Divu pasaules čempionu treneris: "Briedis ir boksa fenomens"

Arhangeļskā dzimušais Fjodors Lapins Polijā ieradās studijās 17 gadu vecumā un palika tur uz dzīvi. Savai boksera karjerai viņš punktu pielika 28 gadu vecumā un sāka trenera darbu, 2003. gadā nonākot „KnockOut Promotions” komandā, kurā ir galvenais treneris vēl joprojām. Lapinu par savu treneri jau ilgus gadus sauc Polijas labākie bokseri pirmā smagā svara kategorijā, proti, Kšištofs „Glovka” Glovackis un Kšištofs „Diablo” Vlodarčiks, kuri abi viņa gādībā bijuši pasaules čempionu godā, un Lapins jau vairākus gadus ir Polijas pilsonis.

Glovackis savā profesionālajā karjerā strādājis tikai ar Lapinu un savu treneri vērtē ļoti augstu, mūsu nesenajā sarunā viņa vārdu izrunājot tikai ar cieņu. Bijušas reizes, kad pār treneri vēlusies kritikas lavīna (kurš gan sportā no tā savā karjerā izvairījies?), un pēc Glovacka blāvākām cīņām poļu mediji un arī viņa menedžeris aicinājuši veikt pārmaiņas treneru korpusā un izmēģināt ko jaunu, taču Glovackis, kā pats saka, šādu iespēju pat nav izskatījis un tagad kopā ar Lapinu gatavojas ļoti svarīgajai cīņai pret Briedi.

„Zakopane (Polijas kalnu pilsēta) mums kļuvusi iecienīta vieta – šeit rīkojam treniņnometnes, bijuši arī cīņu šovi, nesen šeit Vlodarčiks cīnījās,” par uzsākto sagatavošanos Lapins stāstīja portālam Sportacentrs.com, ar kuru satikās tieši šajā Polijas dienvidu pilsētā . „Šeit ir viss nepieciešamais, lai ieliktu fiziskās sagatavotības pamatus, lai piestrādātu pie tehnikas un lai norūdītu puišus. Kopā visa komanda kāpjam Tatros, arī tagad ziemā – tas palīdz uztrenēt izturību, spēju nepadoties un arī uzticību cits citam, proti, ka grūtos brīžos var paļauties uz komandas biedru vai treneri..”

„Mums sistēma ir tāda, ka esmu „KnockOut Promotions” galvenais treneris un strādāju ar daudziem bokseriem,” paskaidroja Lapins. „Tagad mana grupa vairs nav tik liela kā pirms dažiem gadiem, kad reizē bija vairāk nekā desmit bokseru. Boksā ļoti svarīgas ir individuālās nodarbības, bokserim ir svarīgi just, ka tiek strādāts tieši uz viņu. Tāpēc arī tagad mūsu komandas kopīgajā nometnē pārsvarā strādāju ar katru čali savā nodarbībā, katram atsevišķu veltu vismaz stundu treniņam. Visu ir iespējams apvienot un izdarīt.”

Lapins izved Glovacki ringā pirms titula aizstāvēšanas pret Oleksandru Usiku 2016. gadā. Foto: KnockOut Promotions

„To, kad būs cīņa pret Briedi, es nemaz nezinu,” teica Lapins (saruna notika desmitajā janvārī. Aut.p.). „Nevis negribu vai nevaru teikt, bet tiešām nezinu. Prātā turam domu, ka cīņa būs martā, uz to tad arī gatavojamies, bet arī tās ir tikai mūs sasniegušas runas, kurām 100% ticēt nevar. Vai esmu dzirdējis runas par Supersērijas problēmām? Dzirdu runas no vienas puses, dzirdu runas no otras puses, bet ko mēs varam izdarīt? Tas nav mūsu ziņā, mēs darām savu darbu un ceram, ka viss atrisināsies. Es arī nedrīkstu izrādīt šaubas. Nevar būt tā, ka gatavoju sportistu cīņai, bet reizē šaubos, vai vispār cīņa būs. Bokseris taču to ļoti labi sajūt.”

Lapins toties ļoti atzinīgi izteicās par Supersērijas formātu kā tādu: „Boksā būtu jābūt tieši tā, ka var noskaidrot vienu čempionu, nevis reizē turēt četrus vai vairāk aktīvus pasaules čempionus dažādās organizācijās. Tā ka Supersērija ir lieliska lieta, tā dod bokseriem iespējas cīnīties par universālā čempiona titulu. Tā bija laba iespēja tikt pie augsta mēroga cīņām Briedim, arī iepriekš Vlodarčikam. Vlodarčikam gan Supersērija nāca nedaudz par vēlu, viņš vairs nebija savā karjeras zenītā. Pirms 3-4 gadiem viņš Supersērijā būtu galvenais favorīts, bet tagad zaudēja ceturtdaļfinālā. Tagad Supersērijā piedalās Glovackis, bet man liekas, ka viņam vajadzēja būt jau pirmajā sezonā Vlodarčika vietā.”

„Šī svara kategorija tagad ir otro gadu pēc kārtas Supersērijā. Vai nav par ātru atkārtojumam? Manuprāt, divi iemesli, kādēļ tagad tiek atkārtota. Pirmkārt, pirmā sezona tomēr bija veiksmes stāsts, ieguva pozitīvas atsauksmes. Otrkārt, Oleksandrs Usiks drīzumā atstās šo svara kategoriju un arī savas čempiona jostas. Cik dzirdu, jau pirms savstarpējās cīņas Glovackis saņems WBO čempiona jostu, bet Briedim tiks WBC tituls. Čempiona jostu iesaistīšana no sportiskā viedokļa ir vienīgais iemesls, kādēļ tagad bez Usika uzreiz rīkot otro sezonu, citādi es to nesaprotu,” izteicās treneris.

„Briedis boksā ir fenomens,” sacīja Lapins, aicināts novērtēt Brieža ceļu uz pasaules čempiona titulu, ko viņš veica kā mazas un boksa tradīcijām pieticīgas valsts pārstāvis. „Viņš ir paveicis ļoti daudz, un domāju, ka viņam boksa ringā ļoti noderējuši jaunībā iegūtie kikboksa instinkti. Arī tas viņu izceļ uz pārējo čaļu fona, tāpat skaidrs, ka viņam ir liels rakstura rūdījums – tāpat vien bokserim no Latvijas vieta elitē netiek dāvināta.”

„Starp citu, Mairis gandrīz vai kļuva par mūsu komandas dalībnieku. 2010. gadā viņš bija atbraucis pie mums, pie „KnockOut Promotions”, piedalījās vienā cīņā un sparingoja ar Vlodarčiku. Briedis toreiz meklēja promouteru. Skaidrs, ka tobrīd viņam līdz elitei vēl bija tālu, taču potenciāls bija ļoti labi jūtams, un pēc mūsu treniņos redzētā teicu mūsu promouteram Andrejam Vasiļevskim, ka šeit ir lietaskoks, ar kuru varam strādāt. Kāpēc tad Briedis nepalika? Finansiālais jautājums,” lakoniski paskaidroja Lapins. „Abas puses nevienojās.”

No Brieža iepriekšējās cīņas pret Gevoru Lapins bija redzējis tikai īsu video apskatu (Lapins tovakar arī bija Čikāgas arēnā, taču skaidrs, ka visas domas bija pie Glovacka un Vlasova cīņas, kas sekoja tieši pēc Brieža mača), un Polijas treneris atzina, ka pilno cīņas versiju nemaz nevēlas redzēt: „Jau no dažu minūšu apskata sapratu, ka šī nav Maira labākā cīņa, tāpēc arī nevēlos to īpaši analizēt. Tā vietā mēs ar Glovacki skatīsimies un pētīsim Brieža labākās cīņas – pret Usiku, Huku un Peresu. Es negribu zināt, kāds ir viduvējs Briedis, nevēlos domāt, kā uzvarēt viduvēju un traumu nomocītu Briedi, nē, es gribu zināt, kā cīnīties pret savu maksimumu rādošu pretinieku.”

Tā ka treneris nebija redzējis Brieža un Gevora cīņu pilnā garumā, viņš atturējās no sava viedokļa par tiesnešu vērtējumu, kā arī norādīja, ka šo jautājumu ar Glovacki ne mirkli netaisās apspriest: „Liela iespēja, ka cīņa notiks Rīgā, un zinām, ka Briedis vietējiem līdzjutējiem ir elks, zinām, kā viņš tiks sagaidīts un atbalstīts cīņas laikā. Tāpat nav, ko slēpt – zinām, kas organizē Supersēriju un kas ir Brieža promouters. Bet tādi ir noteikumi, un tā nav lieta, ko varam ietekmēt, tāpēc domājam tikai par to, ko darīsim ringā.”

„Taču šādas lietas un runas Glovackim nāk tikai par labu. Viņam ir tāds raksturs, ka savu labāko sniegumu parāda tad, kad tiek piespiests pie sienas un situācija izskatās grūta,” pārliecināti teici Lapins. „Glovackis savas labākās cīņas aizvadījis tieši ārzemēs un tieši pret nosacītiem favorītiem. Titulcīņā pret Marko Huku Kšištofs cīnījās ASV, tika nogāzts sestajā raundā un varēja arī nepiecelties. Taču piecēlās un uzvarēja. Tāpēc arī fakts, ka bukmeikeri liek Briedi augstāk, Kšištofam ir tikai ieguvums un papildus azarts.”

2015. gada augusta cīņa ASV, kurā Glovackis tika nogāzts sestajā raundā, bija ceļā uz to, lai zaudētu pēc punktiem, taču 11. raundā ar nokautu satrieca Huku un ieguva WBO titulu

Briedis novembrī intervijā „Delfi” neslēpa, ka gatavošanās cīņai pret Gevoru bijusi traumu pārpilna, un Lapins atzina, ka dzirdējis par Briedim veikto operāciju, taču arī negrasās pārspīlēt ar tās nozīmi: „Profesionālajā boksā notiek gatavošanās vienam konkrētam pretiniekam, tāpēc par viņu visu var izpētīt. Bet no otras puses – arī pretinieks gatavojas tikai tev, un tāpēc mēģina sajaukt kārtis, slēpt vai pārspīlēt traumas, arī dezinformēt un caur starpniekiem maldināt. Taču kurš gan boksā iztiek bez traumām? Arī Glovackim es tā īsti pat neatceros pirmscīņas posmu, kad pilnīgi viss bijis kārtībā. Turklāt ir boksā reizes, kad zini par pretinieka traumu, pielāgo tam taktiku, bet viņš atnāk uz cīņu, sakož zobus un caur visām sāpēm nāk un sit tieši ar traumēto roku. Jā, ilgtermiņā tas var radīt vēl nopietnāku traumu, taču konkrētajā cīņā ir pārsteigums.”

Līdzīgi kā Glovackis, arī Lapins izteicās, ka Polijas boksā šobrīd situācija nemaz nav tik spoža, jo amatieru boksā jaunus talantus atrast ir arvien grūtāk un līmenis arvien krītas. „To jauno puišu, ar kuriem var strādāt un tiekties uz virsotnēm, nemaz nav mums īpaši daudz. Jums Latvijā izdevās atrast Briedi, kurš kļuva par vienu no elites vīriem, arī mums ir daži labi piemēri, taču kopumā...”

Polijas labie piemēri šobrīd noteikti ir Glovackis un Vlodarčiks, taču tīri popularitātes un „viesošanos” tabloīdu virsrakstos šobrīd valstī daudz zināmāks ir Arturs Špilka, Lapina bijušais audzēknis. Tieši Lapina vadībā Špilka guva savas karjeras lielāko uzvaru, 2014. gadā pieveicot Tomašu Adameku (bijušo WBC un IBF čempionu, pirmo Polijas bokseri, kurš ieguvis „The Ring” apvienoto titulu, kas šobrīd ir Oleksandra Usika īpašumā). Špilka pēc tam meta izaicinājumu ASV smagsvaru čempionam Deontejam Vailderam, taču to jau darīja bez Lapina, un treneris neslēpa, ka sadarbības pārtraukšana bijusi negatīvās noskaņās.

„Ar Špilku mums beidzās sadarbība, un nav vairs labu attiecību, tas tiesa,” teica Lapins. „Viņa slavenajā cīņā pret Vailderu man vairs nekādas daļas nebija, taču skatījos to cīņu un likās, ka Arturs Vailderam sagādāja lielākas problēmas nekā jebkurš cits. Protams, tikai līdz nokautam devītajā raundā, kad viss beidzās ļoti sāpīgi.”

Varētu padomāt, ka Polijā jau vairākus gadus nav iespējams lielāks kases grāvējs boksā kā Vlodarčika un Glovacka tikšanās, un Lapins piekrita, ka teorētiski divu šīs svara kategorijas bijušo čempionu tikšanās būtu interesants duelis, taču praksē tāds nekad nenotiks: „Viņi abi jau daudzus gadus kopā strādā, kopā trenējas un kopā noskaņojas savām cīņām. Varbūt nav paši tuvākie sirdsdraugi, taču personīgi pazīstami un ar labām attiecībām. Vienkāršāk sakot – Glovackis un Vlodarčiks tādu cīņu nemaz negrib. Ne viens, ne otrs negrib sākt domāt par to, kā tagad labāk varētu uzvarēt otru. Turklāt tāda cīņa šobrīd nebūtu īsti godīga, jo, kamēr Glovackis ir karjeras briedumā, Vlodarčiks vairs nav pašā augstākajā līmenī, viņam nepieciešams laiks atgūties, lai tur atgrieztos. Savukārt pavisam cita runa par Diablo un Špilku... Viņiem varbūt arī tiesnesi nevajadzētu,” treneris ar rūgtu smaidu noteica.

Lapins atsaucās uz skandalozo gadījumu 2015. gadā, kad beidzot publiski kļuva zināms par Vlodarčika un Špilkas personīgajām antipātijām (maigi sakot). Vlodarčiks kādā intervijā bija pieminējis Špilku ne pārāk pozitīvā gaismā, un Špilka ļoti dusmīgs ieradās treniņzālē un brīdī, kad durvīm ienāca Vlodarčiks, pieskrēja viņam klāt un divreiz iesita pa seju. Vlodarčika rokas tobrīd bija pilnas, un viņš sitienus nevarēja kavēt, un kautiņam pa vidu iejaucās Lapins, apturot Špilku, taču pēc brīža piecēlies jau bija Vlodarčiks, kurš sita pretim. Apkārtējie izšķīra abus strīdniekus, kuri ilgi turpināja kliegt viens uz otru, un, protams, Špilka pēc tam Lapina komandā vairs nebija, lai gan ar Glovacka promouteriem joprojām sastrādājas. Viņš tieši šajās dienās meta publisku izaicinājumu Vlodarčikam uz savstarpēju cīņu, un par šādu iespēju Zakopanē Vlodarčikam tika vaicāts preses konferencē, uz ko viņš atbildēja: „Tāds jautājums tikai gaisu piesārņo.”

Treneris Fjodors Lapins (otrais no kreisās) ar saviem audzēkņiem - WBO pagaidu čempionu Glovackis un ilggadējo IBF čempionu Vlodarčiku (abi pa labi). Foto: Glovacka "Facebook" profils

Bez intrigām, konfliktiem un aizkulišu dūrieniem mugurā boksā nevar iztikt, un arī Lapins to drīzāk uzskata par darba sastāvdaļu, taču prieku par to nepauž. Lapins intervijā izteicās, ka dod priekšroku sportiskam boksam, tādēļ arī tik ļoti atbalsta Supersērijas ideju, kurā ir skaidrs formāts un ceļš uz čempiona statusu, nevis jāklausās četru dažādu organizāciju čempionu lielībās, tikai retu reizi satiekoties cīņā savā starpā. Līdzīgi kā viņa audzēknis Glovackis, arī Lapins, lūgts pastāstīt, ko sagaida no Brieža un Glovacka cīņas, ieturēja pieticīgu nostāju: „Varbūt ir tā, ka Briedis savas taktiski labākās cīņas aizvadījis tieši pret kreiļiem. Varbūt arī Glovackim pret viņu būs grūti darboties. Bet varbūt mēs spēsim sagatavoties tā, lai tieši Briedis cīņā būtu ārpus komforta zonas. Ringā visu redzēsim, tad vairs nebūs „varbūt”.”