Evelīna Garbare: "Ceru, ka man viss izdosies"

Kas tevi pamudināja pievērsties florbolam, cik gadu vecumā sāki trenēties?
Sporta skolotāja piedāvāja iet uz florbola treniņiem, kas bija paredzēti mūsu skolā. Tā kā sporta stundās biju jau spēlējusi florbolu, gribēju savus spēkus pamēģināt ari treniņos. Man tad bija kādi 15 gadi.

Vai esi savus spēkus pamēģinājusi arī citos sporta veidos, kā veicās?
Mamma gribēja, lai mēs ar brāli nodarbojamies ar sportu, tāpēc jau no bērnības meklēja dažādus sporta veidus, kuros mūs iesaistīt. Bija peldēšana, orientēšanās, vieglatlētika, bet visilgāk nodarbojos ar austrumu cīņas sporta veidu taekvondo. Tajā es trenējos apmēram astoņus gadus.

Kurš florbola treneris visvairāk devis tavā sportiskajā izaugsmē, kā tu viņu raksturotu kā cilvēku?
Mans pirmais treneris bija Valdis Lūsis un viņš man iemācīja florbola pamatus, ko es uzskatu par svarīgiem. Tagad trenējos pie Jurija Fedulova. Viņš man iemācīja izprast spēli. Jurijs ir interesants, aizrautīgs un ļoti komunikabls cilveks. Viņam ir daudz plānu - Jurijs ir īsts sava darba un komandas fanāts.

Lai arī tu spēlē aizsardzībā, tomēr savā komandā esi viena no rezultatīvākajām. Kā tev tas izdodas?
Es vienkārši spēlēju un, kad rodas izdevība, tad uzmetu pa vārtiem, bet labāk man patīk dalīt piespēles.

Ar ko tu vēl nodarbojies, ja neskaita florbola spēlēšanu? Kādi ir tavi vaļasprieki?
Es mācos Rīgas Purvciema amatu skolā par tūrisma pakalpojumu komercdarbinieku. Vēl - trenēju "Rīgas lauvu" meiteņu U14 komandu. Vaļaspriekiem man šobrīd atliek maz laika, bet patīk lasīt grāmatas, skatīties filmas, pavadīt laiku kopā ar jaukiem cilvēkiem.

Kā izskatās, jūsu klubā notiek nopietns treniņdarbs, bet rezultāti kaut kur kavējas – pagājušajā sezonā ierindojāties 4. vietā, šosezon palikāt piektās. Kad varam gaidīt Latvijas čempionāta medaļas?
Jā, gatavošanās vienmēr ir nopietna, bet rezultāti reizēm izpaliek. Pieļauju, ka mums ir problēmas ar treniņu apmeklējumiem un attieksmi pret tiem, kas risināmas kluba iekšienē. Tā kā šī problēma, manuprāt, ir pārejoša, domāju, ka nebūs ilgi jāgaida arī medaļas.

Pēc pagājušās sezonas tu tiki atzīta par Virslīgas perspektīvāko aizsardzi, pirms aizvadītā pasaules čempionāta kandidēji uz vietu izlasē, tomēr uz Zviedriju neaizbrauci. Vai tāds pavērsiens tev neatņēma apņēmību turpināt progresēt, lai iekļūtu un nostiprinātos valstsvienības pamatsastāvā?
Protams, ka nē. Tas tikai palīdz neiesūnot, kā arī stimulē mani strādāt pie sevis pilnveidošanas.

Ar kuru aizsardzības spēlētāju tu vislabāk saproties laukumā, kas varētu būt jūsu saskaņas pamatā?
"Lauvās" visu sezonu nospēlēju pārī ar Diānu Zeipi. Ar Diānu esam saspēlējušās tā, ka saprotamies bez vārdiem - mēs zinām, ko viena, vai otra darīs kādā konkrētā situācijā.

Kas ir tas, ko tu visvairāk vēlētos sasniegt florbolā?
Ir tik daudz, ko es vēlētos. Protams, visvairāk man gribētos izcīnīt Latvijas zeltu un spēlēt sieviešu izlasē. Turpinot strādāt, es neatmetu pārliecību, ka man tas arī izdosies.

Vakar bija 1. aprīlis – joku diena. Vai bija kāds tiešām smieklīgs joks, uz kura tu "uzķēries"? Varbūt izdevās izjokot kādu citu?
Joki bija, bet vakar es nevienam neticēju. Man arī īpaši neticēja, tomēr dažus cilvēkus izjokot man izdevās...

Izmantotie resursi:
floorball.lv