Salmiņš: "Keilā basketbola un svaru zāles ir atvērtas, igauņiem populāra ir arī sauna"

Aizgājušajā pavasarī Pēteris Salmiņš kopā ar Māra Gulbja trenēto RSU komandu kļuva par Nacionālās līgas čempionu, kas ir augstākais panākums šīs komandas vēsturē. Noslēdzis studijas, 205 centimetrus garais basketbolists saņēma piedāvājumu doties uz "Keila Basket" komandu. Šīs vienības rindās Salmiņš ir vienīgais spēlētājs, kurš ievērojami pārsniedzis divu metru atzīmi, tādēļ darba apjoms groza apakšā viņam ir ļoti liels. Aizvadītajā otrdienā spēlē pret Latvijas čempionvienību "Valmiera Glass/ViA" tieši Salmiņa sekmīgais sniegums ļāva igauņiem pusotru ceturtdaļu turēties spēles vadībā.

Pirmās 14 minūtes padevās ļoti sekmīgas, atradāties vadībā. Kas bija tās labās lietas, kas sanāca spēles sākumā un kas vairs ne tik labi turpinājumā, kad tā starpība jau izauga ļoti liela?
Uzskatu, ka sākumā parādījām, ka spējam gan turēt līdzi, gan būt spēlē ar šādu labu komandu. Ir vajadzīgs strādāt pie tā, lai šo līmeni noturētu ne tikai spēles sākumā, bet visas spēles garumā, lai beigu rezultāts iznāktu pozitīvāks mūsu pusē. Vairāk kā komandai jākustina aizsardzība. Nevaram ļaut gūt tik daudz vieglos punktus, kas pretiniekiem ļāva vienā brīdī tikt priekšā. Tas viņiem iedeva pārliecību, kas arī atvēra viņiem rokas. Arī mums ir jāiemācās atsisties no tādām situācijām. Sezona ir gara, un tādas situācijas būs. Ir jāspēj tikt atpakaļ no tādām.

Sezonas pirmajā spēlē pret zeļļiem statistiski bija pieticīgs sniegums (4+4). Šodien jau pirmajā ceturtdaļā biji tuvu "double-double" rādītājiem (beigās 12+11). Kā pats laukumā juties un kā atradi savas pozīcijas?
Eju no spēles uz spēli un neskatos uz to, kā gāja iepriekšējā. Nevērtēju sevi pēc vienas spēles. Sezona ir gara. Pēc tās varēs vērtēt. Katru spēli sāku ar jaunu enerģiju no sākuma. Sezonas laikā centīšos celt rādītājus, lai palīdzētu komandai, un arī pats rādītu pēc iespējas labāku sniegumu.

Par spēlētājiem, kuri ilgāku laiku aizsēžas "Ramirent" Nacionālajā līgā, bieži šķiet, ka to ambīciju tēmēt uz profesionālo līmeni nav, jo vairums jau paralēli strādā vai dara ko citu dzīvē. Pēc četriem pavadītiem gadiem RSU komandā, vai pats mērķtiecīgi tēmēji un atgriešanos profesionālajā basītī vai arī Keilas piedāvājums nāca kā zināms pārsteigums?
Es domāju, ka RSU ir mazliet citādāka situācija. Tur tiek piedāvāta iespēja iegūt izglītību, un tajā pašā laikā treniņu process ir ļoti kvalitatīvs. Visus četrus gadus bija augsta līmeņa treneri. Tāpat bija iespēja trenēties un spēlēt ar partneriem, kuri vai nu jau ir spēlējuši augstākā līmenī vai arī ir ar ambīcijām tur tikt. Tas process ir kvalitatīvs. Pēc šīs pēdējās sezonas, kad arī noslēdzu izglītības ceļu, radās iespēja spēlēt Latvijas - Igaunijas līgā. Šo iespēju arī izmantoju, un esmu šeit.

Kas nu tagad pēc izglītības skaities? Pieņemot, ka vairums RSU dodas medicīnas ceļu, vai vari visus izmasēt?
[smejas] Pats nebiju medicīnas fakultātē. Es ieguvu izglītību diplomātijā - starptautiskajās attiecībās. Manuprāt, interesanta un pilnveidojoša izglītība, kas palīdz gan paša attīstībā, gan iedod kompasu uz to, kā skatīties uz lietām.

Tad komandā jābūt kā vidutājam starp amerikāņiem un igauņiem...
Savā ziņā arī jā.

Pastāsti, ko "Keilas" komanda tev piedāvā kā basketbolistam. Skaidrs, ka tā nav Igaunijas spicākā komanda. Par katru uzvaru ir smagi jācīnās. Ko viņi var piedāvāt gan basketbola laukumā, gan ārpus tā?
Tieši tā. Katrā gadījumā tā ir profesionāla komanda. Viss, kas ir nepieciešams sportistam, tiek nodrošināts. Ir nodrošinātas ēdienreizes, ir dzīves vieta un labs sporta komplekss. Basketbola zālē un svaru zālē vari jebkurā brīdī strādāt. Ir sauna, kas igauņiem ir salīdzinoši populāra. Var brīvajā laikā arī doties uz baseinu. Ir pieejams viss, lai sevi varētu turpināt attīstīt.

Paejot atpakaļ pie tiem četriem gadiem RSU komandā. Vai šajā laikā bija starpsezonu periodos kādi piedāvājumi un patstāvīga interese par tevi kā spēlētāju no Latvijas augstākās līgas klubiem vai kādām ārzemēm?
Būšu godīgs, ka šo gadu laikā, kamēr biju RSU, tāds piedāvājums no augstākās līgas komandām nebija. Kad bija palicis vēl viens gads ko mācīties, bija piedāvājums no ārzemēm. Tas gan nebija no augstākās līgas. Domāju, ka ja reiz esmu iesācis, tad ir jāizdara līdz galam, iegūstot šo izglītību. Pēc tam jau varēja veikt lēmumu, vai startēt pilnvērtīgi basketbolā vai ārpus tā.