Helmuts Rodke: Basketbols, teniss & Co
Tenisisti, volejbolisti, basketbolisti, futbolisti, hokejisti, florbolisti un citu sporta spēļu jaunie talanti… Padomājiet par savu nākotni! Un dariet to pavisam nopietni.
Gribat spēlēt labāk? Te būs dažas patiesības.
Vakar, 8. martā, kad biju beidzis trenēt vienu foršu 11-gadīgu basketbolistu, nolēmu uzrakstīt šo rakstu. Kaut kas mani izprovocēja. Pavasaris vai īpašais datums? Pat nezinu… Stāsts ir par gluži vienkāršām un it kā visiem zināmām lietām. Konkrēti par fizisko sagatavotību sporta spēlēs. Vecuma grupā 10 – 15 gadi.
Zināt, ir tāds īpašs gads. Gads, kad ikviens jaunietis rīko demolējoši vētrainu pilngadības svinēšanas ballīti (kad daži no tiem 28 neaicinātajiem viesiem neģēlīgi iznīcina kaimiņu žogu)… Un, lai sportists savos 18 gados spētu ne tikai “iedot pa štangu” visādiem nelūgtiem tipiem, bet būtu arī sportā gan spēcīgs, gan konkurētspējīgs, gan talantīgs (nu gluži kā Olga Rajecka dziedātprasmē), viņam vismaz 8 gadus līdz tam vajag trenēties sasodīti vispusīgi! Un līdz aizkustinājumam rūpīgi.
Esmu individuāli trenējis ļoti daudzus basketbolistus, tenisistus utt. Lielākai daļai praktiski ir vienas un tās pašas fiziskās problēmas. Ļoti tipiskas mūsu valstī. Laikam jau ne tikai. Un, manuprāt, tas attiecas uz treniņu procesa kvalitāti šajos populārajos sporta veidos. Nedomāju treneru darbu, bet gan sistēmu un iespējas. Lūk mans personīgais viedoklis par šiem trūkumiem un to risinājumiem.
Jauno sportistu sagatavotības problēmas:
- Vāja vispārējā izturība. Jo mēreni, vecumam un pulsa sliekšņiem atbilstoši krosi tiek skrieti tikai vasaras nometnēs. Tas varbūt varētu neattiekties uz futbolistiem, bet vairāk uz pārējiem sportistiem, kas mūsu bezgalīgo un vienmēr pārsteidzoši saulaino rudeni no septembra līdz maijam dzīvojas iekšā pa sporta zāli vai kortu. Pienākot pavasara play-off-iem (bet ne tikai), tas liek sevi manīt visvairāk. Arī slimošana ziemas periodā ir lielā mērā saistīta ar slodzes svaigā gaisā trūkumu. Pat neminēšu to, ka mērenas aerobas slodzes un skābekļa deficīts atstāj iespaidu uz mācīšanās spējām, intelektu un IQ. “Kas ir IQ tests?? - Paldies, jūs testu jau izgājāt.”
- Katastrofāls atsperīguma trūkums. Jo trūkst sistemātisku vieglatlētikas tipa treniņu. Tikai tādās nodarbībās var perfekti attīstīt šo spēju. Un muskuļu-cīpslu anatomiju, kas to nodrošina. Bez atsperīguma nav ne starta uzrāviena, ne vertikālā lēciena utt. Ja godīgi, tad pat samērā atsperīgi basketbolisti testa vingrinājumos bieži zaudē vidēji trenētiem sava vecuma vieglatlētiem. Un pat ne lēcējiem. Lecamaukliņa un “trepītes” vien te nelīdzēs.
- Stājas, plakanās pēdas un gurna funkcionalitātes problēmas. Ne visiem, bet ir. Šī ir ļoti PAMATĪGA ķeza! Jo sportists nevar ne normāli paskriet, ne palēkties. Patiesībā viņš to var izdarīt tikpat labi, kā ronis uzvīt ligzdu ozola galotnē. Neticat? Bet ir pat tik smagi gadījumi. Cieši saistīti ar vispārēju muskulatūras vājumu un lokanības trūkumu. Piedevām pēc 3-4 gadu treniņiem sporta sekcijā. Steidzīgi nelabojot šos defektus, sportists ātri vien noies pa burbuli kā grimstošs Titāniks. Bez nākotnes izredzēm sportā.
- Roku un kāju savstarpējās koordinācijas trūkums elementārās pamatkustībās. Nav tā grandiozākā nelaime un ir arī salīdzinoši vieglāk novēršama, taču norāda uz bērna attīstīšanas mājasdarba trūkumu 5-10 gadu vecumā. Bērnudārzs, sākumskolas sporta stundas, mājas, vecāku iesaistīšanās…
Uzskaitīju tikai dažus sporta atpalicības iemeslus. Protams, ka ir vēl citi. Taču esošo klupšanas akmeņu pāris risinājumi varētu būt šādi:
- Mazāk specializācijas un vairāk vispusības. 4 vai 5 sava sporta veida tehniskie treniņi nedēļā reizēm noteikti ir par daudz. Jo nav spēka un laika izpildīt normālu vispusīgās fiziskās sagatavošanās darbu, kas augošam organismam ir ļoti svarīgi. Ņemot vērā spēļu un turnīru grafiku, ir nedēļas, kad pilnīgi pietiktu ar 2-3 viegliem tehniskajiem treniņiem. Pārējo laiku veltot VFS. Varbūt var kombinēt – vienu nedēļu vairāk tehniskie, citu vairāk fiziskie un aerobie treniņi?
- Vispusīgās sagatavotības treniņus neuztvert vienkārši kā jebkādu cita veida slodzi vai nodarbību, bet gan kā sistemātisku un ļoti disciplinētu kustību prasmju un fizisko īpašību attīstīšanu!
- Krosi vai fiziskas aktivitātes svaigā gaisā cauru gadu. Vismaz reizi nedēļā.
Piebilde. Tiem vecākiem, kas vēlas, lai viņu 10-12 gadīgās atvases īsā laikā uzlabo tieši starta uzrāvienu basketbolā vai tenisā, es varu pateikt: tas nav iespējams! Taču var izdarīt ļoti svarīgu sagatavošanās darbu, lai šis uzrāviens strauji progresētu 13-15 gados. Vienkārši ir vajadzīga pacietība. Turklāt katrs bērns attīstās individuāli. Bet bez iepriekšējas vismaz viena gada sagatavošanās, šis cerētais raķetes blieziens startā var neparādīties arī 16 un 18 gados. Kad viss jau ir nokavēts.
Kas bieži vien traucē realizēt normālu fiziskās sagatavotības shēmu? Patiesībā tas, ka katra spēle katrā nedēļas nogalē vecuma grupā 13+ ir gluži kā olimpiskais fināls, uz kuru vienmēr ir jābūt vislabākajā formā. Tātad svaigam. Kad tad attīstīt VFS?
Saprotu tos vecākus un sportistus, kuriem gribas ātri visu uzdzīt. Taču atcerēsimies: "kā vējš skrien - kā miets atduras".
Un vēl, ja jūs gaidāt līdz sportistam paliks 14 vai 15 gadi, un “tad jau redzēs, vai ir vērts iespringt uz nopietnākiem treniņiem”, šis mirklis var būt nokavēts un pat nepienākt, jo jaunietis neparāda ne spējas, ne īstu gribēšanu tieši dēļ atpalicības fiziskajā jomā.
Pāris pozitīvi piemēri:
- Ralfs Blankveins. Basketbolists. Kad zēns 11 gados sāka pie manis trenēties, viņš praktiski neskrēja. Un neatspērās. Bet trenējās basketbolā jau ceturto sezonu! Mēs “ēdām zemi” 6 gadus. Gan 2x nedēļā Daugavas stadionā, gan manēžā un vingrošanas zālē. Iepriekšējā sezonā 17 gadu vecumā viņš kļuva LBL2 čempionu. Progress fiziskajā sagatavotībā un ātruma īpašībās ir bijis ievērojams. Ralfs ir ļoti disciplinēts un motivēts sportists. Tāpat arī sporta domāšana un izpratne viņam ir labi iemācīta. Pat ja basketbolists nākotnē nekļūs par otru Kobe Bryant, viņam tomēr ir laba fiziskā sagatavotība, stāja, un nav bijušas nopietnas traumas. Jo cīpslas tur (tfu, tfu, tfu).
- Mans paša dēls trenējās basketbolā 9,5 gadus. Regulāri vieglatlētikas treniņi 1-2x nedēļā no 7 gadu vecuma viņu padarīja par ļoti kustīgu, atsperīgu un veiklu spēlētāju. Sprintu viņš skrēja pat tehniskāk par dažu labu vieglatlētu. Un vienīgie savainojumi ir bijuši sīkas nenozīmīgas traumiņas un smadzeņu satricinājums, jo reiz treniņā komandas biedrs viņam nejauši trāpīja ar bumbu pa galvu. Tikai basketbola vietā viņš tagad ir izvēlējies citu sporta veidu un nopietnas studijas.
Vārdu sakot, absolūti bez lielīšanas gribu teikt, ka vieglatlētika tā uztrenē un nostiprina kājas un visu ķermeni, ka ir iespējams gan demonstrēt labāku spēles tehniku, gan turēt lielu slodzi laukumā, gan veiksmīgāk izvairīties no krustenisko saišu plīsuma.
Pārlieka specializācija, forsēti treniņi, kad ļoti daudz laika tiek veltīts sporta spēles tehniskajām nodarbībām un ne tik nopietna attieksme pret vispusīgo un fizisko sagatavotību noved pie kā? Jā, arī pie U-14 vai U-16 medaļām starptautiskos turnīros. Un nav jau tas slikti. Mēs par to sajūsmināmies pat vairāk, kā par Rīga 800 salūtu.
Bet patiesībā tie ir saldi maldi! Kuru iedomātā vērtība izkūp gaisā tāpat kā dūmi pēc skaistas uguņošanas. Bez paliekoša labuma. Jo īstie panākumi ir vajadzīgi 20, 25 un pat 30 gados. Vienīgi nelaime ir tā, ka ārzemju konkurenti, kuri bērnībā ir vispusīgāk trenēti un fiziski labāk sagatavoti, tieši 18-20 gadu vecumā mums aiziet garām kā veciem ežiem. Ar retiem izņēmumiem…
Es gribu, lai mūsu sportisti ir ar veiksmīgāku un ilgāku sportisko karjeru, jo viņi to ir pelnījuši!
Sportista sagatavošana, laba sagatavošana, patiesībā maksā daudz, daudz dārgāk, nekā sākumā šķiet. Gan finansiāli, gan organizatoriski, gan attieksmes un laika izteiksmē. Domāju, ka tenisisti to zina vislabāk.
Ja izskatās, ka jaunietis tiešām varētu būt labs sportists, netrūkst arī talanta, bet mācībās viņš ir diezgan viduvējs (vājš), tad šinī gadījumā sports noteikti varētu būt pilnā loze. Ceļš uz finansiālu neatkarību un sakārtotu dzīvi. Bet tas, protams, ir tikai viens variants… Izvēle ir pašu ziņā.
Rezumējums. Ja kāds jums grib iestāstīt, ka jauniešiem pamatīga VFS un nodarbības svaigā gaisā nav vajadzīgas, un, ka basketbolists var labi progresēt fiziskajā sagatavotībā, 9 mēnešus gadā trenējoties tikai sporta zālē, tad tie ir ekoloģiski tīri meli! Daudzie pētījumi, pieredze un veselais saprāts to apstiprina. Domāju, ka tas attiecas uz visu sporta spēļu pārstāvjiem. Vecākiem nerūpēties par sava jaunā sportista pilnvērtīgu fizisko attīstību ir kā mazotnē viņam vispār nelasīt vakara pasaciņas un tīšām nebarot ar mātes pienu.
Ok, zinu, nebūs iespējams 100% visiem nodrošināt perfektus treniņus. Trūkst gan treneru, gan sporta objektu, gan finansējuma. Taču, ja vien jums ir kaut mazākā iespēja un motivācija – cīnieties, uz priekšu!
Cilvēks cenšas pievērts vecāku (!!!) uzmanību uz šo faktu un problēmu, kas ir tikai pareizi... Tu nevari cerēt, ka sēdēsi dīvānā, ēdīsi čipšus, sūtīsi savu puiku basketbolā/tenisā/whatever un izaugs baigais sportists.
Aizejiet kopā paskriet pēc skolas, ārā, svaigā gaisā - mežā. Uztaisiet mājās planku, atspiedienus... Dariet to jau no mazotnes un redzēsiet, ka tā viņam būs norma un ikdiena un arī rezultāts būs labs un vēlāk būs mazāk problēmu ar stulbām traumām, plēstiem muskuļiem utt.
Tas tāpat kā cerēt, ka aiziesi uz darbu, atsēdēsi savas 8 stundas un pēc tam čīksti, ka neviens nedod paaugstinājumu...
1.Jo viena no lielākajām problēmām slēpjas MOTIVĀCIJĀ mocīt, pārvarēt sevi, salīdzinoši neinteresantos un vienmuļajos VFS treniņos...un vispār VFS treniņi sporta skolā ir jaunums, īpaši ārpus Rīgas.
2. Nozīmīga problēma sporta izglītības iestādēs, organizācijās, klubos ir tas, ka treniņu darbs notiek grupās pa 20-30 bērniem, kas vienozimīgi samazina iespēju attīstīties visiem vienādī, ar to es gribu teikt, ka ir vairāk nepieciešama individuāla pieeja bērniem, kuri manāmi krīt ārā no kopējās bildes...!!!
Tikai LV jau neviens negrib saprast, ka par to ir arī jāmaksā. Padodiet tik visu par velti
Spēcīga fiziskā bāze ir panākumu atslēga sportā un tā arī atšķir čempionus starp vienkārši labiem spēlētājiem.
Nav jau ko pārmest arī treneriem, jo daudziem tas nav pamatdarbs.
Viņi grib redzēt augļus- pirms šie sportisti pāriet uz augstāku līmeni vai profesionālo līmeni, vai beidz karjeru!
Kā redzams tas dod rezultātu īstermiņā, bet ilgtermiņā(tas dod arī daudz vairāk traumu)
A no kā viņi spēlēs, ja nebūs fiziskā sagatavotība? Ja viņš nevarēs ne paskriet, ne palekt, ne ko citu izdarīt?
Es rakstīju, ka salīdzināt ar vieglatlētiem nav jēgas... īpaši jauniešu vecumā.
Zinu, ka daudz tiek strādāts pie metiena un punktu gūšanas, bet ļoti maz pie fiziskās sagatavotības, spēles bez bumbas(tas arī ir iemesls, ka ir švaka komandas aizsardzība), utt!
Mēs uz bērnu treniņiem varam skatīties kā gribam, bet pamatā ir pareizs darbs, adekvātas slodzes un vispusīga attīstība.
Pašlaik Helmuts raksta par cilvēkiem, kas tālāk sevi kaut kā grib ievirzīt sportā (tāpēc arī trenējas). Taču ikdienā tas ir vajadzīgs vēl vairāk.
Piedošanu, ja kāds sporta skolas absolvents, kas ir pārstāvējis komandu sportus nemaz nevar izpildīt pilnu skolas sporta stundu programmu uz "teicami" (pēc pēdējiem normatīviem, kas bija), tad man nav ko teikt... (bet tādus kadrus es redzu regulāri - itkā sportojošus jauniešus, kuri nevar ne paskriet, ne pievilkties, ne vispār viņiem pietiek lokanības, lai sataisīt prastu pietupienu ar stieni (tukšu!) uz pleciem).
Protams nezinu vai šodienas jaunie talanti skrien 100m ap 11 sekundēm,1000 m zem 3.minūtēm,20 reizes pievelkas un tālumā lec aiz 6.m.-kādreiz tādi basketbola komandā bija pat vairāki cilvēki.
Bet nav jau Latvijas sporta dzīvē viss tik slikti,ir jau arī treneri,kuri sasniedz labus rezultātus,neminēšu vārdā bet pavērojiet Aļonu tenisa kortā-izskatās pēc ekstra klases fiziskās sagatavotības un nav brīnums,ne viņa pirmā .
Ārzemēs tādu labu spečuku pakalpojumi ir ļoti dārgi. Ar visu to, ka esi ar mieru maksāt, tu pat netiec pie viņa trenēties.
Aļona tiek pamatīgi trenēta individuāli.
Vienīgi pēdējos gados tikai viņa viena ir izsitusies no tiem tūkstošiem tenisistu, kuru tētuki iegulda piķi. Domāju tas ir tāpēc, ka visi tikai abnormāli daudz laika pavada kortā un netaisa kārtīgu fizuhu citur.
Loģiski?
+ tam visam - basketa treneris ir viens uz BARU. Vieglatlētikā tomēr tik daudz kadru nenolasās uz vienu nodarbību... Nu un pa kuru laiku var katram kadram iemācīt vispareizāko tehniku?