Sportland mēneša spēlētājs Atis Blinds: "Lai progresētu, jāspēlē ar jaunajiem"

Kuro reizi esi izpelnījies Virslīgas mēneša labākā spēlētāja atzinību?

Reti saņemu. Šķiet, trešo reizi. Nevaru lepoties ar ļoti daudz šādām atzinībām. Acīm redzams, ka uzsvars, balvas saņēmējus nosakot, tiek likts uz jaunajiem spēlētājiem. Lai viņus vairāk motivētu.

Tev šāda atzinība kādas īpašas emocijas raisa? Varbūt ir vienalga?

Patīkami, ka esmu novērtēts. Taču uzskatu, ka šo atzinību galvenokārt esmu nopelnījis ar spēli pasaules čempionātā Latvijas izlases sastāvā, nevis ar spēli Latvijas čempionātā. Neuzskatu, ka Virslīgā būtu ar ko īpašu izcēlies. Un arī sniegumu pasaules čempionātā var vērtēt divējādi. Katrā ziņā vismaz nav sajūtas, ka nekas nebūtu izdarīts. Tā noteikti nav.

Pieminēji pasaules čempionātu, tad arī varam par to parunāt. Kā vērtē Latvijas izlases sniegumu?

Divējādi. Protams, labi, ka atguvām piekto vietu. Tas ir pozitīvais aspekts. Tā ir mūsu reālā vieta, kurā pēc spēku samēriem mums būtu jābūt. Sīvi sāncenši ir norvēģi, kam ir pieredzējušāki spēlētāji. Negatīvā puse – tā kā iepriekšējā čempionātā izdevās aizķerties pret čehiem, tā šajā gribējās – pret Šveici. Spēle pret Šveici bija pagalam neveiksmīga. Tik vāju Šveices izlasi es vēl nebiju redzējis. Ja būtu izmantojuši savas izdevības, spēle varēja visādi izvērsties. Šveicieši ir palikuši daudz lēnāki. Jā, tehniskais izpildījums ir labs, taču citādi ar viņiem jau var cīnīties līdzvērtīgi.

Varbūt jūs esat palikuši ātrāki, nevis viņi – lēnāki?

Mēs lēnām tuvojamies. Turklāt Šveices izlasei īsti nav svaigu asiņu. Mums tomēr nāk klāt svaigi spēki, un arī pieredzējušie spēlētāji savu meistarību ir nostiprinājuši. Kopumā mēs Šveicei tuvojamies. Es pat gribētu teikt, ka Šveice šajā čempionātā bija vājāka nekā Čehija iepriekšējā čempionātā, kad mēs viņus uzvarējām. Taču spēle pret Šveice izvērtās tā, kā tā izvērtās. Citādi labs čempionāts. Braucot mājās, kauna sajūtas nebija. Taču palika nepiepildītas ambīcijas aizķerties pusfinālā, tāpēc sajūtas – divējādas.

Nākamais pasaules čempionāts būs 2016. gadā Rīgā. Pieņemu, ka tev kā pieredzējušam spēlētājam tā ir vislielākā motivācija un būs karjeras kulminācija.

Domāju, jebkurš sportists karjeras kulmināciju gribētu sasniegt, piedaloties augstākā līmeņa sacensībās savās mājās. Nepilni divi gadi – tas ir ļoti ilgs laiks mūsdienu ātrajā, dinamiskajā dzīvē. Daudzas lietas mainās nevis pa dienām, bet pat stundām. Negribas pārlieku sacerēties vai skriet laikam pa priekšu, lai vēlāk nesanāk vilties. Tam ir jāpieiet racionāli. Protams, tas būtu skaisti – spēlēt pasaules čempionātā Rīgā. Bet laiks rādīs, kā viss izvērtīsies. Es tam pieeju ļoti rezervēti.

Taču noteikti tev ir mērķis spēlēt nākamajā pasaules čempionātā. Gan jau arī pienācīgi gatavojies.

Šobrīd par izlasi nav jāiespringst, drīzāk – jāatpūšas. Absolūti netaisos domāt par savām pozīcijām izlases provizoriskajā sastāvā. Mēģināšu no tā visa paiet malā – tāda ir mana šā brīža taktika.

Jau ieminējies par svaigajām asinīm, kas pārlietas Latvijas izlasē. Kāda ir jauno spēlētāju paaudze? Ar ko tā atšķiras no tavas paaudzes?

Es savu paaudzi sauktu par vidējo, nevis veco, kā te dažs labs mūs izsmej. Atšķirība starp jauno un mūsu paaudzi: jaunā paaudze ir daudzpusīgāka. Spēja apgūt lietas, paskatīties plašāk, būt elastīgākiem, - šīs spējas viņiem ir daudz lielākas nekā mums. Tā mūsu priekšrocība ir rūdījums. Kad mēs augām, mums apstākļi florbolā bija skarbāki. Un vēl mūsu priekšrocība ir fiziskā sagatavotība. Jaunie ir vājāki par mums. Skriešanā vēl tā, taču spēkā spēlē jaunajiem vēl ir ļoti daudz kur augt. Tomēr jāsaprot, ka viņi nedaudz citādi ir trenējušies. Es saprotu, ka lai pats vēl progresētu florbolā, man ir jāspēlē kopā tikai ar jaunajiem spēlētājiem. Pēdējās sezonās cenšos to darīt, lūdzu treneriem, lai liek mani kopā ar gados jauniem spēlētājiem. Tas ir veids, kā piespiest sevi mainīties. Florbolā katru dienu parādās jaunas nianses. Ja gribi ilgtermiņā būt starp labākajiem, visu laiku ir jāmainās. Pretinieki nemitīgi mani atkož, tāpēc jāmeklē ir jauni risinājumi. Spēlējot ar jaunajiem spēlētājiem, ir lielākas iespējas to izdarīt.

Tu noteikti pats sev esi lielākais kritiķis. Kā tev šķiet – tu vēl progresē?

Pats sev esmu lielākais kritiķis un galvenais treneris. Patiesībā ar savu spēli gandrīz vienmēr esmu neapmierināts. Mani komandas biedri to ļoti labi zina. Es reti esmu apmierināts ar savu sniegumu. Katrai spēlei izvirzu augstus mērķus. Runājot par manu progresu, savu iespaidu ir atstājušas karjeras laikā pārciestās traumas. Tās es vēl joprojām jūtu. Svarīgi ir sezonā sagaidīt to brīdi, kad izdevies sasniegt labāko fizisko kondīciju un labāko morālo kondīciju jeb domāšanas ātrumu. Kad šīs progresa līknes satiekas, tad esmu vislabākajā formā. Lai to veiksmīgi sabalansētu, ir ļoti gudri jātrenējas. Nevis daudz, bet gudri. Ir elementi, kuros progresēju, ir elementi, kas padodas grūtāk. Nemitīgi cenšos sevi lauzt, attīstīt ko jaunu. Citi man to reizēm pārmet, iesaka turēties pie vecā spēles stila, taču es ticu, ka kādā brīdī vēlamais rezultāts parādīsies. Latvijas čempionātā ļoti bieži dzirdu, ka pretinieku spēlētāji cits citam saka priekšā, ko es taisos darīt. Un viņiem ir taisnība! Ļoti bieži tieku atšifrēts, tāpēc gribot negribot ir jāiemācās kas jauns. Domāju, ir daudz elementu, kuros vēl varu progresēt. Pastāvēs, kas mainīsies! Šim Raiņa teicienam es pilnībā piekrītu.

Kā tu vērtē savas komandas sniegumu Virslīgā?

Slikti. Ļoti slikti! Mēs noteikti nerādām ļoti labu sniegumu. Problēmu cēloņi noteikti ir vairāki. Pirmkārt, mēs esam komanda ar savām īpatnībām. Otrkārt, bijusi liela kadru mainība, ir nepieciešams laiks, lai izveidotu labu komandu. Ļoti grūti to izdarīt vienas sezonas laikā. Komandā ir apvienojušies spēlētāji, kas nākuši no dažādām komandām, ar dažādām florbola pieredzēm un arī vecuma amplitūda mūsu komandā ir ievērojama. Tas viss prasa zināmu pielāgošanos. Ar tādu sastāvu, kāds ir mums, mēs nevaram būt apmierināti ar savu sniegumu šosezon. Līdz ar to es neesmu apmierināts arī ar savu individuālo sniegumu.

Par sezonas mērķiem vaicāt būtu stulbi. Jums mērķis vienmēr ir Latvijas čempiontituls, vai ne?

Vienmēr varbūt ne, bet lielākoties – jā.

Šosezon?

Šosezon tiešām vēlētos kļūt par Latvijas čempioniem.

Pēdējās sezonās vienmēr kaut kas ir pietrūcis. Allaž esat spēlējuši labi, bijuši starp favorītiem, bet par čempioniem kļūst citi. Kāpēc tā?

Florbols pēdējos gados ir ļoti mainījies, arvien lielāka nozīme ir niansēm. Tam, cik labi komanda saspēlējas laukumā, un cik labi ir izpētījuši pretinieku. Tie laiki, kad RTU citus varēja pārspēt ar fizisko pārspēku, ir beigušies. Florbols ir mainījies, fiziski labi sagatavotas pēdējā laikā ir visas komandas. Ļoti daudz izšķir taktiskās nianses. "Lekrings" pamatoti ir pēdējo gadu čempioni, jo allaž ir sagatavojušies vislabāk. Ja mēs šogad spēsim sagatavoties labāk, tad mēs viņus spēsim uzvarēt, bet, ja šī mājas darba nebūs, tad, manā skatījumā, "Lekringam" vai "Lielvārdei" būs gana viegls ceļš pretī čempionu titulam.

Ir zināma šūmēšanās par spēlētāju atbildēm uz jautājumu, cik reizes nedēļā viņi trenējas. Saprotu, tu trenējies biežāk nekā reizi nedēļā.

Trenējos piecas sešas reizes nedēļā. Gan ar komandu, gan individuāli. "Nejauši labs" spēlētājs var būt vienu, maksimums – divas sezonas. Ja gribi vairāku gadu garumā būt starp labākajiem, tad bez trenēšanās tas vienkārši nav iespējams. Visu laiku ir jāapgūst jauni elementi, jāslīpē vecie. Savainojumi atgādina par to, ka jātrenē vārgākās vietas. Es saviem treniņiem pieeju smalki, tāpēc reizēm rodas sajūta, ka nodarbojos ar florbolu profesionāli. Tas ir vienīgais veids kā sevi sagatavot labāku par citiem.

Kas tevi, sporta amatieri, trenc tik daudz trenēties?

Tā varbūt būs stulba atbilde, bet mani uz treniņiem dzen mans darbs. Strādāju gana nopietnā, atbildīgā amatā. Pēc tā visa prasās izvēdināt galvu. Patlaban man ir jāvada uzņēmums, tāpēc pēc dienas ofisā pilnīgi dabiska šķiet vēlme sportot. Tam apakšā nav nekādu sportisku ambīciju. Protams, ambīcijas un mērķi florbolā man ir, tāpēc treniņi palīdz pēc tiem tiekties.

Noteikti savu lomu spēlē arī reputācija. Nez vai būtu priecīgs, ja nāktos spēlēt trešajā maiņā.

Viss atkarīgs no manis paša. Jāspēlē un jātrenējas tā, lai nebūtu diskomfortā pats ar sevi. Ja mani apmierinātu spēlēšana otrajā vai trešajā maiņā, atrašanās rezultatīvāko spēlētāju ranga vidū, tad varētu mierīgi trenēties divas reizes nedēļā. Taču man ir savi individuālie mērķi florbolā, un ļoti labi, ka man tādi ir. Citādi es florbolu nemaz nespēlētu. Uz priekšu mani dzen vēlme izvēdināt galvu un sasniegt savus mērķus.

Teici, ka esi atbildīgā amatā. Ar ko ikdienā nodarbojies?

Strādāju tādā labi zināmā uzņēmumā kā "Lāči". Esmu izpilddirektors. Man ir 14 nodaļas, kas jāvada, līdz ar to nākas pasvīst. Patiesībā izaicinājumu vairāk nekā florbolā. Jūtu, ka sports ļoti palīdz darbā. Ja citi stresa situācijās ķeras pie alkohola, es labāk dodos uz treniņu vai spēli, kas vispār ir labākais risinājums. Spēle ir svētki.

Kur slēpjas "Lāču" maizes spēks?

Es domāju, pašā produktā. Tas ir izteikti latvisks. Veids, kādā šis produkts mūsdienu tehnoloģiskajā laikmetā tiek radīts, daudz neatšķiras no tā, kā tas notika arī pirms simts gadiem. Cilvēki to novērtē. Tādi uzņēmumi, kas pēc vecajām metodēm turpina ražot savu produkciju arī mūsdienās, pasaulē ir maz. Tāpēc arī "Lāči" ir patērētājiem tik tuvi.

Sportland

Intervēja:
Raimonds Rudzāts
Latvijas Florbola savienība » LV »...