Sportland mēneša spēlētāja Varša: "Katram jādod ieguldījums florbola attīstībā"

- Šāda atzinība ir būtiska florbolistei, kura pieredzējusi tik daudz?

- Tā nāca ļoti negaidīti. Vēl līdz šai dienai neesmu pa īstam atgriezusies florbolā. Pie tā, ka šosezon atkal spēlēju, "vainīga" Baiba Juruša. Viņa pierunāja mani atsākt spēlēt. Spēlēju, sevišķi neiespringstot. Savam priekam. Varbūt tāpēc izdevies iegūt šādu atzinību.

- Ko tas nozīmē – neiespringstot?

- Pirms diviem gadiem, kad beidzu karjeru, trenējos septiņas reizes nedēļā. Daudz strādāju individuāli. Man ir paveicies, ka tētis ar sportu ir uz "tu", viņš ir sporta metodiķis, līdz ar to man vienmēr ir bijusi iespēja tikt zālē. Pati gāju, trenējos, attīstīju sevi. Tagad skatos uz mūsdienu jaunatni un daudz ko nesaprotu...Bez individuāliem treniņiem neko nevar sasniegt. Nepietiek ar treniņiem divreiz trīsreiz nedēļā. Komandas koptreniņos treneriem vispār nevajadzētu pārāk daudz laika veltīt fiziskajai kondīcijai, sportistiem pašiem individuāli pie tās ir jāstrādā. Florbolā – tāpat kā sportā vispār – bez labas fiziskās kondīcijas nav ko darīt. Bet, skatoties uz jaunatni, situācija ir bēdīga.

- Varbūt to vajag uzsvērt?

- Manuprāt, katrs pats par sevi atbild. Pirms diviem gadiem, kad vēl spēlēju RSU, komandā cita citu vilkām. Bija atbildība, nopietna attieksme. Tagad vairs reti kura iespringst, visas spēlē priekam.

- Uzskati, ka tas ir slikti?

- Personīgi – nē.

- Ja tā padomā – kas vainas šādai attieksmei? Florbols tomēr ir amatieru sports.

- Jā, bet – ja mēs vēlamies to attīstīt, tad jādarbojas nopietni. Ja katrs ar savu attieksmi dos florbolam pienesumu, tad sporta veids augs. Nav jāgaida, ka kāds (piemēram, Florbola savienība) to darīs spēlētāju vietā. Sieviešu florbols šobrīd ir tādā līmenī, kādā tas ir...Maz uzmanības tiek pievērsts treniņiem, visas komandas koncentrējas spēlēm.

- Ja būtu jāvelk iedomāta sieviešu florbola attīstības līnija, kurp tā vestu?

- Manuprāt, kādu gadu viss rit vienmērīgi, pa taisnu līniju. Bet pirms tam kādus gadus trīs četrus noteikti līkne gāja lejup. Pamazām, pamazām, līdz nonācām pie četrām komandām augstākajā līgā. Atceros to laiku, kad vēl Virslīgā bija astoņas komandas. Bija ļoti, ļoti interesanti.

- Labāko spēlētāju loks kopš tā laika nav būtiski mainījies.

- Nav. Ja kādreiz mēs ļoti iespringām, lai progresētu, attīstītu individuālo meistarību, tad tagad pietiek tīri ar pieredzi. Latvijā ar to pietiek, līdz ar to – kāpēc gan darīt ko vairāk? Daudzas tā domā.

- Kas savulaik motivēja trenēties septiņas reizes nedēļā, zinot, ka konkurentes pakausī neelpo?

- Tā drīzāk bija audzināšana, nevis motivācija. Nevienam nav noslēpums, ka nopietni trenējos jau kopš mazām dienām. Tētis man bija treneris, esmu trenējusies gan vieglatlētikā, gan triatlonā. Manī ir ieaudzināts sportiskais raksturs. Individuālajos sporta veidos nav partneru, kas varētu piesegt. Kad sāku spēlēt florbolu, man visu laiku gribējās augt. Es visu laiku izvirzīju sev mērķus, kurus gribēju sasniegt. Kad visi mērķi bija sasniegti, palika neinteresanti. Pirms diviem gadiem mierīgi varēju turpināt spēlēt tādā pašā līmenī, bet man kā sportistei tas nebija interesanti. Man vajadzēja visu laiku augt.

- Bija sajūta, ka progresa vairs nebūs?

- Jā. Iespējams, tad, kad bija piedāvājumi, vajadzēja braukt spēlēt uz ārzemēm. Taču tam arī bija savi plusi un mīnusi. Sportistu dzīve mēdz būt nežēlīga – šodien karjera ir, rīt vairs nav. Vajadzēja ielikt savai dzīvei pamatu gan darba, gan izglītības ziņā.

- Kādi bija varianti ārzemēs?

- Bija iespējas braukt uz Zviedriju, Šveici. Ja pameklētu, būtu vēl. Piedāvājumu nebija daudz, bet bija. Visreālākais – Zviedrijā. Taču beigās neaizbraucu. Tā bija apstākļu sakritība, bet es neko nenožēloju. Pilnīgi nemaz. Zinu, ka, ja būtu aizbraukusi, sākumā vajadzētu sildīt soliņu, taču ar savu raksturu būtu vietu zem saules izcīnījusi. Spēlēšana ārzemēs palika sapņu līmenī, bet florbolā tik un tā esmu guvusi gana daudz pozitīvu emociju.

- Kāds tagad ir režīms florbolā, kad vairs netrenējies septiņas dienas nedēļā?

- Florbolu reizi nedēļā kopā ar puišiem uzspēlējam Rīgā. Pārējā laikā? Esmu "saslimusi" ar fitnesu. Strādāju ar sevi, gūstu gandarījumu, attīstu sevi citos virzienos. Fiziski jūtos labi. Bet, ja runājam par pasaules čempionātu, tad tur, trenējoties tādā līmenī, kā to daru tagad, man nebūtu ko darīt. Tieši tehnikas ziņā.

- Kā ar fizisko sagatavotību? Varam konkurēt ar labākajām? Piemēram, vīriešu izlases fiziskās sagatavotības treneris Čākurs saka, ka fiziski esam gatavi iekāpt pirmajā četriniekā, cits jautājums – meistarība, taktiskā sagatavotība.

- Ja Čākurs trenētu sieviešu izlasi, tad varētu viņam šo pajautāt. Ar meitenēm ir grūtāk. Puišiem ir augstāki mērķi, augstākas prasības pret sevi. Ar meitenēm ir interesanti. Reti kura ies individuāli trenēties. Ja visas, tad vēl jā, bet individuāli – reti kura.

- Tavuprāt, tā ir tikai Latvijas sieviešu florbola iezīme vai ar ko līdzīgu saskaras arī pasaules vadošās izlases?

- Lielvalstīs ir pamatīga sistēma, nedomāju, ka ir šādas problēmas. Tur viss sākas jau no mazām dienām. Piemēram, cik daudz spēlētāju ir Zviedrijā? Lielāka konkurence, meitenēm deg acis, tāpēc ir spiestas trenēties tā, lai apsteigtu konkurentes. Ja pie mums tādas ir pāris spēlētājas, uz kurām pārējās skatās kā uz brīnumbērniem... Sak, tu jau tā vari, bet es gan ne. Ja negribam iespringt, tad nekad nevarēsim konkurēt ar vadošajām izlasēm.

- Tev ir sanācis novērot, ka uz tevi daudzo individuālo treniņu dēļ skatās ar neizpratni?

- Jā. Esmu ar to saskārusies bieži. Te izpaužas sportiskais raksturs. Ir vai nav vienalga, ko par tevi domā apkārtējie. Ir jābūt mērķim. Nekad neesmu padevusies bara instinktam.

- Tēmē uz dalību pasaules čempionātā?

- Nesaku jā, nesaku nē. Taču, ja izdomāšu spēlēt, noteikti trenēšos krietni vairāk.

- Dažām citām spēlētājam jau esmu vaicājis: vai florbols meitenēm piestāv, ir piemērots? Ar zemtekstu: vai nākotnē var cerēt uz lielāku masveidību, popularitāti?

- Vērojot no malas – iespējams, ka nē. Bet, kad paņem nūju rokās un daudzas lietas jau sanāk, tad florbols tiešām var būt arī sievišķīgs sporta veids. Protams, nekādi neaizvainoju puišus – viņi spēlē citu florbolu. Lai būtu masveidīgs meiteņu pieplūdums, jāstrādā ļoti daudz un visos līmeņos. Katram jādod savs pienesums, lai florbols augtu. Vēl lielāku uzmanību vajadzētu veltīt florbola popularizēšanai skolās. Žēl, ka manai spēlētāju paaudzei vairs nav padsmit gadu, bet ir jau krietni pāri. Tie, kam šobrīd ir, var būt laimīgi, jo viņi būs tie, kam radīsies iespēja pārstāvēt valsti olimpiskajās spēlēs. Tāpēc jau tagad ir ļoti daudz ar sevi jāstrādā. Mūsu paaudzei šādas iespējas nebūs.

- Saprotu, tava ikdiena ir saistīta ar policiju?

- Strādāju Valsts policijas koledžā. Tā ir izglītības iestāde, kas gatavo policistus. Darbs ļoti patīk – radošs, atbildīgs.

- Kādas ir tendences: kāds būs jaunais policistu iesaukums?

- Tendences ir dažādas. Tiesa, neesmu cieši saistīta ar studentiem, esmu iestādes vadītāja palīdze, manā rīcībā vairāk ir organizatoriskie darbi.

- Taču gan jau gar acīm zib visi tie stāvi un silueti?

- Jā. Fiziski visi ir diezgan labi sagatavoti. Katru gadu iestājas arī pa kādam florbolistam.

- Kad jūsu koledžai būs komanda ELVI līgā? Teiksim, sieviešu komanda?

- (Smejas.) Tādas domas ir bijušas, bet pie mums studenti pavada divarpus gadus, pēc tam katrs iet uz savu reģionu. Manuprāt, drīzāk ir jāskatās Aizsardzības akadēmijas virzienā. Tur ir diezgan labi apstākļi. Nesen bijām ar viņiem sarīkojuši sadraudzības pasākumu. Spēlēja arī florbolu trīs pret trīs, uz mazā laukuma. Viena otra meitene patiesībā spēlēja diezgan labi. Būtu, ko uzrunāt, taču šādas komandas veidošana prasītu ļoti daudz laika. Ja daru, tad daru kārtīgi un nopietni. Tā esmu audzināta.

Intervēja:
Raimonds Rudzāts
Latvijas Florbola savienība » LV »...