Zemturis: "Spēlētājiem bija daudz iespēju laboties"

Vakar LBS valde pieņēma diskvalificēt piecus izlases basketbolistus. Kāpēc tieši viņi un kāpēc tādi termiņi?
Šoreiz visiem valdes locekļiem bija pieejami pietiekami plaši un objektīvi materiāli par katra spēlētāja ieguldījumu, attieksmi, darbu gan izlases sagatavošanās ciklā, gan čempionātā un kā treniņprocesā, tā ārpus tā, jo diemžēl vai par laimi spēlētājs nevar norobežoties un pateikt, ka viņš pārstāv valsti tikai treniņos un pēc tam ne. Kāpēc tieši šie spēlētāji? Tika izvērtēta katra izlases dalībnieka sniegums, attieksme un disciplīna, treneru korpusa viedokļi un pieņemts šāds lēmums.

Vai tas tika pieņemts pamatojoties arī uz veciem grēkiem?
Izvērtējām konkrēto sagatavošanās ciklu un jautājums vairāk bija ne jau par sportisko sniegumu. Runa bija par attieksmi un sportisko stāju, par atbilstību konkrētām vērtībām un principiem. Tas, ka spēlētājs labi spēlē nebija nekāds attaisnojums un par to atlaides netika dotas. Izlasē ir 12 cilvēki, kas reprezentē Latvijas valsti un basketbolu, parādot, kas mēs esam starptautiskā arēnā. Tie galu galā bija basketbolisti, uz kuriem skatās desmit tūkstoši jauno spēlētāju, kuri trenējas basketbolā un nākotnē grib sasniegt augstus mērķus. Latvijas izlase ir pats augstākais pakāpiens, kurā pārstāvēt savu valsti. Jābūt apziņai, ka tu pārstāvi valsti un uz tevi skatās tūkstošiem cilvēku. Pieņemtais lēmums bija skarbs, bet taisnīgs.

Kaspars Bērziņš no izlases par disciplīnas pārkāpumiem tika atskaitīts jau pirms čempionāta, bet saņēma nosacītu diskvalifikāciju uz gadu.
Bija diskusijas par to, kāpēc vienam spēlētājam piešķir diskvalifikāciju uz ilgāku, citam uz īsāku laiku. Ja runājam konkrēti par Bērziņu, tad viens no argumentiem bija, ka Kaspars principā savu sodu jau bija izcietis. Katram spēlētājam būtu sāpīgi, ja pāris dienas pirms izbraukšanas uz čempionātu, viņš tiktu atskaitīts, turklāt ne jau savainojuma vai kādu citu iemeslu dēļ, bet par disciplīnas pārkāpumiem. Daudziem jaunajiem basketbolistiem, kuri skatās uz saviem elkiem, tā būs viela pārdomām. Ne jau tusēšanās un sevis izrādīšana dzeltenajā presē ir tas, uz ko visi tiecas. Tā ir attieksme pret līdzjutējiem un to sporta veidu, ar kuru tu nodarbojies.

Par spēlēšanu izlasē naudu nemaksā, tas ir gods pārstāvēt savu valsti. Tas nav laiks, kad satikties ar saviem draugiem un vecajiem cīņu biedriem, iztusēties un labi pavadīt laiku. Nē! Cilvēki ir sarūpējuši naudu, līdzekļus, lai komplektētu šo izlasi, nodrošinātu iespēju trenēties pie augstas klases treneriem un uzlabotu savu individuālo meistarību. Bet ar šādu attieksmi...

Daudz diskutēts par sportiskā režīma pārkāpumiem pirms čempionāta. Vai tādi bija arī Polijā?
Neiedziļinājos tajā, ko katrs kurā datumā un cikos ir darījis, bet pilnībā pietiek ar tiem pārkāpumiem par kuriem bija informācija. Nav runa par baumām nav ko tamlīdzīgu, bet gan par lietām, kurām ir bijuši liecinieki, par kurām runājuši treneri. Nevar arī novilkt svītru starp "pirms" un "pēc", tas viss jāskatās kopumā. Protams, mēs visi gribam, lai mūsu izlase izcīna skaistas uzvaras, kvalificējas pasaules čempionātam, bet ne jau ar šādu attieksmi... Izlases spēlētāji ir kā paraugs, bet kā lai vecāki sūta savus bērnus trenēties basketbolā, ja viņi redz kāda ir tā spožā basketbolistu dzīve un attieksme. Tas nav normāli!

Kādi konkrēti bija disciplīnas pārkāpumi?
Par to es negribu runāt, jo atklājot šīs lietas arī pašas iesaistītās personas nebūs īpaši priecīgas un lepnas, ja par viņu varoņdarbiem tiks runāts. Ja viņi vēlas, tad var par to stāstīt, bet katrā ziņā pārkāpumi bija pietiekami nopietni, lai pieņemtu šādus mērus.

Vai valde izskatīja iespēju sodīt vēl kādu spēlētāju bez pieciem jau iepriekš minētajiem?
Nē, bija tikai šie pieci. Mums nebija vēlme sarīkot paraugprāvu, kādam speciāli iegriezt vai sabojāt sportisko karjeru. Teiksim atklāti – Latvijas Basketbola savienība un sportā iesaistītās personas daudz bija darījušas, lai dotu spēlētājiem otro, trešo, ceturto iespēju laboties un pierādīt, ka tās visas runas un baumas ir bijušas tikai baumas. Diemžēl šiem cilvēkiem nav vēl pietiekami veselā saprāta, varēšanas vai gribēšanas mainīties, jo iespējas ir dotas ļoti, ļoti daudz. Ja dod iespēju vienreiz, otrreiz, trešoreiz un ceturto reizi, bet tas nepalīdz, tad lēmumi ir jāpieņem. Sodu bardzība ir adekvāta tām visām lietām un nesmukumiem, kas ir notikuši.