"Tas ir pienākums, nevis izvēle" - basketbola eksperti vērtē atteikumus izlasei

Latvijas izlase šajā logā palikusi bez Artūra Žagara – vai viņa iztrūkums no spēlētāja puses ir saprotams?

Ģirts Kalniņš:
"Absolūti nē. Es uzskatu, ka Žagars ir ļoti talantīgs spēlētājs, bet viņš pret savu talantu attiecas noziedzīgi. Lielākā daļa sportistu gribētu tādu talantu, kāds piemīt viņam – viņi strādā, iegulda darbu, bet viņiem nav tā pēdējā komponente – talants, kas Žagaram ir.

Diemžēl viņš agrāk un arī šobrīd dara visu, lai izsmērētu savu talantu pa grīdu. Viņš fiziski nav gatavs vispār nekam, un atteikties no izlases, kur būtu arī viņam tik nepieciešamā fiziskās formas uzlabošanas komponente, šobrīd ir muļķīgi. Turklāt tagad, kad viņš tai ir īpaši vajadzīgs. Man tas nav saprotams.

Pirms dažiem gadiem viņš spēlēja par četriem tūkstošiem mēnesī, un izlase iedeva viņam iespēju izrauties. Pēc tam viņš sāka pelnīt simtiem tūkstošu, izskatās, tagad Ķīnā jau pat miljonu, un, lai ko viņa aģents nestāstītu, tas ir smags uzmetiens Latvijas izlasei, faniem un, jā, arī visiem nodokļu maksātājiem, kuri maksā par to, lai LBS varētu gatavot jauniešu izlases un veidot sporta programmas.

Viņu vienīgais pienākums ir pārstāvēt savu valsti. Tā viņus ir izaudzinājusi, un tas ir smieklīgi, ka mums ir jāprasa viņiem spēlēt izlasē."

Mārtiņš Lauva:
"Man viedoklis ir vienkāršs un neapspriežams – ja veselības situācija tev ļauj, tad tev ir jāspēlē izlasē. Tā nav izvēle, tas ir pienākums. Virkne spēlētāju domā, ka viņi nevienam neko nav parādā, bet nē, godājamie spēlētāji – jūs visi esat parādā saviem līdzjutējiem – Latvijas nodokļu maksātājiem.

Visa basketbola infrastruktūra (sporta zāles, sporta skolas, sporta skolu treneri, jaunatnes līga, jaunatnes izlases), kurā jūs sākāt augt par augsta līmeņa profesionāliem spēlētājiem, to visu ir apmaksājuši Latvijas nodokļu maksātāji. Un nav absolūti neviens izlases spēlētājs, pilnīgi neviens, kurš būtu izaudzis ārpus šīs sistēmas.

Turklāt – neviens no Latvijas vadošajiem basketbolistiem nemaksā nodokļus Latvijā, jo neviens no viņiem nespēlē Latvijā. Un tāpēc vienīgais veids, kā viņi var pateikt Latvijas sabiedrībai paldies, ir spēlēt izlasē.

Izlases panākumi ir ļoti būtiski Latvijas jauniešu nokļūšanai sportā. Ja izlasei izdodas lieli panākumi, tad tas nodrošina, ka mūsu bērni/jaunieši, Latvijas nākamā paaudze, nonāk sportā, aug par veseliem un pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem, tādā veidā nodrošinot mūsu mīļās Latvijas pastāvēšanu ilgtermiņā. Tas ir veids, kā tu atdod savu parādu Latvijai."

Andrejs Gražulis, visticamāk, ir noslēdzis savu karjeru valstsvienībā. Vai šī apdrošināšanas neizmaksas situācija ir objektīvs iemesls, lai atvadītos no izlases?

Ģirts Kalniņš:
"Tieši tas pats attiecas šeit – tas, ko viņš paziņoja, ka nespēlēs izlasē, jo viņam nav sakārtota apdrošināšana, ir apsmiekls. Kas viņš bija pirms Pasaules kausa? Viņš bija absolūts vidusmēra spēlētājs, ok, pelnīja tāpat savus 80–120 tūkstošus sezonā, kas uz vidējā Latvijas iedzīvotāja tāpat ir daudz, bet jāsaprot, ka viņam izlase, Pasaules kausa skatuve ļāva pacelties virs tās viduvējības un pelnīt 350–400 tūkstošus gadā.

Tas viss liecina par to, ka ir jāaudzina šo basketbolistu intelekts un jārunā ar ģimenēm un skolotājiem. Tas ir tas stāsts, ko Valdis Valters gadiem atkārto – izglītībai ir jāiet roku rokā ar sportu. Ir jāaug kā personībām, nevis tikai kā bumbu metējiem.

Rodions Kurucs, piemēram, tad, kad viņš bija izmests no NBA par savu uzvedību un viņam karjera bija pikējošā trajektorijā, kad alga bija maza, skrēja uz izlasi un ar traumētu roku spēlēja. Bet tagad viņam atkal pēkšņi ir kaut kādi iemesli, kāpēc viņš to nevar darīt."

Mārtiņš Lauva:
"Absurds – ar vislielāko burtu. Andrejam LBS un konkrēti Kaspars Cipruss ar savu profesionālo darbu ir nodrošinājusi saņemt 380 tūkstošus eiro pēc nodokļiem, nespēlējot nevienu minūti, mierīgi atlabt no traumas un rehabilitēties, neizjūtot spiedienu no kluba atgriezties pēc iespējas ātrāk. Un viņš nevis tā vietā, lai Kasparam Ciprusam pateiktu paldies, publiski viņu nomelnoja un pateica, ka viņa dēļ vairs nespēlēs izlasē. Tas ir prātam neapjēdzami.

Algas mēdz kavēties, tā notiek visur Eiropā, lielajos klubos, un lielas algas pat 6–12 mēnešus. Bet šajā gadījumā – viņam uzreiz netika izmaksāta visa sezonā potenciāli nopelnītā summa, tāpēc vairs nekad nespēlēs izlasē? Tas ir tieši tas pats, kas viņš pateiktu: "Ja man katru mēnesi laikā netiks izmaksāta alga, es vairs nekad nespēlēšu basketbolu.""

Porziņģis arī joprojām turpina iztrūkt Latvijas izlasē. Vai viņš šajā situācijā ir izņēmums?

Ģirts Kalniņš:
"Jā, jo viņš ir ģeniāls spēlētājs – ne velti tiek saukts par vienradzi. Viņš arī ir atvēris durvis nākamajiem talantiem un ir nopelnījis citādas tiesības, jo viņš nes Latvijas vārdu pasaulē.

Bet ko pārējie ir izdarījuši? Porziņģis sezonā spēlē 82 reizes ar papildu mačiem izslēgšanas cīņās, tikmēr pārējiem ir viena spēle nedēļā. Patiesību sakot – viņi visi ir vidusmēra spēlētāji, kuri domā, ka viņi ir superzvaigznes, un nevar pat mazumiņu atdot Latvijas izlasei.

Varam to salīdzināt ar Latvijas hokeja izlasi laikos, kad vēl bija Rodrigo Laviņš, Kārlis Skrastiņš, Ģirts Ankipāns, Oļegs Sorokins un viņu paaudze. Īstenībā arī Daugaviņa, Dārziņa un pārējo paaudze. Un arī tagadējie – viņi visi rāvās uz izlasi bez ierunām, ja viņi bija veseli, jo viņiem tas kaut ko nozīmēja.

Bet šiem visiem – Kuruciem, Žagariem, Gražuļiem – kāds viņiem ir attaisnojums? Un šādu piemēru viņi rāda nākamajai paaudzei."

Mārtiņš Lauva:
"Kristaps noteikti nevar būt izņēmums, viņam ir jābūt piemēram. Un, manuprāt, viņš tāds vienmēr ir bijis. Es nevaru atcerēties situāciju, kad viņam veselība būtu ļāvusi, bet viņš nebūtu devies spēlēt uz izlasi.

Manuprāt, viņš tieši ir tas piemērs, kuru mēs no izlases līdera sagaidām, un es to ļoti novērtēju. Piemēram, vēl pavisam nesen, pagājušajā Eiropas čempionātā, varēja redzēt, ka viņam ar veselību galīgi viss nebija kārtībā, bet viņš tāpat devās laukumā un ar savu atdevi laukumā bija piemērs visai izlasei.

Ja mēs runājam par šo ciklu, tad diemžēl ir tā, kā ir. Acīmredzot viņa veselības situācija nav pietiekami laba, lai viņš varētu pilnvērtīgi piedalīties izlases darbā. Žēl, ka viņam tā veselība ir tik trausla, bet pārmest viņam par viņa attieksmi pret izlasi noteikti nevar."

Artūra Kalnīša aģentūras "BSA Basketball" spēlētāji turpina noslēgt līgumus ar klubiem Krievijā. Kā vērtējat šo situāciju un aģenta lomu Latvijas izlases kontekstā?

Ģirts Kalniņš:
"Šeit Rihardam Lomažam būtu jāsaprot, kurā pusē viņš stāv. Jā, viņš ar sirdi un dvēseli strādā par Latviju, bet, ja tev aģents strādā ar agresorvalsti, tad tev ir jāsaprot, ka tavam aģentam nemaz nevajadzētu atrasties Latvijā vai Eiropas Savienībā. Ja tu to nesaproti, tad, dārgais draugs, tev ir jāmeklē palīdzība.

Es ļoti labi zinu, ka šķirties no aģenta nav problēma. Būtībā tā ir katra spēlētāja izvēle, un tas nav nekas tāds – vienkārši emocionālā saite, ar kuru aģents vienmēr mēģina spēlētāju padarīt atkarīgu no sevis: "Es tevī esmu ieguldījis laiku un naudu. Ja tu mani uzmetīsi, tu esi sliktais.

Tā ir manipulācija ar emocionāli vēl nenobriedušiem prātiem. Viņi atļaujas ar sevi manipulēt. Viss, ko viņiem vajag, ir, lai viņiem apkārt stāsta, cik viņi ir labi, gudri un skaisti, un viņiem objektivitātes acīs nav."

Mārtiņš Lauva:
"Kā jau zinām, Latvijas izlases kapteini Rihardu Lomažu un Dairi Bertānu pārstāv šis prokrieviskais aģents Artūrs Kalnītis. Šis ir radījis dīvainu situāciju izlasē, jo Lomažs intervijā pateica, ka, ja viņš pats nespēlē Krievijā, tad ir pilnībā okei, ka viņa pārstāvētā aģentūra strādā Krievijā un atbalsta karu Ukrainā. Vienlaicīgi Valsts drošības dienests nu jau arī publiski ir ļoti precīzi raksturojis Kalnīša darbības: atbalsts Kremļa propagandai un karam Ukrainā. No publiskās informācijas, ko Valsts drošības dienests sniedza, izrādās, ka Bertāns ir pat biznesa partneris Kalnītim.

Šie notikumi un komentāri no Lomaža un Bertāna ir radījuši tādu prokrievisku auru ap Latvijas izlasi. Viņi to ir radījuši, viennozīmīgi nenosodot Kalnīša darbību Krievijā un neatsakoties no sadarbības ar viņu. Manuprāt, risinājums ir pavisam vienkāršs. Ja pat pēc Valsts drošības dienesta publiski paustā viedokļa par Kalnīša prokrievisko darbību un atbalstu Krievijas karam Ukrainā paši spēlētāji nesaprot, ka, spēlējot Latvijas izlasē, nav iespējama šāda sadarbība, tad to var izbeigt LBS, šādus spēlētājus gluži vienkārši neaicinot uz izlasi. Nedomāju, ka mūsdienu situācijā, kad Krievija katru dienu nogalina Ukrainas civiliedzīvotājus, arī sportistus, šeit ir iespējami kādi kompromisi, kurus, diemžēl, piemēram, piedāvā izlases kapteinis Rihards Lomažs."

Kā izskatās Latvijas izlases nākotne – vai ar šo spēlētāju paaudzi izlasei vēl ir perspektīva?

Ģirts Kalniņš:
"Es teiktu, ka, ja viņi negrib spēlēt, tad sakām: "Uz redzēšanos!" Un tad taisām restartu un laižam iekšā jauno paaudzi, tāpat kā to darījām 2010. gadā.

Skatāmies uz U16, U18, U20 izlasēm – tur mēs varam salasīt jaunos talantus un papildus piesaistīt četrus vai piecus veterānus, piemēram, Mareku Mejeri, Klāvu Čavaru, Mārtiņu Laksu, Leimani, to pašu Zoriku, kurš gan nav veterāns, kurš ir spēka gados. Tādus, kuri neatsaka izlasei.

Tādus, kā brāļi Bertāni, Strēlnieks, Freimanis, Meiers, Blūms un citi, kuri bija 2010./11. gada Latvijas basketbola restarta kodols.

Mums ir ļoti perspektīvi jaunieši – Kristers Skrinda, Ričards Aizpurs, Gunārs Grīnvalds, no U16 Markuss Jahovičs un Bedžamins Jānis Beruē, arī Roberts Blūms. Mums jau ir nākamie 15–20 spēlētāji, ap kuriem būvēt izlasi. Mums vienkārši jānoņem rozā brilles un jāpasaka – ja tu negribi šeit būt, tad atā.

Citās izlasēs nav šādas situācijas, un, ja kāds gadījumā neatbrauc, viņiem ir ko paņemt no nākamajiem. Un kāpēc tā ir? Jo viņiem ir izstrādāta sistēma, kas rada lielu vidusslāni. Proti, viņiem nav tik sāpīgi pazaudēt spēlētājus, jo vienmēr ir kāds, ar ko aizvietot.

Mums tā Latvijā nav, un kāpēc? Tāpēc, ka vidusslānis nevar izveidoties, ja tavi līderi nerāda piemēru.
Jaunieši skatās uz to, kas notiek, un viņiem arī liekas: "Es varu tā uzvesties." Un tad Latvijas izlase paliek kā tāds pabērns – kad man vajag, es viņu lietošu, bet, kad nē, tad izdzīvojiet paši. Tas diemžēl ir mūsu režīms."

Mārtiņš Lauva:
"Pirmkārt, izlasei ir jāsakārto vērtību sistēma, jo tā ir pamatīgi novirzījusies, īpaši ar šo neskaidro komunikāciju par sadarbību ar Krieviju un nespēlēšanas gadījumiem. Ir jāuztaisa ģenerāltīrīšana un, manuprāt, LBS ir jānovelk līnija un jāpasaka, kādas vērtības turpmāk būs svarīgas Latvijas izlasei un kā mēs tālāk strādāsim.

Lojalitāte pret Latvijas izlasi ir jāsāk audzināt jau no U16. Ja spēlētājs tiek uzaicināts, bet ir izlēmis nedoties uz izlasi, tad iemesliem ir jābūt ļoti skaidri un viennozīmīgi nokomunicētiem. Tai skaitā publiski. Nav pieļaujama situācija, kad spēlētājs nespēj dot viennozīmīgu atbildi par nespēlēšanu izlasē. Un, ja tā ir neskaidra vai neviennozīmīga, tad – paldies, bet mēs ar tevi vairs nerēķināmies un vairs neaicinām uz izlasi. Ar spēlētājiem, kuri spēlē izlasē tikai tad, kad tas ir izdevīgi viņu klubu karjerai, mēs nekad un neko lielu neuzbūvēsim. Lai arī kāds būtu attiecīgās paaudzes sportiskais talants, ja izlase no pašiem pamatiem nebūs uzbūvēta uz vienotu vērtību sistēmu, rezultāti nekad nebūs.

Runājot par sportisko pusi – nākotne izskatās ļoti gaiša. Mums ir Aizpurs, Grīnvalds, Andževs, arī U16 puiši. Tā nav tāla nākotne, tā ir ļoti tuva, un, ja tā tiks uzbūvēta uz pareiziem pamatiem, vienotas vērtību sistēmas, tad rezultāti noteikti neizpaliks. To, ka vienota komanda nozīmē daudz vairāk nekā talants, vislabāk pierādīja Banki ar 2023. gada pasaules čempionāta izlasi – visu laiku lielāko panākumu Latvijas basketbolā izcīnījām bez Porziņģa, Lomaža, Strēlnieka un Daira Bertāna – respektīvi, bez tā izlases modeļa četriem pamatpiecinieka spēlētājiem."