Treneru sertifikāts: likums, ko pārkāpj, un nekas nenotiek. Vismaz līdz šim

Ne tikai viens izņēmuma gadījums basketbolā

Sandis Buškevics Latvijas U18 vīriešu izlases galvenā trenera amatā tika apstiprināts oktobra beigās. Par Buškevica pieredzi basketbolā nevienam nav pamata šaubīties - viņš kā basketbolists spēlējis Latvijas izlasē, Latvijas labākajos klubos un spēcīgos ārzemju čempionātos. Kā treneris viņš debitēja jau 2012. gadā un vairākus gadus strādājis Lietuvas klubos, ieskaitot slavenajā "Rytas", kur bija trenera asistents, un šogad kā galvenais treneris kļuva par Lietuvas Nacionālās līgas čempionu ar "Telšiai".

Līdz ar to loģiski, ka oktobrī, kad LBS Treneru komisija Buškevicu ieteica Latvijas U18 izlases galvenā trenera amatam, LBS valde to apstiprināja. Taču Latvijas sporta speciālistu reģistrā, kurā atzīmēti visi treneri ar šobrīd aktīviem trenera sertifikātiem, Buškevica vārda nav.

Tieši tāpat kā nav arī Roberta Štelmahera, Latvijas vīriešu izlases trenera asistenta, kuram arī ir krietna pieredze gan iepriekš Latvijas izlasē, gan vairākos ārzemju basketbola klubos un kurš tika īpaši izcelts medija MVP publikācijā pirms mēneša, kad basketbola izlase jaunā treneru kolektīva vadībā aizvadīja pirmās spēles šajā ciklā.

Tas viss atbilst LBS reglamentam, kas paredz, ka, "uz jaunatnes basketbola izlases vadīšanu var pretendēt speciālists ar basketbola trenera A, B vai C kategorijas sertifikātu vai LBS atzītu ārvalstīs iegūtu basketbola trenera izglītību". Attiecīgi jau LBS reglamentā iekļauta iespēja apiet MK noteikumus, pieļaujot, ka darbā tiek apstiprināts speciālists ar "LBS atzītu trenera izglītību" bez valsts sporta sertifikāta. Saskaņā ar Latvijas likumdošanu, sporta speciālista sertifikāts nepieciešams, "lai iegūtu tiesības strādāt sporta jomā". Šis likums pieņemts 2010. gadā un pēdējie grozījumi tajā ieviesti 2018. gadā, lai gan šis nebūt nav pirmais gadījums, kad treneru sertifikāta noteikumi apspriesti publiski.

Savukārt par kritērijiem, lai strādātu LBL klubā, LBS noteikumi ir pavisam minimāli. "LBS Licencēšanas un pārejas noteikumi 2025/2026" nosaka, ka "treneru un klubu/komandu/sporta skolu pārstāvju licencēšanas kārtību nosaka attiecīgo sacensību nolikumi," bet LBL šīs sezonas nolikumā 43. punktā "Treneri, treneru asistenti un pavadošās personas" vispār nav noteikti nekādi kritēriji, tiesa, ir atsevišķs punkts par to, ka "Trenerim un trenera asistentam ir jābūt ģērbtam uzvalkā - ieteicams tumšā krāsā, vēlams lietot kaklasaiti, nav atļauts vilkt džinsa auduma apģērbu". Par šī punkta neievērošanu LBS paredz sankcijas soda naudas izskatā (līdz 100 eiro).

Ministru kabineta noteikumos par sporta speciālistu sertifikācijas kārtību nav minēts nekas par gadījumu, ja persona, kura īsteno sporta interešu izglītības programmu, to dara bez attiecīgā sertifikāta. Ir atzīmēti daži izņēmuma gadījumi, taču tie attiecas uz speciālistiem, kuri ieguvuši attiecīgu pedagoģisko izglītību. Savukārt ārzemēs iegūti trenera sertifikāti un gluži vienkārši pieredze profesionālajā sportā ārzemēs MK noteikumos nav minēta.

Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss sarunā ar portālu Sportacentrs.com skaidroja, ka Buškevics uzsācis sertifikācijas procesu, lai iegūtu attiecīgos dokumentus arī Latvijā.

"Tas, ka viņš šo procesu ir sācis, LSFP reģistrā laikam vēl neuzrādās," teica Cipruss. "Bet nu tik un tā - Buškevicam ir FIBA trenera sertifikāts un arī nokārtota visa vajadzīgā dokumentācija Lietuvā, kur viņš kā treneris strādā jau vairākus gadus. Tieši tāpat arī Štelmaheram - arī viņam ir FIBA trenera licence, ar ko Latvijā, redz, neesot pietiekami."

"Aicinu paskatīties uz pašreizējo situāciju šādi," turpināja Cipruss. "Ja federācijai ir iespēja vienoties ar augstas klases treneri, vai tiešām galvenajam uzsvaram un kritērijam būtu jābūt tam, vai viņam ir trenera sertifikāts Latvijā? Piemēram, Latvijas Futbola federācija izkārto sev vienošanos ar Žuzē Morinju, paraksta lielu līgumu un tad aizsūta viņu kārtot vietējo sertifikātu? Jo tagad sanāk tā, ka pēc MK noteikumiem mums vajadzētu atteikt katram trenerim, kuram nav Latvijas sertifikāta. Ja, piemēram, Luka Banki noilgosies pēc Latvijas un piedāvās mums, klau, es vienu vasaru varētu ar U18 izlasi pastrādāt, tad vai tiešām mums vajag viņam atteikt ar vārdiem "bet Tev jau nav Latvijas trenera sertifikāta"?"

Futbola izlašu un Virslīgas klubu treneri - bez valsts trenera sertifikātiem

MK noteikumi par sporta speciālistu sertifikāciju, lai arī attiecas uz visiem, kas vēlas "iegūt tiesības strādāt sporta jomā", vairāk tomēr izskatās tendēti uz sporta interešu izglītības programmu izpildītājiem, nevis profesionālo sportu. Jo lielajos komandu sporta veidos ir savi noteikumi, un praksē notiek tā, ka tie līdz šim bijuši prioritāri.

Izteiksmīgākais piemērs patiešām ir futbols - kā galvenais kritērijs trenera darbam Latvijas Futbola federācijas reglamentos ir UEFA trenera licences esamība. Saskaņā ar MK noteikumiem, lai vadītu sporta nodarbības un treniņus, būtu nepieciešams arī LSFP apstiprināts sporta sertifikāts, taču prakse rāda, ka tas tā nenotiek. Līdzīgi kā Štelmahera un Buškevica piemēros basketbolā, futbolā sieviešu izlases galvenā trenere Liene Vāciete,U19 sieviešu izlases galvenais treneris Didzis Matīss, U17 sieviešu izlases galvenais treneris Rihards Gorkšs nav atrodami LSFP sporta speciālistu reģistrā. Tieši tāpat kā vairāku Virslīgas klubu galvenie treneri ar krietnu pieredzi - Andris Riherts, Jurģis Kalns, Ervīns Pērkons...

Jau atkal jāatgriežas pie tā, ka par MK noteikumu neievērošanu nav paredzētas nekādas sankcijas vai ierobežojumi. Klubi un sporta federācijas, kas saņem nozīmīgu valsts finansējumu, gan cenšas šos noteikumus par trenera sertifikātu izpildīt, lai nerastos lieki iebildumi, taču futbola Virslīgas klubiem tas ir krietni mazāk aktuāli. Un Virslīgas reglamentā par valsts sporta trenera sertifikātu nekas nav minēts, galvenais ir UEFA licences esamība.

LFF Izglītības nodaļas vadītājs Artūrs Biezais portālam Sportacentrs.com norādīja, ka viņa nodaļas kompetencē ir nodrošināt UEFA treneru konvencijas programmas prasību realizāciju un sniegt treneriem futbola specializētās profesionālās kompetences. Viņš neslēpa, ka UEFA un Latvijas MK noteikumu prasības ir atšķirīgas un ka nozīmīga problēma ir tā, ka UEFA licences nokārtošana netiek pielīdzināta Latvijas sporta speciālista sertifikātam.

"Svarīgs attīstības virziens ir LFF treneru izglītības integrācija, atzīšana valsts izglītības sistēmā. Ir valstis, kurās, pabeidzot UEFA kursus, treneriem automātiski tiek piešķirts arī valsts sporta trenera sertifikāts. Pēc manā rīcībā esošās informācijas šāda sistēma darbojas, piemēram, Igaunijā. Latvijā diemžēl tas pagaidām vēl nav ieviests. Arī sporta treneru sertifikātu izglītības iestādes ir nākušos ar piedāvājumiem apvienot šīs izglītības programmas, bet te nedaudz atšķiras saturs, apjoms un pakāpes. Turpināsim meklēt labākos risinājumus," sacīja Biezais.

"Lai gan UEFA to tieši neparedz, jau pirms aptuveni pieciem gadiem, lai veicinātu valsts sporta trenera sertifikāta iegūšanu, esam ieviesuši obligātu prasību, ka vismaz C līmeņa sporta trenera sertifikāts ir nepieciešams, lai uzsāktu mācības UEFA B līmeņa kursos. Tādējādi katru gadu vismaz 20 treneriem ir jāiziet šis izglītības ceļš," skaidroja Biezais. "Šī jautājuma uzlabošanā augstu novērtēju LSFP prezidenta Vladimira Šteinberga kunga iniciatīvu, kura mērķis ir rast mūsdienīgu un atbilstošu risinājumu savienojot UEFA izglītības sistēmu ar valsts. Viens no būtiskākajiem jautājumiem ir, kā veiksmīgāk integrēt trenerus ar ilggadēju darba pieredzi, kuri jau ir ieguvuši UEFA izglītību vairāk nekā 800 stundu apjomā. Šajā un citos jautājumos pakāpeniski veidojas kopīga vīzija."

LSFP jaunais prezidents: "Šāda situācija, uz kuru ilgu laiku vienkārši pievēra acis, nedrīkst būt!"

Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents Vladimirs Šteinbergs, kurš šajā pozīcijā tika ievēlēts šogad, sarunā ar portālu Sportacentrs.com piekrita, ka pašreizējie MK noteikumi par sporta speciālistu sertifikāciju ir krietni uzlabojami, un tas attiecas ne tikai par konkrēto jautājumu par treneriem, kas faktiski strādā bez valsts atzīta trenera sertifikāta. Jāatgādina, ka saskaņā ar sporta likumu tieši LSFP ir atbildīga par sporta speciālistu sertifikāciju, taču sertifikācijas noteikumus nosaka Ministru kabinets.

"Jau ir gandrīz līdz galam izstrādāti šo MK noteikumu grozījumi, kuri, es ceru, stāsies spēkā jau tuvākajā laika," sacīja Šteinbergs. "Pirmie grozījumi būs ar salīdzinoši mazākām izmaiņām, bet tāpat būtiskām. Tie veikti, domājot arī par sporta treneru ētikas pusi un darbu ar bērniem, kā arī dzimumu līdztiesību, piemēram, šobrīd MK noteikumos ir kritēriji, ka B kategorijas iegūšanai ir jāstrādā par treneri iepriekšējos piecos gados, kas sieviešu trenerēm ģimenes pieauguma dēļ ir sarežģītāk izpildāms, tāpēc to būtu godīgi iekļaut noteikumos."

"Tāpat arī tiek gatavotas izmaiņas par iespējām apturēt trenera sertifikātu, lai tas viss būtu oficiāli noformējams," turpināja Šteinbergs. "Šobrīd principā ir tā, ka, ja tiek saņemtas sūdzības par sporta trenera darbībām vai apsūdzības kriminālpārkāpumā, sertifikātu var apturēt tikai uz notiesājoša sprieduma pamata. Taču pavisam nesen bijuši vairāki nepatīkami gadījumi ar treneriem, kas sniedz pieredzi, ka jābūt iespējām trenera sertifikātu apturēt arī agrāk, nevis gaidīt, kad sliktākais scenārijs jau piepildījies."

"Tās ir aktuālās izmaiņas, bet nākotnē ceram arī uz vēl vērienīgākām izmaiņām MK noteikumos, un strādājam pie tā," sacīja LSFP prezidents. "Noteikti lūkojamies uz to, lai būtu vairākas sertifikāta pakāpes. Eiropas Savienībā kopumā valda tendence, lai trenera sertifikāts tiktu piešķirts pēc iespējas ātrāk, ļaujot jaunajiem treneriem darboties, tāpēc ir izveidotas vairākas kategorijas, un zemākās kategorijas attiecīgi ir vieglāk iegūt. Mums šobrīd ir tikai A, B un C kategorijas, kurām turklāt šobrīd ir atšķirīgi iegūšanas kritēriji, bet nav faktiskas atšķirības praksē. Pastāv ideja, ka trenera kategorijas varētu piesaistīt valsts finansējumam sporta skolām, piemēram, par grupām ar A kategorijas treneri izglītības iestāde saņemtu valsts atbalstu vienu koeficientu, bet ar C kategorijas treneri - nedaudz zemāku koeficientu."

Šteinbergs līdz galam nepiekrita, ka pašreizējie MK noteikumi ir novecojuši un mūsdienu realitātei neatbilstoši, taču piekrita, ka tajos ir caurumi: "Ja cilvēks strādā kā sporta treneris bez valsts sporta sertifikāta, tad likumdošana neparedz nekādas iespējas par to piemērot sankcijas vai ko tamlīdzīgu. Un tas patiešām nav nekāds jaunums, it īpaši lielajos sporta veidos kā basketbolā un futbolā."

"Nesen skaitīju, ka gandrīz puse no futbola Virslīgas klubu galvenajiem treneriem nebija LSFP treneru reģistrā. Zemākajās līgās, ieskaitot visas trenera kolektīva pozīcijas, bija vismaz 50 treneru bez valsts trenera sertifikāta. Manuprāt, tas nav normāli," sacīja Šteinbergs. "Neviens nesaka, lai viņiem neļauj strādāt un lai mācas visu pilnīgi no jauna. Tāpat arī šajā situācijā nevajadzētu izdarīt uzsvaru uz to, ka kādu vajag sodīt un ka mums jāizdomā sankcijas. Taču kategoriski iebilstu pret to, ka šie treneri vispār neparādās kopējā reģistrā. Tā nedrīkst būt!"

Šteinbergs piekrita, ka viena no situāciju veidojošajām problēmām ir tā, ka pašreizējie MK noteikumi neparedz automātisku UEFA un FIBA trenera licences pielīdzināšanu valsts sporta sertifikātam, taču viņš arī norādīja, ka tas nebūt nav nepārvarams šķērslis: "Ja vien ir vēlme, tad, atnākot pie mums, ir iespēja visu dokumentāciju sakārtot, esam gatavi meklēt kopsaucējus katrai situācijai. Vēlreiz uzsvēršu, ka šeit nav runa par to, ka tikai kādu sodīt vai piespiest iziet pilnus kursus, lai mācītos visu no jauna. Bet nedrīkst būt tā, ka mums vispār nav informācijas, kas un ar kādām kvalifikācijām vada sporta treniņus, it īpaši bērniem."

Taču šobrīd realitāte ir tāda, ka futbola treneriem ar UEFA licenci un basketbola treneriem ar FIBA licenci nav motivācijas kārtot valsts trenera sertifikātu, un tas patiešām nav nekāds jaunums - līdzšinējā situācija gluži vienkārši apmierināja lielāko daļu iesaistīto un uz MK noteikumu pārkāpšanu tika pievērtas acis (jo nekādas sankcijas par to jau tāpat MK noteikumos nav ierakstītas).

"Es te nevēlos meklēt vainīgos un kaut ko bakstīt tiem, kas strādāja pirms manis, taču jā, tā ir, tas ir vienkārši fakts - šāda situācija tika pieļauta" sacīja Šteinbergs. "LFF un LBS ir lielas sporta federācijas, un skaidrs, ka iet pie viņiem un sacīt, ka viņu reāli jau ilgu strādājošajiem treneriem trūkst valsts sertifikāta, bija neērti un neparocīgi, un saprotu, ka tad uz tevi skatītos uz tādu kā problēmu meklētāju. Tāpēc visiem viss bija labi un strādāja tik uz priekšu. Tagad cenšamies tomēr situāciju uzlabot, sadarbojoties ar federāciju pārstāvjiem."

Ja reiz no federāciju puses ir ieinteresētība, tad acīmredzams risinājums šķiet valsts sporta sertifikātu iekļaut kā prasību vietējo līgu un izlašu reglamentos. Piemēram, futbola Virslīgas reglamentā papildus prasībai par UEFA licences nepieciešamību iekļaut arī prasību par valsts sporta sertifikāta esamību.

"Tas patiešām ir loģisks virziens, kurā ejam," apstiprināja LSFP prezidents. "Bijušas diskusijas ar LFF un LBS pārstāvjiem, lai šāds punktus līgu nākamajos reglamentos tiktu iekļauts. Pozitīvais piemērs šeit ir hokejs - Latvijas Hokeja līgas reglamentā ir skaidri noteikts, ka komandas galvenajam trenerim jābūt ar valsts sporta sertifikātu. Drīzumā līdzīgi vajadzētu būt arī tajā pašā futbolā un basketbolā, tad arī tādas situācijas, ka valsts lielākos sporta klubus un izlases trenē cilvēki bez valsts trenera sertifikāta, vairs neradīsies. Tāpat, galu galā, IZM jau ilgāku laiku notiek darbs pie jaunā Sporta likuma, kam arī vajadzētu padarīt visu skaidrāk pārskatāmu."