Gribētos spēcīgāku pretinieku

Jāsāk ar nedaudz senākiem notikumiem, "Championship" spēli izbraukumā pret tābrīža līderiem "Stoke City". Jau pats ceļš uz šo spēli izvērtās visai interesants. Stouka atrodas apmēram divu stundu braucienā no Blekpūles, taču sakarā ar to, ka uz ceļa bija notikusi avārija, mēs ceļā pavadījām teju piecas stundas. Pirmo reizi karjerā gandrīz nokavēju pats savu spēli... Labi, ka tiesneši piekrita pārcelt spēles sākumu par pusstundu. Visu šo laiku pavadījām autobusā, un tāpēc nepaspējām pat normāli paēst. Beidzot nokļūstot līdz stadionam, ātri pārģērbāmies un ar tur uz vietas izsniegto vistas gabalu mutē skrējām uz laukuma iesildīties. Skats no malas tiešām bija smieklīgs un stadiona darbinieki vēl ilgi uzjautrinājās par mums. Spēli nospēlējām 1:1, kas pats par sevi ir labs rezultāts. Komanda patiešām parādīja ļoti labu spēli un bijām pelnījuši uzvarēt. Kas zina, varbūt tagad uz visām izbraukuma spēlēm brauksim ar nokavēšanos...

Pēc spēles ar "Stoke" man bija jāsēžas lidmašīnā un jālido uz Barselonu, kur pievienojos Latvijas izlasei pirms gaidāmās spēles ar Andoru. Tā mūs pārsteidza ar futbola spēlēšanai pavisam nepiemērotiem laika apstākļiem - apsnigušā laukuma dēļ pirmais kopīgais treniņš Andorā notika zālē. Taču jau nākamajā dienā bija iespēja izbaudīt laukumu, uz kura notiekot visas Andoras čempionāta spēles. Jāatzīst, ka tas laukums patiešām tā arī izskatījās, ka tur tiktu aizvadītas visas tās spēles...

Par Andoras izlasi mums bija pietiekami daudz informācijas, un pēc viņu iepriekšējo spēļu ierakstiem varēja redzēt, ka komanda spēlē ļoti agresīvi, pašaizliedzīgi un dažbrīd pat rupji. Spēli uzvarējām pārliecinoši ar 3:0. Tāpat kā iepriekšējo spēli pret Gruziju, sākām ļoti aktīvi un rezultātu 3:0 sasniedzām jau pirmajā puslaikā. Izpildījām arī vienu no trenera pirmsspēles norādījumiem - ātri gūt vārtus. Jau pirms spēles zinājām, ka liela nozīme spēlējot uz šādas kvalitātes laukuma būs tieši standartsituācijām, tāpēc liels prieks, ka pirmos vārtus guvām tieši pēc soda sitiena izspēles.

Otrais puslaiks bija samērā vienmuļš un spēles temps kļuva pavisam zems. To sekmēja neskaitāmās spēlētāju maiņas, kuru rezultātā spēle tika pārtraukta teju katras piecas minūtes. Tādējādi arī uz maiņu iznākušajiem spēlētājiem bija grūti ieiet spēles ritmā un gūt vēl kādus vārtus. Ar rezultātu treneris, šķiet, bija apmierināts, bet līdz nākamā atlases cikla sākumam mums vēl jāpiestrādā pie daudziem spēles komponentiem. Domāju, ka spērām vēl vienu soli pretim tam, lai jau kvalifikācijas cikla sākumā mēs spētu parādīt maksimumu, uz ko mūsu komanda ir spējīga. Vienīgi gribētos tuvākajā laikā uzspēlēt ar kādu spēcīgāku pretinieku, lai redzētu, kā izskatāmies uz to fona.

Uzreiz pēc spēles ar Andoras valstsvienību bija jālido atpakaļ uz Angliju, lai nākamajā rītā dotos sešu stundu braucienā ar autobusu uz Londonu, kur bija paredzēta spēle ar bijušo Rubīna un Koļinko komandu "Crystal Palace". Nospēlējam 0:0, taču pēc spēles nepamet sajūta, ka vajadzēja uzvarēt. Jau pēc pirmā puslaika rezultātam, manuprāt, vajadzēja būt vismaz 2:0 mūsu labā, jo mums bija vairākas simtprocentīgas iespējas gūt vārtus. Taču, diemžēl, atkal tikai neizšķirts. Ja būtu šo spēli uzvarējuši, būtu sasnieguši šo maģisko 52 punktu robežu - var teikt jau nodrošinājuši palikšanu "Championship". Un tas faktu, ka nospēlējām tikai neizšķirti, padara vēl sāpīgāku. Cerams jau, ka nākamnedēļ izdosies uzvarēt un tādējādi varēsim beigt nervozēt par palikšanu šajā līgā.