Miris bijušais Latvijas futbola izlases aizsargs Einārs Gņedojs

Einārs Gņedojs bija viens no tiem spēlētājiem, kurš lika pamatus "Skonto FC" panākumiem Latvijas futbolā un atzinībai starptautiskajā arēnā. Tad vēl tā bija "Forums-Skonto" komanda trenera Marka Zahodina vadībā, kura uzvarēja 1991. gada Latvijas čempionātā, bet tad vēl trīs gadus tās sastāvā Einārs bija Latvijas čempions. Bija arī komandas kapteinis. Pirms tam viņš - Rīgas "Daugavas" futbola skolas audzēknis - paspēja aizvadīt divas sezonas Liepājas "Zvejnieka" rindās PSRS 2. līgas čempionātā, bet Latvijas (PSR) čempionātā debitēja Rīgas "Torpedo" sastāvā. 1993. gadā Einārs Gņedojs tika atzīts par Latvijas virslīgas čempionāta labāko aizsargu.

Latvijas izlasē viņs iesaistījās Jāņa Giļa vadībā gandrīz uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas un piedalījās jau izlases otrajā spēlē pēc tās atjaunošanas pret Maltas izlasi. Futbolista karjeru Einārs turpināja līdz 32 gadu vecumam Brocēnu "Starts", Tallinas "Sadam", "Skonto-Metāls" un Rīgas "Universitātes" (eksRAF) rindās. Pēc spēlētāja karjeras beigām Einārs pievērsās tiesāšanai, bet tad devās darbā uz Norvēģiju, kur arī neaizmirsa par futbolu - papildus pamatdarbam trenēja bērnus un jauniešus, tiesāja, apguva norvēģu valodu. Tieši Norvēģijā viņam arī tika konstatēta ļaunā slimība...

Var teikt, ka ar Eināru bijām pazīstami kopš "Forums-Skonto" komandas izveidošanas (Einārs toreizējā dzīvesbiedre Darja bija "Vārpas" handbola meistarkomandas un Latvijas izlases spēlētāja) un biežāk vai retāk sazinājāmies gandrīz līdz viņa nāvei, viņš vienmēr deva ziņu, kad posās ciemos uz Rīgu, gandrīz vienmēr satikāmies.

Aizpagājušajā vasarā Einārs ciemojās Rīgā, taču toreiz satikties un parunāties nesanāca. Tikai nesen no Eināra bijušās dzīvebiedres un viņa dēla mammas uzzināju, ka jau toreiz Eināram nebija labi ar vaselību, ka jau toreiz viņš cīnījās ar slimību. Varbūt tāpēc viņš nemaz īpaši negribēja satikties, taču to neteica? Tas nebūtu pārsteigums, ja tā būtu bijis, jo Einārs droši vien negribēja nevienu lieki sarūgtināt. Viņš varēja būt ass un pat nesaudzīgs aizsargs laukumā, viņu bija ļoti grūti apspēlēt "viens pret vienu", taču viņš bija kluss, pieklājīgs, mierīgs un draudzīgs cilvēks sadzīvē. Satiekoties - vienmēr smaidīja.

Tāds viņš arī paliks mūsu atmiņā.
Lai vieglas smiltis, Einār...