Rubenis: "Lielākā eiforija karjerā. FCSB ir skaļa mute, bet ar darbiem šoreiz bija švakāk"

- Kas tas tikko bija? Kas pašlaik darās tavā galvā, kas darās tavā telefonā?
- Ja godīgi, paskatīties telefonu vispār nepaspēju – ģērbtuvē darās pilnīgs trakums. Visi trako, bet tajā pašā laikā visi ir arī ļoti noguruši. Es tai skaitā. Kā jau redzējāt, pirmais puslaiks man bija ļoti smags – visu laiku biju viens pret diviem, bija ļoti grūti. Bet eiforija ir nereāla, uzvarēt šo komandu divas reizes – mājās ar 4:1 un pie viņiem ar 3:2…Čaļiem un treneriem cepuri nost.

- "Riga" pēcspēles video var redzēt, ka atmosfēru kurina rezerves vārtsargi, dejojot pa galdiem. Kurš kurina "Audas" ģērbtuvi?
- Mums ir vairāki (smejas), bet Raivo [Stūriņš] laikam, jā, ir visskaļākais. Raivo, Ralfs [Kragliks] – visi. Raivo vienkārši ir visskaļākā balss, taču mums ģērbtuvē un laukumā emocijas dod visi. Kad laukumā izdarām ko labu, tad čaļi uz soliņa par tām epizodēm fano gluži kā mūsējās ultras.

- Šī ir karjeras lielākā eiforija?
- Jā, 100%! Gan tas, pret ko spēlējām, gan tas, cik daudz atbalstītāju bija gan mājās, gan viesos. Tur atmosfēra bija pavisam cita – tās ultras bija tik skaļas, ka viņu dēļ gandrīz iesitu savos vārtos, jo nesadzirdēju Nilu [Puriņu]. Tīri komunikācijas dēļ. Man šķita, ka viņš ir vārtos, dzirdēju, ka viņš laikam kliedza, ka esmu viens, devu uz sajūtām nepaskatoties. Pirmoreiz ir tāda sajūta, ka laukumā neko nedzirdi, īpaši otrajā puslaikā, kad bijām blakus ultrām, viņu faniem.

- Šodien un iepriekšējā spēlē laikam beidzot nokļuvi futbola atmosfērā. Turklāt ne tikai kā skatītājs, kā dalībnieks, bet gan arī reāli pašam kaut ko paveicot un sasniedzot.
- Jā, tieši tā! Ir arī uzvara, ir sajūta, ka esi spēlējis futbolu un kaut ko izdarījis. Smieklīgi, bet pēc pirmās uzvaras Bukarestē nākamā spēle bija pret "Daugavpili" – kad atnākuši 50 cilvēku, tad arī jūti to līmeņu starpību.

- Nezinu, vai var un vai vispār vajag, bet salīdzini, lūdzu, abas uzvaras pār FCSB.
- Pirmais puslaiks Bukarestē bija mūsējais, spēlējām ļoti labi. Kad sākām sist vārtus un bijām vadībā, tad varēja redzēt, ka drusku iesēdāmies. Paši redzat, ka FCSB katrā uzbrukumā ir bīstama, katrā uzbrukumā taisa vairākumus, piespēles dod tik ideālas. Grūti tā salīdzināt, jo katrs puslaiks bija atšķirīgs. Mājās uzvarējām ar 4:1, bet tikpat labi arī viņi varēja jau pirmajā puslaikā iesist divus. Un cik daudz Nils otrajā puslaikā mūs glāba. Domāju, ka viņiem vēl ir jāpastrādā pie uzbrukuma, lai mūs uzvarētu.

- Vai pats skatījies un lasīji vai arī treneri varbūt jūs ar to uzkurināja, ko starp spēlēm teica FCSB? Vai tas deva papildu motivāciju?
- Bija, bija – varbūt Instagramā ieliksim, bet mums pie sienas gan ģērbtuvē, gan zālē bija trenera sameklētais no viņu intervijām. Ļoti daudz bija aprakstīts tieši viņu prezidenta sacītais, cik mums ir vāja aizsardzība, ka viņi mūs uzvarēs, ka neiedeva pendeles – visas tās atrunas. Skaļa mute, bet ar tiem darbiem šoreiz bija švakāk. Domāju, ka arī viņu pašu spēlētājiem tas iedeva papildu spiedienu, kas varbūt patraucēja gūt vārtus.

- Bet vai, tavuprāt, izbraukuma uzvaru bijāt pelnījuši vai tomēr bija liela daļa veiksmes?
- Domāju, ka tā bija ļoti pelnīta. Jā, protams, viņi ir pārāka komanda – daudz lielāks budžets, pērk spēlētāju par miljonu eiro. Tas viss ir jāņem vērā un jānosver, bet kopumā uzvara bija ļoti pelnīta. Kā jau teicu, izbraukuma pirmajā puslaikā, uzskatu, mēs viņus apspēlējām. Kad bijām vadībā, tad jau drusku iesēdāmies, bet tik un tā bijām bīstami pretuzbrukumos. Arī šodien – daudz vārtu bija pretuzbrukumos.

- Djedjū divi vārti, Kaders Konē nu jau sit katrā mačā, kurā iet pamatsastāvā. Iekšienē redzējāt, ka viņi ir uz to spējīgi, vai viņi pārsteidz arī jūs pašus?
- Jā, mēs to redzējām. Tiešām, arī Kaders ir dabūjis lielu pārliecību. Kaders arī ir fiziski ļoti spēcīgs, ļoti stiprs, taču viņš ir cita profila spēlētājs [nekā bija Vergara]. Tādas garās piespēles, kādas devām Jajam un kādas viņš par 95% uzvarētu, vairs nevaram dot. Tādēļ tagad mēģinām mest zonās aiz galvas. Arī Bukarestē bija tāda doma – mēs metām aiz galvas, un viņš skrēja iekšā zonās un ar driblu varēja iesist, veidot momentus.

- Kādēļ tevi nomainīja, kas tev notika?
- Bija priekšā spēlētājs, skrēju, bija cīņa, viņš krita, arī es kritu, un izgriezās ceļgals – ļoti sāpīgi. Iesprūda kāja, un rotācijā ceļgals drusku izgāja ārā. It kā nekāda krakšķa nebija, bet jutu, ka kaut kas pastiepās, bija drusku nepatīkami un paprasīju maiņu, jo sapratu, ka varbūt nevarēšu izspiest maksimumu. Bet domāju, ka nekā traka nav, tagad jau ir okay.

- FCSB jau no pirmajām minūtēm ļoti mērķtiecīgi meta jums aiz mugurām, Eduardam taisīja ciet kreiso kāju – vai bija sajūta, ka šoreiz viņi bija gatavāki tieši jūsu stilam?
- Jā, viņi noteikti bija gatavāki. Varēja redzēt, ka viņi ļoti mēģina malās taisīt divi pret vienu. Viņi taisīja lielas, ātras rotācijas, kurām mēs varbūt nebijām īsti gatavi, jo Latvijā neviens tā nespēlē. Viņi bumbas meta nonstopā, varēja redzēt, ka ir gatavi.

- Runājot par tām vairākuma situācijām. Pirmajā puslaikā tev ļoti bieži bija jāpieņem lēmums, pie kura spēlētāja iet, un parasti izvēlējies 28. numuru dziļāk laukumā, kamēr tev aiz muguras palika liels plašums, kur skrēja iekšā malējais aizsargs vai kāds cits. Galvenais uzdevums bija segt tieši to 28. numuru?
- Jā, viņš bija malējais uzbrucējs. Mums jau ir tā doma, ka spēlējam viens pret vienu un ka sākotnēji tieši viņš ir mans spēlētājs. Taču reizēm viņš gāja pārāk dziļi, kā dēļ es pārāk atvēru zonu, kurā mūsu malējais uzbrucējs Barte [Bartelemī Djedjū] vienkārši fiziski nevarēja paspēt piesegt. Tādēļ mums notika tās rotācijas. Aiz muguras plašums bija nonstopā. Lielākoties gāju līdzi tam spēlētājam, tāda arī bija ideja, tomēr redzēju, ka Bartem fiziski bija ļoti grūti, tādēļ beigās jau reizēm vidū spēlētāju atstāju viņam un pats piesedzu malu. Šķita, ka tā varētu būt vieglāk.

- Šīs divas spēles pierādīja, ka pat pret tāda līmeņa komandām nebaidāties spēlēt ar tik augstu aizsardzības līniju. Kur to drosmi esat sadzērušies? Jo pats saproti – agri vai vēlu tās situācijas varēja beigties bēdīgi.
- Mēs jau paši smejamies – vai tiešām pret viņiem iesim presingā? Bet mēs patiešām arī ejam. Laikam presingā iesim pret jebkuru pretinieku, jo tas ir mūsu stils, tas ir tas, kam mēs ticam. Ja to nedarīsim, domāju, ka dabūsim no trenera pa muguru. Mēs tā spēlējam visu sezonu – kādēļ lai mēs tagad kaut ko mainītu, iesēstos un neietu presingā? Mēs spēlējam savu futbolu. Pret jebkuru pretinieku – pat ja tas ir "Real Madrid". Nu labi, "Real Madrid" mūs šādos momentos varbūt arī noķertu, bet pagaidām mums pret "Real Madrid" vēl nav jāspēlē (smejas).

- Izstāsti, cik liela loma šādā stilā ir vārtsargam Puriņam, kuram ir ļoti svarīgi būt ar ātriem pirmajiem soļiem un labi jālasa situācijas.
- Jā, viņam tajā visā ir ļoti liela loma. Jūs jau zināt, ka viņš vienmēr ir ļoti augstu. Viņš ir gan kā pēdējais aizsargs, gan arī saspēles veidotājs, gan kā vārtsargs. Viņa loma ir milzīga. Nemācēšu teikt, cik ātrs viņš ir uz mūsu fona, bet zinu, ka viņš spēles laikā noskrien diezgan daudz. Šķiet, kādus 5-6 kilometrus, kas vārtsargam laikam nav tik tipiski. Virs vārtsargu vidējā viņš ir noteikti.

- Pērn Eirokausos treneris vēl bija Jurģis Kalns, bet no toreiz spēlējušajiem palicis esi tikai tu ar Kaderu un Hrvoju. Tikko jūnijā prom aizgāja arī tādi līderi kā Vergara un Meļņiks. Labi, treneris vismaz ir jau kopš rudens, tomēr kā tik īsā laikā ar tik milzīgām pārmaiņām var tik labi atstrādāt tik augstu līniju un kolektīvo presingu, kurā komunikācijai un sapratnei jābūt ļoti labā līmenī?
- Tas ir ļoti labs jautājums, reizēm es pats nezinu. Varbūt mums vienkārši ir paveicies ar futbolistiem – mums ir ļoti gudri futbolisti. Zinu, ka ar [balsta pussargu, pašreizējo centra aizsargu] Arjelu [Arrojo] sākotnēji bija grūti, jo viņš angliski nevarēja pateikt nevienu vārdu, bet tagad arī viņš jau prot runāt angliski. Arī Bartelemī runā, vismazāk no visiem runā Sebass [peruāņu kreisais aizsargs Aranda]. Tas tiešām ir labs jautājums, jo arī mēs paši – latviešu futbolisti - no tā baidījāmies, savā starpā par to komunicējām, nezinājām, kā būs. Tomēr futbola valodu jau visi zina – pat ja tik labi neprot angļu. Mums ir arī tulki, kuri var pārtulkot un palīdzēt spēlētājiem vajadzīgo informāciju nodot par 100%.

- Bieži vien komandas veidošanas procesā pirmajā sezonā spēlē pragmatiskāku, vienkāršāku futbolu, bet uz sarežģītāku, kompleksāku stilu pāriet vēlāk. Jūs tā spēlējāt nevis otrajā sezonā, bet jau no otrā mēneša.
- Jā, tā ir. Laikam visi tic trenerim, ko viņš mums dod. Un mēs visi darām to, ko viņš vēlas.

- Visam jau iepriekš izrunātajam klāt varam pielikt, ka FCSB ir 5-6 gadus vecāks sastāvs un arī nesalīdzināmi pieredzējušāks sastāvs Eirokausu līmenī. Jums nopietna starptautiskā pieredze ir tikai dažiem.
- Atkal labs jautājums – es nezinu, kā mēs to izdarījām (smejas). Taču uzreiz teikšu, ka to viņu pieredzi uzreiz varēja just. Kā viņi spēlēja vienā divos pieskārienos, tā ir fantastika. Spēlējot šādā veidā, viņi Latvijā varētu nogalināt visas komandas, bet varbūt viņiem priekšā tieši arī pietrūka kāda jaunāka spēlētāja, kādi ir mums. Arī treneris teica, ka mēs uzvarēsim ar to, ka esam jaunāki.

- Eiforija ir šobrīd un būs vēl arī no rīta, bet kā no šīs eiforijas iziet ārā, lai būtu gatavi otrdienai?
- Es šobrīd jau esmu nākamajā spēlē, šonakt gan droši vien diez ko negulēšu. Arī pēc pirmās uzvaras Bukarestē prieki bija lieli, bet sapratām, ka vēl daudz ir priekšā. Tagad mūs gaida nākamā kārta [pret Albānijas kausa ieguvēju Tirānas "Dinamo City" - A.S.], kurā daudzi apkārt jau domās, ka favorīti esam mēs, un vēl ir priekšā arī pārējā sezona. Būsim gatavi – nekādas ballēšanās nebūs. Visi ir ļoti profesionāli – visi esam jauni, bet arī ļoti atbildīgi. Tagad laiki ir mainījušies (smejas).

- Skaidrs, ka pēc 7:3 tagad ir viegli runāt un viegli smaidīt, bet saki godīgi, cik liela ticība bija pēc izlozes?
- Ja godīgi, ticība bija, bet, protams, arī sapratām, ka tā komanda ir kosmiski liela. Cik runāju ar cilvēkiem, biju runājis arī ar RFS pārstāvjiem, viņi man stāstīja, kā viņus uzvarēja ar 4:1. Bija bažas, ka mūs var paņemt un jau pirmajā spēlē mājās ielikt piecīti, tomēr nekādā gadījumā nebaidījāmies – mēs ticējām. Izskatās, ka tagad jau var spēlēt ar visām komandām, neuzvaramu komandu nav – varbūt ja vien tā nav "Barcelona".