Nokauts 13 gadu vecumā un skandāls Itālijā – Milans Volkovs par karjeras līkločiem

26 gadus vecais Milans Volkovs (12-4-2) februārī Rīgā desmit raundu cīņā pārspēja Kristianu Fabianu Luisu, savā īpašumā iegūstot Starptautiskās Boksa federācijas (IBF) čempiona jostu pirmā smagā svara kategorijā jeb krūzeros (90,7 kg).

Šī Volkovam jau bija otrā cīņa par titulu pēdējo astoņu mēnešu laikā. Pērnā gada jūnijā viņš pēc strīdīga tiesnešu lēmuma Itālijā cīņā par Pasaules Boksa organizācijas (WBO) ″Global″ jostu piekāpās vietējam cīkstonim Fabio Turki, kura asinīs pēcāk tika konstatētas neatļautās vielas.

Aprunājāmies ne tikai par izcīnīto jostu savu skatītāju priekšā, bet arī karjeras laikā pieņemtajiem lēmumiem un situācijas attīstību Turki cīņas jautājumā.

Cīņā pret Luisu par aktivitātes trūkumu abās pusēs sūdzēties nevarēja. Kā fiziski juties pēc šādas cīņas?

Pēdējo trīs gadu ne reizi pēc cīņām neesmu bijis tik labā fiziskā kondīcijā kā šoreiz. Pēc šīs cīņas nebija nekādu lielu brūču un nebija nepieciešamas šuves. Nedaudz tonusiņš plecos un rokās bija, bet tas fiziskās slodzes dēļ. Traumu nav, līdz ar to uzreiz varēju atgriezties treniņprocesā.

Šajā cīņā izskatījies labi. Cik ilgs bija sagatavošanās process?

Mēs jau trenējamies visu laiku,. Pērn gatavojāmies cīņai Anglijā, kas bija paredzēta oktobrī. Jau tad bija astoņu nedēļu nometne. Beigās par šo cīņu nesaņēmām nekādu atbildi, bet turpinājām trenēties. Septembra beigās saskāros ar problēmām jostas daļā, kas ik pa laikam uzliesmo. Parasti tās ir divas dienas, bet šoreiz vairāk kā nedēļu nespēju pastaigāt vai pieliekties. Tam sekoja pusotru mēnesi ilgs rehabilitācijas periods, kura laikā trenējos, bet biju atslogots no konkrētām kustībām.

Kā jau minēju, trenējamies visu laiku, bet konkrēti šai cīņai sagatavošanās process bija 10 nedēļas ilgs.

Atgriezīsimies pie cīņas šova. Tu cīnies par IBF ″International″ čempiona titulu, bet neesi vakara pēdējā vai pat pirmspēdējā cīņā, jo pēc tevis seko divas cīņas ar ļoti zemu sportisko vērtību. Kā uz to skaties?

Vairāki cilvēki runāja, ka manai un Žeņas [Aleksejeva] cīņai vajadzēja būt divām galvenajām. Es savu darbu ringā izpildīju un cilvēkiem viss patika. Cilvēku komentāri par to šovu... Nespried un tevi neapspriedīs. Paldies par iespēju titulcīņu aizvadīt Latvijā, bet, ja skatāmies no biznesa puses, mūsu cīņām vajadzēja būt pēdējām. Galu galā, tās nav kaut kādas parastās jostas, bet gan pasaules mēroga tituli.

Bet, ja tā pavisam godīgi, sevišķi daudz komentāru man nav, jo es pat nezināju, ka pēc manis būs vēl cīņas. Tās arī neskatījos, jo viss notika ļoti ātri. Pēc savas cīņas sniedzu interviju un redzu, ka Zutis aiziet uz ringu, bet pēc minūtes jau nāk atpakaļ, kamēr es joprojām sniedzu to pašu interviju.

Galvenais bija parādīt mūsu līmeni pret pretiniekiem, kuri tāpat vien nekrīt zemē. Tās bija garas un labas cīņas.

Tavs iepriekšējais pretinieks Fabio Turki tika pieķerts neatļauto vielu lietošanā. Kā attīstās šīs cīņas pārsūdzēšanas process?

Piecas nedēļas pēc cīņas saņēmām ziņu no Itālijas. Palikām labos sakaros ar pretinieka tēvu un arī pats Turki uzrakstīja. Tad sāka rakstīt arī Itālijas mediji un Turki kaut ko ielika sociālajos medijos. Sākumā tam nepievērsu uzmanību, jo bija ielicis bildi ar jostām, bet tekstu es nepatulkoju. Kad paskatījos cītīgāk, jā, pats uzrakstīja, ka viņa sistēmā konstatēts anaboliskais steroīds.

Sākumā, šķiet, ka Starptautiskā Dopinga aģentūra (WADA) to mēģināja paslēpt, bet tad iejaucās mans menedžeris un veica dažus zvanus. Pasaules Boksa organizācijas (WBO) prezidents par šo pārkāpumu pat neesot zinājis. Tika pacelts šis jautājums un tagad Turki piespriesta piecu gadu diskvalifikācija.

Pirms nesenās cīņas bija svēršanās, kuras laikā man pienāca klāt itāliešu treneris un atcerējās, ka mani apzaga cīņā pret Turki. Viņš tad arī pateica, ka Turki saņēmis šo diskvalifikāciju. Izrādās, ka viņam šis neesot pirmais gadījums, tāpēc arī piespriesta tik barga diskvalifikācija.

Tagad gaidu, kad ″BoxRec″ šīs cīņas iznākums būs ″no contest″. IBF pārstāvji jau zināja, ka Turki saņēmis diskvalifikāciju un mūsu cīņu neskaitīja kā aktīvu. Tāpēc mani pielaida pie cīņas par jostu, jo tu jau nevari aizvadīt titulcīņu pēc zaudējuma.

Man teica, ka Turki ringā neatgriezīsies vismaz līdz 2030. gadam. Līdz ar to viņa karjera, visticamāk, ir galā.

Pieņemsim, ka tev atskaita šo zaudējumu, kas gan vēl nav izdarīts. Uz ko vēl tu vari pretendēt?

Šis jautājums man vēl jāapspriež ar menedžeri. Primāri gribētos ″no constest″. Tas palīdzēs atgūt labāku pozīciju reitingā.

Šobrīd josta, par kuru cīnījāties, ir vakanta. Gribētu pie tās atgriezties vai arī ir kaut kāda neuzticība?

Tagad man ir spēcīgs menedžeris, kurš nepieļaus manis ″apzagšanu″ vai tamlīdzīgu netaisnību. Otrkārt, plāns, šķiet, ir aizstāvēt šo jostu. Nākotnē, protams, gribētos atkal cīnīties par WBO ″Global″ čempiona jostu. Šobrīd par to nedomāju, jo vispirms jāaizstāv šī josta.

Pāriesim pie tavas karjeras kopējā griezuma. Profesionālo debiju piedzīvoji 18 gadu vecumā, kas ir ļoti agri. Vai ar šā brīža redzējumu kaut ko mainītu?

Ja kaut ko varētu mainīt, noteikti palielinātu savu profesionalitāti laikā, kad biju ceļa sākumā. Gribētu lielāku atdevi no sevis. Teikšu godīgi – dažus gadus arī biju palaidies un netrenējos tā, kā to dara profesionāļi, kuri iet pretim augstākajiem mērķiem. Tā ir lielāka disciplīna un pašatdeve.

Varbūt vēlētos lielāku cīņu apjomu amatieros?

Man allaž gribējās startēt profesionālajā boksā. Pieredzes nolūkos noteikti būtu noderējušas vēl kādas 20 vai 30 cīņas amatieros, bet baigi nenožēloju, ka tik agrā vecumā aizgāju pie profesionāļiem.

Karjeras sākumā cīnījies smagajā svarā, bet pēcāk pārgāji uz krūzeriem. Kāpēc tāds lēmums?

Sapratu, ka smagsvaros, cīnās divmetrīgi un 130 kilogramus smagi cilvēki. Jau 2018. gada beigās gribēju iet uz krūzeriem, bet toreiz vēl trenējos smagsvariem. Sapratu, ka mazākā svarā varu būt ātrāks un izturīgāks. Smagsvaram biju pārāk viegls un jauns. Šajā divīzijā ″pīķa″ gadi tomēr ir pēc 30.

Smagsvaros ir cīkstoņi, kuri vienkārši ir apdāvināti ar fiziskajām dotībām. Es nebiju tik liels, lai ar viņiem spētu konkurēt. Tāpēc sapratu, ka jāiet uz krūzeriem.

Kad Turki zaudējums tiks atskaitīts, tava bilance būs 12-3-2. Cik svarīgi mūsdienās saglabāt šo nullīti zaudējumu ailē?

Neesmu saskāries ar situāciju, kurā man traucētu bilance. Tāpat šie zaudējumi ir ļoti veci. Tagad arī izbraukumā bija trīs labas cīņas. Vienā uzvarēju, otrā līdzīgs zaudējums, bet trešajā būs ″no contest″. Neko daudz pēdējos gados neesmu pazaudējis.

Jūtu, ka mans līmenis aug. Ja salīdzinām ar cīņu pret Juri Zundovski (2023. gadā), mainījies gan ēšanas, gan treniņu plāns, kas arī noveda pie izaugsmes.

Lai dabūtu lielās cīņas, nepieciešama laba bilance, bet ir bokseri, kuri, piemēram, karjeras otro cīņu zaudēja, bet pēc tam izcīnīja 15 secīgas uzvaras.

Redzu, ka esi cīnījies arī Šveicē. Varētu teikt, ka tas nav populārākais galamērķis latviešu bokseriem. Kāda tur attieksme pret boksu?

Par to cīņu ir interesants stāsts. Čalis, pret kuru cīnījos [Labino Žožajs], pirms tam bija uzveicis trīs augsta līmeņa smagsvarus. Tolaik nebiju baigais profesionālis, ja tā var teikt. Mēs drusciņ palīdzējām Reinim Porozovam ar sagatavošanos viņa cīņai pret Žožaju. Trīs dienas pirms tās norises Porozovs no šīs cīņas atteicās. Tad nu man piedāvāja kaut kādus divarpus tūkstošus, lai ietu viņa vietā.

Tolaik man naudu tiešām vajadzēja, tāpēc arī piekritu. Nebiju kārtīgi sagatavoties un aizbraucu uzboksēt naudas dēļ.

Ja runājam par boksu Šveicē, viņiem augstu numuru rangā ir ļoti maz. Arī pats šovs norisinājās kaut kādās telpās blakus skolai. Tā bija maza zālīte, kurā bija ap 50 skatītājiem. Tur šovi tiek taisīti ar nolūku pabīdīt savējos.

Ar šo padalīties aicinu gandrīz visus intervētos cīņas sporta pārstāvjus. Pastāsti, lūdzu, par kādu neparastu pieredzi no savas karjeras agrīnajām dienām.

Šis būs tāds motivācijas stāsts. Atceros, ka biju 13 gadus vecs. Tolaik ļoti aktīvi trenējos un tiešām centos. Tajā vecumā biju augumā diezgan liels puika un sparingoju ar pieaugušiem vīriešiem. Bija viens sparings pret cīkstoni vārdā Aleksandrs, ja nemaldos. Viņš bija liels, muskuļots, 20 vai 21 gadu vecs vīrietis. Savukārt man bija 13.

Atceros, ka vienā sparinga sesijā viņš mani iestūma virvēs un ar labo roku kārtīgi ″uzšāva pa bārdu″. Biju nokautā un treneris uzreiz apstādināja sparingu. Neatcerējos, kas notika vakar, bet tas ir tāds normāls stāvoklis, kad nonāc nokdaunā. Ar ko tādu gan esmu saskāries vienu reizi dzīvē – tajā sparingā.

Biju jauns puika, kuram tikko sadeva pa galvu. Protams, bija arī kaut kādas asaras. Atceros, ka braucu mājās ar tramvaju un no pieturas līdz mājām bija aptuveni 50 metri. Gāju pa nakti ziemā un raudāju, bet man nebija domas padoties. Gāju mājās un sev teicu, ka palikšu stiprāks un viņu noboksēšu. Turpināju trenēties un pēc dažiem mēnešiem jau biju labāks. Kā jau teicu, šis ir tāds motivācijas stāsts par to, ka nevajag padoties, bet gan domāt par sevis uzlabošanu.

Jau minēji, ka nākamais solis, visticamāk, būs IBF jostas aizstāvēšana. To gribētu darīt Rīgā vai kaut kur aizbraukt?

Nedaudz esmu pieradis boksēt ārpus Latvijas, jo tur līmenis ir citādāks. Pagaidām vēl nevaru atbildēt, bet pastāv iespēja, ka titula aizstāvēšana būs ārpus Latvijas robežām. Tuvāko nedēļu laikā tas tiks izrunāts.