Alvis Dāle: "Tiešām patīk, kā šogad spēlējam"

Cik gadu vecumā tu pirmo reizi spēlēji florbolu?
- Ja nemaldos, tas bija tad, kad mācījos 8. vai 9. klasē! Viens puisis no manas klases jau trenējās, un mēs, vēl trīs džeki, nolēmām arī pamēģināt. Atminos, kā meklējām Hanzas vidusskolu, jo nezinājām, kur tā atrodas. Pabijām kādās četrās skolās, tikai beigās atradām īsto. Pamatīgi noskrējušies tikām līdz skolai, bet izrādījās, ka treniņš nenotiek. Vēl prātā uzreiz nāk pirmais treniņš, kurā kā jauniņie visus vinnējām. Pašiem bija liels šoks.

Kurš bija tavs pirmais treneris, kurš treneris tev devis visvairāk?
- Pirmais treneris man bija Valdis Lūsis, kurš manā tagadējā karjerā devis savā ziņā ļoti lielu ieguldījumu. Pirmās iemaņas jau vienmēr tās svarīgākās. Tā kā pirms florbola patrenējos basketbolā, tad sports man nebija svešs. Pamazām tā lieta aizgāja. Fiziskajā sagatavotībā visvairāk devuši Jānis Volajs un tagadējais treneris Kaspars Vitkovskis.

Kura spēle tavā sportista karjerā bijusi visveiksmīgākā, kāpēc?
- Grūti izvēlēties starp trim ļoti spilgti atmiņā palikušām spēlēm. Pirmā bija spēle U-19 izlases sastāvā pret Zviedriju, kad man izdevās gūt vārtus. Tad vēl spēle jauniešu čempionātā pret Lielvārdi, kad 15 minūšu laikā atspēlējāmies no 3:9 un uzvarējām. Un, protams, spēle jauniešu čempionāta finālā aizpagājušajā sezonā, kad izdevās visus pārsteigt, iegūstot zelta medaļas.

Kādi ir tavi vaļasprieki?
- Ņemot vērā, ka trenēju FK "Rīga" jauniešus, vaļaspriekiem paliek nedaudz mazāk laika. Bet, kad sanāk, tad patīk uzspēlēt futbolu, florbolu, to pašu basketbolu. Ne tik daudz, kā gribētos, sanāk pamakšķerēt. Ļoti patīk klausīties mūziku, kura tiešām iedvesmo un dod jaunus spēkus.

Vai ir florbola spēlētājs, kuram tu centies līdzināties? Kurš?
- Grūti teikt. Man ļoti patīk kā spēlē divi spēlētāji – Ainārs Juškēvičs un Magnus Svensons. Varu teikt, ka savā ziņā vairāk cenšos līdzināties pirmajam. Ļoti patīk, kā Juškēvičs pārredz laukumu un vienmēr spēj atrast iespējas atdot ļoti labas piespēles.

Kādi ir tavi līdzšinējie lielākie sasniegumi sportā?
- Atkal nākas tā rūpīgāk padomāt. Ir bijuši daudz un dažādi panākumi ar klubu, bet personīgi man... Ja kaut kas jānosauc, tad pieņemsim, ka uzvara Rīgas slēpošanas sacensībās pirms, ja nemaldos, trijiem vai četriem gadiem, kad vienkārši intereses pēc kopā ar vēl diviem džekiem nolēmām pamēģināt. Pamēģināju tiktāl, ka sanāca uzvarēt. Slēpošana jau pašam nav sveša, jo mājās ziemā ļoti daudz ar to sanāk nodarboties!

Ko tu visvairāk gribētu sasniegt florbolā?
- Tagad atkal nākas nedaudz pasapņot! Ja godīgi, ļoti gribas izcīnīt zeltu Latvijas čempionātā. Saprotu, ka uzdevums grūts, bet, kā sev mēdzu teikt, – ir jābūt zināmam mērķim, uz kuru tiekties. Vēl jau ļoti gribētos uzspēlēt kādā ārvalstu čempionātā. Bet tādā gadījumā, lai mani pamanītu, nāktos vispirms tikt Latvijas izlasē.

Ar kādu sporta veidu tu nodarbotos, ja nebūtu izdomāts florbols?
- Liekas, ka turpinātu ar basketbolu. Lai gan, kas zina, mani ļoti piesaista arī futbols, tādēļ iespējams, ka spēlētu to. Tāpat iespējams, ka neko ar sportu saistītu nedarītu, kaut gan pagaidām savu dzīvi bez sporta nespēju iedomāties.

Vai vari pastāstīt kādu ar florbolu saistītu kuriozu (spēlē vai pat ārpus laukuma)?
- Grūti izdomāt, bet no viens no pēdējā laika tādiem notikumiem, kas liek pasmieties visvairāk, bija spēlē pret Ķekavas U-18 komandu jauniešu čempionātā, kur esmu treneris. Mūsu komandas spēlētājs skrēja gar pretinieku soliņu un tika pagrūsts mugurā. Čalis, kurš to izdarīja, apsēdās uz soliņa un blakus esošajam teica: "Eu, es laikam to Dāli pagrūdu tikko!". Tiešām skumji! Bet nesmieties arī nevar.

Kādu jautājumu tu no manis gribēji sagaidīt, bet tā arī nesagaidīji, un ko tu uz to atbildētu?
Iespējams, par to, kā vērtēju savas komandas sniegumu šosezon. Un atbilde varētu būt, ka tiešām patīk, kā šogad spēlējam. Kā cīnāmies viens par otru, ka esam kā viens kodols, ko grūti sašķelt. Jācer uz tikpat labu turpinājumu arī sezonas otrajā pusē.

Izmantotie resursi: floorball.lv