Facebook
GoogleHelmuts Rodke: treniņu aritmija
Sports bez labas fiziskas bāzes ir kā īsta sporta “viltojums”. Ja ir pareizs treniņu ritms un labas taktiskās shēmas, būs laba bāze, nav ritma - nebūs. Bet regulāri treniņi vien vēl negarantē bāzes iegūšanu, un reizēm notiek tieši pretējais. Vairāk agrīnas specializācijas, vēl vairāk treniņu (lasi – pārslodzes) un vēl vairāk spēļu? Tas nav nekāds ritms, drīzāk pašdestrukcija.
Treniņa fakts kā tāds, vai to skaits negarantē vispār neko, jo labs ritms nozīmē pilnīgi ko citu.
Galvenais – pamata fiziskie vingrinājumi jādara stingri optimālā biežumā, apjomā un intensitātē. Tas - melnā darba svarīgākais bauslis.
Muskuļu tonusa aritmija rada haosu un “slimu” fizisko kondīciju. Tās dēļ visa sportošana sanāk ar tādu, kā traucējošu “programmatūras vīrusu” fonā.
Neatkarīgi no sacensību grafika, sportista iegribām, trenera vai vecāku vēlmēm un fantāziju ritma, KATRS muskulis, katra cīpsla un pat kauls dzīvo pilnīgi savu dzīvi savā unikālā funkcionālā ritmā. Tas ir: 1) stimulējošas slodzes, 2) atkopšanās un 3) virs-atjaunošanās jeb labāku spēju uzrādīšanas fāze.
Tā pēc kārtīga spēka treniņa ir vingrinājumi, ko var darīt jau nākamajā dienā, bet citus ne ātrāk kā pēc 72 vai pat 120 stundām. Ne tik bieži (bet ne pārāk reti!), drīkst aizrauties ar sevišķi asu pliometriju, lēcieniem ar vienu kāju vai maksimāliem sprintiem. Tehniskajos, specializācijas treniņos vienmēr jāzina, kādā kondīcijā ir mugura, ceļi vai Ahilleja cīpslas.
Ja vajag kļūt fiziskākam, primāri ir jāiekļaujas saprātīgā bāzes treniņu ritmā. Viss pārējais ir otršķirīgs. Tās var būt arī tikai fizisko treniņu “nometnes” pat spēļu sezonas laikā. Atgriešanās formā pēc pauzes treniņos prasa iestrādāšanās laiku. Ieiešana formā iesācējam prasa ritmisku darbu daudz ilgāk. Pirms sportists sāk “spridzināt”, fiziskās spējas uzkrājas līdzīgi eksponentfunkcijas augšupejošai līknei. 10 klases matemātika. Tāpēc uzlabot starta uzrāvienu 12-gadīgam tenisistam momentā nevar. Bet viņam noteikti ir jāveido fizisko spēju uzkrājums.
Jo labāka ir bāze, jo lielāku vidējo slodzi/intensitāti sportists var turēt un ātrāk atjaunoties. Iedarbības ritms uz cīpslām un muskuļiem sportā ir izšķirošs. Galvenā kļūda – katastrofāla slodzes intensitātes un apjoma (dienā, nedēļā un mēnesī) kombinācija. Nevienam nav uz pieres uztetovēts, cik viņš spēj fiziski un mentāli šo svarīgo ritmu turēt, kas sportā arī ir grūtākais. Bet jo labāk treneris (un sportists) šo visu zina, jo precīzāk var kombinēt dažāda veida fizisko + tehnisko darbu un lieliski uztrenēties.
