Zvani un tikšanās ar prezidentu: kā Latvijas izlase cīnījās par trenera palikšanu

- Sezona tev beidzās pirms astoņām dienām. Kā šo laiku pavadīji?
- Ar ģimeni uz piecām dienām biju atvaļinājumā Grieķijā. Tas bija vienīgais brīdis, kad varēja kaut kur aizbraukt atpūsties, arī ģimenei – vairāk gribēju aizvest atpūsties tieši viņus nekā sevi. Pa drusciņai esmu strādājis trenažieru zālē, lai būtu formā, bet tad jau redzēs, vai gatavošos Baltijas kausa spēlei vai ne. Uzreiz pēc čempionāta beigām ceļgalam uztaisīju plazmu, un ir vajadzīga atpūta divas trīs nedēļas, lai viss nomierinātos un es būtu gatavs nākamajam solim, ja vajadzēs braukt uz [kluba] treniņnometni – lai nekas nesāpētu un varētu normāli trenēties un spēlēt. Šobrīd spēlēm vairāk neesmu gatavs, nekā esmu, bet vēl redzēsim – lēmums vēl nav pieņemts, treneri ar mediķiem vēl strādā.

- Ceļgalam ir pārslodze vai savainojums?
- Pārslodze. Vēl pirms desmit gadiem bija trauma, un no vienas puses implantam saite ir 100% normāla, bet no otras puses saite ir par 50% vājāka. Saitei vajag atpūtu, jāpastrādā ar to trenažieru zālē. Jau ilgu laiku ar to mokos – sāp jau gadu. Tagad ir īstais brīdis, kad varu paņemt dažu nedēļu pauzi, lai viss būtu kārtībā.

- Ar Gdiņas "Arka" izkritāt no līgas – kā uz to reaģēja fani, vadība?
- Daudzi jau zina, kā Polijā ar to visu ir. Varbūt redzējāt, kā bija pēc izkrišanas no 2. līgas, kad fani pēc pēdējā mača pieprasīja no spēlētājiem atpakaļ kreklus – ja ne, tad piekausim. Mums tik brutāli nebija, bet pateica, lai tie, kuri negrib spēlēt šajā klubā, iet uz vienu vietu. Emocijās var pateikt nepatīkamus vārdus – labāk nolaist galvu lejā un neteikt neko pretī, jo tas situāciju var tikai pasliktināt. No vadības lielu emociju vai skaļu vārdu nebija, tikai pateica, ka nākamgad grib atgriezties Ekstraklasē, tādēļ grib iespējami saglabāt komandu.

Priekšpēdējā kārtā Vladislavs Gutkovskis ar vārtu guvumu pārņēma vadību pret savu pirmo ārzemju klubu "Termalica", tomēr beigās mājās zaudējums ar 2:3 un garantēta izkrišana. Pussezonā viņam 16 spēlēs 4+1. Foto: arka.gdynia.pl

Vladislavs Gutkovskis pēc izkrišanas no Ekstraklases uzklausa fanu emocijas. 15 tūkstošu vietu ietilpīgajā Gdiņas stadionā vidējā apmeklētība šosezon bija 10.6 tūkstoši. Foto: arka.gdynia.pl

- Vēl pirms pēdējās spēles klubs paziņoja, ka septiņi spēlētāji komandā nepaliks. Tevis tajā sarakstā nebija – kāda ir tava situācija?
- Tagad esmu brīvais aģents – kontraktā bija punkts, ka izkrišanas gadījumā līgums uzreiz beidzas. Protams, ļoti gribēju, lai mēs paliktu, jo man tur ļoti patika atmosfēra – vispār dzīve kā tāda. Pa tiem 3-4 mēnešiem, kurus tur pavadīju, tiešām sajutu, ka gribētu tur palikt. Tagad rit pārrunas. Viņi man piedāvā jaunu līgumu, bet viss nav tik viegli, jo komandai vēl nav trenera. Gaidu informāciju, kurš būs nākamais treneris un kāds būs sastāvs, lai redzētu, ka tas mērķis atgriezties Ekstraklasē ir pilnīgi reāls, nevis būs tikai runas, es parakstīšu līgumu, bet kaut ko izdarīt patiesībā būs grūti.

- Ja redzēsi, ka jums būs stipra komanda un būsiet starp favorītiem, labprāt gadu pavadītu arī 1. līgā? Vai nevēlies nolaist latiņu zem Ekstraklases?
- Tas ir grūts jautājums. Jau drusciņ skatos nākotnē, jo šis gads manai karjerai var būt nozīmīgs. Man jau ir 31 gads, ir jāieskatās pasē. Ja neizdosies izcīnīt ceļazīmi, tad 32 gados man jau būs grūtāk atgriezties tajā pašā Ekstraklasē. Domāju, ka tagad man varētu būt labāki piedāvājumi, nekā tas būs pēc gada, ja ar klubu neizdosies atgriezties. Tādēļ ir tāda 50%-50% situācija. Ir palicis sarūgtinājums par izkrišanu un gribas paņemt uz sevi, palīdzēt atgriezties Ekstraklasē, bet grūti teikt, kāda būs situācija. Var, piemēram, parakstīt ilgāku līgumu un darīt visu, lai tiktu atpakaļ, bet var arī meklēt ko jaunu.

- Cik daudz variantu tev bija ziemā, kad izvēlējies Gdiņu?
- Tādi nopietni piedāvājumi bija trīs – Gdiņas "Arka", Azerbaidžānas "Sabah" un Krakovas "Wieczysta" no 1. līgas, kas vakar uzvarēja pārspēļu finālā un iekļuva Ekstraklasē. Izlēmu par labu Gdiņas "Arka", jo zināju treneri [Davids Švarga, kurš Čenstohovas "Rakow" ar Gutkovski bija strādājis kā asistents, marta beigās tika atbrīvots no amata – A.S.] un klubs bija Ekstraklasē – braucu uz savu vidi, kur visu jau zināju. Aizmirsu – vēl bija arī Slovēnijas "Maribor".

- Redzot, ka izkritāt, bet "Sabah" kļuva par Azerbaidžānas čempioni, tagad nenožēlo izvēli?
- Varbūt drusku žēl ir, arī par "Wieczysta" tā var teikt – viņi izgāja uz Ekstraklasi, bet es beigās paliku bez nekā. Tā var runāt, taču es par to īpaši nedomāju. Pēc visas ceļošanas no Dienvidkorejas pieņēmu lēmumu atgriezties sev zināmā vidē, lai justos kā mājās. Tomēr sanāca tā, ka pēc trim mēnešiem atkal nākas domāt, ko darīt tālāk.

- Kad parādījās "Sabah" variants, vai bija saruna ar Valdu Dambrausku? Un vai pareizi minu, ka "Sabah" piedāvājums bija finansiāli labākais?
- Jā, mēs ar Valdu runājām. Viņš pats man zvanīja, parunājām, un viņš teica, ka mani atceras vēl no laika, kad pats strādāja RFS un redzēja mani izlasē. Teica, ka viņu interesē mans profils, taču līdz pārrunām par līgumu netikām, jo tobrīd jau runāju ar "Arka", lidoju turp un parakstīju līgumu. "Sabah" iet pie viņiem piedāvāja tikai pēc tam – pateicu, ka piedodiet, bet jau esmu izvēlējies citu variantu. Arī negribēju gaidīt – tas bija pirms Ziemassvētkiem, un gribēju parakstīt un agri zināt, kur būšu, nevis gaidīt līdz pēdējam un nezināt, kur būšu. Izvēlējos stabilitāti un mieru, ka 2.-3. janvārī jau braukšu uz nometni.

Vladislavs Gutkovskis vakardienas treniņā kopā ar Virslīgas futbolistiem Eduardu Dašķeviču un Dmitriju Zelenkovu. Foto: LFF

- Arī par pašas RFS interesi ik pa laikam ir bijušas baumas. Cik bieži Latvijas klubi tev ir zvanījuši, un cik tuvu tiem esi bijis?
- Tuvu neesmu bijis, arī lielu pārrunu nav bijis. Pāris reižu runāju ar [RFS ģenerāldirektoru] Māri Verpakovski, kurš man zvanīja, kad vēl biju Dienvidkorejā, un jautāja, kāda ir situācija. Tas bija ziemā, bet ne šajā – pirms gada. Šoziem no Latvijas piedāvājumu nebija. Nē, bija no "Liepājas", bet tas vairāk bija kā joks – satikāmies, pasmējāmies ar [sporta direktoru] Ivanu Visocki, kurš tā teorētiski pateica, ka varētu par to parunāt. "Riga" nekad nav zvanījusi. Esmu saticis Kristapu Blanku, esam runājuši, ka esmu kaut kādā viņu sarakstā, bet konkrētu sarunu ar "Riga" nav bijis.

- Virslīgā neesi spēlējis jau 10,5 gadu. Pieļauj arī Virslīgas scenāriju, vai pašlaik koncentrējies tikai ārzemēm?
- Domāju, ka jau ir pienācis tas vecums, kurā saprotu, ka kādā brīdī šeit atgriezīšos. Protams, negribētos atgriezties tādā vecumā, kad vairs knapi staigāšu un neko nevarēšu izdarīt, bet, jā, pieļauju, ka kādreiz atgriezīšos – tā diena 100% atnāks. Tas viss būs atkarīgs no manas situācijas, šobrīd neviens to nezina – varbūt man nekādu piedāvājumu nebūs, un tad atnāks parunāt kāds Latvijas klubs.

- Pēc Dienvidkorejas posma noteikti jau biji noilgojies pēc spēlēšanas katru nedēļu, nevis tikai izlasē. Klubs izkrita, bet cik esi apmierināts ar savu sniegumu?
- Galvenais, ka es pierādīju, ka vēl varu spēlēt un ka vēl protu sist vārtus. Jutos okay. Pēc ilga laika notrenējos pilnu treniņnometni, nospēlēju draudzības spēles. Protams, bija arī kaut kādas sāpes, līdz ar spēlēm atnāca arī sīkas ķibeles, jo ķermenis pie tādas slodzes nebija radis - jutu, ka ir drusciņ grūtāk. Bet kopumā bija labi – iesitu četrus vārtus. Protams, varēju arī vairāk, bet to var teikt par visu manu dzīvi – man ir situācijas, kuras neizmantoju. Domāju, ka varēju iesist arī 10 vārtus, taču tāds nu es esmu – ne visas situācijas izmantošu, bet kopumā esmu apmierināts un savam sniegumam varu likt atzīmi ar plusu. Tomēr, protams, galīgi neesmu apmierināts, ka izkritām.

- Gutkovskis pirms un pēc Dienvidkorejas – cik tuvu "Arka" Gutkovskis bija "Rakow" Gutkovska līmenim?
- Grūti tā pateikt. Nezinu, kā būtu, ja tolaik būtu palicis. To nezina neviens. Nav tā, ka es tagad spļaudītos par savu tā laika lēmumu. Visu, ko izdarīju, atceros ar labām emocijām, atmiņām. Ja runā par to, kā esmu mainījies, tad es noteikti esmu izaudzis galvā – kļuvis prātīgāks. Nav vairs kā agrāk, kad lidoju pakaļ visām bumbām. Arī tagad, protams, to daru, bet pēdējā fāzē, manuprāt, esmu kļuvis nosvērtāks – nevis ātrāk uzsist, ātrāk iesist un gūt vārtus ar haosu, bet gan vairāk noslēgt soda laukumā ar meistarību vai atrast partneri. Pieņemt labākus lēmumus noslēguma fāzē.

- Sprinta rādītāji joprojām ir kā jaunībā?
- Vēl joprojām ir labi. Gdiņas "Arka" treneri pēc katras spēles sūtīja, un savus 33 km/h vēl varu izskriet – bet tad ir jābūt labākajā formā un labākajā stāvoklī (smejas), lai no rīta esmu pamodies bez noguruma un ļoti labi jūtos.

- Izlasē debitēji pirms gandrīz 10 gadiem, bet, pārejot pāri spēļu sarakstam, biju nelielā šokā, ka joprojām neesi spēlējis Baltijas kausā. Arī tagad var nesanākt. Nav tavs turnīrs?
- Ja tu tā nepateiktu, pat nekad nebūtu padomājis. Laikam, ka tiešām Baltijas kausā iepriekšējoreiz spēlēju U21 izlasē ar Daini Kazakeviču, kad uzvarējām [2016. gadā]. Šo turnīru atceros, bet [pieaugušo] izlasē varbūt, ka tiešām neesmu spēlējis.

- Izlase pusotru mēnesi bija bez galvenā trenera. Kāda bija iekšējā sajūta tev personīgi un arī komandā – treneris pēc Gibraltāra bija atvadījies vai arī šķita, ka līguma pagarināšana ir tikai laika jautājums? [Jautājums bija par pavasara situāciju, bet Gutkovskis dziļi atbildēja par gada nogali, kad Nikolato līgums beidzās pirmoreiz.]
- Mums situācija bija skaidra – zinājām, ka treneris grib palikt. Arī viņš pats mums teica, ka viņam patīk šeit strādāt un ka viņš grib palikt. Arī mēs, kā komanda, bijām par treneri. [Rudenī] runājām ar mūsu prezidentu Vadimu Ļašenko, pats viņam zvanīju, un no komandas puses darījām visu, lai treneris paliktu. Bijām gatavi par treneri cīnīties. Protams, negribu, lai citi treneri padomātu, ka par viņiem nebijām gatavi. Taču mums ir savstarpējā ķīmija, un sapratām, ka tobrīd labāku treneri neatradīsim. Biju runājis ar treneri, un viņš teica, ka no savas puses mēģinās visu, lai līgums tiktu parakstīts, jo viņam te patīk strādāt. Protams, ir arī daudz lietu ārpus futbola, kuras ir jāmaina, bet futbola un komandas ziņā viņš uzskatīja, ka no mums var izspiest vairāk, nekā līdz šim esam sasnieguši. Kā komanda mēs labi noreaģējām un pateicām savu vārdu, lai prezidentam būtu grūta izvēle, ja gribētu ko mainīt.

- Tu esi viens no pieredzējušākajiem izlases spēlētājiem un arī viens no līderiem laukumā. Cik daudz jūsu viedokli prasīja, uzklausīja un iesaistīja procesā? Vai arī tā bija tevis paša iniciatīva zvanīt prezidentam?
- Negribu teikt, ka es tam visam biju organizators, – tā bija mūsu kopējā nostāja. Novembrī pēdējā spēle bija pret Serbiju izbraukumā. Trenerim līgums tad beidzās, un viņš pēc pēdējās spēles ģērbtuvē it kā visiem pateica paldies. Bija dīvaina situācija – ne tā kā atvadas, ne tā kā uz palikšanu. Nezinājām, kas notiek, un pēc spēles liela daļa komandas – varbūt 12-15 cilvēku - sēdēja autobusā un saprata, ka no komandas puses vajadzīga reakcija, vajag piezvanīt prezidentam, lai saprastu, vai treneris paliek, un pateiktu, ka mēs esam par viņa palikšanu. Atceros, ka arī pats nākamajā dienā piezvanīju prezidentam, bet tie latvieši, kuri bija uz vietas Latvijā, - kā kapteinis Antonijs Černomordijs – satikās ar viņu. Es pats uz vietas nebiju, tādēļ nevarēju tur būt, taču zvanīju, lai pateiktu savu viedokli. Nezinu, kā treneris tika izvēlēts, kurš par to balsoja un cik liels tas bija spiediens uz prezidentu, bet no savas puses izdarījām visu, lai treneris paliktu.

- Tas bija pēc Serbijas, bet kā bija pēc Gibraltāra?
- Jā, arī tobrīd līguma vairs nebija, bet mēs pārspēlēs uzvarējām, tādēļ no savas puses nepieciešamo jau bijām izdarījuši. Pēc Serbijas spēles neziņa bija lielāka – nezinājām, kas notiks.

Kristera Tobera savainojuma un Antonija Černomordija diskvalifikācijas dēļ Latvijas izlases kapteinis Serbijā bija Vladislavs Gutkovskis. Foto: LFF.

Vladislavs Gutkovskis Serbijā deva Latvijas izlasei agru vadību (beigās 1:2), bet martā pret Gibraltāru ar paša nopelnīto pendeli guva vienīgos vārtus izbraukumā (1:0 viesos, 1:0 arī mājās). Latvijas izlasē Gutkovskim ir 61 spēle un 14 vārtu. Foto: LFF

- Atgriežoties pie vasaras – ja esi kļuvis par brīvo aģentu, kāds būs tuvākais plāns? Vispirms savest kārtībā ķermeni, bet pēc tam – kad gribi skaidrību par nākamo sezonu?
- Tagad visu laiku būšu šeit. Kā jau teicu, jāsaved kārtībā veselība, jātiek galā ar visām likstām, trenēšos individuāli, gatavošos. Beigu termiņa, kad vajadzētu parakstīt, man vēl nav. Atšķirībā no ziemas, tagad varu gaidīt ilgāk. Ziemā gribējās parakstīt ātri, lai Ziemassvētkos, Jaunajā gadā ne par ko nevajadzētu domāt, bet tagad esmu gaidīšanas režīmā – varu gaidīt līdz pēdējam, lai atnāktu kaut kas interesants. Pašlaik jau ir divi trīs varianti, bet tie vēl nav tie.

- Kādi tie ir?
- Kazahstāna, Polija un Polija – 1. līga un Ekstraklase. Sākumā gribēju sagaidīt, lai ir pilna skaidrība, kuras komandas spēlēs kurās līgās un kuras pozīcijas šīm komandām selekcijā ir vajadzīgas. Turklāt domāju, ka ne visi klubi zina, ka esmu brīvs. Iepriekš bija rakstīts, ka man līgums ir līdz 2027. gadam, tādēļ daudzi varēja šaubīties, vai tagad esmu ar līgumu vai bez.

- Ko tev noslēgumā novēlēt – atrast labu klubu?
- Jā! Jūtu, ka vēl varu izdarīt kaut ko labu, esmu gatavs spēlēt un ka man viss vēl ir priekšā.