Gailītis par jaunajiem pienākumiem, kluba un spēlētāju attieksmi un naturalizācijas jautājumu

Par zvanu no LBS ģenerālsekretāra Kaspara Ciprusa un piedāvājuma saņemšanu: ''Neteikšu, ka gaidīts zvans. Protams, sekoju līdzi izlasei, bet zvans nebija gaidīts. Grūti iedomāties, ka zvans un piedāvājums būt savas izlases galvenajam trenerim radītu kaut kādas šaubas. Man nekad par to nav bijušas šaubas. Tas bija ļoti patīkami, pagodinoši un, droši vien, arī izaicinoši. Pēc tam sākām jau likt plānus un strādāt, bet kopumā tas ir liels gods un lieli pienākumi priekšā.''

LBS Valdes sēde, kurā tika lemts par sadarbības neturpināšanu ar Sito Alonso, norisinājās trešdienā, 18. martā, bet jaunais treneris tika izziņots otrdienā, 24. martā. Kad Jānis Gailītis saņēma piedāvājumu kļūt par Latvijas izlases galveno treneri? ''Godīgi sakot, nemācēšu to kalendāru pateikt. Tas bija pagājušajā nedēļā acīmredzot. Nemācēšu atbildēt precīzi. Kaspars [Cipruss] piezvanīja, aprunājāmies, man vajadzēja pāris dienas, jo tā ir lieta, ko ar klubu vienmēr jāizrunā. Vienojāmies, ka tas būtu iespējams un man tas būtu liels gods. Tālāk noteikti jāprasa Kasparam, kā situācija attīstījās otrā pusē.''

Kāds būs Jāņa Gailīša vadītās Latvijas izlases treneru kolektīvs? ''Sastāvs, kas ir apkalpojošais personāls, daudzus gadus bijis ar izlasi – ļoti profesionāla, laba profesionāla darbība un labas atsauksmes. Dakteri, fizioterapeiti, menedžmets – tas viss mums paliek. Daļa, kas vairāk attiecas uz basketbola treneriem – mūsu sastāvā ir Artūrs Visockis-Rubenis, kurš jau ir piederīgs kā ceturtā zvaigzne Trīs zvaigznēs [smejas], un Mārtiņš Gulbis. Esam trīs basketbola treneri un, kā vienmēr, strādāsim arī ar brīvprātīgajiem treneriem, kuri mums palīdzēs atsevišķos logos un ciklos. Mums ir daudz treneru, kuri vienmēr ir izrādījuši iniciatīvu un spēj palīdzēt, bieži rotējam – tā tas ir bijis pagātnē un tā to redzam arī nākotnē. Iesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku, idejas, padomus, un visiem būt iesaistītiem komandā.''

Kāds bija pārrunu process ar klubu par darba uzsākšanu Latvijas izlasē? ''Sarunas bija pozitīvas. Klubam šeit Francijā īsti nav tiesību aizliegt trenerim. Viņi to jūt kā pagodinājumu un jutās lepni, ka izlases treneris ir klubam. Tomēr tā arī klubam vienmēr bijusi kvalitātes zīme. Neaizliedza, bet, protams, bija jautājumi par grafikiem un pārējām lietām. Labi rezultāti šādās situācijās vienmēr palīdz. Tāpat ir gan spēlētājiem, gan treneriem – izlases sasaistes vieglums ļoti bieži ir saistīts ar rezultātu kvalitāti. Mūsu gadījumā sezona pagaidām ir ļoti veiksmīgā un visi ir ļoti apmierināti. Viņi bija priecīgi, apmierināti un saprotoši.''

Ko trenerim Gailītim nozīmē spēlētāju atbalsts, kuri jau no cikla ievada sagaidīja viņu galvenā trenera postenī? ''Grūti pateikt – nekad nerunājam ar spēlētājiem par tādu atbalstu. Tas nav īsti tāds topiks, par ko diskutēt ar spēlētājiem. Ja kāds spēlētājs tā to redzēja, ļoti patīkami. Tas ir forši un, droši vien, tas ir pat vairāk, ja kāds to redz no malas. Man ir ļoti labas attiecības ar spēlētājiem, vienmēr esmu mēģinājis viņiem palīdzēt – gan tajos laikos, kad biju izlasē, gan arī ārpus izlases, gan zvanoties ar aģentiem, piedāvājot, atrodot, iesakot. Mums ir labas un pozitīvas attiecības ar spēlētājiem.''

Kāds ir Jāņa Gailīša vērtējums par Latvijas izlases pirmajām četrām spēlēm 2027. gada FIBA Pasaules kausa kvalifikācijā? ''Tas nav mans uzdevums to vērtēt. Es, godīgi sakot, ar to nenodarbojos. Es zinu rezultātus, es redzēju spēles, bet droši vien atturēšos komentēt. Man nav pietiekami daudz informācijas par dažādām lietām. Zinu, cik niansētas un dažādas ir juteklīgas situācijas – viena spēlētāja trūkums, veselības stāvoklis. Tā būtu tāda muļķošanās. Man ir visa cieņa pret treneri Alonso jau sen atpakaļ. Zinu, ka viņš ir speciālists, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas, ko viņš ar izlasi darīja iepriekšējā logā, bija profesionāli un kvalitatīvi. Viņš ir augsta līmeņa treneris. Čaļi cīnījās. Kā sanāca, tā sanāca, bet aizdomas, ka kāds neizdarīja savu darbu labi, man nepastāv.''

Iespējamā Latvijas izlases paaudžu maiņa – kāda ir Jāņa Gailīša vīzija? ''Vīzija, protams, ir saistīta ar pašu spēlētāju interesi un spējām iesaistīties izlasē regulāri. Protams, ir patīkami, ja ir sešu, septiņu, astoņu spēlētāju kodols, bet dzīve ir dzīve. Ir daļa spēlētāju, kuri spēlē augstākā līmenī un mēs diemžēl nevaram paļauties, ka viņi būs uz katru logu un tad tā ir absurda situācija. Tas, ko zinu – ir ļoti daudzi spēlētāji, kuri ir izteikuši vēlmi nākamajos trīs gados būt ļoti piesaistīti izlasei un veidot ar savu klātbūtni kvalitāti izlasē. Pēdējās dienās esmu runājis ar spēlētājiem, esmu uzklausījis viņus un dzirdējis, ka viņu vēlme piedalīties izlasē regulāri ir ļoti augstā līmenī. Es arī ticu, ka redzēsim, ka tie, kuri būs spējīgi un varēs būt, arī vienmēr būs ar izlasi.''

Kad treneris Banki vadīja izlasi, bieži tika pieminēts, ka viņš ieradās un sāka no baltas lapas – visi bija vienlīdzīgi. Kā no spēlētāju stereotipizēšanas izvairīties latviešu trenerim, esot galvenā trenera amatā? ''Pilnībā piekrītu par to, ko teici par treneri Banki. Tās bija durvis, ko atvērām plašākam spēlētāju lokam sākumā un varbūt kaut kur arī atradām kādu, kuram iepriekš nebija pievērsta tik liela uzmanība. Tas ir ļoti svarīgi – neapaugt ar stereotipiem. Neviens spēlētājs gadu pēc gada nav tas pats spēlētājs, neviena komanda nav tā pati. Sports ir šodien un tagad. Arī vajadzības izlasē – tā ir komanda, tie nav labākie spēlētāji. Ne vienmēr runājam par 12 labākajiem spēlētājiem, tā ir komanda – ir jāizveido viens, kas papildina otru, un kas kopā veiksmīgi reaģē. Esam tajā stadijā, kad mēģinām atrast talantu un kvalitāti, nevis mēģinām to noliegt. Manuprāt, brīžiem liekas, ka mums vajag vēl un vēl, tāpēc tāda atvērta domāšana ir ļoti svarīga mums visiem.''

Nav daudz cilvēku, kuri tic Latvijas izlases iespējām kvalificēties 2027. gada Pasaules kausam. Ar kādu domu Jānis Gailītis lec iekšā darbā ar Latvijas izlasi? ''Man tā ķēde ir ļoti vienkārša – ja ir kvalitāte, ir rezultāts. Nav jēgas domāt par rezultātu, ja nav kvalitātes, jo tad tu nedomā par kvalitāti un rezultāts ir produkts kvalitātei. Ja runājam par izlasi, tas vienmēr ir balanss starp šodienu un nākotni. Nevaram vienmēr koncentrēties tikai uz šodienu – jā, šodien ir spēles diena, koncentrējamies tai, bet izlase ir arī nākotne. Atrast balansu starp šīm divām lietām – domāt par to, kas būs. Sāksim ar to, ka izveidojam labu kvalitāti laukumā, spēlētāji ir izlasē, nospēlē labas spēles. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka, ja viss būs kārtībā, tad situācijas un iespējas radīsies – mēs tās radīsim. Tā ir secība, kā mēs to redzam, un pie tā arī pieturamies.''

Vai galvenais treneris Jānis Gailītis mudinās LBS atjaunot izlases ģenerālmenedžera posteni? Kādas ir viņa domas par to? ''Manuprāt, mums nav tādas funkcijas, kas mums ikdienā būtu ļoti nepieciešamas. Tas, ko dzirdēju no spēlētājiem – viņi bija ļoti iedvesmoti par to, kā Luka ikdienā komunicēja un sekoja līdzi. Manuprāt, tas arī ir tāds trenera darbs, pat pienākums un vēlēšanās – sekot līdzi spēlētājiem. Vai ir kādas lietas, kurās ģenerālmenedžeris ir vajadzīgs? Droši vien komunikācijā ar klubiem. Ar to mums nodarbojas cilvēks. Man grūti pateikt – nezinu, vai ir problēma, kas rada jēgu pēc šādas nominācijas. Manuprāt, esam valsts, kurā ierēdniecība ir augstā līmenī. Arī treneru štābā sākumā domājam, kas mums ir jāizdara un vai mums ir pietiekami cilvēku, lai to izdarītu. Savā ziņā esmu nedaudz par to, ka, ja tev ir mazāk cilvēku, esi efektīvāks brīžiem, jo tev ir precīzāk sadalīti darbi. Ja netiec galā, tad varbūt arī vajag vairāk cilvēku. Tas varbūt nav īsti jautājums man, neesmu tik kompetents, bet varu runāt tikai par spēlētāju viedokli.''

Latvijas basketbolā ir spēlētāji, kuri vēl ir gados jauni un talantīgi, taču var izvēlēties starp vairākām valstsvienībām, ko pārstāvēt. Kā treneris Gailītis redz šādu jauno talantu iesaisti izlasē, lai pēc iespējas ātrāk būtu skaidrība par konkrēto spēlētāju pilnīgu piesaisti Latvijas izlasei visas karjeras garumā? ''Vienmēr esam pozitīvi par nākotni, taču tajā pašā laikā dzīvojam tādā laikā, kad ļoti bieži dodam kredītu, kas dienas beigās nepalīdz tiem jauniešiem, kuriem dodam kredītu, kas nav nopelnīts. Tas balanss ir šeit. Izlase ir jānopelna. Ja neesi to nopelnījis ar šodienas performanci, tad vismaz ar attieksmi, ierodoties izlasē un palīdzot komandai. Ienākot jaunam spēlētājam arī klubā, tev ir jādod. Jaunieši ņem pārāk daudz sākumā. Viņi grib parādīt savu talantu, bet izlase un jaunie spēlētāji ir saistīti ar to, ka tu dod vairāk, nevis parādies, bet dod komandai – brīžiem tā ir enerģija, atbalsts, aktivitāte no savas puses. Talants noteikti nav pirmajā pieciniekā, attieksme un personība ir pirmais, ar ko nākam. Mums ir daudz jaunu spēlētāju. Tas ir mīts un stereotips, ko esmu šad un tad dzirdējis – ka nevaram attīstīt spēlētājus. No āras varu redzēt, ko arī cilvēki runā – situācija nav izcila, bet tā ir diezgan laba kopumā pie visa tā, kas notiek ar demogrāfiju. Esmu ļoti optimistisks, ka būs aizvietotāji, būs cilvēki, kas nāks vietā – labi un talantīgi spēlētāji. Implementēsim viņus izlasē soli pa solim. Tajā skaitā arī jāatcerās, ka jauniešu izlase arī ir nacionālā izlase – jābūt tieši tādai pašai vēlmei un prasībām tur piedalīties, arī attieksmei no vienas un otras puses. Attieksme pret izlasi veidojas jauniešu izlasēs. Attieksmes standartiem no abām pusēm jauniešu un pieaugušo izlasē vajadzētu būt roku rokā.''

Kāda ir līguma struktūra starp Jāni Gailīti un Latvijas basketbola valstsvienību? Vai laikā līdz 2029. gada Eiropas čempionātam ir kādi datumi, kad kāda no pusēm var vienpusēji lauzt līgumu? ''Līgumi ir konfidenciāli. Negribēšu un nevarēšu to īsti izpaust, bet taisnība par 2029. gadu. Tas, manuprāt, ir tikai nepieciešams šai situācijai – ka skatāmies lielāku bildi uz priekšu, nepazaudējot vēlēšanos būt agresīviem un prasīgiem arī nākamajās spēlēs. Tas nebūt nenozīmē, ka mēs esam padevušies un skatāmies uz ''EuroBasket 2029''. Nē, izlase vienkārši ir garāks cikls. Kā politikā – ir četri gadi. Divi mēneši, pusgads – tas ir laiks, kad cilvēks varbūt domā tikai par šodienu, bet par izlasi mums ir jādomā arī arī plašāk uz priekšu.''

Vai naturalizēšanas jautājums trenera Gailīša vadībā ir kategorisks? Kāda ir trenera nostāja šajā jautājumā? ''Tas nav mans lēmums. Tas ir sabiedrības lēmums – mūsu lēmums. Izlase nav mana, tā ir mūsu. Ja sabiedrība uzskata, ka tas ir vajadzīgs un signālus, protams, redzēsim laika gaitā… Šis jautājums laiku pa laikam paceļas. Te ir divas sajūtas. Kad zaudējam Polijai un šāds naturalizētais spēlētājs mums samet daudz punktu, skatāmies uz to nedaudz savādāk kā tajā dienā, kad esam piektie pasaulē un skan Latvijas himna. Ir muļķīgi kaut ko apgalvot, ka ir tikai tā vai tā. Tieši tāda ir arī mana nostāja – tas ir mūsu lēmums. Ja cilvēki uzskatīs, ka tas ir vajadzīgs, tad varbūt arī to darīsim. Ja cilvēki uzskatīs, ka tas nav nepieciešams – spēlētāji, treneri, sabiedrība, žurnālisti. Mēs tomēr visi kopā nesam to izlases vārdu.''