Facebook
GoogleKaspars Gorkšs: „Ņūkāstlas treneris pēc spēles paspieda roku”
@MikelisO
Kaspars Gorkšs ir “FK Ventspils” centra aizsargs un Latvijas izlases kandidāts. Pēc nesenās spēles pret “Newcastle United” viņu uzslavēja arī angļu treneris.
Ceturtdien „FK Ventspils” aizvadīja savu līdz šim svarīgāko maču kluba vēsturē. Kādi iespaidi tev palikuši no spēles un Anglijas premjerlīgā spēlējošās komandas? Vai Ņūkāstla bija vājāka, nekā gaidījāt?
Izvērtās interesanta spēle. Ja pretinieks ir ar lielu vārdu, tad vienmēr pret tādām komandām ir interesanti spēlēt. Tieši tad var pārbaudīt, cik tu esi spējīgs apliecināt sevi pret tāda līmeņa komandām. Ņūkāstla tomēr ir daudz augstāka līmeņa komanda, nekā sastopamas Latvijas čempionātā.
Es nezinu, vai viņi bija vājāki, nekā gaidījām. Bet, iespējams, ka mēs nospēlējām negaidīti veiksmīgi tieši taktiskajā ziņā, un līdz ar to es neizjutu tik lielu spiedienu, kādu biju iedomājies pirms spēles. Es domāju, ka viņu problēma bija tā, ka viņi mūs nenovērtēja. Tehniskajā un taktiskajā ziņā varēja just, ka tā ir pasaules līmeņa komanda. Pieļauju, ka viņi domāja, ka mačs būs diezgan viegls.
Pēc mača tevi uzslavēja arī angļu treneris Glens Rēders. Kā juties pēc šādas uzslavas un vai esi domājis par to, ka, pateicoties šiem mačiem, tevi varbūt ieraudzīs kāds krietni vien augstākas raudzes klubs?
Šo uzslavu pats nedzirdēju, to man kāds pateica vēlāk. Protams, tas ir ļoti patīkami, neapšaubāmi! Un Ņūkāstlas treneris pēc spēles arī paspieda roku, tā kā biju ļoti pagodināts...
Varbūt zemapziņā arī slēpjas doma, ka šie mači varētu ietekmēt manu nākotni, taču, ja godīgi, šobrīd es nedomāju ne par ko citu kā cīņu par Latvijas čempionu titulu. Tas man pašlaik ir primārais. Jā, zemapziņā sēž doma, ka ļoti veiksmīgu apstākļu sakritības dēļ mani kāds varētu ievērot un kaut kā iespaidot manu turpmāko karjeru.
Vai spēle nepierādīja, ka no Ventspils izlases kandidātos jābūt vairākiem futbolistiem?
Nezinu. Es uzskatu, ka fantastiski nospēlēja Butriks. Varētu teikt, ka visi nospēlēja ļoti labi. Taču, ja man būtu jāizceļ viens spēlētājs, es izceltu viņu.
Pēc vairāku gadu spēlēšanas Zviedrijā tu atgriezies Latvijā. Kāpēc pameti turienes futbolu, kas ir labākā līmenī un lielākā cieņā nekā Latvijā? Vai tas nav solis lejup?
Pametu tāpēc, ka komanda izkrita no augstākās līgas. Varianti bija daudzi un dažādi, bet nekur nebija noteiktas atbildes. Negribējās arī gaidīt līdz pašam pēdējam mirklim. No „Ventspils” sekoja konkrēts piedāvājums un pieņēmu to uzreiz – gribēju uzsākt trenēties jaunā klubā pēc tā grafika, nevis braukāt uz pārbaudēm.
Pāriet no vājas zviedru komandas uz spēcīgu komandu Latvijā, kas spēlē Eirokausos – domāju, ka tas nav solis lejup. Protams, futbola līmeni un organizētību salīdzināt nevar. Bet, ja sezonas sākumā man teiktu, ka „Ventspilī” būs iespēja spēlēt pret Ņūkāstlu, tādēļ vien, visticamāk, uzreiz būtu ar mieru šeit spēlēt.
Vai arī finansiāli labāko piedāvājumu tev izteica “FK Ventspils”?
Nē, finansiāli noteikti nē. Bet – kā jau teicu – „Ventspils” ir ambiciozs klubs, ambiciozs ir arī treneris, un man kā ambiciozam spēlētājam tas ir ļoti svarīgi. Daudzas lietas varu mācīties arī no šīs pieredzes.
No kuriem klubiem starpsezonā bija piedāvājumi?
Bija pāris piedāvājumu no skandināviem, arī no Anglijas, bet ne no premjerlīgas. Taču nebija skaidrības – teica, ka atbildi dos pēc nedēļas utt. Negribējās cerēt, jo bija nekonkrēti piedāvājumi, uz pārbaudēm aicināja, kad man vairs nebija laika. Man gribējās sākt trenēties ar kādu komandu jau no janvāra, kad visi sanāk kopā pirms jaunās sezonas. Lai nebūtu tā, ka jābraukā visu laiku uz pārbaudēm un pēdējā brīdī pirms čempionāta jāielec kādas komandas sastāvā. Tāpēc izvēlējos tieši „Ventspili”.
Kā vispār nokļuvi līdz spēlēšanai Zviedrijā?
Spēlējām U-21 izlasē pret Zviedriju. Nebija tā veiksmīgākā spēle – zaudējam 0:4. Taču zviedru klubs “Oesters” meklēja centra aizsargu un uzaicināja mani uz pārbaudi. Nospēlēju pārbaudes spēli, patrenējos tur nedēļu, un pēc tam viņi bija ar mieru paņemt mani komandā.
Kādas bija pirmās izjūtas nepazīstamā vidē?
Bija smagi. Pirmos trīs mēnešus es ne vienu vien reizi domāju par atgriešanos Latvijā. Taču tad pamazām atradu draugus un apradu ar situāciju. Sapratu, ka viss ir manās rokās.
Kādi iespaidi palikuši par Zviedriju? Vai gribētu tur atgriezties?
Tieši čempionāta organizācijas ziņā ir vislabākie iespaidi. Tur atšķirībā no Latvijas cilvēki mīl futbolu, nāk skatīties spēles, ir pilnas tribīnes un milzīga publicitāte. Var just, ka futbols ir ļoti lielā cieņā.
Vai es gribētu atgriezties? Nekad nesaki nekad. Droši vien, ja sekotu attiecīgs piedāvājums no laba līmeņa komandas, tad noteikti gribētu.
Salīdzini, lūdzu, “Oesters”, “Assyriska” un “FK Ventspils” līmeni!
Katrai komandai ir savas nianses. Ja ņem atsevišķus spēlētājus, tad domāju, ka “Oesters” bija labākā komanda, jo tur tiešām bija daudz jaunu un talantīgu futbolistu. Bet par “Assyriska” domāju, ka “Ventspils” ir labāka.
Kāpēc aizgāji no “Oesters” komandas?
Viņi piedāvāja pagarināt līgumu uz 2 gadiem, bet mēs nevarējām īsti atrast kopsaucēju. Tas tā gāja uz priekšu, kamēr zvanīja “Assyriska” un es izlēmu piekrist viņu piedāvājumam pamainīt vidi.
Pastāsti par “Assyriska” kluba īpatnībām un faniem, ar kuriem klubs izcēlās uz pārējo fona! Vai reizēm nebija bīstamas situācijas pēc neveiksmīgām spēlēm?
Klubs Zviedrijā ir pazīstams ar iebraucēju spēlētāju pārsvaru – ja nemaldos, tad komandā bija tikai pieci zviedri. Tā ir ļoti populāra komanda, jo visi Zviedrijas imigranti atbalsta “Assyriska”. Jebkurā pilsētā, kur notika spēle, bija atbalsts no ieceļotājiem. Izbraukumos sanāca milzīgi vietējo fanu pūļi. Treneris man uzticējās, spēles izlaidu pārsvarā tikai kartīšu vai savainojumu dēļ, tā kā ieguvu vērtīgu pieredzi.
Tomēr fani izcēlās ar diezgan lielu agresivitāti, kāda novērojama Turcijā, Izraēlā un citās Tuvo Austrumu valstīs. Pēc neveiksmīgām spēlēm fani mēdza dauzīt spēlētāju mašīnas, aprakstīja pastkastītes utt. Tās bija lietas, ar kurām iepriekš nebiju saskāries. Toties pēc uzvarām līdzjutēji komandu sagaidīja ar salūtiem un parādēm. Tās bija divas galējības.
Par sevi man bailes nebija. Vairāk baidījos, lai kaut ko neizdara manai ģimenei.
Cik skatītāju vidēji nāca uz Zviedrijas līgas spēlēm?
Sezonas sākumā, kad turējāmies tabulas vidusdaļā, skatītāji nāca ļoti daudz – manuprāt, vidēji laukumā bija ap 6 000 skatītāju. Mūsu stadions bija ļoti maziņš, un faktiski vairāk skatītāju tur arī nevarēja ietilpt. Savukārt, kad bija derbiji ar Stokholmas komandām, spēles notika lielajos stadionos un 15 000 – 18 000 skatītāju bija vienmēr.
Tad jau tev nebija uztraukuma pirms spēles pret Ņūkāstlu, kad stadionā bija ap 7 000 līdzjutēju?
Nu, izejot laukumā, mandrāža ir vienmēr, bet tā pazūd, kad sākas spēle. Taču jāatzīst, ka bija ļoti patīkami spēlēt Latvijā tādas auditorijas priekšā.
Kāds noskaņojums Zviedrijā valdīja pēc tam, kad Latvija uzvarēja zviedrus ar 1:0? Vai pats biji uz to spēli?
Zviedri aizbildinājās, ka vairs nekas nebija vajadzīgs un ne par ko nebija jācīnās. Taču, protams, zemapziņā viņiem tas nedaudz iedūra un šokēja. Tobrīd viņi savā laukumā nebija zaudējuši jau vairākus gadus.
Pats tur nebiju, jo mēs ar U-21 izlasi tur pabeidzām savu spēli un uzreiz braucām atpakaļ uz Latviju. Bet, kad bija pirmā cikla spēle un Latvija spēlēja neizšķirti, biju “Skonto” stadionā. Taču neatceros, vai tolaik jau spēlēju Zviedrijā. [Spēle notika septembrī, bet ar “Oesters” Gorkšs parakstīja līgumu oktobra beigās – aut.].
Kādēļ Zviedrijā spēlēji ar 13. numuru?
Tā sagadījās – sāku spēlēt ar šo numuru un iepatikās. Daudziem cilvēkiem ar skaitli 13 saistās kaut kādi aizspriedumi, tāpēc man bija ļoti interesanti spēlēt ar šo numuru.
“Ventspilī” šis numurs nav pieņemts, tāpēc nākas spēlēt ar deviņpadsmito. Taču ar pārējiem skaitļiem, izņemot 13, man nekādu īpašu izjūtu nav.
Vai nebija savādi, ka no Ventspils, esot labākajam klubam Virslīgā, netika paņemts neviens spēlētājs uz izlases braucienu uz ASV?
Ja godīgi, tad par to īpaši nesaspringu, jo, skatoties no kluba viedokļa, mani vairāk uztrauca mūsu sniegums. Tas, ka nevienu nepaņēma, ietaupīja ļoti daudz spēka.
Pats izsaukumu negaidīju ne tad, ne tagad, taču nenoliegšu, ka ir ļoti patīkami saņemt uzaicinājumu uz izlasi.
Vai ceri iziet pamatsastāvā pret Krieviju?
Ceru, protams. Taču par izredzēm cenšos īpaši nedomāt, lai beigās nesanāk liela vilšanās, ja kaut kur netieku. Cenšos parādīt sevi no labākās puses treniņos, bet, kā treneris lems, tā būs.
Kā vērtē Latvijas izlases izredzes kvalificēties otrajam Eiropas čempionāta finālturnīram?
Manā uztverē grupa ir ļoti “smaga” – Dānija, Zviedrija un Spānija ir trīs augstākās klases komandas, arī Islandes futbols pēdējos gados progresē ļoti strauji. Vienīgi Lihtenšteina ir tādi kā “autsaideri”, taču uzmanīgiem jābūt arī ar viņiem.
Vai Andrejevs regulāri piezvana un apjautājās par tevi? Kādas jums ir attiecības?
Mūsu attiecības ir tādas, kā izlases trenerim ar spēlētāju – man ar viņu nav bijis tik daudz saskarsmes, lai rastos kāds priekšstats. Jā, viņš apjautājas, kā ar pašsajūtu utt., bet tikai tādā līmenī.
Kāpēc turnīrā Taizemē, kas bija tava debija valstsvienībā, spēlēji tikai pirmo spēli un to pašu – tikai 19 minūtes? Kāpēc tevi lika kreisā aizsarga pozīcijā un vai pēc tam runāji ar Andrejevu par to?
Uz šo jautājumu man ir grūti atbildēt – tas būtu jāprasa trenerim Andrejevam. Ar viņu par to neesmu runājis. Spēlēju par kreiso aizsargu, lai gan būtībā esmu centra aizsargs. Droši vien bija iemesls, kāpēc mani nomainīja – tāpat vien jau tas nebija.
Palikušas izšķirošās spēles LMT Virslīgā un, šķiet, ka spēlējat tik stabili, ka grūti jūs izsist no līdzsvara...
Jā, spēlējam stabili, bet tam visam nevajadzētu pāriet pašpārliecinātībā – vēl ir atlicis ļoti daudz spēļu. Trīs spēles ar Daugavpili, divas – ar Jūrmalu un Liepāju, tā kā vēl nekas nav izšķīries. Taču, ja spēlēsim tik koncentrēti un pārliecinoši kā tagad, tad ceru, ka nonāksim līdz laimīgām sezonas beigām.
Vai Grigorčuks ir stingrs un prasīgs treneris?
Jā, viņš ir ļoti stingrs, prasīgs un ambiciozs. Domāju, ka tās ir laba trenera pazīmes. Salīdzināt viņu ar maniem iepriekšējiem treneriem nevar – katram ir savas nianses. Treneris, kurš nācis no bijušās PSRS, vienmēr atšķirsies no eiropiešu trenera. No katra var ņemt daudz pozitīva un mācīties. Pēdējā gada laikā esmu iemācījies ļoti daudz.
Kāda ir saprašanās ar Ndeki? Vai viņš nav cienīgs spēlēt augstākā līmenī?
[Smejas]. Nez kāpēc visi man uzdod šo jautājumu... Domāju, ka viss ir kārtībā un ceru, ka mums būs vēl labāka saprašanās.
Ja skatās, cik daudz vārtu viņš ir guvis, tad patiešām viņam vajadzētu spēlēt daudz augstākā līmenī. Uzskatu viņu par labu aizsargu. Ar atlētiskumu viņš atšķiras no pārējiem – virslīgā viņš var pārlekt jebkuru.
Vai tev patīk, ka komandas spēles stils vairāk balstīts uz aizsardzību? Jūs esat tikai trīs aizsargi, līdz ar to darba ir daudz vairāk.
Ja jau tas stils nes rezultātus, tad viss ir kārtībā! Tas, ka man tādējādi ir vairāk pienākumu, mani neuztrauc.
Pret kuru komandu spēlēt ir visgrūtāk?
Līdzjutēju ziņā man nav problēmu. Mani īpaši neietekmē, vai viņi kliedz pret mani. Negatīvi noskaņoti līdzjutēji mani pat vēl vairāk uzvelk un liek spēlēt labāk nekā tad, ja tādu skatītāju nav. Tā kā uzskatu, ka pretinieku fani neietekmē mūsu komandas sniegumu.
Spēlētāju ziņā? - “Jūrmala” noteikti ir viena no tām komandām, pret kurām spēlēt ir visai smagi – viņiem ir atlētiski spēlētāji, tagad pie viņiem spēlēs daudz labu futbolistu. Viņiem būs abi atlētiskie uzbrucēji – Kalns un Prohorenkovs. Bet vispār visas atlikušās spēles būs ļoti grūtas.
Vai tev bija piedāvājums no bēdīgi slavenās “Ventas”?
Nē, nav bijušas nekādas sarunas. Jau no paša sākuma nelikās reāli, ka Latvijas futbolā varētu ieguldīt tādu naudu. Gribējās, lai tā būtu patiesība, taču nekā... Nemaz nevaru pateikt, vai būtu gājis pie viņiem, ja būtu uzaicinājums. Manuprāt, man nebūtu tik viegli pie viņiem aiziet, jo tajā laikā bija kontrakts, bet, ja būtu brīvs, tad apsvērtu piedāvājumu.
Vai bieži ir iespējas gūt vārtus un vai bieži tu pēc šādām iespējām tiecies?
Iespēja gūt vārtus ir tikai no standartsituācijām. Protams, gribas gūt vārtus, bet tas nav mans primārais uzdevums laukumā. Arī Zviedrijā iznāca iesist vidēji vienu “golu” sezonā. Pagājušajā sezonā pirmo reizi mūžā bija arī jāsit “pendele” – tas bija kausa spēlē. Iesitu, bet nevarētu teikt, ka tas man īpaši patīk un ka to darīšu arī turpmāk. Manuprāt, man nav tik laba nervu sistēma, lai varētu regulāri izpildīt vienpadsmitniekus.
Kāpēc pret Farēru salu komandu nesanāca uzvarēt ar lielāku vārtu starpību – tik vien kā 2:1 un 2:0... Vai taupījāt spēkus vai vienkārši neveicās?
Problēma bija momentu realizācija. Sitieni bija ap 20, bet viņi iesita savu vienīgo izdevību. Uz neko citu to nevar norakstīt. Taču satraukuma nebija arī otrajā spēlē, kad rezultāts bija pa nullēm – bija pārliecība, ka vārtus neielaidīsim. Tomēr jāatzīst, ka Farēru komanda otrajā spēlē bija pārsteidzoši organizēta. Ja godīgi, tik labu sniegumu no viņiem negaidīju.
Vai pašlaik kluba mērķis iekļūt UEFA kausa izcīņā vēl ir spēkā?
Mums vēl ir spēle 24. augustā, nekas nav beidzies. Procentuāli izredzes ir minimālas, taču, kamēr neesam izkrituši, uzdevums ir spēkā. Mūsdienās futbolā visādas lietas notiek. To mēs pierādījām arī pirmajā spēlē – momentu mums bija un mēs vēl paskatītos, kas būtu bijis, ja kādu izdotos realizēt.
Uz cik gadiem esi noslēdzis līgumu un vai plāno spēlēt ārvalstīs pēc līguma beigšanās?
Līgums ir 1+1 (līgums uz šo sezonu ar iespēju pagarināt uz vēl vienu – aut.). Par citiem klubiem pašlaik nedomāju vispār, jo visas domas ir par to, kā uzvarēt Latvijas čempionātu un pēc iespējas veiksmīgāk nospēlēt otro maču UEFA kausā.
Tavs novēlējums jaunajiem futbolistiem!
[Gara pauze]. Pašaizliedzīgi trenēties, darīt visu ar pilnu atdevi! Trenēties tā, lai pats sev varētu pateikt, ka esi izdarījis visu. Un tad atnāks arī veiksme. Lai nauda nekļūst par galveno mērķi!
[+] [-]
[+] [-]
Ndeki, manuprāt, ir viens no labākajiem leģionāriem, kāds jebkad ir spēlējis Latvijā.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Citāts:
Publicējis renrins
Gorkšs, manuprāt, patreiz ir viens no labākajiem Latvijas aizsargiem, ja ne pats labākais, dotajā brīdī, jo Stepanovs sen nav spēlējis.
Ndeki, manuprāt, ir viens no labākajiem leģionāriem, kāds jebkad ir spēlējis Latvijā.
Par Ndeki piekrītu! Par labāko aizsargu vēl varētu pastrīdēties...
[+] [-]
Citāts:
Publicējis Gunchi
Citāts:
Publicējis renrins
Gorkšs, manuprāt, patreiz ir viens no labākajiem Latvijas aizsargiem, ja ne pats labākais, dotajā brīdī, jo Stepanovs sen nav spēlējis.
Ndeki, manuprāt, ir viens no labākajiem leģionāriem, kāds jebkad ir spēlējis Latvijā.
Par Ndeki piekrītu! Par labāko aizsargu vēl varētu pastrīdēties...
un kurš tad tas būtu patreiz???
Stepanovs nespēlēja nevienā klubā.
Zirnis bija savainots un ir palicis nervozs (Pēdējā sarkanā kartiņa pret Ekranas)
Korabļovs arī tikai tagad atradis sev klubu.
Smirnovs? Viņam ir itkā laba sezona Dittonā, bet tomēr domāju, ka Gorkšs patreiz ir labāks.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]