Jānis Volajs: "Jāsakārto florbola sistēma pašu mājās"

— Šī man ir trešā 5. vieta pasaules čempionātā, augstākā vieta, ko mūsu florbolistiem izdevies izcīnīt. Jau ilgāku laiku strādāju ar izlasi. Pirmais, ko pēc čempionāta varu teikt — grūti padarīts darbs, bet varēja vēl labāk. Pēdējos gados florbols aizvien vairāk attīstās. Tagad ar šo sporta veidu nodarbojas 36 valstīs. Mērķis — lai 2024. gadā florbols tiktu iekļauts olimpisko spēļu programmā. Viens no noteikumiem ir palielināt dalībvalstu skaitu šajā sporta veidā. Pagaidām var teikt, ka divas valstis ir neaizsniedzamas pārējiem, tās ir Somija un Zviedrija, kur florbols attīstīts visaugstākajā līmenī. Šis čempionāts parādīja, ka šīm divām komandām ļoti strauji pietuvojušās arī Čehija un Šveice (attiecīgi vietu sadalījums pasaules čempionātā — M. B.). Nākamajā līmenī esam mēs, Igaunija, Norvēģija, tad seko Krievijas, Dānijas, Polijas, Vācijas izlase, ar ko arī jārēķinās. Sakarā ar florbola popularizēšanu pasaulē bija pieaicinātas arī tādas valstis kā Austrālija, Singapūra, Japāna, kurām faktiski būtu jāspēlē zemākā divīzijā, tāpēc arī bija tik dīvaini rezultāti, kā, piemēram, Latvija — Singapūra 27:1. Igauņi ar bronzas ieguvējiem čehiem cīnījās līdz pēdējai sekundei, lai uzvarētu, un tikai bullīšos viņiem zaudēja, savukārt mēs igauņus uzvarējām ļoti pārliecinoši — 8:1.

- Mēs varam cīnīties par augstākām vietām, bet, lai to darītu, vispirms ir sistēma jāsakārto pašu mājās. Latvijas florbola čempionāta Virslīgā startē ļoti dažāda līmeņa komandas — ļoti zema, salīdzinot ar tām komandām, kuras pasaulē ir četriniekā vai pieciniekā. Tādēļ mums ir ļoti grūti atlasīt spēlētājus un viņus sagatavot, jāiegulda ļoti liels darbs. Piemēram, Zviedrijā spēlētāji jau ir pietiekami sagatavoti un viņiem atliek tikai saspēlēties. Mēs sākam ar fizisko, tehnisko un taktisko sagatavotību. Vajadzīgs darbs arī ar jauniešiem, lai būtu maiņa, pēctecība. Lai panāktu uzlabojumus, ir jāpaaugstina Latvijas čempionāta līmenis. Treneriem ir jāsāk citādāk strādāt, ar lielākām slodzēm, vienlaikus jātrenē arī fiziskās īpašības, ne tikai jāspēlē florbols. Ja celsies mūsu čempionāta līmenis, paaugstināsies arī izlases līmenis, jo būs spēlētāji, ko izvēlēties. Virslīgā fiziskās sagatavotības treneri ir dažām komandām - Cēsu «Lekringam», «Talsi/Triobet» un «RTU/Inspecta», ar pēdējām abām komandām pats strādāju. Nozīmīgi ir arī citi faktori — Latvijā spēlē lēno, akadēmisko florbolu, pasaulē tā ir ļoti ātra, precīza, ar spēku, daudz dinamiskāka spēle.

- Negatīvs faktors bija tas, ka mums pirmā bija spēle pret čempionāta favorītiem. Spēlētāji ierodas ar savām problēmām, viņi vēl nav koncentrējušies sacensībām — ir darba problēmas, jo mūsējie ir amatieri, sadzīviskās, finanšu, ģimenes un citas. Ja pret Šveici būtu otrā spēle, rezultāts būtu citādāks. Tā kā pats komandu gatavoju, aptuveni viss jau bija skaidrs pirms čempionāta. Nepatīkams pārsteigums bija Arta Raituma trauma, spēlē pret Norvēģiju viņš ļoti pietrūka. Noteikti gribu pieminēt A. Raituma sniegumu, viņš bija labā formā, rezultatīvs. Jau guvis traumu, uz kruķiem visu laiku bija blakus. Tā bija solidaritāte un patriotisms. Treneriem izvēloties izlases dalībniekus, galvenais iemesls bija spēlētāju pieredze. Iznāca astoņās dienās sešas spēles un vēl arī treniņi, tā ir liela slodze, nevarētu teikt, ka visi tam bija gatavi, bet viņi tam tika iepriekš gatavoti. Ne visi spēlēja ar simtprocentīgu atdevi. Klubos nenotiek tāda līmeņa darbs, kā ir nepieciešams, lai spēlētu izlasē. Tādēļ vairāki spēlētāji, iespējams, domā, ka Latvijā viņi ir ļoti labi, gūst daudz vārtu, bet diemžēl nav gatavi tādai slodzei, kāda ir pasaules čempionātā. Pārsvarā spēlēja divas maiņas, epizodiski — trešā maiņa. Galvenā mūsējo motivācija, manuprāt, bija godam nospēlēt pret pasaules klases spēlētājiem, kā arī sevi apliecināt šādā mērogā — kur gan to var izdarīt vēl labāk?

- 5. vieta dod tiesības Latvijai automātiski kvalificēties 2012. gadā pasaules čempionātam Šveicē. Tā kā diezgan ilgi jau strādāju ar izlasi, florbola līmenis ar katru gadu aug. Ļoti maz ir palicis, lai mēs pārkāptu tam, ka mēs tomēr varam bronzas medaļas izcīnīt, bet, lai to spētu, mums ir jābūt pasaules apritē. Čehi vēl pirms neilga laika nebija stiprāko četriniekā, bet viņi iekļuva turnīros, kur spēlē spēcīgākie, un strauji izauga. Tur savā starpā tiekas pasaules labākie spēlētāji, un mums tur ir jātiek, lai mēs varētu sākt ar viņiem konkurēt. Mēs varam cīnīties fiziskā, bet ne taktiskā ziņā, ne arī individuālajā meistarībā nevaram sacensties ar somiem un zviedriem. Gatavojoties pasaules čempionātam, šogad mums nevienas nopietnas spēles nav bijušas ar augsta līmeņa pretiniekiem. Bija nometnes, bet pietrūka tieši spēļu pieredzes, aizvadījām divas spēles pret igauņiem. Augstāki rezultāti ir sasniedzami, palielinot finansējumu. Mums ne tuvu netiek piešķirts tik līdzekļu, cik pārējām izlasēm, kuras var tikai sapņot par 5. vietu pasaulē.

Monta Bērziņa, «Talsu Vēstis»