Roberts Blūms par otro sezonu koledžā, tikšanos ar Stefenu Kariju un NCAA pārmaiņām

Pusotru stundu pirms mūsu sarunas tava komanda noslēdza NCAA regulāro sezonu. Izlaidi gan pēdējo, gan iepriekšpēdējo spēli saslimšanas dēļ, bet tūlīt jau gaidāms konferences turnīrs. Kāda ir situācija ar tavu veselību?
- Jā, pirms pēdējām divām sezonas spēlēm saslimu. Priekšpēdējās spēles dienā. Aizgāju uz medicīnas punktu un teica, ka pāris dienas jāpaņem brīvs. Tā arī tagad izdarīju. Uz nākamo nedēļu būšu gatavs. Pāris dienas atpūtos un tagad viss būs okei.

Atlantic-10 konferences turnīrs jau nākamnedēļ – esat sestā spēcīgākā komanda no 14. Pret piecām augstāk esošajām komandām piedzīvojāt visai spraigus zaudējumus. Kā tu pats vērtē jūsu izredzes sasniegt NCAA turnīru, kas ir garantēts tikai konferences turnīra uzvarētājiem?
- Atlantic-10 ir tāda konference, kurā jebkura komanda var uzvarēt jebkuru. Tās atšķirības starp komandām ir ļoti minimālas. Protams, ir komandas, kas ir augšgalā, un komandas, kas ir lejasgalā, bet daudz no tā ir veiksme. Visām top komandām, kurām zaudējām, tikpat labi varējām arī uzvarēt – bijām vadībā jebkurā no tām spēlēm. Tās spēles reāli izšķīrās pēdējās minūtēs. Domāju, ka varam uzvarēt jebkuru, bet tieši tāpat ir arī jebkurai citai no 14 Atlantic-10 konferences komandām. Jebkurā spēlē uzvarētāju nevar zināt.

NCAA pirmajā divīzijā ir 32 konferences. Jūsu konference ierindota kā astotā spēcīgākā. Regulārajā sezonā gan sanāk spēlēt arī pret citu konferenču komandām – cik daudz tajās spēlēs izjūti kādu līmeņu atšķirību?
- Līmenis noteikti ir augstāks nekā daudzām citām konferencēm. Principā pirmo pussezonu visas spēles bija pret citu konferenču komandām. Protams, dažas komandas, pret kurām spēlējām, kā, piemēram, ''Kansas'', ''St. Mary's'', nāk no labām konferencēm un ir labas komandas, bet tās zemākā līmeņa komandas, kas nāk no zemāka līmeņa konferencēm – atšķirību noteikti jūt. Liela atšķirība varētu būt tajā, ka šīm skolām nav tik daudz [finansiālo] līdzekļu. Tagad ar visu NIL [Name, Image, Likeness – iespējas maksāt studentu basketbolistiem par tēla izmantošanu], kas ir top koledžām, tā atšķirība starp lielajām un mazajām skolām ir nenormāli liela. Kā tu teici – top 8. Ir top 8 konferences, kas ir daudz augstāk nekā visas pārējās. Tās atrodas zemāk un tām nav tik daudz naudas. Līdz ar to arī tā atšķirība un arī spēlētāji, ko šīs skolas var piesaistīt, nebūs tik spēcīgi. Teiktu, ka atšķirība ir diezgan pamanāma.

Marta trakums jeb NCAA turnīrs – iepriekšējo reizi Deividsona tajā iekļuva 2022. gadā. Cik daudz komandas iekšienē par tā sasniegšanu runājat un sapņojat?
- Grūti tā pateikt – kā kurš. Ir daudzi džeki, kas nespēlē, vai kuriem nav tāda loma, kā viņi gribētu. Varbūt tie vairāk gribētu, lai sezona ātrāk beidzas. Es pats un arī citi vadošie spēlētāji noteikti ir ļoti motivēti. Man liekas, ka mums tagad ir iekritis labs zars konferences turnīrā un varam izdarīt kaut ko īpašu.

Izspēles sistēma un kvalificēšanās marta trakumam – uzvari konferences turnīru un iekļūsti tajā. Taču ir arī otrais variants, kad komiteja piešķir vietu turnīrā, izvēloties 36 komandas, kas neuzvarēja savās konferencēs. Cik grūti kā spēlētājam pēc organizēta Eiropas basketbola ir saprast visu šo sistēmu, kā strādā NCAA?
- Protams, sākumā ir ļoti grūti – kā eiropietim, kas neseko tik ļoti līdzi un nav to visu pieredzējis. Domāju, ka jebkuram, kurš nedzīvo ASV, būtu grūti saprast visu to sistēmu. Kopš pagājušā gada, atbraucot te, lēnām sāku visu saprast. Kaut kā esmu baigi iedziļinājies tajā visā – visu laiku sekoju komandu rangiem, visām konferencēm, izslēgšanas spēļu zariem, play-off vietu sadalei, pēcsezonas turnīriem. Ļoti daudz esmu iemācījies par visu to. Noteikti tagad izprotu to visu – katrai konferencei ir savs turnīrs, izspēle ir citādāka, kas atkarīga no tā, cik komandu ir katrā konferencē. Tās komandas, kas neuzvar konferences turnīru, pēc tam var tikt turnīrā, ja to izlemj komiteja, taču ir arī citi turnīri – ir NIT [National Invitation Tournament], Crown, CBI [College Basketball Invitational]. Ir dažādi citi pēcsezonas turnīri, kas varbūt ir optimālāki mūsu komandai, bet tikpat labi arī jebkurai citai komandai. Manuprāt, visu esmu izpratis, bet kādam, kas nedzīvo šeit, visticamāk, ir ļoti grūti to visu saprast.

Pirmssezonas aptaujās jūs ierindoja kā 11. spēcīgāko komandu konferencē, bet pamatturnīra noslēgumā esat sestie. Ar ko, tavuprāt, jums izdevās pārspēt pirmssezonas gaidas? Vai tā ir aizsardzība, kas jums ir otrā labākā konferencē?
- Kāpēc mūsu reitings bija tik zems? Tāpēc, ka iepriekšējās divas, trīs sezonas Deividsonai bija ar daudz zaudējumiem. Uzvaras un zaudējumi tika dalīti uz pusēm. Lielākā daļa bija pret citu konferenču komandām, kas īsti neskaitās. Tā skaitās kā zaudējumu pilna sezona. Iespējams tāpēc bijām tik zemu. Bet kāpēc pārspējām gaidas un esam gandrīz divreiz augstāk nekā prognozēts? Uzskatu, ka mentalitāte, kāda mums bija – tiešām katru dienu viens otru treniņos spiedām līdz limitiem, centāmies kļūt labāki. Ieguldījām lielu darbu. Noteikti palīdzēja arī Stefena Karija faktors, kurš pēc sezonas kļuva par ģenerālmenedžera asistentu. Viņš noteikti mums palīdzēja ar finansēm un spēlētāju piesaisti – dabūt spēlētājus, ko droši vien bez viņa nedabūtu. Uzskatu, ka tas mums noteikti palīdzēja. Transfēru portālā dabūjām labus spēlētājus. Viss kodols izveidojās labs un tāpēc varējām to paveikt.

Pieminēji, ka starpsezonā tikāt pie labiem spēlētājiem, bet vismaz statistiski šajā sezonā labākais spēlētājs komandā esi tu – vidēji par sešām minūtēm vairāk nekā pirmajā sezonā, 12.0 punkti un 3.5 atlēkušās bumbas un 41.9% tālmetienos. Kā pats vērtē savu sniegumu līdzšinējā sezonā?
- Uzskatu, ka pēdējos divos gados esmu ieguldījis ļoti lielu darbu, lai pilnībā izprastu Deividsonas sistēmu, kādā mēs spēlējam, lai varu būt tik produktīvs, cik vien varu. Mums ir ļoti specifisks basketbols. Manuprāt, esmu to labi izpratis, sapratis, ko treneri grib no manis. Pēc tam tikai atlika izmantot savas iespējas. Sākumā, protams, bija grūti – nācu no soliņa kā pēdējais. Bija spēles, kur spēlēju 13, 14 minūtes. Bija septiņi, astoņi spēlētāji šosezon, kas spēlēja daudz vairāk nekā es. ASV vai jebkurā citā valstī kā ārzemniekam ir sevi jāpierāda. Nebūs viegli, bet man liekas, ka esmu labi sevi pierādījis. Trenējos smagi. Gāju cauri grūtiem brīžiem, turot galvu augšā. Turpināju trenēties – zālē vienmēr biju pirmais, pēdējais ārā. Visu laiku prasīju individuālos treniņus. Kaut kā tā ar visu darbu izcīnīju vietu. Sagaidīju pēdējās astoņas, desmit spēles līdz regulārās sezonas beigām, kad sāku no soliņa nākt kā pirmais – kā sestais spēlētājs. Visu laiku biju kā septītais, astotais spēlētājs no soliņa. Metu savus punktus, bet nezinu, kāpēc nācu vēlu no soliņa. Pierādīju sevi un tagad nācu kā pirmais no soliņa. Turpināju spēlēt un tagad jau pēdējās spēles laukumā pavadīju tik daudz, cik Deividsonā nekad iepriekš nebiju spēlējis – pāri 30 minūtēm. Treneri man uzticās, vajadzēja tikai sevi pierādīt, taču tā ir visur. Man nekas nebija dots, viss bija pašam jāizcīna. Ar darbu to izdarīju. Kaut kāds rezultāts no tā ir sanācis.

Pieminēji savu lomu – nākt laukumā kā sestajam spēlētājam. Kā tu jūties šādā lomā? Pirms sezonas bija sarunas ar treneri, ka tas tā arī varētu būt?
- Godīgi sakot, ar treneri par to neesmu runājis. Gandrīz katrs otrais cilvēks, ko satieku, prasa, kāpēc neesmu starta pieciniekā. Neesam par to runājuši. Pēc sezonas runājām – treneri teica, ka tic, ka es varētu būt sākumpieciniekā, bet kaut kā sezona iegriezās. Komanda dabūja spēlētājus transfēru portālā un nekad netiku pie iespējas sākt, bet savā ziņā tas nostrādāja, man nākot no soliņa. Lomā esmu iejuties. Sezonas vidū sapratu, ka neiešu sākumpieciniekā un arī vairs negribējās tur būt, lai nečakarētu ritmu. Zinu, ka nāku no soliņa. Man ir sava rutīna, ko daru. Pilnībā to pieņemu un respektēju treneru izvēles. Pēc tam vienkārši spēlēju un neko citu neizdomāju.

Mets Makkilops – treneris, kurš Deividsonu vada ceturto sezonu. Kā tu viņu vari salīdzināt ar saviem iepriekšējiem treneriem Eiropā – ''VEF Rīga'' un Vilerbānas ASVEL?
- Grūti salīdzināt, tāpēc ka Deividsonā ir ļoti sistemātisks basketbolists. Mēs neko nemainām gadu no gada, vienkārši attīstām to pašu sistēmu. Treniņā praktiski nespēlējam pieci pret pieci. Visu laiku strādājam uz visādām aizsardzības lietām. Perfekcionējam mūsu sistēmu – mums ir divi uzbrukumi, kādus spēlējam. Tos visu laiku griežam uz apli. Citreiz pa vidu iepīsim kādu kombināciju, bet pamatā Deividsonas sistēma ir divi uzbrukumi, kādus spēlējam. Tā arī esam spēlējuši. Te viss ir ļoti sistemātiski. Mets Makkilops seko līdzi sistēmai, ko izstrādāja viņa tēvs [Bobs Makkilops]. Teiktu, ka viņam nav daudz savas teikšanas, jo viņa uzdevums vienkārši ir sekot līdzi tai sistēmai. Visur citur, kur esmu bijis, tā nav bijis. Te viss ir profesionāli – cik daudz uzmanību pievēršam pretiniekiem, cik daudz skautojam. ASV tas ir augstā līmenī. No profesionalitātes viedokļa visur ir bijis līdzīgi, bet tieši no tā veida, kā mēs trenējamies, ir bijusi liela atšķirība. Piemēram, VEF ātri iesildījāmies, izgājām kombinācijas pieci pret nulli un visu atlikušo treniņu spēlējām. Te ir daudz citādāk. Vasarā mēs trenējām, kā no tīkliņa paņemt bumbu un ātri izmest autu – tādas visādas mazās, dīvainās lietas. Neko tādu neesmu Latvijā nekad darījis. Dažādi atlēkušo bumbu vingrinājumi. Veids, kā trenējamies, ir daudz citādāks nekā man bijis ASVEL vai VEF.

Kas bija grūtākais vai sarežģītākais, ar ko nācās aprast, pārceļoties no Eiropas uz ASV? Gan sadzīviski, gan sportiski, kam jau pieskāries, bet varbūt vēl kas ir prātā.
- Sadzīviski noteikti tas, ka vajag mašīnu. Ar kājām grūti kaut kur aiziet, sabiedriskais transports praktiski nav. ASV neviens nestaigā kājām – visi pārvietojas ar mašīnu. Uz ielām vispār neredzēsi gājējus. Daudzi saka, ka ēdiens – jā, visur fast-food. Katru dienu ēst burgeru ir normāli. Latvijā, ja reizi nedēļā ieēdu burgeru, jutos slikti par to, ka to izdarīju. Šeit tas ir normāli. Ēdiens ir daudz neveselīgāks. Mērvienības svaru zālē nevarēju saprast – cik no krūtīm spiest. Šeit ir mārciņas. Vajadzēja, lai fiziskais treneris palīdz ar kilogramiem. No basketbola lietām – kā jau minēju, tas veids, kā mēs spēlējam. Visur Eiropā esam pieraduši, ka saspēles vadītājs iet pāri laukumam un izsauc kombināciju – ragi vai jebko citu. Komanda to izpilda. Mums šeit ir divi dažādi kustības uzbrukumi – viens ir zoom, otrs ir secondary. Treneris pasaka, kurā esam, un to maucam piecas minūtes. Ja viņš grib mainīt, tad samainām uz otru.

Deividsonas "Wildcats" uzbrukums - Boba Makkilopa basketbola filozofija

Pieminēji treniņus – cik daudz un bieži trenējaties? Kādi ir tie treniņi? Tie, kas seko basketbolam, ir dzirdējuši stāstus par koledžu treniņiem.
- Man pagaidām divos gados šeit nav bijusi tik negatīva pieredze. Varbūt tāpēc, ka esmu pieradis daudz trenēties un man nav problēmu ar to – vienmēr parūpējos par savu ķermeni. Parasta diena starpsezonā – citreiz ir agrie svari, bet parasti desmitos no rīta ir svari un izturības treniņš. Tas iet kādu pusotru stundu – visādi skrējieni, atlētika un svaru cilāšana. Pirmssezonā ir diezgan grūti, jo tas ir laiks, kad vari kļūt labāks, kad esi vasaras smagajā darbā un tiešām strādā, lai attīstītu savu fizisko stāvokli. Tad 14:00 būs individuālais vai komandas treniņš pa grupām. Komandas treniņš varbūt būs drusku ilgāk nekā stundu, individuālais ir kādas 45 minūtes – viens pret vienu, trīs spēlētāji un kādi septiņi treneri. Tad parasti pēc tam vēl spēlējam pick-up [treniņspēli] paši savā starpā, lai vasarā dabūtu spēles izturību, sajustu viens otru un dabūtu spēles izturību. Tā būtu normāla diena. Parasti vēl arī es un puse komandas uztaisām vēl kādu individuālo treniņu pa vidu tam – izmest metienus vai pastrādāt uz kādām lietām ar kādu treneri 40 minūtes.

Un kā ir sezonas laikā?
- Sezonas laikā ir citādāk, jo mums ir skola. No rīta pamosties, aizej uz skolu uz divām stundām. Tad ap 14:30 ir svaru zāles treniņš. Tas ir vieglāks – izstaipāmies, uztaisām svarus, nekas traks. 16:00 ir komandas treniņš – noskatāmies video, uztaisām komandas treniņu, izejam cauri pretiniekam. Tas viss kopā būs līdz kādiem 18:30, 19:00.

Daudzi basketbola sekotāji, kas seko koledžu basketbolam, ir dzirdējuši par vemšanas spaiņiem zāļu stūros. Jums arī tādi ir?
- Mums nav tik traki bijis. Es, protams, esmu dzirdējis visus tos stāstus pirms šeit nonācu. Mums galīgi te nav tā bijis. Varbūt mums ir vieglāk, salīdzinot ar citām skolām, ko esmu dzirdējis. Citur ir nenormāli daudz jāskrien – sešos no rīta ir svaru zāles treniņš ārā, kad saule lec. Deividsonā mums ir bijis salīdzinoši mierīgi.

Tās vasaras savstarpējās spēles pēc treniņiem – arī tad slīpējat trenera sistēmu?
- Nē, tas ir vienīgais laiks, kad varam paši pastrādāt uz viens pret vienu situācijām vai lasīt savus komandas biedrus, arī iepazīt viens otru un palikt labāki.

Tas ir arī laiks, kad var trenēt trash-talk [verbālu pretinieka provocēšanu]? Ir liela atšķirība starp Eiropu un ASV?
- Nedaudz jā. Te noteikti runā vairāk nekā Latvijas-Igaunijas līgā, noteikti. Francijā arī baigi nerunāja. Te spēles laikā būs spēlētāji, kas runās. Iemetīs, pagriezīsies pret soliņu un kaut ko pateiks vai pēc katra iemestā kaut ko parādīs līdzjutējiem. Te noteikti ir visvairāk trash-talk bijis no visām vietām, kur esmu bijis.

Tu arī to praktizē?
- Baigi nē. Kopš tās šaušanas pirms diviem gadiem esmu nedaudz norimis.

Tev mugurā ir komandas krekls. Citi latvieši sociālajos tīklos dalījušies ar tehnisko nodrošinājumu, ko komandas piešķīrušas. Ko nodrošina jums Deividsonā?
- Nodrošina ar visu, ko vajag – botas, kreklus, kompresijas apakšveļa. Vari pajautāt – ja viņiem nav, tad komanda pasūtīs. Tagad mums ir mazāk, jo Stefens Karijs aizgāja prom no Under Armour, tāpēc šosezon nav dots tik daudz. Pagājušajā sezonā deva daudz vairāk. Interesanti, ka mums ir bijis tā – pagājušajā gadā un vēl šajā vasarā mēs skaitījāmies Under Armour pirmā skola. Tā kā Stefens Karijs bija ar viņiem, pie mums brauca Under Armour cilvēki ar jaunākajām botām, kas vēl nav izlaistas, un lika mums testēt. Man ir kādi pieci pāri ar botām, kas vēl tikai nākotnē iznāks. Bija pāris no 2028. gada kolekcijas. Tas man likās ļoti forši un interesanti, un šķita prestiži.

Neesmu pievērsis uzmanību, bet pieļauju, ka iepriekš nespēlēji Under Armour basketbola apavos, jo vismaz Eiropā tie nav tik izplatīti, cik ASV. Kā ir koledžā – obligāti jāspēlē tajos?
- Jā, obligāti jāspēlē tā zīmola apavos, kas atbalsta komandu. Ir Nike, Adidas, Under Armour skolas. Citu īsti nav, bet jāspēlē ar tā zīmola apaviem, kas atbalsta skolu.

Noslēdzot par sadzīvi – kā jūs ceļojat uz spēlēm?
- Mums ir privātā lidmašīna uz katru spēli. Autobuss savāc no zāles, pieved pie lidmašīnas, iekāp lidmašīnā. Aizlido uz, piemēram, Ņujorku – autobuss jau gaida un aizved uz viesnīcu.

Lidmašīnā esat tikai jūs? Komanda, treneri un pavadošais personāls?
- Citreiz ir kāds no ziedotājiem [ierasti turīgi skolas absolventi, kas finansiāli atbalsta skolu].

Šķiet, pirmssezonā Stefens Karijs ar jums trenējās. Cik īpaši tas bija? Ko paņēmi no viņa tajā īsajā periodā, ko Stefs ar jums pavadīja?
- Protams, tas bija nereāli. Vasaras laikā bija iespēja aizbraukt uz Sanfrancisko, patrenēties ar Kariju trīs dienas. Sākumā, kad viņš ienāca zālē, nelikās, ka tas ir pa īstam, jo tik daudz reižu esmu redzējis viņa seju sociālajos medijos un televīzijā. Tas vienkārši bija nereāli. Viņš ienāca zālē, sasveicinājos un teicu: ''What's up, man? I'm from Latvia. You played with Andris Biedriņš.'' [Kā iet, vecīt? Esmu no Latvijas. Tu spēlēji ar Andri Biedriņu] Parunājām, viņš mani jau zināja un teica, ka ir priecīgs, ka esmu Deividsonā. Patrenēties, uzspēlēt un iemest pret viņu bija forši. Tas bija nereāli. Spēlējām 3x3, arī pieci pret pieci un sanāca arī iemest pret viņu.

Okei, tu iemeti pret viņu, bet kā ir aizsardzībā segt Stefenu Kariju?
- [Smaida] Viņš nāca pēc traumas un daudz meta garām. Nedabūju izjust to īsto Kariju. Viņš ļoti daudz kustās bez bumbas. Izsekot tam visam līdzi ir praktiski nereāli.

Pie Riharda Vāvera viesojās Klejs Tompsons. Kādā podkāstā pats Rihards stāstīja, ka ar Kleju runāja par metiena niansēm. Vai tev sanāca līdzīga saruna ar Stefu? Tomēr abi esat metēji.
- Baigi tā nerunājām. Par citām lietām viņš mani pamācīja – par stāju, par driblu. Pamācīja, kā labāk mest pēc soļa atpakaļ. Tādas dažādas basketbola nianses, bet ne tieši metienu. Viņš daudz par to vispārīgi stāstīja komandai, tāpēc man par to baigi vairs nebija jautājumu.

Reliving the glory days.

Bay Area mini camp 📍@StephenCurry30 | #TCC pic.twitter.com/7S5O8bgkRA

— Davidson Basketball (@DavidsonMBB) July 16, 2025

Commitment to the craft and commitment to Davidson. First Bay Area mini camp workout with @StephenCurry30 in the books! #TCC pic.twitter.com/aeOp9MgXep

— Davidson Basketball (@DavidsonMBB) July 15, 2025

Pirms mūsu sarunas ieskatījos kartē, kur Deividsona atrodas. Esat 30 minūšu attālumā no Šarlotas ''Hornets'' arēnas. Cik bieži sanāk apmeklēt NBA spēles vai kādu citu lielo sporta līgu mačus, kas atrodas tuvākajā apkārtnē?
- Ik pa laikam aizbraucu uz Šarlotu, jā. Kad Stefens Karijs bija šeit un spēlēja pret ''Hornets'', tad kā komanda aizbraucām uz spēli. Tā ir vienīgā NBA spēle, uz kuru esmu bijis, bet noteikti, ja Šarlota tiks play-off, noteikti aizbraukšu atkal. Biju uz Eiropas futbola spēli Šarlotā, bet viņiem ir arī amerikāņu futbols un citi sporta veidi. Esmu gan bijis tikai uz basketbolu un futbolu. Šarlota ir laba pilsēta – daudz, ko darīt.

''Hornets'' šogad ļoti labi spēlē, ierindā ir arī potenciālais NBA gada pirmgadnieks Kons Knipls. Jūti, ka viņu sekmes atsaucās arī uz jums – reģionā palielinās interese?
- Īstenībā nē. Neesam saistīti. Neviens mūs nesaista kopā ar Šarlotu. Neesmu to izjutis, bet noteikti pašā Šarlotā haips par basketbolu ir kļuvis daudz lielāks, to esmu sajutis. Vairāk plakātu, vairāk cilvēku runā par basketbolu, visur var redzēt basketbola translācijas. Pašā pilsētā to esmu pamanījis, bet pie mums nē.

Arvien vairāk latvieši nonāk NCAA. Arī tavi jaunatnes līgas un jaunatnes izlašu komandas biedri. Esat izmētāti pa visu plašo ASV, bet – vai sanāk uzturēt kontaktu un satikties ar kādu latvieti?
- Jā, noteikti. Spēlējām pret Riharda Vāvera komandu, viņš bija te. Kad bijām Sanfrancisko pie Stefena Karija, satiku Kristeru Skrindu, aizgāju uz Stenfordas studentu pilsētu. Kad ir iespēja, tad sanāk uzturēt kontaktu un pat satikties. Uzturu kontaktu ar Renāru Sondoru un citiem latviešiem. Daudz jau esam te, citreiz pat sanāk satikties, bet noteikti uzturu kontaktu ar savējiem.

Mācības – tā ir lieta, kas ir ļoti svarīga NCAA. Ko tu mācies? Cik grūti ir apvienot? Iepriekš minēji, ka tās ir divas stundas dienā.
- Principā sanāk divas stundas dienā. Vari izvēlēties – dažas dienas pa vienai, bet tad citas dienas būs trīs. Standarts ir divas stundas. Protams, gribas fokusēties uz basketbolu un tikai treniņi-mājas-ēdiens-gulēt, bet jāiet uz skolu, jāpilda mājasdarbi. Akadēmiski Deividsona ir top 10 skola visā ASV. Jāmācās diezgan daudz. Bija doma mācīties ekonomiku, bet ir diezgan sarežģīti to visu apvienot – daudz mājasdarbu un visādi darbiņi. Par to vēl padomāšu. Pagaidām man vēl nav jāizvēlās, ko gribu mācīties. Tas būs jāizdara pēc šī gada. Pagaidām vēl domāju. Godīgi sakot, ir diezgan grūti. Citās skolās džeki ņem tiešsaistes stundas – visas vai vismaz pusi. Esmu dzirdējis, ka daudzi tagad, kad beigsies sezona un visas stundas ir tiešsaistē, brauks mājās. Man tādas iespējas nav. Katru dienu jāiet uz skolu un katru vakaru jāpilda mājasdarbi. Ir diezgan sarežģīti, bet tāda ir tā koledžas dzīve. Vismaz labi, ka brīvajā laikā varu darīt kaut ko lietderīgu un būt produktīvs.

Ja vēl neesi izvēlējies savu bakalaura pamattēmu, kas ir tie priekšmeti, ko mācies šobrīd? Vai šo divu gadu laikā izvēlētie priekšmeti ievirza tevi konkrētā virzienā – humanitārajā vai ekzaktajā?
- Ir daudz priekšmetu, kas ir vispārīgie un katram studentam ir jāizņem, piemēram, viena medicīnas klase, viena socioloģijas klase, viena vēstures klase, valodu klases. Ir vairāki obligātie priekšmeti – tos izņēmu pirmajos divos gados. Visi papildu priekšmeti, ko gribēju ņemt – mēģinu izvēlēties priekšmetus, ko varētu mācīties nākotnē, lai tas noderētu tam, ko izvēlēšos trešajā gadā. 80% priekšmetu bija obligātie, ko izņēmu, bet pārējais – kas man, visticamāk, noderēs trešajā gadā. Tad ņemšu tikai tos priekšmetus, kas būs mana bakalaura tēmā.

Tagad jautājums no malas. Mans kolēģis Andrejs Siliņš vaicā – kas notiek ar tavu YouTube kanālu? Sāki daudzsološi, bet apstājies. Vai atsāksi?
- Noteikti atsākšu. Pat nopirku kameru. Sāku rediģēt video. Vajag, lai Andrejs Siliņš man iesaka, kura ir labākā video rediģēšanas platforma. [smejas] Pēc sezonas būs ļoti daudz interesantu video. Paldies par ziņu.

Roberta Blūma jaunākais YouTube video

Šīs sezonas gaitā Latvijas sociālajos tīklos redzējām, ka esi nomainījis aģentu. Kāpēc tāda izvēle?
- Pēdējos gados nebiju apmierināts ar viņu [iepriekšējo aģentu] darbu. Uzskatīju, ka man vajadzēja jaunu sākumu, vajadzēja kaut ko pamainīt. Gribēju arī latviešu aģentūru, lai varu sarunāties savā valodā un viss būtu labi. Nebija tā, ka viņi izdarīja kaut ko wow man. Uzskatīju, ka vajadzēja maiņu. Aprunājos ar ģimeni un tādu lēmumu pieņēmām.

NIL ietvaros notiek arī ļoti daudz spēlētāju pāreju starpsezonās. Tas arī ietilpst tavos potenciālajos plānos? Basketbolā šis tev ir ļoti produktīvs gads.
- Noteikti vispirms jāaprunājas ar komandu un treneriem – kāds ir viņu plāns un skatījums uz nākamo gadu. Mums palikusi pēdējā nedēļa, ja netiekam nevienā pēcsezonas turnīrā. Pēc konferences turnīra noteikti būs saruna ar visiem treneriem un personālu. Gribu redzēt viņu vīziju. Jāskatās, kāda būs Deividsonas vīzija un piedāvājums man. Pēc tā arī balstīšu savu izvēli. Daudz kas ir atkarīgs no viņiem. Tad arī pieņemšu lēmumu.

Kā jau sarunas gaitā pieminējām, ir daudz jauno latviešu, kas devušies otrpus okeānam uz NCAA. Interese ir krietni lielāka nekā iepriekš un tā, protams, lielā mērā saistīta ar NIL – to, ka studenti var saņemt atalgojumu. Tā ir liela tēma komandas iekšienē? Cik daudz par to runā ASV?
- Noteikti, jā. Visi par to runā. Visādas spekulācijas – cilvēki lien citu makos. Cik kurš saņem. Daudzi spekulē un domā. Daudzi citreiz uzskata, ka kādam ir vairāk un citam mazāk un tas nav godīgi. Visādas spekulācijas. Visi par to runā. Visiem tas ir galvā, pat ja viņi to skaļi nesaka. Tas noteikti ir kaut kas, kas ir pilnībā mainījis koledžu basketbolu un ļoti to ietekmē.

Raidījums ''(Bez)maksas sports'' par lielo naudu koledžu basketbolā

Žanis Peiners allaž izcēlis, ka tavs atalgojums nosaka tavu līmeni, un, raugoties uz NBA, bieži redzam, ka tas mēdz noteikt arī rotācijas, ja vien spēlētājs ar lielo līgumu nespēlē krietni zem sava līmeņa. Koledžā tā hierarhija ir līdzīga? Komandas iekšienē gan jau zināt viens otra atalgojumus.
- Te pilnībā piekrītu. ASV būs tā, ka tam, kam viņi samaksā to naudu, tas arī spēlēs. Tur neko nevar darīt. Uzskatu, ka dažās komandās pat ir tā, ka viņi zina, kurš spēlēs pat pirms sākās pirmssezonas treniņi – tur jau viss ir izlemts. Tāda ir tā politika te ASV, ja vien nav tā, kā tu teici, ka tas top džeks ir galīgi atkrities. Tā noteikti ir. Ar to ir jāsamierinās. Jebkuram, kurš ir tādā situācijā – galvu augšā un jāturpina spēlēt.

Nesen runāju ar vienu Latvijas basketbola leģendu. Visiem tas it kā ir saprotams, bet ir jaunieši, kas raugās uz tevi un citiem latviešiem, kuriem šķiet, ka šī NIL nauda ir pieejama teju visiem. Tie, kas tās saņem, ir labākie savā vecumā. Kā tu vari noraksturot to, kāds darbs ir jāiegulda, lai spēlētājs vispār saņemtu šo NIL naudu? Sausais atlikums tomēr ir tāds, ka pie NIL naudas tiek savu jaunatnes izlašu līderi. Arī tu pirms aizbraukšanas spēlēji Latvijas labākajā komandā, biji viens no vadošajiem spēlētājiem komandā, kas izcīnīja čempiontitulu.
- Jā, esmu dzirdējis, ka daudzi uzskata – tagad brauksim un pelnīsim nereālo naudu. Tā tas nav. Protams, ir ļoti, ļoti grūti. Ja runājam par Latviju, tad no katras vecuma grupas būs labi ja divi, trīs, kas nopelnīs. Droši vien divi. Noteikti liels ir arī veiksmes faktors. Tev noteikti jāpierāda sevi Latvijā augstākajā līgā. Nav tā, ka nospēlē labi divas spēles. Konstanti viens gads Latvijas-Igaunijas līgā agrā vecumā jānospēlē, lai vispār tiktu uz pirmo divīziju. Droši vien tiksi uz pirmo divīziju, NIL un loma nebūs nekāds lielais. Tad atkal sevi jāpierāda tur. Tad, kad tur sevi pierādi, tad varbūt to mērķi izpildīsi un būs iespēja kaut ko nopelnīt. Uzskatu, ka tas ir diezgan grūti. Nav tā, ka jebkurš aizbrauks un to varēs izdarīt. Tev jāpierāda sevi pirms tam. Ļoti reti varam redzēt – varbūt top Spānijas un Serbijas spēlētāji aizbrauc un uzreiz pelna to naudu. Vispirms tev jāpierāda sevi Eiropā, tad pierādi sevi ASV un tad nopelni NIL naudu kaut kur. Otrs faktors ir tas, ka, kā tu minēji, ir 32 konferences. Atlantic-10 teici ir top 8 konference – domāju, ka esam top 6, top 7 konference. Ir tikai kādas deviņas, desmit konferences, kur vispār to naudu vari nopelnīt. Vājākās konferencēs viņu budžeti nav lieli. Varbūt dažiem top spēlētājiem – diviem, trīs – komandā samaksā kaut ko, bet lielākā daļa spēlē ar ļoti mazu vai pat nekādu atalgojumu. Tad, kad sevi pierādi un tiec top 10 konferencēs, tad parādās nauda. Lielākajā daļā ASV tas NIL nemaz tik ļoti neeksistē.

Pagājušajā sezonā pēc labas sezonas Ilinoisā tika draftēts lietuvietis Kaspars Jakučonis. Meklēju informāciju par viņu un uzgāju, ka komandas mājaslapā tirgoja dažādus suvenīrus ar viņa parakstiem – kā daļu no NIL atalgojuma ieņēmumiem. Viņu arī varēja izsaukt uz dažādiem pasākumiem. Vai tev ir kaut kas līdzīgs?
- Nē, Deividsona ir mazāka skola. Mums tādas lietas īsti neeksistē – trešo personu NIL darījumi, kad caur kompānijām, investoriem un cilvēkiem vari nopelnīt naudu. Mums tā nav. Visa nauda, ko spēlētājiem samaksā, iet caur skolu.

Bet pasākumi? Ārpus treniņiem un spēlēm, kas tev jāapmeklē, jo kāds no skolas mecenātiem ir ziedojis jūsu atalgojumiem.
- Citreiz ir vakariņas ar ziedotājiem. Pirmssezonā tas bija vairāk. Vai kādi banketi, kur treneris runā. Tādas mazās lietas, bet nekas cits nav bijis.

Saistītie raksti:
# Menedžeru nozīme un spēja nopelnīt – NCAA basketbolista ceļš vecāka redzējumā
# Pašiniciatīva un finansiālās iespējas – latvietes ceļš NCAA līkločos

Blūms Power, desiņas, sadarbība ar X3000 – tās ir lietas, ko dari Latvijā, un tas ir pilnībā nesaistīti ar NIL ieņēmumiem?
- Jā, to daru Latvijā. Tas nav saistīts ar ASV un manu basketbola spēlēšanu te. Tas ir atsevišķi.

Saprotu, ka paliec ASV līdz mācību gada beigām. Vai tev ir bijušas kādas sarunas ar Latvijas pieaugušo izlasi? Jo īpaši tagad, kad ir jauns galvenais treneris.
- Kaut ko esmu parunājis, bet neko konkrētu neesam runājuši. Uz abiem sabraukumiem, kas bija, nevarēju atbraukt, jo man bija sezona un spēles. Nemaz nebiju kandidātos, jo nekur nevarēju tikt.

Es vairāk velku uz vasaru – uz jūlija logu…
- Noteikti. Ja ar mani sazināsies par to, noteikti būs, par ko parunāt. Jāskatās, kāds ir vasaras plāns te ASV, neatkarīgi no tā, kur nākamajā sezonā spēlēšu. Jāskatās vasaras grafiks. ASV daudz kur agri sākas pirmssezona. Ir skolas, kas sāk trenēties jūnija pirmajā nedēļā.

Vēl jau vasarā Langstiņos ar tēti jāieliek darbs, ne?
- [Smaida] Jā, noteikti – no pirmās dienas, kad būšu atpakaļ.

Pašā sarunas sākumā pieminēji, ka bija grūti brīži. Jānis Blūms arī karjerā gājis cauri grūtiem brīžiem, un visā Latvijas basketbolā piemin viņa darba ētiku. Cik daudz pēc padoma prasi viņam grūtos brīžos?
- Domāju, ka man nav īsti, ko prasīt, jo pēc viņa piemēra esmu redzējis, cik smagi viņš strādāja, kad bijis kāds mazs kritums – cik smagi viņš strādājis, kad paspēra soli atpakaļ, lai pēc tam spertu divus soļus uz priekšu. Baigi nav, ko prasīt, jo to visu esmu redzējis un esmu izpratis. Vienalga – laba vai slikta spēle – es tāpat būšu zālē un trenēšos. Ir bijušas reizes, kad atbrauc pēc spēles vienos naktī un es eju izmest metienus un pacilāt svarus. Esmu redzējis viņa piemēru un esmu ieguvis daudz no tā.

Tuvojas pašas sezonas beigas. Ko tev novēlēt atlikušajai sezonai un tuvākajai nākotnei?
- Veselību.

Sarunas ieraksts