmijās: “Līdz 15 gadu vecumam jaunieši trenētos savās komandās, taču talantīgākie 2-4 reizes nedēļā reģionālajos atbalsta punktos par brīvu saņemtu papildus treniņus. Sākotnēji šajos punktos jāstrādā ārzemju speciālistam un ambiciozam vietējam trenerim, kurš mācītos un vēlāk varētu pārņemt atbalsta punkta darbību, ieskaitot dokumentāciju. Infrastruktūras prasības – labs treniņlaukums, kuru apjumt ar kupolu aukstajos mēnešos, lai treniņu kvalitāte nezustu.

Savukārt no 15 līdz 19 gadu vecumam LFF akadēmijai jāstrādā tāpat kā Bundeslīgas klubu akadēmijām. Profesionāla infrastruktūra, ārzemju un vietējie treneri, pārtika, psiholoģija – viss kā Rietumeiropā. Tieši šāds koncepts tika izstrādāts Islandē. Pirms 5-6 gadiem to uzsāka arī Luksemburga, kur redzami pirmie augļi – jau 17 spēlētāju ir lielos klubos Rietumeiropā. Labākie spēlētāji savā vecumā dienu dienā augstā līmenī trenētos kopā, ietu vidusskolā, dzīvotu internātā, savukārt no piektdienas atgrieztos savā klubā, kur aizvadītu spēles vietējā jaunatnes čempionātā. Tomēr svarīgi, lai akadēmijas audzēkņi regulāri varētu mēroties spēkiem ar ārzemju vienaudžiem, tāpēc jāorganizē braucieni uz ārzemēm vai jāuzņem ārvalstu akadēmijas Rīgā. Un nevis Igaunijas, Lietuvas vai Baltkrievijas komandas, bet gan Vācijas, Anglijas un Francijas. Tikai tad jaunie iemācītos visvairāk. Attiecīgi būtu jāsaskaņo spēļu kalendārs, lai šie braucieni nepārklātos ar jaunatnes klubu spēlēm Latvijā. Arī Islandē un Luksemburgā sākotnēji klubi bija skeptiski, taču pēc kāda laika tie saprata, ka runa ir par futbola kvalitātes celšanu valstī. Ja viņu spēlētāji saņem iespējami labāko futbola izglītību, par labu tas nāk visiem.”

Antons Kurakins trīs gadus bija Glāzgovas “Celtic” sistēmā, vēlāk atgriežoties Latvijā un neregulāri tiekot saukts uz Latvijas izlasi (Foto: Romāns Kokšarovs, f64).

Viedoklis Nr. 2 – vispirms sevi jāapliecina Virslīgā

Citās domās ir bijušais sporta žurnālists un “Skonto” sporta direktors Askolds Uldriķis, kura dēls Roberts bijis pārbaudēs dažādos klubos Vācijā, Austrijā, Itālijā un Anglijā, tomēr joprojām spēlē Latvijas Virslīgā RFS rindās un nesen guva pirmos vārtus arī lielajā izlasē: “Joprojām uzskatu, ka vismaz līdz 18 gadu vecumam viennozīmīgi nevajag braukt uz ārzemēm. To parāda arī iepriekšējie piemēri. Vairāki čaļi ir braukuši uz Glāzgovas “Rangers”, tāpat uz Zviedriju aizbrauca vesela delegācija perspektīvu puišu. Edgaram Gauračam pēc “Ascoli” vismaz sanāca karjera, taču domāju, ka tā būtu bijusi spožāka, atceroties, kāds viņš jaunībā bija talants. Pat 12 gadu vecumā ir braukuši, kā Jāņa Dreimaņa mazdēls Brets Dreimanis ar visu ģimeni. Līderis toreiz savā komandā, taču tagad vairs netiek pat sava vecuma izlasē. Skaidrs, ka svarīgi ir vairāki aspekti, taču arī svaigākie piemēri parāda… Tas pats [Andrejs] Cigaņiks – uzskatu, ka neapšaubāmi talantīgākais futbolists, kāds mums bijis no 1996.-2000. gadā dzimušajiem. Kur viņš ir tagad? Leverkūzenei vairs nebija vajadzīgs, tagad bija sezona Vācijas 5. līgā… Redzēsim, kas notiks ar tiem, kas pēdējā laikā masveidā aizbraukuši uz akadēmijām. Skaidrs, ka pēc akadēmijas viņi nespēlēs “Zenit”, “Schalke” vai “Sampdoria” pirmajās komandās. Būs jāmeklē cits ceļš, kas, visticamāk, vedīs caur spēlēšanu trešajās un ceturtajās līgās. Vai arī atgriezties Latvijā, kur viņiem arī neviens negarantēs vietu sastāvā. Šaubos, ka Cigaņiks spēlētu vadošo Virslīgas klubu pamatsastāvos.”

Lai arī ārzemju akadēmijās ir nenoliedzami labāki priekšnoteikumi, lai visu gadu kvalitatīvi trenētos, Uldriķis lielāku vērību pievērš negatīvajiem aspektiem: “Galvenais apstāklis ir apkārtējā vide – ja jaunietis nejūtas ērti, sākas mentālas problēmas, kas var rezultēties fiziskās traumās. Varbūt spēlētājs tur, viens pats būdams, ir nomākts. Divas stundas notrenējas, bet astoņas dara kaut ko citu. Varbūt nav draugu, jo ir valodas barjera. Psiholoģiski var kļūt vēl vājāks nekā bija šeit, jo arī ārzemju skolā ir sarežģīti. Par to, ka ārzemēs ir labāki treneri… To jau var kompensēt arī uz vietas. Roberts brīvajā laikā no savas algas maksā hokeja izlases fiziskās sagatavotības trenerim Ērikam Visockim, kurš ar viņu strādā un palīdz novērst trūkumus. Nav jau teikts, ka ārzemēs viņam būtu individuālie treniņi un treneri, masieri un fizioterapeiti, kādus viņš te var noorganizēt tepat. Uzskatu, ka vispirms par kaut ko ir jākļūst Virslīgā, un tad jāskatās uz ārzemēm.”

“Visi labākie, kas mums ir, ir izauguši tepat. Skaidrs, ka arī Latvijā ir daudz problēmu. Šogad beidzot ir uztaisīts laba līmeņa U-18 čempionāts, kur visi spēcīgākie spēlē vienā grupā un visas spēles ir sīvas. Tajā pašā laikā dublieru čempionātā rezultāti ir 11:1, 10:2 – šādas spēles jauniešu izaugsmei ir pilnīgi bezjēdzīgas. Turklāt klubos praktiski nenotiek individuālais darbs – ja notiek, tad reti un pavājā līmenī. [Aleksandra] Starkova un [Mariana] Pahara piemērs – viņi brīvdienās trenējās individuāli, tāpat vēlāk tas bija ar Māri [Verpakovski], un redzam, ko viņi sasniedza. Abi atzīst, ka bez individuālā darba viņi ne tuvu nebūtu paveikuši to, kas izdevās. Taču daudzos klubos individuālajam darbam netiek pievērsta uzmanība – komanda notrenējas, un viss,” Uldriķis uzskaita, ko būtu iespējams uzlabot Latvijas apstākļos. “Un arī mazajiem klubiem nevajag baidīties sūtīt labākos spēlētājus uz vietējām akadēmijām – ar kuru nu ir labāks kontakts. Ja Ikaunieki būtu palikuši Kuldīgā līdz 16 gadu vecumam, tad Kuldīga būtu vinnējusi jaunatnes čempionātus, taču no abiem brāļiem profesionāļi nebūtu iznākuši. Un joprojām ir daudz komandu, kas negrib dot prom savu līderi, jo uzreiz nokritīs komandas līmenis un nebūs rezultātu. Taču tādējādi tiek čakarēta cilvēka karjera.”

Pēc Askolda domām, daļa vainas par talantīgo jauniešu raušanos uz ārzemēm jāuzņemas vietējiem klubiem, kas, tiecoties pēc ātriem panākumiem, pašu izaudzinātajiem jauniešiem spēles laiku neatvēl: “Jaunie bieži neredz vietu Virslīgas klubos. Piemēram, Skandināvijā ir lokālpatriotisms un liels uzsvars tiek likts uz vietējiem jauniešiem. Klubs priecājas, ja ir kāds 17-18 gadus vecs spēlētājs, kuram visi līdzjutēji var cerīgi sekot līdzi. Mums klubi nav tendēti uz to, lai izaudzinātu savējos. Labi, Ventspils gandrīz mākslīgi lika sastāvā Koļesovu, bet tā viņš izauga līdz izlases līmenim. Tomēr tādu piemēru ir ļoti maz – labāk [klubi] paņem viduvēju leģionāru, kuram samaksā tikpat, cik vietējam, un viņš ir plus mīnus arī tāds pats, kā pārējie. Galvenais ir ieņemt 3.-5. vietu tabulā, izcīnīt kārtējo 1:0 uzvaru un būt laimīgiem par to, nevis skatīties tālredzīgāk. Latvijas futbolistu audzināšanas jautājums klubiem ir diezgan svešs, un jaunie to jūt. [Marko] Regža iesita hat-trick U-19 izlases Elites raundā, bet RFS viņa bieži nav pat pieteikumā. Tas taču nav normāli, ka viņam jāspēlē dublieros 19 gadu vecumā, kamēr viņa vietā spēlē kaut kādi ārzemnieki vai paveci vietējie. Turklāt izskatās, ka klubi arī turpina iet pretējā virzienā, vēloties palielināt leģionāru kvotu.”

Uldriķis piemin to, ka arī lietuviešiem nav neviena piemēra, kas pēc aizbraukšanas uz ārzemju akadēmiju būtu izaudzis par augstas klases futbolistu, lai gan arī kaimiņiem netrūkst talantu, kas laimi ārzemēs meklējuši jau agros gados. Tiesa, kāpēc tas izdodas citu sporta veidu pārstāvjiem, paliek līdz galam neatbildēts jautājums – tātad neveiksmes nevar norakstīt to, ka latviešu jaunieši psiholoģiski nav gatavi būt konkurētspējīgi ārvalstīs. “Arī es to nesaprotu. Esmu runājis ar basketbola aģentu Artūru Kalnīti, kurš teica, ka Robertam taču jābrauc uz ārzemēm. Bet neviens futbolists tur nav noturējies! Varbūt, piemēram, hokejā sistēma nav tik spēcīga kā futbolā – vietējais hokeja čempionāts meistarības ziņā tomēr ir vēl klasi zemāks par futbola Virslīgu, kur vismaz jāspēlē pret profesionāļiem, kas dienu dienā trenējas. Patiešām esmu par šo jautājumu domājis – redz, islandieši ir kaujinieciskāki un viņiem ārzemēs viss izdodas, kamēr Jānis Ikaunieks aizbrauc uz Mecu, kāds melnais viņu pagrūž malā, un Jānis sarāvies īsti nevar neko atbildēt. Viss atkarīgs no apstākļiem, kādos nonāc. Latvijā jau vienmēr ir komforta zona, kamēr citur neizturi bieži spiedienu un panīksti,” prāto Uldriķis.

Tāpat arī salīdzināt ar padsmit gadu veciem notikumiem, kad Latvijas labākie futbolisti pa taisno tika atzīstama līmeņa klubos, kur arī spēlēja regulāri, nav korekti, ņemot vērā futbola attīstību pēdējos gados. “Reizēm jau mums šķiet – [Marians] Pahars aizbrauca uz “Southampton”, [Igors] Stepanovs uz “Arsenal”, taču jāsaprot, ka futbols ir mainījies. Tagad futbolā apgrozās pavisam citas naudas, un lielajās līgās nokļūt vairs nav tik vienkārši. Lai kāds spēlētājs tagad no Latvijas aizbrauktu uz “Arsenal”? Nereāli. Valērijam Šabalam lēciens uz Beļģiju jau bija par augstu, līdzīgi arī Jānim Ikauniekam, kurš gan vismaz nedaudz Francijā uzspēlēja. Atliek tēmēt uz Ungāriju, Poliju – [Artjoma] Rudņeva ceļš bija ideāls, jo katrā līmenī viņš bija labākais, un tad pakāpeniski nāca nākamais. Un, manuprāt, pirmais solis ir būt labākajam kaut vai U-21 izlasē, ja ne Virslīgā, un tad var veikt nākamo soli ārzemēs.”

Bijušais U-21 izlases kapteinis Artūrs Vaičulis 18 gadu vecumā skolojās Glāzgovas “Rangers”, taču profesionālo futbolu meta pie malas 26 gadu vecumā (Foto: Romāns Kokšarovs, f64).

Viedoklis Nr. 3 – jābrauc, ja ir psiholoģiski gatavs un tiek kvalitatīvā akadēmijā

“Nevar viennozīmīgi pateikt, ka noteikti jābrauc vai nav jābrauc. Svarīgi ir – uz kurieni? Pat lielajās valstīs var patrāpīties klubā, kur gatavība attīstīt jaunos futbolistus nebūs augsta, kamēr kādā šķietami ne-futbola valstī var atrasties lieliska akadēmija,” domās dalās bijušais futbola aģents Dmitrijs Hohlovs, kurš līdz pavasarim bija baltkrievu kluba Soļigorskas “Shakhter” sporta direktors. “Pašmērķis nedrīkst būt – braukt prom par katru cenu. Galvenais ir gūt izaugsmi kā futbolistam. Skaidrs, ka Vācija, Anglija, Itālija un vēl dažas valstis šobrīd jaunos futbolistus sagatavo prasmīgāk nekā Baltijā. Diemžēl Latvijā nav funkcionējošas sistēmas, ko parāda arī izlašu rezultāti un labāko spēlētāju pārstāvētie klubi. Ir futbola skolas, kas strādā labāk nekā citas, taču kopējās sistēmas nav. Ja 16 gados ir iespēja aizbraukt uz futbola valsti un klubu, kurš prot strādāt ar jauniešiem – esmu 100% par to, lai šis futbolists brauktu prom. Skaidrs, ka tā nebūs garantija, lai kļūtu par profesionālu futbolistu. Ir arī piemēri, kad aizbrauc uz ārzemēm 16 gados, bet pēc trim gadiem spēlē Latvijas 1. līgā.”

“Nereti gadās, ka jauna futbolista pārejā vairāk ir ieinteresēts viņa aģents, nevis pats puika. Arī vecāki vēlas tikai labu, taču nenovērtē kopbildi objektīvi. Saredz, ka dēls būs nākamais Mesi, bet neko citu. Ja aģents un vecāki visu laiku saka, lai brauc, taču pats jaunietis psiholoģiski nav gatavs un pārliecināts... Skaidrs, ka pirms aizbraukšanas nav iespējams paredzēt, kā viss izvērtīsies. Taču spēlētājam ir jāapzinās – grūtības būs, bet ar tām var tikt galā. Jāsaprot, ka ir arī gadījumi, kad perspektīvs spēlētājs psiholoģiski ir gatavs, taču aizbrauc uz ārzemēm un drīz vien beidz spēlēt futbolu. Vai nu neiztur konkurenci, pārstāj attīstīties fizioloģiski, gadās traumas vai ir kādi citi iemesli. Nevajag aizmirst, ka futbolā par sliktu sniegumu nevienu nesitīs nost. Jā, var zaudēt pāris gadus mācībās, taču dzīve nebeidzas, ja neizdodas kļūst par profesionālu sportistu, ja arī viss darīts pareizi – svarīgi ir izaugt par kārtīgu cilvēku. Dzīve tad tikai sākas. Neizdevās ārzemēs? Nekas, vari braukt mājās un atsākt visu te, bet vismaz būsi mēģinājis,” uzskata Hohlovs.

Runājot par šībrīža jaunatnes sistēmas trūkumiem Latvijā, Hohlovs izceļ divus punktus: “Skaidrs, ka infrastruktūra ir vāja – atceries, vēl nesen bija runa par to, ka pat izlasei var nākties mājas spēles aizvadīt ārzemēs. Valstī ir tikai divas manēžas, un tur apstākļi nav ne tuvu tādi kā, piemēram, Marijampolē. Bērni ir spiesti halles laukumu dalīt – nezinu, cik – desmit daļās, lai visi ziemas mēnešos tiktu patrenēties. Nenormāli! Otra lieta – menedžments. Ar to domāju ne tikai trenerus, bet arī menedžerus jeb cilvēkus, kas sporta skolās spējīgi piesaistīt jaunus bērnus un organizēt visu tā, lai bērniem būtu interesanti. Treneri bieži domā – vakar vēl spēlēju, bet šodien jau trenēšu. Tā nav garantijas, ka tāpēc vien sanāks jēdzīgs speciālists. Esmu saticis vairākus trenerus, kuri saka – mācīties neiešu, jo trenēšanas prasmes vai nu ir dotas vai nav. Dzīvot 21. gadsimtā un tā domāt? Ir ļoti daudz, ko vai nu tu zini vai nezini. Cilvēka fizioloģija – zināšanas par to nav dotas, bet gan jāiemācās. Bērna organisma darbība pie dažādām slodzēm arī ir jākontrolē. Nevar 13 gadu vecumā visiem likt vienas slodzes, jo bērni attīstās dažādā ātrumā. Ja treneris to nesaprot, tad šie jaunieši tiek nokauti – un brīnāmies, ka 14-15 gadus veciem spēlētājiem ir tādas traumas, kādas ierasti redzēt profesionāļiem 30 gados. Spriežu tikai pēc saviem novērojumiem – problēmas ar jaunatnes treneru kvalitāti pastāv. Ārzemju klubi jau arī zina, ka Latvijas jaunatnes futbola sistēma nav izcila. Ja spēlētājs ir interesants 16 gadu vecumā, tad negribēs gaidīt vēl pāris gadus, kamēr viņš var arī kļūt sliktāks.”

Hohlovs arī ievērojis interesantu iezīmi, kad Latvijas futbolam retu reizi izdodas gūt panākumus – vienalga, vai tas būtu pieaugušo vai jauniešu līmenī: “U-19 izlase nesen izcīnīja labu rezultātu, un uzreiz tas tiek pasniegts kā sistēmas nopelns, lai norādītu, ka viss ir kārtībā. Ja tā būtu sistēma, tad šādi panākumi būtu regulāri, nevis kāds laiku pa laikam izšautu. 2009. gadā, kad “Ventspils” sasniedza Eiropas līgas grupu turnīru, mēs neteicām, ka ar Latvijas futbola klubiem viss ir lieliski. Neviens cits taču nav nonācis pat tuvumā grupu turnīram. Ventspilī lielu naudu no sava maka ieguldīja [Jurijs] Bespalovs. Tāpat kā 2004. gadā, kad izlase tika Eiropas čempionātā, lielākoties tas bija [Gunta] Indriksona uzturētās “Skonto” sistēmas nopelns. Atsevišķu cilvēku bizness, nevis sistēmas augļi.”

Hohlovs piekrīt, ka nepalaist spēlētāju uz ārzemēm 16 gados, bet nogaidīt, lai tas attīstas un sevi pierāda Virslīgā, ir riskants scenārijs klubiem: “Klubi ir ieinteresēti nopelnīt naudu. Nav teikts, ka par perspektīvu 16 gadus vecu futbolistu klubs saņems lielu naudu. Ja tas pats spēlētājs 18 gados kļūs par līgas labāko spēlētāju, tad varbūt pārdos, piemēram, uz Krieviju, kas gan nenozīmē, ka tas nāks par labu spēlētāja izaugsmei. Vienā gadījumā runa ir par reglamentētu kompensāciju, ja spēlētājam vēl nav profesionālā līguma, bet otrā – jau par transfēra summu. Tomēr cik mums ir bijuši gadījumu, kad 18 gados spēlētājs ir labākais Virslīgā? [Valērijs] Šabala, [Artūrs] Karašausks, taču kur viņi ir tagad? Turklāt viņi kā uzbrucēji ir karstākā prece futbolā. Un, ja spēlētājs progresē lēnāk, tad 23 gados viņu droši vien ņems poļi, ungāri vai čehi, kas neko daudz nebūs gatavi maksāt. Ja tad kāds galdā liks sešciparu summu, tad klubam tas būs liels panākums. Klubu domu gājienā bieži vien loģiku var nemeklēt. Saprotams, ka par pašu izaudzinātu spēlētāju gribas saņemt pēc iespējas vairāk naudas, taču lielie klubi, kuri var atļauties maksāt kaut vai 150 tūkstošus eiro, naudu prot skaitīt vēl labāk. Atceros, kā Artūrs Zjuzins 18 gadu vecumā nospēlēja sezonu kā “Ventspils” kapteinis un aizbrauca uz Romas “Lazio” pārbaudē. Itāļi piedāvāja 20 tūkstošus uzreiz, vēl 50, kad debitēs A sērijā, un vēl pa 50, kad nospēlēs pirmās 25 un 50 spēles. Liels klubs saprot, ka ar izdotiem 20 tūkstošiem riska nav nekāda. Taču uzreiz lielu naudu par neko nedos! Tāds pats variants, kā Zjuzina gadījumā, sarunās ar ārzemju klubiem ir reāls arī šodien, taču pārdot kādu uzreiz pa lielu summu ir ļoti grūti.”

Lai arī Hohlovs vairākkārt sarunas gaitā atzīmēja, ka Latvijā īsti nav iedarbīga sistēma jauno spēlētāju audzināšanā, viņš vienlaicīgi aicina futbola līdzjutējus būt pacietīgiem: “Mums jau ir ierasts izveidot kādu attīstības programmu 10 gadiem, bet pēc trijiem secināt, ka rezultātu nav un jāveido jauna programma. Vācieši taču arī savu sistēmu neizveidoja gada laikā. Vajadzīgs laiks, lai rastos infrastruktūra – un ir redzams, ka vismaz mākslīgie laukumi tiek celti arvien vairāk. Ja tādi laukumi būtu manā bērnībā, es tajos vien dzīvotu. Šobrīd ļoti trūkst manēžu – kā minimums, vienai ar tribīnēm jābūt galvaspilsētā, taču vēlams arī Kurzemē un Daugavpilī. Arī menedžmentā parādās gados jauni cilvēki, kas piedalās dažādos kursos, uz kuriem brauc ārzemju speciālisti. Agrāk tas bija krietni grūtāk realizējams, bet tagad ir vienkāršāk, ja vien ir vēlēšanās. Jāpilnveido sistēma un jādod tai laiks, ticot, ka rezultāti būs, nevis jāmet viss malā pēc pirmās neveiksmes. Vienmēr būs kritiķi, kas teiks, ka viss ir nepareizi, taču tiem, kas strādā federācijā, šī sistēma par spīti tam ir jāizstrādā un jāvirza uz priekšu. Un kāpēc gan nepiesaistīt kādu speciālistu no ārzemēm un izdot viņa algai lielāku naudu, taču, lai viņš šo jaunatnes sistēmu veido un kontrolē, jo citur jau to ir veiksmīgi darījis!”