Svarīgākais ir savas valsts gods — to talsenieks aizstāv pasaules čempionātā

Kuri brīži pasaules čempionātā tev palikuši visspilgtāk atmiņā un sagādājuši vislielāko gandarījumu?
— Tie ir gūtie vārti pret Šveices izlasi — kaut gan tā bija mūsu svarīgākā spēle un šiem vārtiem nebija izšķirošas nozīmes, jo mēs viņiem zaudējām. Vēl iepriecina, lai arī man pašam šī spēle nebija tik veiksmīga, cīņa pret poļiem aizsardzībā, komanda ļoti labi tika galā, tā bija svarīga spēle, lai iekļūtu ceturtdaļfinālā. Arī cīņa ar somiem deva gandarījumu — visi bija noskaņojušies, ka spēlē pret pasaules čempioniem. Kad pirmajā periodā guvām pirmos vārtus, domāju, ka mēs būsim vienīgā komanda, kas pret pasaules čempioniem ir vadībā, tomēr arī čehi uz brīdi nokļuva līdzīgā situācijā ar rezultātu 1:0.

Tu esi piedalījies trīs pasaules čempionātos, vai tos var salīdzināt?
— Latvijas izlase trīs reizes ir bijusi 5. vietā un visos čempionātos esmu piedalījies. Spēlētāju sastāvs ir gandrīz tāds pats kā 2006. gadā Zviedrijā. Vairāki florbolisti ir spēlējuši Talsu komandā, kā Dailis Skudrītis, Kristians Lisovskis, Andis Blinds, Oskars Fīrmanis (rojenieks) un Jānis Jansons (talsenieks), līdz ar to var teikt, ka daļa esam labi saspēlējušies. Izlases sastāvu pārsvarā veido bijušie «Talsu» komandā spēlējušie florbolisti, «RTU/Inspecta» un cēsnieki.
Iepriekšējās divos pasaules čempionātos cīņu par 5. vietu izšķīra viena spēle, šogad sistēma bija citāda, un mums vienlīdz nozīmīgas bija trīs spēles pret līdzvērtīgiem pretiniekiem — poļiem, igauņiem un norvēģiem. Šī vieta nenāca viegli, jo sagatavošanās posmā bija ieguldīts liels darbs aptuveni pusotra gada garumā. Cik šis darbs bijis efektīvs, tas ir cits jautājums. Vissvarīgākais — ir iegūta pieredze. Otrkārt, uzlabojusies fiziskā sagatavotība. 2006. gadā tam tikai sāka pievērst uzmanību, piesaistīja fiziskās sagatavotības treneri Jāni Volaju. Toreiz mums piecās dienās bija piecas spēles, citas komandas spēkus bija izsmēlušas, mums fiziskā kondīcija bija atbilstoša. Tikai tad komandas Latvijas čempionātā sāka pievērst uzmanību fiziskajai sagatavotībai. Iepriekš treniņos galvenais bija spēle, tagad domā arī par fizisko spēku attīstību. Treškārt, mums izlasē ir arī ārzemju klubos spēlējoši sportisti: Somijā — Aigars Belasovs, Ingus Laiviņš un Mihails Kostusevs, Zviedrijā — Jānis Jansons. Viņi spēlē augstākā līgā un tas mums ir ieguvums.

Vai bija kāda nozīme tam, ka par izlases galveno treneri tika apstiprināts soms Īro Parviainens, ņemot vērā, ka Somijā florbola tradīcijas ir ļoti augstā līmenī?
— Mēs, izlases spēlētāji, nesapratām, kāpēc vispār vajag mainīt treneri. Tas notika bez kāda pamatojuma, vienīgais arguments — galvenais treneris bija strādājis ar Austrijas izlasi. Latvijas Florbola savienība viņus (Latvijas izlasi pasaules čempionātam gatavoja divi somu treneri — M. B.) ar lielu pompu apstiprināja par izlases treneriem. Latviešus nost, tie ir vissliktākie, nāk somi ar savām gudrībām. (Iepriekš bija Normunds Grunckis, Cēsu «Lekringa» treneris — M. B.). Abi ir gudri, izprot florbola spēli, mums bija ko mācīties. Taču labi, ka treneri saprata — viņi ir somi, mēs esam latvieši, bet saiknei kaut kādai arī jābūt. Bija kritiskā robeža, un jāizlemj, ko darīt, lai komanda un treneri varētu saprasties. Svarīgas ir cilvēciskās attiecības, tādēļ pieaicināja Gintu Bikaru, kurš 2008./2009. gada sezonā bija «Talsu» florbola komandas treneris. Sākotnēji nebija viegli — somiem savi uzskati par florbolu, Gintam — savi. Taču kopumā tas bija pozitīvi, ka viņš tika piesaistīts. Treniņnometnes cita no citas ne ar ko neatšķīrās. Treneri uzaicināja izlases kandidātus, kurus vēroja spēlēs, lai novērtētu labākos, taču izrādījās, ka tikai kādi četri pieci tika paņemti klāt, kuri nebija piedalījušies iepriekšējā čempionātā. Izlases kodols palika nemainīgs.
Runājot par trenera darbību, pēdējā nometnē pirms čempionāta bija nosauktas maiņas pirmajai spēlei pret Šveici, atstrādājām tehniskas nianses dažādās situācijās. Sākoties spēlei, pēkšņi galvenais treneris nosauca pilnīgi citādākas maiņas, un neviens nesapratām, kāpēc. Tas radīja haosu, kamēr saspēlējāmies.
Atgriežoties no čempionāta, savstarpēji pārrunājām, vai bija nozīme tam, ka mūs gatavoja somu treneris, — daļa puišu atzina, ka nav nekādas nozīmes, jo atkal 5. vieta, bija arī otrs viedoklis — šoreiz rezultāts nācis grūtāk, bet spēles stils ir uzlabojies. Taču arī uz šo argumentu bija iebildes, vai tas uzlabojies trenera ietekmē, vai tāpēc, ka komandas kodols visu laiku ir viens un tas pats, bet klāt nākusi spēlētāju pieredze. Līdz ar to nevar viennozīmīgi uz šo jautājumu atbildēt.

Divām spēlētāju maiņām sešas spēles astoņās dienās — vai tā nav par lielu slodzi? Kāpēc tik maz tika iesaistīta trešā maiņa?
— Sākumā spēlējām trīs maiņās. Pirms spēles pret Somiju (čempionāta ceturtā spēle — M. B.) treneri sāka apsvērt spēli divās maiņās, jo uzskatīja, ka izlases sastāvs nav pietiekami labs. Komplektācija nebija izrādījusies veiksmīga un treneri nezināja, kā visus izlasē iekļautos spēlētājus izmantot, kaut gan sagatavošanās posms bija ļoti intensīvs un regulārs.

Vai tev ir gandarījums, trešoreiz izcīnot piekto vietu pasaules mērogā, vai nav tomēr arī vilšanās izjūtas, ka atkal esat piektie?
— Man šis turnīrs beidzās pēc trīsarpus spēlēm. Ļoti nepatīkama sajūta. Kad esi laukumā, kļūdies, bet mēģini to vērst par labu. Sēžot malā, vari priecāties, bēdāties, bet palīdzēt nekā. Centos būt visu laiku kopā ar komandu arī pēc traumas, lai nebūtu tā, ka uz mani nekas vairs neattiecas. Svarīgākajās spēlēs savējos atbalstīju no tribīnēm, tajās, kur izšķīrās mūsu 5. vieta, tādēļ pašam nav simtprocentīga gandarījuma. Mūsējie uzvarēja ļoti atbildīgās spēlēs gan Igauniju, gan Norvēģiju, tas deva gandarījumu, par Latvijas izlasi man vienmēr ir gandarījums. Ja mums būtu bijušas sagatavošanās posmā spēles pret somiem, zviedriem, čehiem, lai mēs saprastu viņu spēles stilu, novērtētu ātrumu, tad rezultāts varētu būt citādāks. Taču mēs šeit, Latvijā, savos čempionātos spēlējam lēnā garā. Kaut gan zinām, kas mūs sagaida pasaules čempionātā, tomēr ir pietiekami liels pārsteiguma moments, kamēr pierod pie tā spēles stila.
Ja hokejā ir NHL, basketbolā — NBA, florbolā ir Zviedrijas līga, Somijas līga un Šveices līga — tā ir pasaules elite.

Cik lielā mērā mēs atšķiramies no līdervalstīm?
— Kādreiz man likās, ka viņu līmenis ir neaizsniedzams, viņi — četrinieks, mēs — visi pārējie. Joprojām viņu līmenis ir reizes divas augstāks, taču mēs sākam pietuvoties tehniskajā ziņā, fiziski mēs esam, ja ne labāki, tad vienādi, taču lielākais trūkums, ka mēs nemākam uz laukuma domāt. Fizisko spēku izlietojam nelietderīgi. Līmenis pamazām, pamazām, bet gribētos teikt — izlīdzinās.

Jums, spēlētājiem, šī bija iespēja sevi parādīt pasaules mērogā, vai to izmantojāt?
— Jā, Atim Blindam bija piedāvājums no Somijas kluba. Mans galvenais mērķis bija labi nostartēt, nevis sameklēt sev ārzemju klubu. Ja Latvijā būtu florbols profesionālā līmenī, noteikti uz to tiektos, taču mani nesaista dzīve vienam svešumā. Ja man kādā ārzemju klubā nodrošinātu spēles laiku, nevis sēdēšanu uz rezervistu soliņa, piedāvātu pieņemamus sadzīves apstākļus, tad es to darītu, taču nevēlos prom doties viens.

Ko dalība pasaules mēroga sacensībās prasīja no tevis kā spēlētāja?
— No septembra līdz čempionātam nebija pilnīgi nevienas brīvas sestdienas un svētdienas. Ikdienā ir darbs, nedēļas nogalēs spēles Latvijas čempionātā vai treniņi Kocēnos kopā ar izlasi, kur jāizliek viss spēks, un atkal pirmdienā viss no sākuma. Florbolistam primārais ir darbs un tad brīvajā laikā — florbols, bet, ja tiec izlasē, vēl vairāk no sevis jāiegulda, gan individuāli strādājot, gan fiziskajā attīstībā, lai sasniegtu augstāku līmeni. Paldies Talsu novada sporta nodaļai par finansiālu atbalstu dalībai pasaules čempionātā. Latvijā florbols ir amatieru līmenī, bet trenējamies kā profesionāļi. Mana personiskā dzīve, kad tuvojas pasaules čempionāts, tiek pakārtota florbolam, jo nekas svarīgāks par to nav, ir jāaizstāv savas valsta gods.

Vai tava tikko gūtā papildu pieredze paaugstina «Talsi/Triobet» izredzes Latvijas čempionāta virslīgā?
— Jā, noteikti. Bet iepriekšējā reizē, kad atbraucām no pasaules čempionāta, bijām pieci Talsu komandas spēlētāji un zaudējām tolaik pastarīšiem liepājniekiem. Atgriezies un nenovērtē pašmāju pretinieku. Noteikti pasaules pieredze nāk par labu man pašam, kā arī komandai, un tā ir vajadzīga.

Kāda ir tava ikdiena?
— Vienu dienu nedēļā studēju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā pirmajā kursā budžeta grupā, kurā tiku, jo pārstāvu Latvijas izlasi. Būšu florbola treneris. Strādāju Talsu Valsts ģimnāzijā par sporta skolotāju, ir ārpusstundu darbs ar skolēniem, gatavojoties un piedaloties sacensībās, organizēju skolā sporta pasākumus, kā arī strādāju florbola klubā «Talsi» ar 2000.—2001. gadā dzimušajiem zēniem. Labprāt laiku veltu dažādiem sportiskiem vaļaspriekiem.

Ko gaidi no Ziemassvētku vecīša dāvanu maisā?
— Nezinu, nevaru pateikt… (Smejas.) Dāvanas jau arī nav svarīgākais. Svarīgākais ir kopā būšana, ģimene un draudzene. Ziemassvētkos gribas būt kopā ar viņiem. Vienmēr visus Ziemassvētkus esmu pavadījis mājās.

Monta Bērziņa, «Talsu Vēstis»