Kristofs Midu: „Skrīveram ir talants, taču viņā ir jāiegulda liels darbs”

Kas tevi atveda uz Latviju?

Atbraucu apciemot savas sievas vecākus un draugu, kurš dzīvo Latvijā. Ja godīgi, ar šo valsti esmu saistīts jau sen (smejas).

Tātad nav tā, ka uz Latviju atbrauci speciāli, lai vērotu cīņas?

Primārais man bija apciemot sievas vecākus, kuri dzīvo Liepājā un draugu Konstantīnu. Viņš man teica, ka šajās dienās Rīgā notiek cīņas un tas, protams, ļoti ieinteresēja mani, jo sports tā ir visa mana dzīve. Man ļoti patīk mazie šoviņi, lielajos šovos esmu biežs viesis, bet mazajos pasākumos var kļūt par liecinieku kā sportisti top par zvaigznēm. Ar tādu dzirksteli acīs kā cīnās līdzīgos šovos kā šis, UFC vai citos tik lielu organizāciju pasākumos, redzēsi reti.

Cik man zināms, tad tu ļoti velējies redzēt Edgara Skrīvera cīņu…

Gribēju gan, taču Edgars traumas dēļ nevarēja cīnīties. Es jau viņam teicu, lai nepārdzīvo, jo, kad saārstēs savainojumu varēs atgriezties ar jaunu sparu. Edgaram ir līdzīgs cīņas stils kā man. Viņš ir agresīvs un taktisks. Es tāpat kā Skrīvers agrāk nodarbojos ar šotokan karatē, taču vēlāk pārgāju uz kjokušinkai karatē, ko vēl joprojām saucu par savu stilu.

Tev kā trenerim, kurš trenē tādus pasaules slavenus vīrus kā Džordžs Santpjērs un Žeroms Le Banērs būtu interesanti trenēt tādu sportistu kā Skrīvers?

Jā, tas būtu interesanti. Viņš ir jauns un talantīgs, kas nav mazsvarīgi - inteliģents. Viņā ir tieši tāda pati degsme kāda bija Džordžam Santpjēram jaunībā. Protams, Edgarā ir jāiegulda daudz darba, viņam daudz jāmācās. Lai arī Džordžs ir viens no pasaules labākajiem MMA cīkstoņiem, arī viņš katru dienu treniņos mācās. Mūsu sporta veidā galvenais ir tehnika un tā ir jātrenē. Taču ar pliku tehniku arī ir par maz… Ir sportisti, kam ir melnās jostas, bet necīnās ringā, tie manā skatījumā nav čempioni. Ir jātrenējas, lai piedalītos sacensībās! Domājams, ka vasarā Edgars ieradīsies pie manis uz treniņnometni un tad redzēsim kas būs tālāk. Pie manis trenējušies daudzi talantīgi sportisti, bet ātri salūzuši. Pēc nedēļas viņiem jau sākās problēmas – gulta par cietu, ēdiens negaršīgs utt. Tādi sportā neko daudz nesasniedz. Zinu, ka krievi un latvieši ir ļoti sīksti cilvēki, tāpēc domāju, ka ar Edgaru šādas problēmas nebūs.

Kāds jaunībā bija Džordžs Santpjērs? Viņš nebija čīkstulis?

Viņš ir mērķtiecīgākais cilvēks, kādu pazīstu. Ar Džordžu sapazinos, kad viņam bija piecpadsmit gadi, laikā, kad MMA vēl nebija legāls. Dzīvoju Monrealā (Kanādā – J.E.), kur piedalījos pagrīdes MMA cīņās. Es tur biju populārs. Vienu dienu gāju mājās no treniņa un mani uzrunāja toreiz vēl nevienam nepazīstamais Džordžs. Kā vēl tagad atceros, viņš bija ģērbies kā mūsdienu RAP kultūras pārstāvji. Viņš izskatījās smieklīgi! (smejas) Džordžs mani atpazina un izteica vēlmi pie manis trenēties. Es viņam teicu, lai nāk… Domāju, ka neatnāks, taču viņš atnāca un tā sākās mūsu sadarbība. Viņš ir ļoti mērķtiecīgs. Jau toreiz viņam teicu, ja tā turpinās viņš kļūs par čempionu. Protams, pret to visu bija viņa tēvs, taču ilgu sarunu rezultātā pārliecināju, ka Džordžam jāturpina trenēties. Tēvs bija arī Santpjēra pirmais treneris, pie kura puika trīs gadus apguva kjokušinkai karatē gudrības.

Tagad, kad Santpjērs ir viena no lielākajām pasaules MMA zvaigznēm viņš vēl joprojām ieklausās tavos padomos?

Pa lielam nekas nav mainījies. Esmu viņa pirmais MMA treneris un trenēju viņu vēl jo projām. Regulāri braukāju no Francijas uz Kanādu. Tagad viņam ir vairāki treneri, kuri katrs strādā pie savas disciplīnas, bet agrāk biju tikai es. Lai arī MMA ir individuālais sporta veids, ar sportistu strādā liela komanda. Šobrīd vairāk morāli gatavoju viņu cīņām, jo tiklīdz tu esi kļuvis par čempionu psiholoģiskais spiediens uz tevi ir milzīgs un, ja tu gribi turpināt uzvarēt, tas ir jāpārvar.
Priekš Džordža dienu sakārtojums ir vienkāršs, katru dienu treniņš, bet sestdienās sparingi. Tas tā vienmēr bijis. Tas vairāk, lai psiholoģiski noskaņotos. Kā zināms, cīņas notiek sestdienās, tāpēc, kad ir cīņa, sportists pieradis pie slodzes un cīņā ir daudz svaigāks, jo viņš jūtas kā sparingos. Par cik sparingos katru raundu mainās pretinieki, bet mačā tev ir tikai viens oponents, cīkstoņa ķermenis ir pieradis pie slodzes, viņam ir enerģijas un spēka rezerves.

Kā jūs cīnāties ar biežajiem pārlidojumiem un laika maiņu?

Ejam ar Džordžu uz diskotēkām dejot (smejas). Ja nopietni,cenšamies vienmēr iet gulēt ne ātrāk kā divos naktī, tāpēc dažreiz uzturēšanās izklaides vietās palīdz to realizēt. Cīņas parasti ir vakaros un, kad dodies uz citu kontinentu tev jāpierod pie laika maiņas, bet mums tajā ziņā nav jāatklimatējās, jo šajā ziņā uzturam sevi formā. Protams, dažbrīd tas ir grūti, taču tas ir viens no variantiem, lai pārak nopietni neizjustu aklimatizāciju.

Pēdējā laikā lielajā MMA atgriežas ļoti daudz šī sporta veida vecmeistari kā Tanks Abots, Ians Frīmans, Kens Šarmroks u.c. Pats neesi aizdomājies par sportista karjeras atsākšanu?

Salīdzinājumā ar šiem vīriem esmu vēl jauns. Man ir tikai četrdesmit (atkal smejas). Ja godīgi, esmu domājis par iespēju atgriezties, taču pēc mēneša man paredzēta ceļgala operācija un tikai tad redzēšu vai vispār ir iespējama mana atgriešanās sportā. Sports ir visa mana dzīve un cīņa ringā ir tā sastāvdaļa. Ja ar veselību viss būs kārtībā, kas zina, varbūt pirmo cīņu aizvadīšu tieši Latvijā…

KRISTOF MIDOUX

Izmantotie resursi:
Tmfight.com