Aleksandrs Katasonovs: "Latvija man ir kā dzimtene"

Aleksandr, sākumā jautājums par pēdējo Virslīgas spēli Ventspilī - tiki nomainīts jau pirmajā mača daļā. Vai gūtais savainojums ir nopietns?
Esmu nedaudz savainojis gurnu, tāpēc kādu nedēļu tagad man jāveseļojas. Rītdienas kausa izcīņas mačā pret Liepājas "Varavīksni" nespēlēšu. Nemāku teikt, vai treneris dos atpūtu citiem līderiem.

eSports.lv tevi atzinis par labāko "LMT Virslīgas" 1. apļa spēlētāju. Laikam jau neesi pārsteigts, zinot, ka 1. aplī tikai vienā spēlē neguvi vārtus?
1. aplis man tiešām labi izdevās. Ļoti patīkami, ka esmu atzīts par labāko.

Sāpīgākais 1. aplī laikam bija zaudējums tavai bijušajai komandai "Liepājas metalurgs"? 81. minūtē Tu panāci 3:3, bet beigās tomēr liepājnieki izrāva uzvaru...
Jā, sajūtas bija divējādas. No vienas puses, guvu vārtus, taču no otras puses - pēdējās sekundēs ielaidām izšķirošos vārtus. Spēlējām toreiz labi, divreiz spējām atspēlēties. Taču tāds ir futbols. Laikam jau nav lieku reizi jāsaka, cik bieži pasaules un Eiropas futbolā tā notiek.

Par divām vietām uzbrukuma pozīcijā konkurējat trijatā - tu, Kaplans un Kalns? Sākumā mazāk spēlēja Kalns, taču tagad arī viņš jau spēlē vairāk. Kā vērtē šo situāciju? Vai esi drošs par savu vietu sastāvā?
Tas ir tikai labi, ka esam trīs līdzvērtīgi uzbrucēji - mūsu trenerim līdz ar to ir iespējas vairāk variēt ar sastāvu, izmantot dažādus taktiskus gājienus. Kalns varbūt sākumā nebija paspējis uzņemt pietiekami labu formu, tāpēc spēlēja mazāk. Taču tagad arī viņš jau var spēlēt augstā līmenī. Arī Kaplans ir augstas klases spēlētājs, tiesa, vēl nedaudz jāpierod pie Latvijas futbola. Par sevi esmu drošs - tādā vecumā vairs nav ko baidīties [smejas]. Esmu sevi apliecinājis, iesitu arī vairākus vārtus, tā ka man ir pietiekami liela pārliecība par saviem spēkiem.

1. aplī sešās spēlēs iesiti sešus vārtus, bet tagad, 2. aplī, četros mačos - nevienu. Tā ir tikai sakritība?
Pat nezinu. It kā arī 2. aplī man bija iespējas, taču iesist neizdevās. Norakstīsim to uz neveiksmes rēķina [smaida].

Zangarejevs vienā intervijā īpaši izcēla "Jūrmalas" sniegumu. Piekrīti viņam?
No malas ir vieglāk vērtēt. Pašam savu komandu novērtēt grūti. Mums ir jauns un ļoti ambiciozs treneris, Oļegs Stogovs, labi viņu pazīstu un zinu, ka tieksimies uz augstiem mērķiem.

Ja grūti novērtēt sevi, varbūt vari izcelt labākos uzbrucējus citās komandās?
Labākie uzbrucēji atrodami rezultatīvāko spēlētāju sarakstā [smaida]. Īpaši varu izcelt Nikolajevu no "Rīgas", kurš rāda interesantu sniegumu.

Un labākās komandas?
Viennozīmīgi uzskatu, ka "Liepājas metalurgs" šobrīd ir komanda Nr.1 Latvijā. Gan sastāva, gan organizācijas, gan snieguma ziņā. Nezinu, kam jānotiek, lai viņi nekļūtu par čempioniem. Mēs, protams, centīsimies ar viņiem konkurēt, taču apzinos, ka tas būs ļoti grūti.

Un ko tu domā par FK "Rīgu"? Vai šī brīža rezultāti ir veiksme, vai arī šī komanda tik tiešām spēs cīnīties par visaugstākajām vietām arī turnīra noslēgumā?
Par veiksmi to noteikti nenosauksi - trīs pagājušās sezonas medaļnieces tomēr uzveiktas. "Rīga" ir interesanta komanda un noteikti cīnīsies par augstākajām vietām līdz pat čempionāta beigām.

Un "Jūrmala"? Varēsiet cīnīties par medaļām?
Par medaļām - 100% cīnīsimies, tas ir mazākais. Centīsimies tiekties arī uz augstākiem mērķiem. Redzēs, kā sanāks.

No "Jūrmalas" divi spēlētāji - Bleidelis un Smirnovs - šobrīd tiek aicināti uz izlasi. Kā tu domā, varbūt vēl kāds to ir pelnījis?
Jurģis Kalns. Viņš ir ļoti talantīgs uzbrucējs. Daudzi viņam netic, uzskata arī par jaunu, taču kāds viņš tur vairs jaunais [smejas]. Arī Žavoronkovam varētu pievērst vairāk uzmanības.

Jau pieminēji Stogovu. Kāds viņš ir, ja salīdzina ar Zeļkēviču, pie kura pavadīji vairākus gadus pirms tam?
Vispār jau nav labi vērtēt un salīdzināt trenerus [smejas]. Jāsaka, ka Zeļkēviča treniņmetodika bija ļoti interesanta. Stogova metodes, iespējams, ir mūsdienīgākas - gan treniņprocess, gan attiecībās ar futbolistiem.

Pastāsti par savu pāreju no "Liepājas metalurga" uz "Jūrmalu"! Oficiālā versija bija, ka Liepājas kluba vadība vēlas samazināt leģionāru skaitu...
2005. gada sezonas noslēgumā guvu nopietnu savainojumu. Lai gan toreiz kļuvām par čempioniem, un arī es spēlēju nozīmīgu lomu, gūtā trauma nākamajā, 2006. gada sezonā, man neļāva parādīt savu ierasto sniegumu, arī spēles laiks bija mazs. Pēc 2006. gada sezonas jau bija doma mest futbolu pie malas, lai gan Virslīgā biju iesitis 99 vārtus un gribējās gūt arī simtos... Arī vecums jau bija pieklājīgs [Aleksandrs nesen nosvinēja savu 35. dzimšanas dienu]. Tomēr sanāca tā, ka satikos ar "Jūrmalas" kluba vadību, kas man piedāvāja turpināt karjeru šajā komandā. Tā kā vadības nostādītie mērķi bija augsti, tad izlēmu, ka varētu būt interesanti pamēģināt savus spēkus Jūrmalā. Arī Stogovu pazinu kā labu treneri, viņš jau bija paspējis sevi labi apliecināt Krievijā, Vladimirā.

Tagad dīvaini sanāk - "Liepājas metalurgs", kas ir čempionāta līderis, ir palaidis 1. apļa labāko spēlētāju...
Jā, tā sanāk [smejas]. Bet futbols ir futbols, un ļoti iespējams, ka, ja paliktu Liepājā, tik labi nespēlētu, vārtus negūtu un jūs par mani nerunātu kā par labāko Virslīgas spēlētāju [smejas]. Man ar Liepājas vadību ir labas attiecības. Viņi ir laimīgi, jo atrodas 1. vietā, es esmu laimīgs, jo esmu labi iejuties Jūrmalā un gūstu vārtus. Visi ir apmierināti [smaida].

Jau zini, ko darīsi pēc šīs sezonas? Atgriezīsies Liepājā [Katasonovs joprojām ir "Liepājas metalurga" īpašums, izīrēts "Jūrmalai" tikai uz šo sezonu], mēģināsi palikt Jūrmalā, vai varbūt vispār beigsi karjeru?
Viss ir atkarīgs no rezultātiem šosezon. Šobrīd ar visu esmu apmierināts, taču dzīvosim - redzēsim. Patiešām, manu lēmumu izšķirs turpmākie šīs sezonas notikumi.

Kāpēc vispār 2001. gadā atbrauci uz Latviju? Krievijā tomēr jau biji pamanījies uzspēlēt tādās komandās kā "Lokomotiv", "Saturn", "Amkar"...
Atnācu tikai trenera Anatolija Šeļesta dēļ. Tieši pie viņa vēl Krievijā atvēros kā uzbrucējs, tāpēc nācu viņam līdzi uz Latviju. Sākumā biju pārliecināts, ka palikšu Latvijā tikai uz vienu sezonu, taču tā sanāca, ka iedzīvojos šeit un prom vairs negribēju. Arī tad ne, kad Šeļests Latviju pameta...

Vari nosaukt savus vērtīgākos vārtus šo gadu laikā?
Tādus vienus izcelt nevaru. Bija vairāki. Man laikam vislabāk patika vārti UEFA kausa izcīņā pret "Schalke04" izbraukumā. Tādā stadionā, pret tādu komandu... Vēl atmiņā palikuši vārti pret "Cork City" (pirmie Eirokausos), kā arī divi vārti pret "Heerenveen" Intertoto kausa izcīņā, kad no 1:2 panācu 3:2. Arī Virslīgā bijuši daudzi vērtīgi un skaisti vārti.

Kopumā 164 spēlēs Virslīgā esi guvis 105 vārtus. Tas ir fantastisks rādītājs, it īpaši leģionāram...
Kāds es tur vairs leģionārs [smejas]. Jā, ar šiem rādītājiem varu lepoties, nav slikti [smaida].

Atbrauci 2001. gadā. Salīdzini, lūdzu, Latvijas futbola līmeni toreiz un tagad!
Manuprāt, vadošo trīs komandu līmenis pat ir samazinājies, it īpaši tas attiecas uz "Skonto". Toties pārējie klubi ir "pielikuši", līdz ar to tagad čempionāts ir daudz sīvāks, nav tik lielas atšķirības meistarībā, kā bija kādreiz.

Taču kopumā uzskati, ka esam palikuši turpat, kur bijām?
Varbūt vidējais līmenis nedaudz ir paaugstinājies, bet tiešām nedaudz. Lai runātu par augstāku līmeni, jārisina ļoti daudzas problēmas. Īpaši organizatoriskajā un infrastruktūras ziņā. Šajos lauciņos diemžēl mums iet bēdīgi.

Vai šo gadu laikā nebija piedāvājumi no ārzemju klubiem?
Ļoti nopietni piedāvājumi nebija, bet iespējas pamest Latviju bija. Pārsvarā tās bija Krievijas 1. līgas komandas.

Vai tad Krievijas 1. līgā nav augstāks līmenis kā Latvijas Virslīgā?
Laikam jau ir augstāks, arī atalgojums tika piedāvāts daudz labāks nekā Latvijā, taču tās komandas, kas mani sauca, atradās ļoti tālu no Maskavas, bez tam, kā jau teicu, paspēju Latvijā labi iejusties un doties prom negribēju.

Varbūt Latvija tev nu jau ir kaut kas vairāk par otrajām mājām?
Jā, tā var teikt. Latvija man ir kā dzimtene. Šeit man ir piedzimis dēls. Vecākais bērns šeit iet skolā, jaunākais - bērnudārzā. Uz Maskavu tagad braucu ļoti reti, visa mana dzīve tagad ir Latvijā.

Foto: Romāns Kokšarovs ("Sporta Avīze")