Žanis Peiners: ""Loko" piedāvāja brangāku līgumu, taču gribu spēlēt Eirolīgā"

Vai iespējams no studentu-amatieru komandas Latvijas Basketbola līgā tikt līdz Eiropas klubu basketbola virsotnei – Eirolīgai? Rēzeknietis Žanis Peiners ir spilgts piemērs – var! Ziemā kļuvis par valstsvienības līderi Pasaules kausa kvalifikācijas pirmajos divos sabraukumos, viņš jau dienu pēc klubu sezonas beigām atkal ieradās izlases nometnē.

Pēc spēles ap viņu salīp žurnālisti. Kad pirmie mikrofoni izslēgti, kārta TV3 kamerai. Intervētāja pati vēlas foto ar stalto puisi. Pēc tam klāt divi zēni – autogrāfu mednieki – un meitene ar telefonu. Izlases direktors Emīls Toms rāda spēlētājam, ka jānāk uz ģērbtuvi. Žanis apsola atgriezties un jau pēc dažām minūtēm nāk ārā no tuneļa.

Labāk zaudēt šodien nekā divās nākamajās spēlēs. Vai piekrīti tam?
Noteikti – šai spēlei piemita sagatavošanās raksturs. Ja viss ietu no rokas, laicīgi nepamanītu savas problēmas. Krievijas valstsvienība parādīja mūsu vājos punktus.

Jānis Strēlnieks ceturtajā ceturtdaļā atstāja laukumu ar piecām piezīmēm. Kas notika pēc tam?
Laukumā nebija ne Jāņa Strēlnieka, ne Daira Bertāna. Pats biju nospēlējis visu otro puslaiku gandrīz bez maiņām un jutu enerģijas trūkumu. Galotnē nenospēlējām pienācīgi. Nenoorganizēju saspēli, arī citiem gadījās pa kļūdai. Abu aizsargu iztrūkums bija ļoti jūtams.

Minēji enerģijas trūkumu. Šī bija nenormāli gara sezona – no augusta sākuma līdz jūnija otrajai pusei. No vienas puses, lieliski. Daudzi izlases spēlētāji aizvadīja sezonu līdz galam, sasniedza prestižākos finālus Eiropā, izcīnīja titulus. No otras – vai jūtams, ka komanda ir fiziskā bedrē?
Tiešām, bez pauzēm spēlēts gandrīz viens gads. Katram situācija atšķiras. Protams, esmu nedaudz saguris, taču skatītāji baigi dzina uz priekšu. Nogurumu nejuta. Varbūt treniņos ir grūtāk.

Galvā ir doma – viena sezona tūlīt beigsies, drīz sāksies nākamā. Tie ir sīkumi. Citiem? Manuprāt, enerģija pietika. Emocijas bija pat pārāk sakāpinātas, iespējams, tas kādā brīdī patraucēja.

Klubu sezonu sāki pie Artūra Štālberga, pabeidzi pie Ramūna Butauta. Kā atšķīrās viņu uzliktās slodzes un tev piešķirtā loma Paņevēžas komandā?
Starpība bija ļoti liela – komandas sniegumā, spēles zīmējumā un personīgajā lomā. Personīgais viedoklis – labāk, ja Artūrs būtu palicis visu sezonu. Pie viņa bija labāka situācija (Lietuvas līgas) tabulā, mazāk zaudējumu. Kā bija, tā bija.

Tavs vārds maijā un jūnijā tika intensīvi locīts Eirokausu klubu sakarā. Izcēlās divas komandas – bijusī Eirolīgas vienība Krasnodaras “Lokomotiv-Kubaņ” un turnīra klātpienācēja “Daruššafaka”. Kāda bija Tava izvēle?
Gribēju uzspēlēt Eirolīgā. Jāmēģina ielēkt tajā līmenī un paskatīties, kā būs. Varbūt karjerā citas tādas iespējas nebūs.

”Lokomotiv” treneris Saša Obradovičs vai Stambulas kluba jaunais treneris Ahmets Džaks – vai kāds no viņiem Tevi uzrunāja personīgi?
Turku treneris jā, Krasnodaras treneris nē. “Lokomotiv” bija finansiāli labāks piedāvājums, taču gribu uzspēlēt Eirolīgā.

Kurā brīdī pieņēmi lēmumu?
Uzreiz pēc sarunām. “Daruššafaka” vilcinājās viena iemesla dēļ – viņiem trūka skaidrības par kluba finansiālo situāciju. Riskējām, gaidījām un sagaidījām.