Berlīne 1936: "Latvijā tādi triki vēl nav redzēti"

Berlīnes turnīrs bija unikāls tā dalībnieku sastāva dēļ. Pirmais Pasaules kauss notika 1950. gadā Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā. Nākamajā gadā turpat risinājās pirmās Panamerikas spēles. Āzijas čempionāts debitēja 1960. gadā Filipīnu galvaspilsētā Manilā, bet Āfrikas čempionāts startēja 1962. gadā Ēģiptes galvaspilsētā Kairā.

Vienīgais izņēmums – Eiropa. Valdemāra Baumaņa trenētā Latvijas valstsvienība 1935. gadā Ženēvā kļuva par pirmo Eiropas čempioni. “Trīs zvaigznes” finālā uzvarēja Spāniju ar 24:18, bet Čehoslovākija bronzas spēlē pārspēja mājinieci Šveici – 25:23. Tālākajās vietās ierindojās Francija, Beļģija, Itālija, Bulgārija, Ungārija un Rumānija.

Nākamajā gadā brīvdabas laukumos Berlīnē apstiprinājās tas, ko iepriekš varēja tikai nojaust – eiropieši meistarībā un spēles izpratnē zaudēja Ziemeļamerikas labākajām komandām. No sešām “EuroBasket 1935” dalībniecēm Itālija finišēja septītajā vietā, kamēr pārējās piecas nācās meklēt otrajā desmitā.

Pirmais lielais iznāciens izdevās Polijai, kura pēc Latvijas izslēgšanas aizcīnījās līdz ceturtajai vietai. Spožu debiju piedzīvoja Igaunija, pirmajā oficiālajā turnīra spēlē pārspējot Franciju – 34:29. Mājiniece Vācija cieta sakāves pret Šveici (18:25), Itāliju (16:58) un Čehoslovākiju (9:20), savukārt Turcija debitēja ar neveiksmēm pret Čīli (16:30) un Ēģipti – 23:33.

FIBA izstrādātie noteikumi atļāva katrai komandai pieteikt 14 spēlētājus, taču atsevišķi ņemtā spēlē varēja piedalīties tikai septiņi. Beļģija, Kanāda, Ķīna, Francija, Vācija, Itālija, Polija un ASV pieteica maksimāli atļauto skaitu, taču daudzi no spēlētājiem nemaz nedevās laukumā.

Cīņās iesaistījās astoņi Beļģijas basketbolisti, deviņi kanādieši, trīspadsmit ķīnieši, vienpadsmit francūži, desmit vācieši, trīspadsmit itālieši un desmit poļi. Amerikāņi bija vienīgie, kuri izmantoja visus 14 spēlētājus, pārmaiņus piesakot divas dažādas septiņu vīru vienības.

No trīs dažādām komandām veidotā ASV izlase varēja līdz Berlīnei nemaz nenokļūt. Nacionālā olimpiskā komiteja (USOC), kura no 1921. līdz 1940. gadam darbojās ar Amerikas Olimpiskās asociācijas (AOA) vārdu, līdzekļus braucienam uz Vāciju savāca tikai pēdējā brīdī.

Komandas atlases process izvērtās vērienīgs. Uz Berlīni vēlējās braukt bumbotāji no trīs lielām organizācijām – Nacionālās studentu sporta asociācijas (NCAA), Jaunatnes kristīgās savienības (YMCA) un Amatieru sporta savienības (AAU).

AOA atlases procesa vadīšanai 1935. gada novembrī nolīga bijušo “Creighton” universitātes sporta direktoru Artūru Šābingeru (Arthur A. Schabinger). Lai nopelnītu maksimāli daudz naudas, viņš nolēma uzrunāt simtiem koledžu, kā arī labākās AAU un YMCA komandas.

Šābingera oriģinālais plāns paredzēja finālturnīru ar astoņu komandu līdzdalību, tostarp sešām koledžu vienībām. Iecere saniknoja AAU un YMCA pārstāvjus, turklāt pirmie bija sevišķi uzstājīgi. Beigās koledžām tika piecas, AAU divas un YMCA – viena vieta.

Cīņā par astoņām ceļazīmēm iesaistījās 54 AAU komandas, 39 koledžu un 10 kristīgo jaunekļu vienības. Vairāk nekā 1000 kandidāti uz 14 vietām.

Plāns uz papīra izskatījās labi, taču reālajā dzīvē radīja daudz jautājumu. Līdz 1938. gadam studentu konkurencē netika noteikts valsts čempions. Nacionālais gandarījuma turnīrs (National Invitational tournament) debitēja 1938. gadā, bet NCAA pirmais “Četru fināls” tika sarīkots gadu vēlāk.

Atlases komiteja pēc garām debatēm sadalīja NCAA pretendentus 10 apgabalos. Pirmais un otrais apgabals kļuva par NCAA austrumu reģionu (East Regional). Trešais un ceturtais apgabals veidoja “Southeast” reģionu. Piektais, sestais un septītais pulcēja “Midwest”, bet astotais, devītais un desmitais – “West” komandas.

Ielūgumi tika izsūtīti vairāk nekā 100 skolām, taču atsaucās tikai 39 mācību iestādes. Atteikumi bija saprotami. Daudzas skolas koncentrējās amerikāņu futbolam. Dažām komandām trūka naudas, vēl citas baidījās zaudēt mazākiem pretiniekiem vai solīdajām AAU vienībām.

Visbeidzot, ne visi vēlējās doties uz nacistisko Vāciju. “City College of New York”, “New York University” un “Long Island Univerity” (LIU) nolēma atteikties politisku iemeslu dēļ.

“LIU Blackbirds” varēja kļūt par reālu pretendenti. Klēra Bī trenētā vienība tobrīd atradās 33 uzvaru sērijas vidū, pabeidzot 1936. gada sezonu ar perfektu bilanci 25-0. Anonīmā balsojumā tika saņemta vismaz viena balss “pret”, tāpēc mājās palika visa komanda.

Lai aizpildītu turnīra zaru, apgabalu uzvarētāji sacentās savā starpā (1-2, 3-4, 5-6, 7-8, 9-10), tādējādi noskaidrojot piecas finālistes. Tiesa, trīs spēcīgākās studentu komandas – “Stanford”, “Kansas” un jau minētā “Long Island University” – cīņā nemaz nepiedalījās.

Atlases process kļuva par studentu basketbola pagrieziena punktu. Iepriekš sezona beidzās pēc 15-20 regulārās sezonas spēlēm, tikai dažas līgas (konferences) rīkoja pēcsezonas turnīru (konferences čempionātu). Olimpiskā atlase sagrāva veco modeli – turpinājumā notika pāreja uz lielāku un finansiāli daudz pievilcīgāku “play-off” formātu.

AAU atlase bija daudz labāk organizēta – šī organizācija nacionālos finālturnīrus rīkoja no 1921. gada. Deviņdesmit stundu laikā Denverā tika izspēlētas 44 (!) spēles, bet Kanzasas “McPherson Globe Refiners” finālā pieveica Losandželosas “Universal Pictures” – 47:35.

YMCA jeb “Sarkanā trīsstūra” komandas sacentās par pēdējo braucienu uz Ņujorku. “Denver Pigs” 28. martā finālā pieveica Pensilvānijas “Wilmerding” ar 47:45, “Imkas” vadība trīs dienas vēlāk čempioni diskvalificēja, bet “Wilmerding” pārspēlē uzvarēja “Utah State” – 62:48.

Izšķirošais atlases turnīrs notika 3.-5. aprīlī vecajā “Madison Square Garden” arēnā. Atklāšanas dienā ieradās 12 000 skatītāju, bet pavisam astoņas cīņas pulcēja 24 tūkstošus fanu.

Pesimistiskā prognoze paredzēja, ka izdosies nopelnīt 50 tūkstošus dolāru. Optimisti cerēja uz 200 tūkstošiem. Nekā tamlīdzīga. “LIU Blackbirds” atteikums samazināja ņujorkiešu interesi par turnīru un plašās tribīnes palika pustukšas.

“Wilmerding” un piecām studentu komandām – “DePaul”, “University of Washington” (Sietla), “Utah State”, “Arkansas”, “Temple” (Filadelfija) – neizdevās apturēt AAU vienības, kuras pārliecinoši virzījās uz mērķi.

Finālā “Universal” tikās Kanzasas “naftiniekiem”. AAU čempione presē tika nodevēta par neuzvaramu, taču izšķirošajā cīņā atzina Holivudas vienības pārākumu – 43:44. Bronzas spēlē “Washington” pārspēja “Wilmerding” ar 48:33.

Atlases komiteja pieņēma Zālamana lēmumu, valstsvienības sastāvā iekļaujot septiņus “Universal” un sešus “Refiners” (ASV basketbola federācijas izdevumos viņus dēvē par “Globe Oilers”) spēlētājus. Pēdējā, četrpadsmitā vieta, tika “Washington Huskies” kapteinim Ralfam Bišopam.

Pieci “Universal” vīri nāca no “University of California at Los Angeles” jeb “UCLA Bruins” komandas, kuru vēlāk leģendāru padarīja Džeimss Vūdens (James Wooden). Tie bija Sems Balters, Karls Nolzs, Frenks Lubins (lietuviešiem – Pranas Lubinas), Dons Paipers un Karls Šajs.

Holivudas komanda pastāvēja tikai divus gadus, taču paveica ļoti daudz, 2011. gadā izdotajā grāmatā “Netting out basketball 1936: the remarkable story of the “McPherson Refiners”” rakstīja Riks Hjūzs (Rich Hughes).

“Universal” basketbolisti: 1) uzvarēja Olimpisko spēļu atlases turnīrā; 2) izkopa mainīšanos pret “cilvēks-cilvēks” aizsardzību; 3) ļāva pirmo reizi izcelties Rietumkrasta basketbolam; 4) ielika pamatus trenera Džeimsa Nīdla trenētajām “University of San Francisco” komandām; 5) sāka ASV dominanci Olimpiskajās spēlēs.

Viņu pretinieki, “Globe Oilers”, izcēlās ar iespaidīgiem augumiem – vairāki vīri izstiepās garāki par diviem metriem. Trīsdesmito gadu basketbolā tas bija retums – ne velti FIBA bija spēkā noteikumi, kuri nepielaida sacensībām spēlētājus, garākus par 190 centimetriem. Rīkotāji piekāpās tikai pēc ASV protesta.

ASV izlase 1936. gadā

Galvenais treneris: James “Jim” Needles (Universal Pictures)
Treneris: Eugene Johnson (Globe Oilers)
Vingruma treneris: Eddie Zanzaai (Princeton)
Menedžeris: Joseph Reilly (Kansas City Athletic Club)

Valstsvienības izvēles process beidzās 5. aprīlī. Uzreiz pēc tam 14 spēlētāji un četri treneri saņēma AOA telegrammu.

“Jūs esat iekļauti Olimpiskajā komandā. Ja varat tikt līdz Ņujorkai, paņemsim jūs kuģī uz Olimpiskajām spēlēm.” Ņemot vērā, ka ASV aiz muguras bija seši “Lielās depresijas” gadi, augstākā līmeņa sports neatradās valsts prioritāšu vidū.

Basketbolisti nebija izņēmums. Katram ASV olimpietim 1936. gadā vajadzēja apmaksāt savu ceļu pāri okeānam. AOA plāns paredzēja ar basketbola atlases turnīra palīdzību “Madison Square Garden” savākt līdz 200 tūkstošiem dolāru, taču beigās izdevās iekrāt tikai 15 tūkstošus.

Kopējais deficīts – 300 tūkstoši. Basketbola komandas nekavējoties devās pārbaudes spēļu tūrē (barnstorming), dažās dienās galvaspilsētā Vašingtonā un Kanzasas pavalstī nopelnot piecus tūkstošus, taču tas bija piliens jūrā.

No aprīļa līdz 8. jūlijam izdevās savākt 150 tūkstošus, taču AOA joprojām pietrūka vēl 150 tūkstoši. Nācās ķerties pie ārkārtas pasākumiem. Amerikāņu olimpietes visās piecās Ņujorkas apkaimēs sāka tirgot nozīmītes, bet vietējā policija (NYPD) sarīkoja līdzekļu vākšanas kampaņu.

Ņujorkas sporta klubs (New York Athletic Club) ziedoja 5000 dolāru. Kāds Hārlemas zēns nosūtīja vairākas pastmarkas, katru trīs centu vērtībā. Viņš ļoti gribēja, lai sprinteris Džese Ovenss varētu aizbraukt uz Vāciju.

Vieglatlētikas un peldēšanas sacensības ļāva tikt pie papildus līdzekļiem. Dienu pirms izbraukšanas deficīts saruka līdz 22 tūkstošiem dolāru. Nākamais rīts vēstīja par uzvaru – 15. jūlija vakarā visi 383 amerikāņu olimpieši varēja doties ceļā.

Trīsdesmit sestā gada vasara dāvāja neredzētu karstumu – togad krita daudzi Savienoto Valstu gaisa temperatūras rekordi. Kanzasas pavalsts pilsētā Topekā tika reģistrētas 59 dienas, kurās gaisa temperatūra pārsniedza 100 grādus pēc Fārenheita (37,8 grādi pēc Celsija skalas). Karstuma vilnī tika oficiāli fiksēti vairāk nekā 5000 nāves gadījumi.

Divi olimpieši – Džo Fortenberijs un Tekss Gibonss – ceļā uz Ņujorku cieta autoavārijā. Fortenberijs tika cauri ar viegliem nobrāzumiem, bet Gibonsam klājās smagāk. Spēlētāja labā auss tika pāršķelta divās vietās, bet kreiso roku bija nepieciešams nēsāt pārsējā.

“Universal” tikmēr pelnīja ceļanaudu, aizvadot pārbaudes spēli pret Dienvidkalifornijas studentu apvienoto komandu. Pretinieki, kuru rindās spēlēja UCLA, USC un “Loyola” puiši, izrādījās pārāki ar 22:20. Lubins vēlāk atminējās, ka vietējā sabiedrība gribējusi, lai studenti brauc uz Berlīni kinokompānijas komandas vietā.

Losandželosas vīru liktenis palika neskaidrs – Kanzasas laikraksts “Daily Republican” vēl 14. jūlijā spekulēja, ka Berlīnē startēs tikai “Refiners” sekstets. “Universal” izglāba aktieri Boriss Karlovs (Karloff) un Džons Bols (John Boles), sagādājot braucienam nepieciešamos līdzekļus.

Ceļā no Ņujorkas līdz Hamburgai pagāja astoņas dienas. Olimpiešiem bija rezervētas vietas “Manhattan” otrajā klasē. Tās nodrošināja kruīza kuģa līmeņa cienīgu ēdināšanu, taču treniņzāļu uz lainera klāja nebija.

Vingrotāji un vieglatlēti uz kuģa izmantoja svarcēlāju inventāru. Basketbolisti izgāja uz klāja brīžos, kad pierima vējš. Viņi centās piespēlēt viens otram, taču vienīgajā nodarbībā vairākas bumbas nokļuva okeāna varā.

Olimpiskās spēles tika atklātas 1. augustā, bet basketbola turnīrs risinājās 7.-14. augustā. Amerikāņiem bija divas nedēļas laika sagatavoties sacensībām, tiesa, treniņprocess izvērtās neierasts – spēles notika brīvdabas tenisa laukumos, uz māla seguma.

Mājiniece Vācija nepiedalījās pirmajās Eiropas meistarsacīkstēs. Vietējai sporta vadībai nebija ilūziju par debitantu rezultātiem, tāpēc basketbolisti pie savas Sporta pils netika.

Voldemārs Elmūts dalījās pirmajos iespaidos par redzēto. “Apskatām arī citas valstis treniņā – protams, Āreiropas, jo “vietējās” jau pazīstam. Apbrīnojam temperamentīgos un akrobātiskos filipīniešus; mazos, bet apskaužami ātros ķīniešus un japāņus un, beidzot, olimpiādes milžus — amerikāņu basketistus. Četri vai pieci viņu cilvēki pārsniedz divus metrus, atlikušie ir apmēram 185-195 (centimetrus) gari. Citām visām valstīm kopā neiznāk tāda auguma komanda (Kurzemes Vārds, 05.08.1936).”

Latvieši kļuva par lieciniekiem iepriekš nezināmam basketbola elementam – “Globe Oilers” vīri spēja ietriekt bumbu grozā no augšas. “Treniņā viņi bumbu meta grozā no augšas uz leju. (Kā zināms basketbola grozs ir 3,05 metru augstu). Latvijā tādi triki vēl nav redzēti.”

“Vēl kuriozāks moments bij treniņspēle Ķīna –Amerika,” no Berlīnes ziņoja liepājnieks Elmūts. “Iedomājaties mazos ķīniešus – augums apmēram 1.60 un daži vēl mazāki — un tiem pretī pusmetru garākos amerikāņus. Lai arī cik ātri ķīnieši saspēlējas, bet pie pretinieku groza viņi netiek, jo amerikāņu milži izstiepj rokas un laukums ir nosargāts — mazie garām netiek.”

Elmūts 1. augustā prognozēja turnīra iznākumu. “Gribētos paredzēt, kādā kārtībā ierindosies spēcīgākās valstis basketbolā: pirmā vietā ir samērā droša amerikāņiem. Uz otro un trešo cīnīsies kanādieši un filipīnieši. Viņiem tuvu sekos abas dzelteno valstis Ķīna un Japāna. Tad tikai nāks Meksika un stiprākās Eiropas valstis. Ja kāda Eiropas valsts, tad tā būs labi cīnījusies. Vismaz pirmā vieta liekas amerikāņiem neatņemama.”

Amerikāņus gaidīja dažādi pārsteigumi. Eiropā bāzētā FIBA nebija iepriekš informējusi ziemeļamerikāņus par turnīra noteikumiem – trīs sekunžu limita atcelšanu un septiņu vīru iekļaušanu spēles pieteikumā.

Treneris Nīdls atrisināja situāciju, sadalot 14 vīrus “Universal” un “Oilers” grupās. Pirmajā spēlē piedalījās pirmie, nākamajā otrie un tā līdz turnīra beigām. Starta cīņa nemaz nenotika – Spānijā sākās Pilsoņu karš un Eiropas vicemeistare Berlīnē neieradās.

ASV 63 uzvaru sērija sākās ar 2:0 tehnisko uzvaru. Nākamajā cīņā pretī nāca Igaunija – komanda, kurai 2008. gada “USA Basketball” ceļvedī piedēvēts Eiropas čempiones gods. Igauņi debijā pieveica Franciju, savukārt amerikāņu rieksts izrādījās par cietu – 52:28.

Dažas komandas līdz ceturtdaļfinālam aizvadīja trīs spēles. Amerikāņiem pietika ar uzvaru pār Igauniju – kā izrādījās vēlāk, viņu vienīgo pretinieci no Eiropas. Cīņā par vietu pusfinālā ASV sagrāva Filipīnas (56:23), bet nākamajā spēlē pārspēja Meksiku – 25:10.

Finālā pret Kanādu laukumā devās Bišops un “Globe” vienība. Lietus pārvērta laukumu purvā – spēles beigās to klāja piecus centimetrus dziļa ūdens kārta. Dribls kļuva neiespējams, bumbu varēja tikai piespēlēt.

Amerikāņi pirmaja puslaikā bija pārāki ar 15:4. Otrajā puslaikā abas komandas divatā guva tikai astoņus punktus. Finālsvilpe vēstīja par ASV uzvaru – 19:8. Ņemot vērā, ka spēlei varēja pieteikt septiņus basketbolistus, pie zelta medaļas klātienē tika vienīgi “Globe Oilers” vīri. Pārējiem medaļas nosūtīja ar pasta palīdzību.

Leonard Cohen, First we take Manhattan (then we take Berlin)

(Turpinājums sekos)

Ņujorkas triloģija

1) No Liepājas uz Ņujorku pirms Porziņģa

2) 76 gadus pirms Porziņģa: pirmie latviešu basketbolisti Ņujorkā

3) Amerikas atklāšana: latviešu pirmie piedzīvojumi Ņujorkā