Uldriķis par neieskaitītajiem vārtiem un Gibraltāru uz Vācijas 2. Bundeslīgas fona

"Laikam jāsaka – labi, ka tā. Līdz pašai pēdējai minūtei bija 0:0, bet beigās guvām vārtus un viss super – 1:0, 1:0. Loģiski, ka gribējās iesist vēl vairāk, bet galvenais uzdevums – palikt C līgā – ir izpildīts. Tagad varam gatavoties rudens spēlēm – jau pret sava līmeņa komandām, kur arī varam pacīnīties par tabulas augšgalu," žurnālistiem pēc spēles sacīja Uldriķis.

"Pārtraukumā nedaudz piekoriģējām sistēmu, kā spēlēt. Sapratām, ka uzbrukumā no spēles kaut ko izveidojām minimāli un tur pietrūka spēlētāju, tādēļ pamainījām formāciju. Panikā nekritām un sapratām, ka līdzīgi bija arī Gibraltārā, kur pirmais puslaiks nebija tik labs, bet otrais jau bija daudz labāks. Manuprāt, tā sanāca arī šodien, ka viņi sāka pagurt un spēles beigās mēs jau izveidojām daudz momentu."

Kaut gan pirmajā puslaikā visa bīstamība bija pēc stūra sitieniem, LTV7 studijā eksperti Andris Riherts un Kristaps Blanks izcēla, ka brīžiem Latvijas spēlētāji soda laukuma burzmā patraucējuši cits citam, kas traucējis izmantot standartsituāciju pilno potenciālu. "Tā varētu būt taisnība, jā, ka bijām vienās zonās. Jānis [Ikaunieks] bija vidū, un mēs 4-5 cilvēki gājām no tālās malas, bieži varbūt sanāca cits citam pamaisīt. Loģiski, ka arī viņi zināja, kuri ir bīstamākie spēlētāji, un mani uzreiz sedza viņu labākais spēlētājs ar galvu, tādēļ iespējas radās citiem. Žēl, ka mums neizdevās izmantot, jo epizodes bija labas."

Pirmā puslaika izskaņā Roberts Veips bumbu dabūja vārtos, tomēr pēc VAR iesaistes tiesnešu brigāde lēmumu mainīja un vārtus anulēja – Uldriķim tika fiksēta spēle ar roku. "Patiešām nezinu. Man roka stāvēja lejā dabiskā stāvoklī. Ja bija, tad bija – ko varu pateikt. Kad sāka skatīties video, tad sāku saprast, ka varbūt es kaut ko esmu izdarījis, jo laikam biju vienīgais, kurš pieskārās bumbai, pirms Veips to iebakstīja vārtos. Tā sapratu, ka, ja kaut kas bija, tātad bija man. Roku tai epizodē nevarēju nolikt nekur citur."

Pirmajā spēlē Gibraltārā Uldriķa nebija pat pieteikumā – piesardzības nolūkos: "Pamēģināju patrenēties uz mākslīgā laukuma, tas nebija labākās kvalitātes, un bija skaidrs, ka pēc tik ilgi izlaista laika spēlēšana tur man nebūtu optimālais risinājums. Tas bija kopējs lēmums, bet galvenais bija tas, ka laukumā nejutos labi – ceļgals nereaģēja tā, kā vajadzētu. Šā gada laikā nebiju spēlējis uz mākslīgā laukuma. Pamēģināju, bet vēl nebiju gatavs tur spēlēt."

Rīgas spēlē noteikta minūšu limita viņam gan nebija un nomaiņa jau 60. minūtē bijusi spēles diktēta: "Tā kā pirmajā puslaikā un arī otrā puslaika sākumā izveidojām ļoti maz momentu, izlaidām ārā divus svaigus uzbrucējus un uz pretinieku noguruma fona spējām biežāk nogādāt bumbu soda laukumā un tikt pie bīstamākiem momentiem. Savukārt aizsardzības darbībās man pašam spēlēt bija diezgan viegli – salīdzinājumā ar Vācijas 2. Bundeslīgu. Te pietika uzskriet virsū spēlētājam, lai viņš izsistu bumbu autā vai pat nopelnītu stūra sitienu uz saviem vārtiem. Fiziski laukumā jutos labi. Vācijas līga ir daudz ātrāka un fiziski spēcīgāka par visiem čempionātiem, kuros esmu spēlējis iepriekš. Var just, ka tur temps ir augsts un ir daudz divcīņu. Tādēļ tieši fiziski man šodien bija viegli."