"Nuggets" milžu sastāvs: vai pozīcijām basketbolā ir nozīme?

213 centimetrus garš saspēles vadītājs

Nacionālās basketbola asociācijas pārbaudes spēle starp Denveras "Nuggets" un Vašingtonas "Wizards" izsauca lielu sabiedrības uzmanību, jo Denveras pamatpieciniekā devās neierasti garš sastāvs. Saspēles vadītāja funkcijas veica 213 centimetrus garais Nikola Jokičs, par otro numuru spēlēja Džerami Grants (203 cm), bet visgarākais starp visiem bija vieglais uzbrucējs Bols Bols (218 cm), bet tuvāk grozam spēlēja Pols Milseps (201 cm) un Meisons Plamlī (211 cm). Daudzi jau izteicās, ka tik garš starta piecinieks nav redzēts (vidējais augums 209,2 cm). Tomēr jāatzīmē, ka "Nuggets" to darīja, teiksim tā, brīvprātīgi piespiedu kārtā, jo spēlei bija gatavi vien astoņi basketbolisti, kamēr palīdzēt nevarēja virkne mazo spēlētāju – Džamals Marejs, Gerijs Heriss un Vils Bārtons.

"Mūsdienās combo (universāli) spēlētāji kļūst pieprasītāki," tendences basketbolā iezīmē Raimonds Feldmanis, kurš ir darbojies NBA vasaras līgā un ir viens no Latvijas izlases galvenā trenera Roberta Štelmahera asistentiem "Baltijas ceļa" turnīrā. "Ir tā saucamais point forward - uzbrucējs, kurš spēj vadīt saspēli. Jokičs ir viens no tiem, kurš māk labi pārvaldīt bumbu un veidot spēli, lai gan ir garā gala spēlētājs. Protams, pretī var likt tādu pašu sastāvu, bet katram sastāvam ir savi mīnusi un plusi," teic Feldmanis.

Kā izskatītos spēle starp Denveras “Nuggets” garo sastāvu un Hjūstonas “Rockets” īso sastāvu? “”Rockets” mestu ļoti daudz trīspunktnieku. ASV jau veic ļoti plašu un dziļu statistikas analīzi. Piemēram, “Rockets” spēli veido no trīspunktu līnijas un no groza apakšas, bet pustālo atsakās mest. Protams, dažreiz tas neatmaksājas, bet “Rockets” uzskata, ka izmests tālmetiens ir labāks metiens nekā pustālais,” Hjūstonas taktiku skaidro Feldmanis.

“Tagad basketbolā notiek evolūcija, attīstās analītiskās lietas. Saprotu, ka Denverai nebija pieejams daudz mazo spēlētāju. Viņi izgāja no situācijas, uztaisot lielisku PR. Visi tagad par to runā. Viņi arī to varēja atļauties, jo Jokičs ir talantīgs spēlētājs," Denveras risinājumu spēlē pret "Wizards" atzīmē basketbola treneris.

Savulaik arī Andris Biedriņš vadīja saspēli

"Savulaik, kad spēlēju Valtera basketbola skolā, Valdis Valters un Raivo Otersons Raitim Grafam un Andrim Biedriņam LJBL spēlēs deva uzstādījumu vadīt spēli. Saviem jauniešiem arī mēdzu samainīt pozīcijas. Saspēles vadītājs, spēlējot nomināli zem groza un darot garo spēlētāju darbu, labāk izprot situāciju, un viņam ir labāka spēles izpratne. Veidojas plašāka prizma par spēli. Tas pats attiecas uz garo spēlētāju, kurš spēlē kā saspēles vadītājs," ilgtermiņa ieguvumu spēlētāju attīstībā uzsver Feldmanis.

“Nav teikts, ka, ja spēlētājs ir garš, tad uzreiz ir jāliek spēlēt zem groza. Jaunieši jāattīsta vispusīgi, lai spēlētāji labāk pārvalda savu ķermeni, tad tā ir vispārattīstoša lieta, kas ir ļoti labi. Daudzi treneri to arī atļaujas un dara. Piemēram, atļauj garajam pārvilkt bumbu pāri laukumam. Pats, strādājot ar garajiem, atļauju darīt daudzas lietas, ko dara mazie spēlētāji. Varbūt garais biežāk kļūdīsies, bet ilgtermiņā tas ir vērsts uz spēlētāja attīstību,” garo spēlētāju attīstīšanu skaidro Feldmanis.

Andra Biedriņa pirmais treneris Raivo Otersons savulaik jaunatnes līgā nākotnes NBA centru esot iespēlējis arī saspēles vadītāja pozīcijā. Šāds gājiens uzlaboja Biedrina roku ātrumu un veiklību, kā arī driblu. "Pretinieki garo mēģina nopresingot un iet pa diviem virsū. Garajam tad ir ļoti ātri jāreaģē, tādējādi paplašinās viņa prasmes. Rezultāts bija diezgan labs. Loģiski, ka tā nevar darīt ar kuru katru, jābūt arī kaut kādam tehniskajam arsenālam. Tādā veidā garo var uztaisīt dinamiskāku, ātrāku, veiklākām rokām, un viņš labāk pārredzēs laukumu. Savā laikā arī Andrejam Kiriļenko ļāva spēlēt par pirmo numuru. Ar Andri arī tā mēģinājām, un bija ļoti pozitīvi," Kiriļenko un Biedriņa piemēru atzīmē Otersons.

Sākumā neierastajā pozīcijā Biedriņam kļūdas bijis daudz, tomēr neesot gājis tik traki. Protams, neiztika bez zaudētām spēlēm, tomēr ar katru spēli prasmes uzlabojās. Biedriņš iemācījās pareizajā brīdī atdot bumbu, nepārturot to pārāk ilgi, labāk arī saņēma bumbu, kā arī uzlaboja kontroli pār to. "Kad divatā pretinieki nāca virsū, tad diezgan ātri to iemācījās atrisināt. Ar laiku pieņēma pareizākus lēmumus. Protams, no sākuma bija grūtāk, bet beigās bija labi. Viņš labāk juta un pārredzēja laukumu, ieguva saspēles vadītāja skatījumu, kur un kā spēlētājiem jābūt tajā plūsmā. Ieguva labāku roku veiklību, labāk sargāja bumbu no mazajiem spēlētājiem, kļuva labāks divcīņās un ātrāks, kad dzīve piespieda. Tas arī visu veicināja. Mērķtiecīgi mācot, tas bija līdzeklis, lai to visu vairāk attīstītu," skaidro Otersons.

Tikmēr Feldmanis atzīmē, ka, ja pieprasītākie spēlētāji parasti ir saspēles vadītāji un centri, tad šobrīd ir tendences, ka par pieprasītāko preci kļūst point forward. "Piemēram, Nikola Mirotičs daudz ar bumbu ņemas un ērti jūtas uz perimetra. Barselonā [arī visā Eiropā] ir visdārgākais spēlētājs. Bojans Dublevičs, kam ir metiens no distances un caurgājiens, ļoti spēcīgs postā, ir piespēle gan no dribla, gan no posta. Tādu spēlētāju ir ļoti grūti nosegt. Viņam ir combo īpašības, un nes ļoti vērtīgu pienesumu komandai gan no soda laukuma, gan no perimetra.”

Kuri ir labākie point forward piemēri Latvijas basketbolā? “Pirmais, kas man nāk galvā, ir Kristaps Dārgais. Varbūt viņš nav garš, bet spēlē ceturtajā pozīcijā Latvijas līmenī. Viņš var uzsākt uzbrukumu, ko arī izmantoja “Ogre”. Spēle kļūst ātrāka. Nevis, ka mazais uzsāk uzbrukumu, bet gan Kristaps izcīna bumbu un uzsāk uzbrukumu. Tas ir viens no pamatparaugiem ceturtajā pozīcijā,” atzīst Feldmanis.

No jaunajiem Latvijas basketbolistiem, kurš varētu iejusties point forward lomā, Otersons kā pirmo nosauc 2002. gadā dzimušo Krišu Helmani. "Epizodiski viņš to varētu pietiekami labi darīt. Tomēr šobrīd viņam varbūt fiziskais to neļauj darīt tik ilgi, bet potenciāls, izjūta un varēšana viņam ir. LBL 2 pirms došanās uz Spāniju viņš arī spēlēja otrajā vai trešajā pozīcijā. Nebija tik vienkārši, varbūt arī tādēļ zaudējām dažas spēles, bet Krišs no tā ieguva daudz. Viņam viss vēl ir priekšā."

Otersons pozitīvi vērtē arī Helmaņa vienaudzi Noa Viljamsonu, kuram arī ir ražens augums. "Varbūt viņš nebija tik gatavs to darīt. Iespējams, jaunībā to darīja mazāk un bija to izlaidis. Atļaujam mest tālos metienus, nospēlēt ar driblu. Viņam to patīk darīt. Potenciāls un roku veiklība viņam ir ļoti augsta, bet prakses ir bijis diezgan pamaz. Laukumā ilgstošāk viņš tā reāli spēlē pēdējos divus gadus. Iespējams, iepriekš viņš vairāk sēdēja malā vai bumbu tik daudz nesaņēma. Viņam arī viss ir priekšā, un domāju, ka viņš ir melnais zirdziņš. Domāju, ka par viņu vēl dzirdēsim pēc kādiem gadiem četriem," par Viljamsonu atzinīgi izsakās Otersons.

Garā "Žalgiris" Eirolīgas čempionu komanda

No augumā raženām komandām Andra Biedriņa pirmais treneris atzīmē 1998./99. gada Kauņas "Žalgiri" - komandu, kas togad triumfēja Eirolīgā. Tā joprojām ir pirmā un vienīgā reize, kad kāds Lietuvas klubs bijis labākais Eiropas klubu basketbola prestižākajā turnīrā. "Tolaik “Žalgiris” spēlēja tā, ka mazākais pamatsastāvā bija apmēram divus metrus garš. Vidējais garums nebija 209 centimetri, kā "Nuggets", bet visiem bija divi metri un uz augšu. Apakšā zem groza labs bija čehs Jirži Zīdeks (augums 214 cm). Tad bija izcila kompānija, un man patika viņu spēles stils. Ārējā līnija bija divmetrīga un jaudīga. "Žalgiris" tad nebija tik ātrs, bet vidējais garums bija liels." Protams, "Žalgiris" 1998./99. gada sezonā neiztika bez augumā īsiem spēlētājiem. Piemēram, par Eirolīgas "Final Four" vērtīgāko spēlētāju tika atzīts 178 centimetrus garais Tajuss Ednijs, kamēr visi pārējie atslēgas spēlētāji bija teju divmetrīgi un garāki.

"Ja sakrīt un tādu garu sastāvu var savākt, tad iespējams izcelt stiprās un piesegt vājās vietas. Tomēr tagad ir arī komandas, kur garākais ir divi metri un dzīvo tikai uz ātro basketbolu. Daudzi saka, ka tas ir nākotnes basketbols, bet domāju, ka nebūs ne tā, ne tā – tas vidusceļš vienmēr dominēs," spriež Otersons, sakot, ka mode bieži mainoties. No īsajām jeb "small-ball" komandām atzīmējams 2015./16. gada Goldensteitas "Warriors", kā arī šā gada Hjūstonas "Rockets". Piemēram, šā gada 31. janvāra spēli pret Dalasas "Mavericks" Hjūstona aizvadīja bez divmetrīgiem spēlētājiem, raženākajam esot vien 198 centimetrus garam. "Rockets" galvenā trenera Maika D'Antoni lēmums spēlēt bez garajiem atmaksājās, jo "Mavericks" tika uzvarēta ar 128:121.

"Ja komanda ir tik trāpīgā kā savulaik “Warriors”, tad viņi ir neapturami. Bet, ja divas spēles iet un divas neiet, tad tas ir grūts jautājums, vai šāds sastāvs atmaksājas. Labs basketbolists - neatkarīgi no auguma - vienmēr būs labs. Ja ir labs un spēj darīt, tad kāda starpība augumam. Ja var vinnēt, tad viss ir kārtībā – mazs vai garš, tievs vai plats," viedokli pauž Otersons.

“Basketbols kļūst ātrāks un atlētiskāks. Uzbrukumā meklē plašumu. Tendences uzbrukumā ir izmantot “4out” spēli - četri ārā un viens iekšā. Tādējādi uzbrukums iegūst plašumu, un mūsdienās pie atlētiskās spēles tas ir liels ieguvums uzbrukumā. Proporcionāli spēles veidošanai vajag plašāku spēlētāju resursu ar ārējo spēlētāju īpašībām. Tā ir spēles filozofija. Basketbols kļūst ātrāks, tagad meklē plašumu jeb “spacing”. Idejiski ceturtajam pozīcijas spēlētājam tagad vairāk jāpārvalda arī mazo spēlētāja loma, lai spēle kļūtu ātrāka un plašāka. Nav vairās tie laiki – lēnu garu atnāk un piespēlē postā," teic Feldmanis.