Valdis Valters: "Tbilisi atnāca cilvēks – še tev nauda, atdod spēli!"

“EuroBasket 1981” vērtīgākais spēlētājs un 1982. gada Pasaules kausa ieguvējs ir lielisks stāstnieks. Valters allaž domājis ārpus rāmjiem, ejot savu ceļu. “Dumpinieks ar ideāliem,” vēsta “Mediju nama” 2013. gadā izdotās grāmatas nosaukums un tāds viņš atklājas arī ārpus basketbola laukuma.

Valda lielākais devums pašmāju basketbolam ir 1992. gadā dibinātā Latvijas Jaunatnes basketbola līga (LJBL). “(Pēc savas skolas dibināšanas) veicu lielu reformu. Visos ciemos (mazpilsētās – Sportacentrs.com) parādījās pa septiņām komandām katrā, tātad visos vecumos. Agrāk basketbolu Latvijā spēlēja 500 bērnu – tagad 10 tūkstoši. Ir rezultāts – jau četri latvieši spēlē NBA.”

Valters sarunā ar kaimiņvalsts žurnālistu pauž optimismu. “Pats galvenais, uzbūvēta sistēma, kura strādā. Mūsu spēlētāju skaits pasaules labākajā līgā tikai pieaugs. Arī kā treneris sasniedzu savu mērķi (ar 1980. gadā dzimušo spēlētāju paaudzi), 1999. gadā nokļūstot Pasaules kausā. Pēc tam atjaunoju VEF un nostrādāju tajā trīs gadus.”

LJBL sākās ar Valtera basketbola skolu. “Māju uzcēlu vienā vai divos gados, bet skola pastāvēja piecpadsmit. NBA un Eirolīgai sagatavojām apmēram pusotru desmitu spēlētāju. Sāku vēl padomju laikā, bet pēc neatkarības iegūšanas vecā sistēma pilnībā mainījās. Tad man uzticēja jaunatnes līgu, pieaugušo – būtībā visu Latvijas basketbolu.”

Valters rīkojas kā slavenais alpīnists Reinholds Mesners – dara to, kas viņam patīk, un gūst prieku. “Jānis Lūsis līdz 18 gadu vecumam nemeta šķēpu. Tas netraucēja – viņa organisms jau bija gatavs speciālizācijai. Es, trenējoties pēc līdzīgas metodes, aizvadu jau 47. sezonu – spēlēju pludmales futbolu. Pat nezinu, kas ir narkoze. Lielākais savainojums – lauzts pirksts. Sīkums.”

Ciklā “Ģenerāļa stūrmaņi” Valters uzdevis viesiem jautājumu par treniņu metodiku līdz 18 gadu vecumam. “Apkopoju atbildes un sapratu, kāpēc savainojumi man meta līkumu. Man nebija agrās speciālizācijas. Biju labākais, taču nespēlēju junioru un jaunatnes izlasēs. Nodarbojos ar daudziem sporta veidiem – vispārējā fiziskā sagatavotība ielika bāzi spēlēšanai Padomju Savienības izlasē.”

Valtera galvenais padoms jaunajiem sportistiem – vajadzīgi treniņi vieglatlētikā, futbolā, riteņbraukšanā. Pārgājieni ar šķēršļu elementiem, peldēšana. “Jo lielāka daudzveidība, jo labāk. Galvenajam virzienam jāvelta ne vairāk par 50% kopējās slodzes. Reti kurš ņem to vērā. Vecākiem un treneriem gribas pēc iespējas ātrāk izaudzināt čempionus.”

Valters noraida domu, ka spēlētāja karjerā rīkojies egoistiski. Pirmkārt, viņš no Rīgas VEF nepārgāja uz CSKA, lai gan funkcionāri solījuši automašīnu un trīsistabu dzīvokli Maskavas centrā. “Armijnieku skauts Jurijs Ozerovs kādā jubilejā teica: “Zini, ko? Man neizdevās atvilināt pie mums tikai divus cilvēkus – tevi un (Arvīdu) Saboni.”

Otrā epizode: 1981. gads, Eiropas čempionāts Prāgā. “Jā, saņēmu labākā spēlētāja balvu. Taču, kas ir svarīgāk – kļūt par Olimpisko spēļu medaļnieku var Eiropas labāko basketbolistu? Protams, izvēlētos Maskavas stāstu. Olimpiskā izlase bija ļoti spēcīga, taču ne vienota. Komanda spēlēja lēnu, uz lielajiem orientētu basketbolu, tāpēc zaudējums bija likumsakarīgs.”

Lai gan mūsdienu NBA tolaik vēl tikai veidojās, aizokeāna līga ietekmēja arī Padomju Savienības basketbolu. “Kļuvām par vienīgo valsti Eiropā, kura aizvadīja spēles pēc NBA nolikuma – pēc (Aleksandra) Gomeļska noskatītās idejas sākām spēlēt 4x12 minūtes. Rezultāti bija kosmiski. Apmēram 160:150 (pats Valters 155:152 uzvarā pār Maskavas “Dinamo” sameta 69 punktus).”

Padomju Savienības augstākajā līgā spēlēja 12 komandas. Gāja jautri. “Sabraukumā Tbilisi pirms spēles ar mājiniekiem uz manu numuru atnāca cilvēks. “Še tev nauda, atdod spēli.” Jukuši, vai? Kur morāle? Kur principi? Pārdošu spēli Gomeļska klātbūtnē, lai viņam rastos iemesls mani izmest no izlases? Un, galvenais, lai visi uzzinātu, ka Valteru var nopirkt par naudu?”

“Cilvēks devās prom, taču atvadoties teica: “Jūs tik un tā zaudēsiet”. Lika noprast, ka nopirks kādu citu. Vēlāk uzzināju, ka divi mūsējie (rīdzinieki) pārdevušies. Tajā spēlē iemetu 45 punktus, taču zaudējām. Mums vienkārši neļāva uzvarēt.”

Valters nav sevišķi augstās domās par toreizējā Gruzijas basketbola tikumiem. “Naudu varēja piedāvāt tikai gruzīni. Domāju, ka viņi nopietni iedarbojās uz tiesnešiem. Lai gan jāatceras, ka laikā, kad cīnījāmies par iekļūšanu augstākajā līgā, mūsu RAF mikroautobuss bija piekrauts ar VEF (stacionāro) telefonu jaunākajiem modeļiem. Visos līmeņos tiesnešiem mūžīgi kaut ko pirka un dāvināja.”

Padomju Savienības attālumi izveidoja citādu kalendāru – arī mūsdienās Krievijā zemākās līgās bieži spēlē divas dienas pēc kārtas. “Agrāk aizvadīja sabraukumus – sešās dienās pieci mači. Pasaki to šodienas basketbolistiem – viņus pārņems šausmas. Agrāk tā bija ierasta lieta – no rīta sākam un vakarā beidzam.”

Arī attiecību kultūra bija citāda. “Minskā un Kijevā bija visskaistākās meitenes. Ko tur slēpt – ja gadiem spēlē vienās un tajās pašās pilsētās, spēlētājiem rodas draudzenes. Šis likums bija spēkā visās Padomju Savienības Eiropas daļas pilsētās.”

“Draudzeņu likums” nedarbojās tikai Dienvidkaukāzā. “Gruzijas galvaspilsētai bija savas priekšrocības. Mūsu delegācijai reiz uzdāvināja konjaka mučeli. Nebija, kur likties – nācās iztukšot to pašu sešu dienu laikā. Tas nebija viegli, taču tikām galā.”

Valters, runājot par padomju basketbolistu atkarībām, neliekuļo. “Dzēra visi. Reiz Maskavā pret Kauņas “Žalgiri” bija jāspēlē deviņos no rīta. Dzīvojām viesnīcā “Sport”. Lietuvieši brokastīs redz, ka pretinieki ieradušies nepilnā sastāvā – pie galdiņa tikai trīs rīdzinieki. Autobusā jābrauc abām komandām – kad ierodas pārējie vefieši, autobusā izplatās tāds alkohola smārds, ka mūsu draugi tikai saprotoši saskatās. Prātā viņi šo spēli jau ir uzvarējuši.”

Taču sadomāšanās un pretinieka “norakstīšana” pie laba nenoved. “(Sergejs) Jovaiša pēc tam stāstīja, ka pirmsspēles sapulcē apspriests tikai viens jautājums – cik minūtes šī piedzērusies komanda noturēsies? Viņiem par brīnumu – visu spēli. Sākumā divreiz iemetu no deviņiem metriem un spēle sāka ritēt pēc neloģiska scenārija. Uzvarējām mierīgi, ierastajā stilā.”

Protams, lielā dzeršana parasti notika laikā, kad VEF nevarēja iekļūt “Top 6”. Otrā seksteta spēlēs izšķīrās tikai, kura komanda nepiedalīsies pārspēlēs pret pirmās līgas uzvarētāju. Reiz rīdzinieki atradās septītajā vietā, bet Viļņas “Statyba” varēja glābt tikai vefiešu uzvara pār Maskavas “Dynamo”, kuru trenēja Aleksandra Gomeļska brālis Jevgeņijs.

“Numurā ielūkojās Šarūns Marčuļonis. Ar konjaka kasti. Ielika ledusskapī un teica: “Valdi, rīt jāuzvar”. Nu labi, ko neizdarīsi labam cilvēkam? Lai gan, godīgi sakot, spēlēt neplānoju. Kāda jēga, ja netiksi augstāk par septīto vietu? Gomeļskis, ieraugot mani iesildāmies, visu saprata: “Kas te notiek?” Kā kas, “fair play”. Godīgā cīņā uzvarējām “dinamiešus”, nosūtot viņus uz pārspēlēm.”

Valtera pirmā iepazīšanās ar ASV basketbolu notika 1982. gadā, pēc uzvaras Pasaules kausā. “Aizbraucām spēlēt pret labākajām NCAA komandām. Gomeļskis paņēma līdzi jauno Saboni, bet atstāja mājās visus CSKA spēlētājus, kuriem bija jāpiedalās kaut kādās armijnieku spēlēs.”

Tūre bija ievērības cienīga – 12 spēles pret “Top 25” komandām. “NCAA prezidents paskatījās uz mūsu “pussastāvu” un teica: “Uzvarēsiet divas trīs spēles, ne vairāk”. Uzvarējām deviņās, bet trijās zaudējām ar viena punkta starpību.”

Valteram spēles pret NCAA zvaigznēm sagādāja baudu. “Man amerikāņi iepatikās. Kad Eiropā tiecies ar dienvidslāviem, muldēšanas ir vairāk nekā cīņas. Inscenējumi, sarunas, sūdzības... Paši nespēlē un citiem neļauj. Jeņķi turpretī no basketbola gūst baudu un neuzvelk tevi ar visādām muļķībām.”

Latvietis kritizēja filmu “Dvižeņije vverh” (kustība augšup) par Padomju Savienības basketbolistu uzvaru 1972. gada Olimpiskajās spēlēs Minhenē. “Pārāk daudz tur visādu neatbilstību. (Modesta) Paulauska pārtaisīšana par nacionālistu, minimums, rada neizpratni visiem, kuri viņu pazīst. Viņš bija tīri padomju cilvēks, komandas kapteinis.”

Basketbolistiem nacionālisms nav bijis sevišķi izteikts. “Bijām tādi paši kā jūs. Dzīvojām tajā valstī un nācās pielāgoties. Man arī piedāvāja palikt ārzemēs – Itālijā un Spānijā. Ticiet, labās komandās un ne vienu reizi vien. Vajadzēja tikai parakstīt līgumu. Vienmēr atteicos. Nevarēju nevienam pat ieminēties par to. Ja informācija izplatītos, nevarētu vairs izbraukt no Padomju Savienības.”

Padomju Savienībai 1986. gadā neizdevās izcīnīt Pasaules kausu, taču Valteram izdevās finālturnīra spilgtākais metiens. Pusfināla pamatlaika pēdējās sekundēs pret Dienvidslāviju latvieša tālmetiens panāca neizšķirtu – 85:85!

“Atbrīvojos no sedzēja un metu. Zināju, ja iemetīšu, kļūšu par karali. Ja netrāpīšu – par sūdu. Vienkārši. Mēs izlīdzinājām rezultātu – par pārsteigumu “jugiem” un visiem, kuri skatījās spēli. Bet papildlaikā uzvarējām. Jau teicu, ka mums patika spēlēt kopā. Pēc tādas neticamas cīņas sāc cienīt partnerus vēl vairāk.”

Nākamajā gadā Padomju Savienība iespaidīgā Eiropas čempionāta finālā Atēnās zaudēja Nikam Galim un Grieķijai, taču Valteram padomā kas cits. “Oficiālos mačos “jugiem” nezaudēju ne reizi. Pirms manis bieži zaudēja, bet no 1981. līdz 1987. gadam – ne reizi. Seulas spēlēs 1988. gadā, jau bez manis, zaudējām viņiem jau pirmajā spēlē.”

Izmantotie resursi:
https://www.pressball.by/pbonline/o...