M.Leitis: "Ārpus trijnieka palikt negribu"

Sacensībās piedalīsies 16 spēcīgi spēka vīri no Eiropas un pasaules - vismaz no 12 valstīm. Latviju šogad pārstāvēs četri spēka vīri – Mareks Leitis, Andris Leišavnieks, Mārtiņš Skujenieks un Agris Kazeļniks. Mūsu spēka vīriem būs sevi jāpierāda sešos sacensību vingrinājumos – Latvijas Valsts Mežu Vikinga Prese, Olimpia Ķerras stumšana, Stimorol Automašīnas vilkšana (celšana) no zemes, Nexcare Nēši, Betway Stafete, Tolmets Atlanta akmeņi. Mareks Leitis ir 2006. gada Latvijas čempionāta otrās vietas ieguvējs, daudzu starptautisku sacensību dalībnieks un visstraujāk progresējušais Latvijas spēkavīrs. Intervijas autore – Brigita Zariņa, Sporta attīstības centra sabiedrisko attiecību konsultante.

Bērnībā zēni sapņo kļūt par policistiem vai ugunsdzēsējiem, kad izaugs. Kāds bija Jūsu sapnis?
Es pat īsti nezinu. Man šķiet, ka nebija nekas īpašs. Varbūt par kosmonautu vēlējos kļūt. Zinu, ka par policistu noteikti nē, tajā laikā jau vispār bija milicija.

Kā jūs kļuvāt par spēka vīru? Varbūt Jūs skolā kāds apbižoja vai varbūt Jūs pats bijāt sētas lielākais huligāns?
Nebiju nekāds bosiks. Skolā drīzāk mani apbižoja. Iesākumā es sāku braukāt pa stieņa spiešanas mačiem. Šķiet, 2001.gadā, sapazinos ar spēka vīru sacensību organizatoru un tā pamazām pats pievērsos tieši šim sporta veidam. Sākumā, tas nebija apzināts mērķis, uz kuru gāju. Pamēģināju pirmo reizi - sapratu, ka daudz kas ir par maz darīts, pietrūkst fiziskās sagatavotības. Bija jāsāk vairāk trenēties.

Kā Jūs uzturat sevi formā?
Agrāk nepieturējos pie stingra režīma, tagad gan - pieci treniņi nedēļā. Brīvās dienas nav, brīvā diena skaitās tad, kad eju uz darbu. Attiecībā uz ēšanu nav stingrais režīms, kalorijas katru dienu neskaitu. Ēdu ko vēlos un cik daudz vēlos. Vitamīni un proteīni gan jālieto ikdienā. Braucot uz darbu, gribot negribot jāņem līdzi.

Vai Jums ir kaut kādi rituāli, ko Jūs darāt pirms sacensībām, lai viss izdotos?
Esmu dzirdējis, ka citi piekopj māņticīgas izdarības. Piemēram, nedzen bārdu pirms sacensībām vai vienmēr brauc vienās biksēs. Es pirms sacensībām vienmēr nodzenu matus. Jā, laikam jau tomēr ir kaut kāda māņticība.

Kā ir ar publicitāti? Vai tā ir palikusi lielāka, varbūt ir lielāka atsaucība no sieviešu puses?
Nevaru izteikties par sieviešu atsaucību, citādi mājās būs kašķis (smejas). Bet ar publicitāti nav tik traki. Pēc sacensībām, kad tās pārraidītas televīzijā, daudzi saka, ka esot mani redzējuši. Rīgā jau daudz cilvēku, kurš tad uz ielas kādu ievēro? Visi kaut kur skrien savās darīšanās. Tie, kas par to interesējas, tie jau mani pazīst.

Cik svarīgas Jums ir šīs sacensības un uzvara tajās?
Nu gribās jau iegūt, protams, to pirmo vietu. Nav jau tā, ka tas ir pats svarīgākais - būt pirmajam, bet ārpus trijnieka negribas palikt. Nav jau tā, ka tieši sacensību diena ir man svarīga, tā ir mana ikdiena. Es visu laiku trenējos.

Vai Jūs arī kādu trenējat un gatavojat sacensībām, varbūt vēlāk plānojat to darīt?
Šajā sporta veidā ir ļoti sarežģīti kādu trenēt, nav jau daudz to gribētāju. Cik tad mēs - tie spēka vīri, esam? Tikai amatieru daudz. Ir tādi, kuri pamēģina, bet saprot, ka par smagu. Jo nevar atnākt uz sporta zāli un vēlēties pēc mēneša kļūt par spēka vīru. Ir nepieciešami vismaz divu vai trīs gadu ilgi treniņi pirms tam. Ir jau tādi, kuri ir it kā ļoti stipri, bet kad runa ir par konkrētiem sacensību posmiem, tad saprot, ka to tomēr nevar izdarīt.

Kuri sacensību posmi Jums padodas vislabāk?
Pavisam ir seši sacensību posmi, četri ir obligātie un divi mainās katru gadu. Man, protams, patīk tie, kurus es varu paveikt. Bet vispār man ar to turēšanu iet labi. Kad es biju Somijā, uzvarēju igauni, kurš skaitās viens no stiprākajiem, par pussekundi. Viņš bija tāds sašutis – kā tas tā var būt.

Kādi ir Jūsu līdz šim lielākie sasniegumi?
2003. gadā paliku otrais Eiropā stieņa spiešanā. Esmu bijis arī pirmais stieņa spiešanā. 2005. gadā pirmais Latvijas spēka vīru sacensībās, 2006. gadā - trešais. Bet tur tā vieta tika dalīta starp otro un trešo, pirms tam biju izlaidis vienas sacensības, tāpēc saņēmu mazāk punktu. Esmu bijis septītais Baltijā, bet tur bija tādas sacensības! Gandrīz kā pasaules čempionāts. Tur piedalījās labākie no visas pasaules, principā pirmās sešas vietas jau bija iepriekš zināmas. Pagājušajā gadā biju astotais Rīgā. Šogad vajadzētu uz to pirmo vietu mērķēt. Bet to jau visiem gribās!

Kādas ir attiecības ar pārējiem sacensību dalībniekiem?
Labas attiecības. Nav baigās konkurences, neviens jocīgi uz tevi neskatās. Visi tā draudzīgi kopā turas. Neesam jau mēs, spēka vīri, tik daudz. Ja vajag kādam kaut ko aizdot, tad bez problēmām. Bet tā nav tikai pie mums, arī citu valstu sacensībās nav tā, ka visi baigie konkurenti un neviens neko nedod un nepalīdz.

Cik ilgi domājat ar to nodarboties, un vai vispār ir kāda noteikts vecums, kad jāmet miers sacensībām?
Ir spēka vīri, kuri ļoti ilgi ar to nodarbojas. Zinu vienu, kuram ir četrdesmit gadi. Vienam norvēģim vispār pārsteidzoši - 56 gadi. Tā kā nav noteikts vecums, līdz kuram varētu spēkoties. Kamēr turēšu līdzi, tikmēr sacentīšos.

Vai pirms sacensībām uztraucaties?
Galīgi nav! Es zinu, ka citi ļoti uztraucas un baigais stress. Sacensību dienā gan parasti uztraucos. Vistrakākais jau ir tad, kad esi tik ilgi gatavojies, bet sacensību posmā pieļauj kādu kļūdu tieši uztraukuma dēļ, jo vēlies visu izdarīt ātrāk. Pa šiem gadiem ir jau ļoti pierasts pie sacensībām. Cilvēki pārsvarā visi tie paši. Auditorija vienmēr ļoti atsaucīga, atbalsta, palīdz ar aplausiem un saucieniem.

Lai piedalītos konkursā un laimētu ielūgumus uz Starptautiskajām spēka vīru sacensībām "Riga Grand Prix 2008", spiediet šeit>>>
.