Jēkabsons: "Labākas izaugsmes iespējas sev redzu ASV"

-Latvijas boksa līdzjutēji par tevi zina maz... Kāds bija tavs ceļš līdz boksam?
-Protams, liela bija tēva un arī brāļa ietekme. Sportot sāku aptuveni sešu gadu vecumā, trenējāmies boksā, kikboksā, karatē un brīvajā cīņā, bet nopietni boksam pievērsos 14 gados, kad sapratu, ka tas mani interesē visvairāk. Gribu saprast līdz cik augstam līmenim spēju tikt.

-Tēvs, pats būdams bokseris, konkrēti boksā tevi nevirzīja?
-Protams, sportojot vienmēr bija disciplīna un kārtība, bet paaugoties es pats varēju izlemt, kas man sirdij tuvāks.

-Tu dzīvo Čikāgā. Cik bieži trenējies un kas ir tavi treneri?
-Gatavojoties sacensībām trenējos divreiz dienā – strādāju uz ātrumu, spēku, fizisko sagatavotību. Ir ļoti daudz sparinga treniņu. Patiesībā liela daļa laika tiek pavadīta sporta zālē. Mani trenē Sems Kolona, Riks Fornuto un Armando Pina, kā arī, protams, mans tēvs, kurš mani trenē, kad esmu Latvijā.

-Tu ar labiem panākumiem esi startējis pazīstamajā "Golden Gloves" turnīrā. Pastāsti par to sīkāk...
-Čikāgas "Golden Gloves" esmu uzvarējis trīs reizes, bet šogad izcīnīju otro vietu "Golden Gloves" nacionālajā čempionātā, uz kuru var tikt uzvarot reģionālajās [Čikāgas] sacensībās. Nacionālajā čempionātā, lai arī pretinieks [Maikls Hanters] bija ļoti spēcīgs, cīņa bija līdzīga un daudz netrūka, lai par uzvarētāju tiktu atzīts es. Hanters ir bijis arī Kļičko sparinga partneris. Finālcīņā Hanters mani uzvarēja uz pieredzi, bet, ja tagad būtu jācīnās vēlreiz, domāju, ka iznākums būtu citādāks.

-Šovasar parādījās informācija, ka tu jau esi kvalificējies Londonas olimpiādei, taču tā gluži nav...
-Jā, taisnība, vēl neesmu ieguvis ceļazīmi uz Londonu. Cilvēki kaut ko būs pārpratuši. Martā būs atlases turnīrs ASV, kur man jāuzvar, bet maijā jāiekļūst labāko divniekā kontinentālajā turnīrā Brazīlijā. Tikai tad tikšu uz olimpiskajām spēlēm. Bokseru skaits Londonā, salīdzinot ar iepriekšējām olimpiādēm ir samazinājies – manā svara kategorijā (līdz 91kg) būs tikai 16 bokseri. Tas saistīts ar to, ka Londonā pirmoreiz būs arī sieviešu bokss.

ASV atlases turnīru man ir labas iespējas uzvarēt, jo visus bokserus, kuri pretendē zinu, ar daudziem esmu cīnījies un uzvarējis. Kontinentālajā turnīrā, protams, nebūs viegli, taču, ja nebūs savainojumu un būšu labā formā, ir reāli tikt labāko divniekā arī tur.

-Kā jau tu minēji, Hanters ir sparingojis ar Kļičko. Kādu pazīstamu bokseru sparingos esi piedalījies tu?
-Čikāgā biju sparinga partneris poļu smagsvaram [vairākkārtējam titula pretendentam] Andžejam Golotam (51-8-1, 33KO), kad viņš gatavojās cīņai ar tautieti Tomašu Adameku (2009.gadā). Pērn palīdzēju amerikānim Džeisonam Robinsonam (19-6, 11KO)) gatavoties pret WBC pirmā smagā svara čempionu Kšištofu Vlodarčiku. Tāpat sparingi bijuši ar dažiem MMA cīkstoņiem.

-Ko tev devusi šī pieredze?
-Sparingojot ar smagsvariem tu saproti, kāds ir tas augstākais līmenis. Ar Golotu sparingoju, kad viņš jau bija vecs (šobrīd polim ir 43 gadi – aut.), tāpēc viņam nebija vairs tā ātruma, kas agrāk, taču viņa pieredzi un spēku ringā varēja just. No Golotas daudz ko iemācījos, tostarp dažādas tehnikas nianses. MMA džeki ir primitīvāki, taču agresīvāki.

- Vai nav iezagusies doma pārstāvēt savu dzimteni Latviju?
-Par to esmu domājis. Taču esmu ASV pilsonis un, lai gan sevi uzskatu, kā par latvieti, tā par amerikāni, lielākas iespējas attīstīt savu karjeru redzu Amerikā. Turklāt man priekšā ir nozīmīgi atlases turnīri.

-Seko līdzi arī Latvijas boksam?
-Nedaudz. Palasu portālus, painteresējos, bet ne īpaši daudz. Man labi draugi ir brāļi Arnis un Raitis Ritenieki. Agrāk, kad viņi aktīvi boksējās, ar viņiem daudz sazinājos, tad biju vairāk lietas kursā, bet tagad vairs ne.

-Cik turnīros gada laikā tu piedalies?
-Pēdējo gadu laikā esmu bijis diezgan aktīvs - aptuveni trīs, četri turnīri un 20-25 cīņas ik gadu. Šajā laikā arī ļoti daudz esmu audzis kā bokseris. Starptautisku cīņu ir bijis maz, bet pirms kāda laika biju Polijā. Ar ārvalstu bokseriem sanāk pacīnīties ik pa laikam, piemēram, kad 2007.gadā pasaules čempionāts notika Čikāgā, sanāca patrenēties ar vairākiem citu valstu pārstāvjiem.

-Pašam gan vēl nav izdevies tikt līdz pasaules čempionātam...
-Diemžēl nē, lai gan iespējas ir bijušas. 2009.gadā un šogad atlases turnīros neveicās tik labi, kā gribētos, neuzvarēju. Taču tā kā vēl ir cerības tikt uz olimpiādi, tad pagaidām turpinu cīnīties amatieros.

-Pretējā gadījumā būtu jau pārgājis uz profesionālo boksu?
-Jā, man ir bijuši piedāvājumi no vairākām ASV pilsētām. Es atbildēju, ka vēl kādu pusgadu pavadīšu amatieru boksā, tādejādi uzkrāšu arī pieredzi. Taču pilnīgi noteikti, ka nākamgad es pāriešu uz profesionāļiem.

-Jau minēji, ka martā būs pirmais atlases turnīrs. Pirms tam arī kaut kur piedalīsies?
-Janvārī un februāra sākumā būs kaut kādi vietējie mači, kur mēģināšu atgūt cīņas garšu.