Arturs Skabarnieks – latviešu MMA smagsvars karjeras lielā izaicinājuma meklējumos

Latvijas MMA smagā svara cīkstonis Arturs Skabarnieks septembrī gaidāmajā ″Bazara 0″ cīņu šovā atgriezīsies oktagonā, lai tiktos ar brazīlieti Luisu da Silvu, kurš piedalījās jau iepriekšējā ″Bazara 0″ pasākumā.

32 gadus vecais Skabarnieks savas profesionālās karjeras 11 cīņās palicis neuzvarēts. Turklāt viņš nevienā no šīm cīņām nav pieredzējis pat otro raundu. Viņš pats uzskata, ka gaidāmajā cīņā tas beidzot varētu mainīties.

Intervijas laikā aprunājāmies par cīkstoņa līdzšinējo karjeru, problēmām atrast pretiniekus svarā svara divīzijā, šova elementu Latvijas cīņas sportā, ilgi gaidīto Kristapa Zīles revanšu pret Zauru Džavadovu un vēl citiem tematiem.

Cīņu pret da Silvu izziņoja pavisam nesen. Cik ilgi jau pats par to zināji?

Par to cīņu pats nemaz tik ilgi nezinu. Biju drošs, ka gribu piedalīties, bet mēs tur tirgojāmies, jo katrs jau grib panākt savu. Frankenšteinu [da Silvas iesauka] man piedāvāja jau sen un es uzreiz piekritu. Nosaucu savu ciparu un viss apstājās. Tad sekoja otrā pārrunu daļa, kad arī nonācām pie kopsaucēja. Ceru, ka visi tagad ir laimīgi.

Konors Makgregors pirms revanša cīņas pret Neitu Diazu teica, ka tā bijusi pirmā reize, kad viņš pirms cīņas specifiski gatavojas pretiniekam. Zinot tavas pirmo raundu uzvaras, vai tu kādreiz esi gatavojies konkrētam pretiniekam?

Līdz šim tie pretinieki nomainās pēdējā brīdī, līdz ar to nav sanācis gatavoties konkrētam cīkstonim. Gatavojos pretiniekam iepriekšējā ″Bazara 0″ šovā, jo beidzot laicīgi zināju, kas stāsies pretim. Viss ir izmaksās un jebkuru cīkstoni atvest uz Latviju ir dārgi. Līdz ar to arī organizatori rēķina, kas viņiem sanāk izdevīgāk.

Tagad atkal pienācis brīdis, kad varu gatavoties pretiniekam, jo zinu, kas viņš ir un, kādas ir viņa spējas. Bet, atbildot uz tavu jautājumu, nē, nav bijis daudz iespēju trenēties konkrētam pretiniekam.

Cik ilgi jau rit šīs cīņas nometne?

Es visu laiku sevi turu tonusā un esmu formā. Nelietoju alkoholu, ēdu veselīgi un katru dienu sportoju. Reizi pa reizei paņemu pauzīti, ja ķermenis ″panelī″ izmet kādu dzelteno brīdinājuma lampiņu. Ir bijis, ka nedēļu nedaru neko.

Protams, nometne pirms cīņas gluži nav tas pats, kas sevis uzturēšana formā. Es teiktu, ka aptuveni četras nedēļas jau esmu nometnē. Galvenais jau ir slodzes kāpināšana. Drīzumā došos uz UFC smagsvara Sirila Gāna zāli Francijā, kur sparingošu ar lielajiem puikām. Latvijā diemžēl ar sparingu ir, kā ir. Es visu laiku trenējos un trenējos, bet iespēju izmēģināt spēkus īsti nav.
Ir pienācis brīdis, ka jābrauc kaut kur prom, jo pie sevis atvest nevienu es nevaru – tik maksātspējīgs tas sporta veids man pagaidām vēl nav.
Piezīme – intervija notika pirms nedēļas, kad Skabarnieks vēl bija Latvijā.

Pats Sirils ar tur būs?

To gan es nezinu. Pieļauju, ka viņš ar tādiem nezināmiem cīkstoņiem nemaz netiekas. Man tur ir treniņu biedrs Antuāns Abū-Šedids, kuram ir arī Francijas pase. Viņš tur jau ir uz vietas. Kad aizbraukšu skatīšos, kādi džeki tad nāks pretim.

Lasīts, ka Makss Holovejs vairs nesparingo. Kā tu skaties uz šī treniņu elementa nepieciešamību?

Makss jau ir nonācis tādā līmenī, ka viņam sparings ir cīņu dienā. Domāju gan, ka kaut kādi sparingi ir arī viņam. Visticamāk, Makss vairāk bija domājis par smagajiem sparingiem, kas pielīdzināmi cīņai. Tādi sparingi man Latvijā bijuši tikai ar Hasanu Mežijevu. Viņš man vienmēr mēģina galvu ″noraut″, bet es dodu pretim. Hasans ir lauzējs, bet man laušanas bāze vēl jāpilnveido.

Pagājušajā ″Bazara 0″ šovā cīņa beidzās ar pretinieka traumu. Sākotnēji tika paziņots par tā saukto ″no contest″, bet tagad ″Tapology″ redzu, ka ir uzvara. Kā tikāt līdz tam?

Tas lēmums tika apstrīdēts un tikām pie uzvaras. Manuprāt, tā vajadzēja būt uzreiz. Ja es kaut ko sačakarētu, piekristu, ka esmu zaudējis. Labs piemērs UFC bija Aleksndre Pantuža, kurš savainojuma dēļ zaudēja čempiona jostu.

Pēc tās cīņas tevi intervējušajiem medijiem teici, ka nākamais solis plānojas ″Brave″ organizācijas virzienā. Kāpēc to neesam sagaidījuši?

″Brave″ izteica piedāvājumu, mēs nosaucām summu un viņi teica, ka atgriezīsies pie mums. Runas turpinās, bet šobrīd piedāvājums nav atnācis. Lai nebūtu tā, ka sēžu uz vietas, startēšu ″Bazara 0″. Sēdēt un gaidīt laimes lāci arī nevajag. Turklāt es gribu normālu pārbaudījumu, jo līdz šim manas cīņas bijušas visai vieglas.

Par to arī gribēju jautāt. Protams, cīņas sportam ir sava specifika, bet vai kādreiz ir piezagusies doma, ka ″šis jau varēja izturēt vismaz līdz otrajam raundam″?

Savā ziņā, jā, bet no otras puses ir ļoti forši aiziet un darbiņu izdarīt pēc iespējas ātrāk. Lielākā ″škrobe″ man bija pēdējā ″Bazara 0″, jo viss beidzās tik ātri un neveiksmīgi. Tas atkal apkārtējiem deva iemeslu par mani runāt sliktu. Man ir nojauta, ka šoreiz tā nebūs, jo Frankenšteins ir laba līmeņa sportists ar lielu pieredzi azotē.

Šoreiz ticu, ka varētu tikt arī līdz otrajam raundam. Protams, ja atnāks iespēja, tad cīņu piebeigšu jau pirmajā raundā.

Kaut kā līdz šim ar kvalitatīvajiem pretiniekiem nav ″sagājis″. Bija paredzēta cīņa pret Gilbertu Jivelu vai to gruzīnu (Šota Betlemidze, 30-6-1 bilance), bet kaut kas pēdējā brīdī nojuka.

″Uz papīra″ tavu un Mežijeva rezumē var salīdzināt. Viņš nesen debitēja PFL. Kāpēc tu nebiji viņa vietā?

Nemācēšu teikt, kā viņš tur tika. Pirmkārt, Hasans aizgāja uz smagsvariem, kas nav viņa kategorija. Viņš ikdienā staigā ar 100 kilogramiem. Cik saprotu, viņam cīņas scenārijs bija no sērijas ″pieņem šo iespēju vai ej bekot″.

Mežijevam šī bija tā sauktā pēdējā brīža cīņa. Kas ir pats vēlākais brīdis, kurā piekristu cīņai?

Ja man viss kārtībā un nav problēmu ar veselību, tad kaut vai rīt. Jāatceras, ka es esmu smagsvars un man svars nav jāmet. Tagad ir nedaudz tizli, jo pirms trīs nedēļām salauzu kājas pirkstus. Līdz ar to trenēšanās ir tāda, kāda ir.

Gandrīz neviens cīkstonis uz cīņu neiziet simtprocentīgi vesels. Bieži vien dzirdēts, ka tiem, kuriem nometne bijusi perfekta, beigās nekas īpašs nesanāk. Nezinu, kāpēc tā. Varbūt Mērfija likums. Man pirms katras cīņas bijušas kaut kādas problēmas. Saslimšanas, sasitumi vai izmežģītas locītavas...

Man šķiet, ka Latvijas cīkstonim lieliska vieta varētu būt Polijas KSW. Ir kaut kādas sarunas bijušas?

Pagaidām vēl nav bijušas. Man viens no treniņu biedriem Rāgners Džigurs tur plāno nostartēt. Tā, protams, arī būtu opcija, kur varētu tikt. Domāju, ka viņiem arī būtu interesanti. Zinu, ka tur cieņā gados vecāki cīkstoņi, bet smagsvariem jau kopumā tās karjeras ir garākas. Nav jāmet svars, bet mīnuss ir tas, ka smagākus sitienus uzņem. Visādi citādi – smagsvara karjerai ir daudz plusu.

Vienīgi baumu līmenī dzirdēts, ka KSW diezgan liberāli attiecas pret steroīdiem...

Tas ir daudz kur. Domāju, ka arī tajā pašā UFC kāds kaut ko ņammā. Tur varbūt ir grūtāk, bet šādās, salīdzinoši mazākās organizācijās kā ″Brave″ vai ″Oktagon″, cīkstoņi sev kaut kā ″piepalīdz″.

Kāda ir tava attieksme pret dvieļa izmešanu ringā/oktagonā. Ja tavs stūris to izdarītu, kāda būtu tava reakcija?

Atkarīgs no situācijas. Ja dvieli izmestu, kad vēl spēju turpināt, noteikti nebūtu priecīgs. Domāju, ka mans stūris arī nemestu dvieli, ja zinātu, ka spēju turpināt. Tomēr, ja mani tur dauza, galva atvērta kā grāmata un acīmredzams, ka es šo cīņu neuzvarēšu, tad labāk tos uzņemtos sitienus pietaupīt citai cīņai. Nav jēgas mēģināt iet līdz galam fanu vai kāda cita iemesla dēļ. Līdzīgi kā nesen bija Iļjam Topurijam.

Iedomāsimies, ka esi Iļjas pozīcijā. Tu esi dusmīgs uz savu stūri?

Nē. Nebūtu Iļja uzvarējis, jo Geidži viņam salauza abus acs dobuma kaulus. Ko viņš būtu panācis, ja nomuļļātu līdz galam? Vēl ilgāku laiku nevarētu cīnīties. Ieguvuma tur nav absolūti nekāda. Jā, ir cīkstoņi, kas ringu vai oktagonu grib pamest uz sava ″vairoga″, bet, manuprāt, labāk ir saprast, ka esi zaudējis šo cīņu, bet uzvarēsi nākamajā. Pretējā gadījumā var būt tā, ka nākamā cīņa ir tikai pēc diviem gadiem vai nemaz nepienāk.

Ja vēl galvu sasit tā, ka tam seko problēmas ar smadzenēm... Tev jau pašam pēc tam būs jādzīvo ar sevi un ģimeni, nevis citiem faniem vai pretiniekiem.

Paturpinot par Iļju, kā tu vērtē apgalvojumu, ka cīkstonis pēc šādām cīņām nekad neatgriezīsies iepriekšējā līmenī?

Tas viss ir baigi atkarīgs no mentalitātes. Viņa lielais ego noteikti ir pamatīgi iedragāts, līdz ar to, nākamajā cīņā viņš, iespējams, nebūs tāds kā iepriekš. Varbūt Iļja sevi būs piezemējis un kļūs tikai labāks. Pēc šāda zaudējuma iespējami ir tikai divi scenāriji. Redzēsim.

Ja runājam par fizisko pusi, viņu jau neizslēdza. Parasti problēmas sākas pēc tam, kad cīkstonis tiek nokautēts. Ticu, ka viņa žoklis vēl turēs sitienus, jo Iļja vēl ir jauns (29 gadi).

Kā trenēt spēju uzņemt sitienu?

Saka jau, ka to nav iespējams uztrenēt. Ar laiku tas paliek tikai un vienīgi sliktāks. Liela nozīme ir arī svara mešanai, jo ūdens pēdējais atgriežas smadzenēs, tāpēc sitienus ir grūtāk uzņemt pēc svara mešanas. Kad cīkstoņi aiziet uz augstāku svara klasi, viņi sitienus uzņem labāk, jo nebija jāmet tik daudz svara. Pats gan nemācēšu komentēt svara mešanu, jo nekad to neesmu darījis.

Svarīgi arī tas, kā tu sevi pēc svara mešanas rehidrē. Daudziem cīkstoņiem karjeras laikā pienāk brīdis, kad svaru vairs nav iespējams nomest tik daudz, cik iepriekš.

Šis būs viens no mūžsenajiem jautājumiem par cīņas sportu – kādas ir tavas domas par svara mešanas ierobežošanu vai aizliegšanu pavisam?

Tas daudz ko mainītu. Daudzi cīkstoņi būtu spiesti cīnīties citā svara kategorijā. Godīgi sakot, esmu tikai par to, ka cīkstoņi cīnās divīzijā, kas atbilst viņu svaram, nevis izsūc ķermeni sausu, kā zombiji nosveras un tad cenšas atgūt ūdeni.

Tas pats Aldžamins Stērlings nesen teica, ka apkārt staigā ar 186 mārciņām (83,3 kg), bet agrāk viņš cīnījās 135 mārciņās (61,2 kg). Tagad viņš cīnās ″spalvu svarā″ (65,7 kg). Viņš teica, ka, paejot tikai drusku augstāk, jūtas kā pavisam cits cilvēks.

Atgriezīsimies pie tavas līdzšinējās karjeras. Profesionālo debiju aizvadīji tikai 2023. gadā. Kāpēc tik vēlu?

Vienkārši tā nesanāca dzīvē. Kad palika 18 gadi, aizbraucu uz Angliju, kur visu laiku trenējos. Man allaž cīņas sports ir paticis. Anglijā trenējos kikboksā, tad aizbraucu uz Dāniju, kur pamēģināju MMA. Kad atgriezos Latvijā, iepazinos ar Kasparu Semjonovu, kurš nesen bija uztaisījis ″Berserk″ zāli. Tur arī sāku trenēties. Kaut kad izspļāvu domu, ka mazais sapnītis ir kaut kur nostartēt un saprast, kā tas ir. Tas bija viss, ko Kasparam vajadzēja dzirdēt... Viņš mani pieteica ″Ghetto Fight″. Neilgi pēc tam Kaspars teica, ka jābrauc uz Eiropas MMA čempionātu, kur kaut kas bija izkritis ārā. Atbildēju viņam: ″Tu pilnīgi traks esi? Kāds vēl MMA čempionāts?″

Viņš mani pielauza aizbraukt uz to čempionātu, kur man arī visai labi gāja. Pēc tam, šķiet, bija vēl viena cīņa amatieros un tad jau aizgāju uz profesionāļiem.

Ja ātrāk būtu sanācis laiks, sāktu agrāk, bet nesanāca. Viss notiek, kā tam jānotiek. Tā bija lemts, ka sākšu karjeru vēlāk. Jāteic, ka karjeras laikā viss noticis ļoti ātri. Atceros savu profesionālo debijas cīņu ″Ghetto Fight″, kad cīnījos pret poli. Es sitos par velti, bet viņam, šķiet, 400 eiro samaksāja.

Tas bija interesants pirmais pārbaudījums. Es viņu situ tik daudz, ka man rokās sāka pietrūkt spēka. Beigās uzvarēju ar žņaugšanas paņēmienu – tam spēks pietika.

Katram cīkstonim svarīgs ir posms pēc karjeras beigām. Papētīju tavu ″Instagram″ un redzu, ka tev ir daudz video par ēdienu un tā gatavošanu. Būsi latviešu Aleksandrs Volkanovskis?

Piezīme – Volkanovskis izveidojis ″YouTube″ kanālu ″Cooking With Volk″, kam ir vairāk nekā 410 tūkstoši abonementu.

Jā, viņš ir viens no maniem iedvesmas avotiem. Viennozīmīgi varu teikt, ka iespaidojos no viņa. Pagaidām tos video nesanāk taisīt tik bieži, jo kvalitatīvam saturam nepieciešams gan laiks, gan diezgan daudz naudas. Kaut kādā brīdī es tam noteikti pievērsīšos.

Es jau tagad cenšos izmantot publicitāti, lai veidotu savu saturu un kļūtu atpazīstamāks. Vēlos pēc karjeras beigām darīt kaut ko, kas man patīk, nevis iet strādāt celtniecībā.

Šīs intervijas svarīgākais jautājums, kas interneta vidē allaž šķēlis viedokļus. Cik izcepts ir pats labākais steiks?

Vidēji cepts. Man patīk, ka pa vidu ir rozīgs, bet ne jēls. Kārtīgi izcepts steiks... Tā vienkārši nedrīkst darīt!

Padalies, lūdzu, ar kādu neparastu pieredzi no laika, kad cīnījies amatieros.

Mana, ja tā var teikt, interesantākā pieredze bija cīņā pēc Eiropas čempionāta, kad pretim stājās ukraiņu cīkstonis. Bija paredzēta cīņa par smagsvara jostu, bet viņam nesanāca nomest svaru. Ja nemaldos viņš svēra aptuveni 130 kilogramus.

Kaut kādas 3-4 dienas pirms cīņas es un mana ģimene norāvām šausmīgu vēdera vīrusu. Biju novēmies, bez spēka, neēdis... Tajā laikā svēru 115 kilogramus, bet pēc trim novemtajām dienām biju zaudējis četrus kilogramus. Es jau gribēju atcelt. Sieva arī teica – kāda vēl cīņa šādā stāvoklī? Ar Kasparu parunājām, nospļāvāmies un piekritām cīņai. Pirms tam vēl mani pielika pie sistēmas, lai ķermenis atjaunojas.

Tā bija viena no grūtākajām cīņām manā karjerā. Atceros, ka 15 sekundes pēc cīņas sākuma jutu, ka man vairs nav spēka. Kaut kā ″izdzīvoju″ un uzvarēju. Tajā cīņā arī salauzu kājas pirkstu un pats pēc tam arī braucu uz traumu punktu. Ļoti skarba pieredze, jo tā vēmis nebiju līdz tai reizei un arī pēc tās. Protams, nevajadzētu tagad piesaukt kaut kādu vēdera vīrusu...

Šķita, ka to nevajag darīt, bet beigās pieņēmu cīņu un uzvarēju. Citreiz vajag paklausīt iekšējai balsij, ja šķiet, ka kaut ko nevajag darīt, bet reizē nepamet sajūta, ka tomēr vajag.

Pēc cīņas ″Bazara 0″ iepriekšējā cīņu šovā tu teici, ka grūti atrast cīņas, jo šajā reģionā ir maz smagsvaru. Eiropas ziemeļos tomēr lieli puikas aug. Kāpēc, tavuprāt, trūkst smagsvaru?

Puikas tad ir lieli, bet, kurš no viņiem izvēlas iet cīņas sportā? Tas ir galvenais jautājums. Kāpēc negrib iet cīņas sportā? Nezinu. Sabiedrība un pasaule kļūst arvien mīkstāka. Lai uzvilktu cimdus un izietu kaut vai uz amatieru cīņu, nepieciešami pauti. Varbūt tas ir viens no iemesliem.

Daudzi varbūt to gribētu. Arī es pats saviem spēkiem nebūtu nonācis līdz profesionāļiem. Es tikai izteicu ideju, ka gribētu pamēģināt, jo allaž skatījos cīņas un domāju – kā tas ir? Brīdī, kad izej uz cīņu, viss ir pilnīgi citādāk.

Pirmkārt, piezogas sajūta, ka tu neko vairs neproti. It sevišķi karjeras sākumā. Tā ir ļoti interesanta sajūta. Dzirdēts, ka ir sportisti, kuri labi cīnās zālē, bet cīņas dienā to nespēj parādīt. Ir arī čaļi, kuriem zālē tik labi neiet, bet cīņā parāda sniegumu. Protams, ir arī tādi indivīdi, kam labi sokas gan zālē, gan cīņā.

Pussmagajā svarā (93 kg), visticamāk, būtu vieglāk piemeklēt pretiniekus. Esi domājis par soli uz zemāku divīziju?

Domājis esmu, bet neticu, ka spēšu tik daudz nomest, jo ikdienā staigāju ar 120 kilogramiem. Kad esmu aktīvāks, nokrītu līdz 115, bet tas nozīmētu, ka tik un tā jāzaudē 22 kilogrami. Tas ir daudz.

Man ir lielas kājas un smagi kauli, tāpēc nedomāju, ka to spētu. Tas arī būtu ilglaicīgs process, jo tad dabīgi jānolaižas līdz aptuveni 100 kilogramiem ikdienas svarā. Vai man tas vajadzīgs? Nezinu. Skatīsimies, kā ies, kad pretim būs nopietnāki smagsvari.

Es sevi mierinu, ka Taisons bija mazs smagsvars. Fjodors Jemeļjaņenko bija mazs smagsvars, bet viņš tiek uzskatīts par vienu no visu laiku labākajiem. Tas pats Daniels Kormjē – viņš vispār ir mazs un apaļīgs čalis, bet jostu dabūja gan smagajā, gan pussmagajā svarā. Viņam augums ļāva cīnīties pat vidējā svarā.

Sarunas nobeigumā parunāsim par ″Bazara 0″ gaidāmo šovu. Cīņu atkal aizvadīs Kristaps Zutis, kurš savu ″pēdējo deju″ jau nodejoja. Tavuprāt, cilvēki vēl tic Zuša teiktajam?

Domāju, ka cilvēki jau tad neticēja, ka tā bija pēdējā cīņa. Cik parunāju apkārt, visi bija pārliecināti, ka viņš vēl cīnīsies. Es baigi pārsteigts par to neesmu. Haipa cīņa būs laba. Ja prasi manu viedokli, domāju, ka Zutis uzvarēs.

Izejot no Zuša cīņas pret Kambalu, kādas ir tavas domas par cīņas sporta izteiktu iešanu pretim šīm haipa cīņām?

Bokss jau diezgan labi ir sadalīts, jo tur ir haipa pasākumi un reālo cīņu šovi. Latvijā tirgus ir tik mazs, ka nespējam iztikt tikai ar reālām cīņām. Tāpēc mums ir vajadzīgas šīs haipa cīņas, lai var piesaistīt dažādu publiku un aizpildīt arēnu.

Kārtīga džentlmeņu cīņas sporta atbalstītāju, manuprāt, ir krietni mazāk. Ja savāktu šovu ar tiešām labākajiem cīkstoņiem, varbūt būtu citādāk, bet tas prasa ļoti lielu naudu.

Es arī neesmu haipa cīņu fans, tāpēc novēlu ″Bazara 0″ augt profesionālajā virzienā. Ceru, ka tā kļūs par lielu un respektablu organizāciju, kur cīnīties brauks sportisti no dažādām valstīm. Pats pasākums ir ļoti kvalitatīvs un patīkams. Arī tiešā translācija bija augstā līmenī, par ko cilvēki priecājās. Viss bija ļoti smuki.

Atgriežoties pie haipa cīņām, pagaidām mums tās ir vajadzīgas, jo vidējais latvietis cīņas sportu vēl ne tik labi pārzina. Šobrīd mūsu publika vairāk zina par Zuti un Kambalu.

Kristapa Zīles un Zaura Džavadova cīņa noslēdzās ar visai plaši apspriestu Zaura uzvaru. Kā tu šo cīņu vērtēji?

Man šķita, ka bija ļoti līdzīga cīņa. Ja pateiktu, ka uzvarēja viens vai otrs, nebūtu pārsteigts. Pēc Zaura un Zīles nesenās intervijas jāteic, ka Zauram bija labi argumenti, kuriem piekrītu. Es pats labāk pazīstu Zīli, jo ar viņu kopā esam trenējušies.

Jā, Zīle bija aktīvāks, bet daudzi viņa sitieni bija blokā. Kikboksa noteikumi paredz, ka vienā klinča apmaiņā ar celi drīkst sist tikai vienreiz. Arī to Kristaps pārkāpa. Jāatceras, ka Zaurs gāja uz augstāku svara klasi.

Viss ņigu, ņegu, kas sekoja pēc cīņas, bija lieki. Nevajadzēja runāt pa mikrofonu un meklēt kaut kādus attaisnojumus. Vajadzēja vienkārši paziņot uzvarētāju.

Ko saki par gaidāmo revanša cīņu?

Domāju, ka arī šī cīņa būs ļoti līdzīga. Tagad viņiem būs pieci raundi. Atceros, ka intervijā viņi vienojās par cīņu bez klinča. Šaubos, ka viņi to ievēros. Ja tavs cīņas stils tāds ir, tad būs grūti noturēties un neiet klinčā.

Zinu, ka Zīle ir ielicis lielu darba apjomu un ticu, ka arī Zaurs mājasdarbu būs izdarījis. Viņi abi zina, uz ko iet, jo vienreiz jau tikušies. Mana prognoze ir 50/50. Ņemot vērā, ka Zīle ir manējais, tad procentu iedošu par labu viņam.

″Bazara 0″ nākamais cīņu šovs ″Xiaomi Arēnā″ norisināsies 12. septembrī.