Haralds Kārlis: "Uz mūsu spēlēm nāca vairāk nekā uz "Nets""

Kāda izvērtās aizvadītā sezona?
Sezonu iesākām kā jau jauna, ar pirmgadniekiem bagāta komanda. Gan pārbaudes spēles, gan pirmā sezonas spēle bija pret potenciāli vājām komandām, bet spēlējām saraustīti un nespējām demonstrēt stabilu sniegumu. Visi domāja, ka būsim komanda, kas mocīsies ar vājajiem, un "Seton Hall" atkal būs tabulas lejasgalā. Tad aizbraucām uz turnīru, kur uzveicām pagājušās sezonas "Final Four" dalībnieci VCU, bet finālā zaudējām. "Big East" konferences spēles sākās uzreiz ar spēli pret "Syracuse", kas bija izlikta ar pirmo numuru. Spēle notika futbola stadionā, tribīnēs bija apmēram 25 tūkstoši līdzjutēju. Piedzīvojām smagu zaudējumu, bet nesalūzām. Sekoja četras uzvaras pēc kārtas, tai skaitā pret spēcīgām komandām, arī pagājušās sezonas čempioni "Uconn". Tad ar pēdējās sekundēs garām aizmestu soda metienu pie mīnus viens sākās zaudējumu sērija. Nekādi netikām ārā no bedres, līdz beidzot izcīnījām trīs uzvaras pēc kārtas. Tieši uz šīm spēlēm pie manis ciemojās ģimene. Pēc viņu aizbraukšanas no atlikušajām četrām spēlēm uzvarējām tikai vienā. "Big East" turnīrā uzvarējām "Providence", bet zaudējām nākamajiem uzvarētājiem "Louisville", kas pēc tam spēlēja arī "Final Four". NCAA turnīra "Selection Sunday" (diena, kad tiek nosauktas izslēgšanas spēļu dalībnieces - A.S.) salauza mums sirdis. Ļoti gaidījām mūsu nosaukšanu, bet nekā. Sliktais sezonas sākums un beigas neļāva tajā nonākt. NIT (gandarījuma) turnīrā zaudējām otrajā kārtā, un sezona bija galā, žēl.

Un pašam personīgi?
Pats par sevi runājot, kā pirmgadnieks spēlēju diezgan daudz minūtes, dažas spēles aizvadīju tiešām ļoti labi. Sezonu viennozīmīgi vērtēju ar plusa zīmi. Visu sezonu spēlēju ar sāpēm labās kājas potītē pie Ahileja cīpslas. Mazs kaula gabaliņš bija atdalījies un radīja sāpes. Drīzumā gan ņemsim viņu ārā, tā kā viss būs kārtībā.

Jādomā, ka esi apmierināts ar izvēli doties pāri okeānam studēt un spēlēt...
Spēlēju vienā no spēcīgākajām konferencēm un pret nākamajām NBA zvaigznēm. Esmu ļoti priecīgs par šādu iespēju gan spēlēt, gan studēt. Angļu valoda un augstākā izglītība ir divas ļoti noderīgas lietas dzīvē. Esmu redzējis un pieredzējis ļoti daudz jauna.

Kas ir spilgtākās atmiņas par šo gadu?
Pirms katras spēles palikām viesnīcā, lai nebūtu nekādu blakus traucēkļu un labi izgulētos. Uz spēlēm braucām policijas eskortu pavadībā. Vienā treniņā ar mums trenējās Als Haringtons (Denveras "Nuggets" uzbrucējs - A.S.). "Big East" turnīra laikā ģērbāmies Ņujorkas "Knicks" ģērbtuvē. Devos uz daudziem labdarības pasākumiem slimnīcās un bērnu namos. Bijām ekskursijā uz Pasaules Tirdzniecības centra vietu, mūs izveda ekskluzīvā tūrē pa topošajām jaunceltnēm, bijām 50. stāvā bez logiem un sienām, apkārt tikai sietiņš.

"Seton Hall" spēle pret "Syracuse" futbola stadionā ar 25 tūkstošiem līdzjutēju...

Jau pirmajā sezonā nereti tiki laukumā arī pamatsastāvā, kopumā spēlēji daudz minūtes. Vai trenerim Kevinam Vilardam raksturīgs tas, ka uzticas pirmgadniekiem?
Man ir ļoti paveicies ar treneri. Viņš ir ļoti gudrs un pieredzējis, lai gan gados visai jauns (37). Viņš ir bijis Bostonas "Celtics" un "Louisville" treneru asistents, vēlāk galvenais "Iona" universitātē un tagad pie mums. Vienmēr uzsver labu attieksmi saglabāt arī ārpus laukuma. Darīju pareizas lietas, treneris to pamanīja un uzticējās vairāk nekā citiem pirmgadniekiem. Vienmēr zālē biju viens no pirmajiem un devos prom viens no pēdējiem. Nekad nekavēju, pelnīju labas atzīmes. Treneris teica: "Kāds tu esi dzīvē, tāds tu esi laukumā, un tik daudz tu spēlē." Varbūt viņam nemaz nav tik raksturīga uzticēšanās pirmgadniekiem, bet komandā tādi bija pieci, citu iespēju viņam nebija.

Kādu basketbolu spēlējāt, kāda bija tava loma un ko treneris no tevis prasīja?
Spēlējām aizsardzības basketbolu, balstītu uz palīdzēšanu un pareizām rotācijām. Nekad aizsardzībā neviens nepalika viens pret vienu situācijā, vienmēr bija palīdzība no kāda cita. Uzbrukumā spēlējām agresīvi, bet pacietīgi un gudri. Mans uzdevums nebija mest pa 30 punktiem mačā, bet gan spēlēt kārtīgi aizsardzībā. Tā iemesla dēļ arī tik daudz tiku laukumā, lai arī statistikā nekas īpašs neparādījās. Pret "St.Johns" iemetu 13 punktus, tā arī bija mana rezultatīvākā spēle šosezon. Vienmēr atcerējos par pozitīvu attieksmi gan treniņos, gan spēlēs un klasēs.

Kāpēc tieši "Seton Hall" un vai bija citi varianti?
Kad biju CBA (Kanāriju Basketbola akadēmija - A.S.), daudzu universitāšu treneri brauca un skatījās mūs. Būšu atklāts – par koledžu basketbolu Amerikā zināju tiešām ļoti maz. Uzticējos CBA trenerim, kurš mani iepazīstināja ar situāciju "Seton Hall" un konferenci, kur tā spēlē. Biju ļoti priecīgs, ka viņi interesējās par mani. Citu variantu vai nu nebija vai arī man tos neteica.

Vai apsvēri arī kādas citas karjeras iespējas? Ja arī ne, tad - kādas reāli ir citas iespējas pēc CBA pabeigšanas, vai ir varianti arī sākt profesionāļa karjeru?
Ja godīgi, kad braucu uz CBA, man bija tikai viena doma – kļūt labākam gan kā personībai, gan kā spēlētājam. Nemaz nedomāju, ko darīšu pēc tam. Vienkārši nodūru galvu un trenējos.

Un uz Ameriku devies ar pirmo domu par mācībām vai par basketbolu? Kā ir savienot šīs abas lietas?
Noteikti uz Ameriku braucu ar domu spēlēt, un tad izrādījās, ka, ja nemācīsies, tad nemaz nevarēsi trenēties un kur nu vēl spēlēt. Skola te ir ļoti svarīga un man ar to nav nekādu problēmu. Esmu motivēts paņemt pēc iespējas vairāk no tā, kas man šeit tiek piedāvāts. Ne tikai basketbola ziņā, bet arī skolā. Šeit viss ir saplānots ļoti smalki – pirms skolas treniņš, brokastis, pēc skolas maza atpūta, treniņš, vakariņas, mājasdarbi. Savienot nav nemaz tik grūti, bet vakarā esmu ļoti piekusis. Parasti eju gulēt ap 23, lai 8 varētu jau būt zālē.

Šķiet, biji pirmais no latviešiem, kas devās uz CBA vēl vidusskolas laikā? Kā uzzināji par tādu iespēju un kāpēc to izvēlējies?
Pirmais gan. Pavērās lieliska iespēja aizbraukt uz turieni. Bija cilvēki, kuri palīdzēja. Jutu, ka manā dzīvē ir nepieciešamas pārmaiņas, jutu, ka jāmaina attieksme pret dzīvi un sportu. Tā bija lieliska iespēja pāršķirt lappusi un nedomājot to arī izdarīju. Nekļūdījos!

Kam juti līdzi "Final Four" finālā - Kentuki vai Kanzasai?
Biju par visām "Big East" komandām, kas spēlēja turnīrā, bet finālā par Kentuki, man patika viņu spēles stils, arī spēlētāji bija tiešām labāki nekā Kanzasai. Entonijs Deiviss (saņēma labākā spēlētāja balvu - A.S.) visas sezonas garumā bija vienkārši nereāls, viņi bija pelnījuši uzvaru.

Vai tas, ko biji iedomājies par NCAA - pilnās tribīnes, trakie fani,mediju interese - arī piepildījās? Kā tas ir - spēlēt Amerikā koledžu basketbolu?
"Seton Hall" spēlē Ņūdžersijas "Nets" mājas zālē. Uz mūsu spēlēm nāca vairāk skatītāju nekā uz NBA, jo biļetes bija daudz lētākas, un mēs šogad kaut ko arī uzvarējām. Spēlēt un uzvarēt tik daudzu skatītāju priekšā ir vienkārši vārdiem neaprakstāmi. Amerikāņiem basketbols ir asinīs, viņi tiešām jūt līdzi savām komandām no sirds. Studentu sekcija ir lielākais pārsteigums – visu spēli viņi stāv kājās un dara dažnedažādākās lietas. Piemēram, mūsu peldētāji nāk uz spēlēm peldbiksēs ar nokrāsotiem ķermeņiem. Pēc spēlēm "Facebook" ir pilns ar jauniem paziņojumiem un vēstulēm (smejas).

°
"Seton Hall" basketbola komandu atbalsta peldētāji...

Sezona beigusies. Šobrīd tikai mācības vai arī notiek treniņi?
Četras nedēļas pēc sezonas bija pilnīgi brīvas, notika tikai mācības. Treneri par neļāva pirmās divas nedēļas ņemt bumbu rokās. Tagad sākās individuālie treniņi, kuros "tiec nogalināts", jo nākamās spēles ir aiz kalniem... Treniņi varbūt nav pārāk gari, bet produktīvi gan.

Kādi pašam personīgie mērķi tuvākajiem gadiem, cik liela nozīme tajos ir basketbolam?
Plāns ir turpināt attīstīties visos rādītājos gan laukumā, gan ārpus tā. Iegūt augstāko izglītību un tad jau redzēs, kā būs ar basketbolu. Bet sapņos redzēju, ka būšu spēlētājs. Kur? Nezinu...