Gatis Rožkalns: "Esmu priecīgs spēlēt Kuldīgā"

Kā vērtē savas komandas veikumu līdzšinējā sezonas gaitā 1.līgā?
- Esam gandarīti, ka jau trešo sezonu pēc kārtas cīnāmies par vietu vadošo komandu trijniekā. Tas ir labs rādītājs, ņemot vērā to, ko varam sasniegt ar saviem mazpilsētas spēlētāju resursiem. Protams, par labu nenāca tas, ka vairāki cilvēku starpsezonu periodā pārcēlās uz Rīgu, līdz ar to rezervistu soliņš palika īsāks. Jauno spēlētāju, kuri varētu pastiprināt komandas sastāvu, nav nemaz tik daudz. Tāpat mums raksturīga problēma ir katru sezonu zaudēt kādu no spēlēm, kur to nevajadzētu darīt. Pērn izlaidām no rokām uzvaru pret Nīcas komandu, šajā sezonā Dobelē pārliecinājāmies, ka ar desmit vārtu guvumu telpu futbolā ne vienmēr pietiek smejas. Mums ir daudz labu vārtu gūšanas momentu katrā no spēlēm, bet ik pa laikam pieviļ to realizācija.

Pēc uzvaras pret “Preiļu BJSS” joprojām saglabājat izredzes pacīnīties par pirmo vietu. Vai esat tam gatavi?
- Ja uzvaram gan “Ošukalns”, gan valmieriešus, teorētiskas izredzes mums ir. Grūti spriest. Viss ir iespējams, bet vismaz pirmajā trijniekā mums noteikti vajadzētu noturēties. Cerēsim uz pozitīvu sezonas izskaņu.

Latvijas kausa ceturtdaļfināla spēlē guvi izšķirošos vārtus pret TFK “Rēzekne”. Ar kādām emocijām atceries šo maču?
- Spēle pret Rēzekni mums bija jāaizvada uzreiz nākamajā dienā pēc 1.līgas turnīra mača. Teikšu tā – nospēlējām patiešām labi un disciplinēti. Pieļauju, ka rēzeknieši kaut kādos atsevišķos momentos bija pārāk vieglprātīgi noskaņojušies, nenospēlēja ar simtprocentīgi atdevi. Neapšaubāmi viņiem piederēja pārsvars, bet mums izdevās sekmīgi realizēt savas iespējas. Noteikti sava loma bija arī fantastiskajam līdzjutēju atbalstam, kas mūs dzina uz priekšu. Šajā ziņā liels nopelns ir mūsu komandas menedžerim Zigmundam Dvaronam, kurš ieguldījis apjomīgu organizatorisko darbu – katru mājas spēli apmeklē ne mazāk par 300 cilvēkiem, zāle allaž ir pārpildīta.

Ko gaidi no Latvijas kausa pusfināla cīņas pret titulēto FK “Nikars”?
- Šo pretinieku analizēt vēl neesam sākuši smejas. Skaidrs, ka viņu pārsvars jebkurā spēles aspektā būs pārliecinošs. Mūsu uzdevums būs cienīgi nospēlēt un sarūpēt svētkus savai pilsētai. Esam ļoti pateicīgi FK “Nikars” komandai, ka viņi piekrita spēlēt Kuldīgā.

Kādas patlaban vispār ir kopējās futbola attīstības tendences Kuldīgā?
- Manuprāt, viss iet uz augšu. Mums šajā ziņā ir sava treniņu uzskaite, pēc kuras redzam, ka dažādās vecuma grupās patlaban nodarbināti vairāk nekā 100 bērni. Tas nav maz priekš tādas mazas pilsētas. Un vispār kopumā varu teikt, ka esmu apmierināts ar savu pirms vairākiem gadiem pieņemto lēmumu – pāriet no Virslīgas komandas “RTU” uz dzimto pilsētu. Šejienes apstākļi futbolam noteikti nav sliktāki, iespējams pat labāki. Esmu priecīgs spēlēt Kuldīgā.

Cik bieži 1.līgas komandai notiek treniņi?
- Komanda trenējas vidēji divas līdz trīs reizes nedēļā. Lielākā daļa no sastāva vēl papildus spēlē arī vietējā Kurzemes reģiona čempionātā.

Pērnajā gadā tiki atzīts par Latvijas labāko pludmales futbolistu. Vai šajā ziņā jūties sasniedzis savu mērķi?
- Esmu, protams, gandarīts par atzinību, bet tāda konkrēta mērķa iegūt šo titulu man nekad nav bijis. Es joprojām baudu pludmales futbolu kā spēli, man ir priekš spēlēt gan klubā, gan Latvijas izlasē. Žēl, ka pagājušo gadu izpalika nacionālās izlases dalība kvalifikācijas turnīrā.

Kopš kura gada Tu spēlē pludmales futbolu?
- Pirmo reizi uz izlases treniņnometni mani 2009. gadā uzaicināja tā brīža treneris Valts Būmanis. Iepriekš nekad nebiju smiltīs spēlējis, bet man ļoti iepatikās, komandā iederējos un tā nu esmu ar Latviju piedalījies vairākos pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīros.

Vai pludmales futbols Tavā skatījumā paliek populārāks?
- Domāju, ka jā. Tiesa, grūti spriest vai audzis arī nacionālā čempionāta līmenis. Ir vērojama attīstība Kurzemes reģionā kopumā, lielu darbu pludmales futbola attīstībā paveicis Eduards Borisevičs Latvijas Telpu futbola asociācijas izpilddirektors – aut.. Parādās video pārraides un citi pozitīvi jauninājumi. Tomēr problēmas bieži vien sagādā dažādas neskaidrības un komandu nepastāvība. Tas pats “Skonto” projekts – lieliska ideja, bet diemžēl viss beidzās ļoti ātri. Tieši šī nepastāvība nedod organizatoriem garantijas, ka turnīrs varētu kļūt regulārs ilgtermiņā.

Vai patlaban esi atgājis no lielā futbola?
- Jā, vairs nespēlēju, jo nespēju uz visām pusēm rauties. Ziemā pievēršos telpu futbolam, bet vasarā pludmales un minifutbolam, ar kuru piedzīvotas daudz pozitīvas emocijas, ieskaitot dalību Baltijas un Čempionu līgās. Kaut kam vairāk man patlaban nav laika.

Kā sākās Tava karjera futbolā?
- Futbolam pievērsos samērā vēlu – 14, 15 gadu vecumā. Līdz tam paspēju sevi izmēģināt gan basketbolā, gan dejās, gan angļu valodā. Futbolā sākotnēji nokļuvu Kuldīgā pie Gvido Treimaņa, bet vēlāk Rīgā Andreja Karpova un Viktora Vicehovska vadītājā “Multibanka” vienībā. Šis bija viens no skaistākajiem laikiem manā karjerā, bija patiešām interesanti. Abiem šiem treneriem esmu lielu pateicību parādā par to, kas man dots. Vēlāk sekoja lielā futbola Virslīgas pieredze “Jūrmala” un FK “Auda” komandās, mazdrusciņ apgrozījos arī skandalozajā “Venta” projektā.

Kā šis FK “Venta” projekts beidzās? Tā iniciatori vienkārši pazuda?
- Mums parastajiem mirstīgajiem nekas daudz no tā nav zināms [smejas – aut.]. Tur bija daudz un dažādu versiju, un tā īsti pat nav saprotams, kura no tām pareizā. Es gan uz to visu skatos no pozitīvās puses – ieguvu skaistu pieredzi, esot kopā ar tādiem futbolistiem kā Andris Vaņins un ukraiņu leģenda Oļegs Lužnijs. Izbraukājām daudz nometnes, daudz ko redzējām. Kaut ko jau viņi parādā palika, bet nedomāju, ka būtu ko būtisku tādēļ zaudējis savā dzīvē.

Izmantotie resursi:
LTFA