Viedoklis: Kandidāti un sezona

Ja runājam par izlases kandidātiem Latvijas klubos, tad būtībā tā nopietni mūs interesē tikai trīs klubi – BK „Ventspils”, Rīgas ASK un „Barons/LMT”. Ak, jā, ir arī Liepājas „lauva” Kaspars Cipruss. Pārējos klubos spēlējušajiem pagaidām lielās izlases durvis nespīd ne tikai atvērt, bet arī aizvērt aiz sevis. Taču jauki, ka jaunapstirpinātais Nenads Trajkovičs uzstāj par otrās izlases veidošanu, kurā, visticamāk, tiktu uzaicināti spēlētāji arī no pārējiem klubiem, piemēram, Rīgas VEF, tiem pašiem liepājniekiem, iespējams, kāds no Valmieras. Taču šoreiz lielāku uzmanību pievēršam lielās izlases kandidātiem un to sniegumam aizvadītajā sezonā.

Rīgas ASK
Ņemam priekšā aizvadītās sezonas kausa ieguvējus Rīgas ASK. Pirmkārt, komandas vadība jau pirms sezonas ar četru laba līmeņa amerikāņu piesaisti lika noprast, ka komandas „letiņiem” par vietu zem saules (lasi – minūtēm laukumā) būs jācīnās kā vēl nekad iepriekš. Protams, tas var dot pozitīvu efektu, jo palielinās konkurence, ir spēcīgi sparingpartneri, taču...tikai gadījumā, ja izdodas pārspēt šos nosacītos konkurentus-komandas biedru. Izlases kandidāti ASK sistēmā diezgan padaudz – Grafs, Jahovičs, Valters, Buškevics, Kalve, Viļums. Pēdējos divus gan drīzāk no pirmās izlases kandidātiem varam atskaitīt savainojumu dēļ. Ja Viļums un Kalve spēs atlabt laicīgi, iespējams, varētu parādīties, un tas pat būtu svētīgi, Trajkoviča atjaunotajā otrajā izlasē, taču diezin vai šosezon varam šos abus basketbolistus minēt pie galvenās izlases kandidātiem.

Citādi ir ar pārējiem. Jahoviča atgriešanās dzimtenē bijusi diezgan normāla, taču ne vairāk. Un nu jau pats basketbolists atzīst, ka Trajkovičs piedāvājis arī šim uzbrucējam vietu otrajā izlasē, lai atgūtu pārliecību. Jahoviča trumpis noteikti ir cīņasspars, pietiekami nepiekāpīgs raksturs aizsardzībā, tomēr uzbrukums joprojām ir diezgan paredzams un ierobežojies. Tiesa, te var nospēlēt lomu Jahoviča varēšana spēlēt izlases lielākās bēdas - ceturtā numura – pozīcijā. Arī Grafam sezona nav bijusi slikta, tomēr šeit jāatgriežas pie trenera uzticības temata. Spēlēs, kad Butauts Grafam devis iespēju, lielā daļā centrs attaisnojis uz sevi liktās cerības, taču tikšana.netikšana laukumā bijusi saraustīta, kas noteikti neuzlabo situāciju. Vēl arī jāmin, ka, lai arī savā līmenī ir spēlējis, Grafs neko ļoti uzlabojis savā sniegumā nav, tikai pārliecību epizodēs, kad ir laukumā. Buškevics un Valters spēlējuši it kā savā līmenī, taču šosezon bez atsevišķām spožām spēlēm. Ja Valters vēl kaut kad varbūt ir izcēlies ar augstu rezultativitāti, tad Buškevics ne, pat neskatoties uz to, ka pirmajā sezonas pusē Miledžs bija ārā no ierindas. Tiesa, Buškevica pamatuzdevums gan nav mešana, tomēr iepriekšējā sezonā tieši ap šo laiku Buškevics bija uzplaucis sen nepieredzēti, kļūstot arī par februāra mēneša MVP Latvijas līgā. Šogad nekas tamlīdzīgs nav piedzīvots...

Iespējams, otrajā izlasē par vietu varētu cīnīties Dairis Bertāns, jo 18 gadus vecais aizsargs ASK grūtajos laikos šosezon bija nozīmīgs komandas posms un jāteic, attaisnoja uz sevi liktās cerības. Acīmredzot, Butautu šāds Bertāna sniegums pat ULEB kausā nepārliecināja līdz galam, un tagad diemžēl Dairis atkal, autoraprāt nepelnīti, nokļuvis soliņa tālākajā galā.

BK Ventspils
Nākamie uz strīpas – ventspilnieki. Veselovs, Vītols, Vairogs, Helmanis. Vairogs, kā arī Gabrāns, visticamāk, tiktu uzaicināti uz atkal pieminamo otro izlasi, bet priekšnojautas saka priekšā, ka Gabrānam varētu tikt dota iespēja arī pacīnīties par vietu lielajā izlasē. Vienīgi Gabrānam no latviešiem Ventspilī šī sezona vērtējama ar viennozīmīgu plusa zīmi. Saspēles vadītājam tikusi lielākā trenera uzticība komandā, un tieši tas ir pats svarīgākais šīs pozīcijas spēlētājiem. Ja iepriekšējās sezonās Gabrāns vairāk domāja par savu punktu gūšanu tajās minūtēs, kad tika laukumā (tās nebija pietiekoši daudz), tad šogad situācija ir krasi mainījusies uz labo pusi – gulbenietis ne vien domā, kā pats samest, bet arī, kā izkārtot metienus pārējiem laukumā esošajiem komandas biedriem. Ja sezonu Vairogs iesāka nekā, tad kopš gadu mijas spēlējis diezgan labi. Protams, ne vienmēr sanāk, taču centību un vēlēšanos Vairogam nevar un nedrīkst pārmest nekādā ziņā. Ja spēs uzlabot stabilitāti, tad kļūs par stabilu izlases kandidātu. Šobrīd? Diezin vai...

Kur palicis tas Aigars Vītols, ko Latvijas basketbola līdzjutēji redzēja visus iepriekšējos gadus? Jautājums, uz kuru atbildi, iespējams, nespēj atrast pats spēlētājs. Iespējams, atbildi zina Okorns. Lai nu kā, sezona Vītolam bijusi nestabila, un tas ir pats pārsteidzošākais. Līdzīgu jautājumu varētu uzdot par Helmani. Protams, Latvijas izlases veterāns arī šosezon trāpīgi metis tālmetienus, arī sniegums atsevišķās spēlēs bijis nozīmīgs, vairāk gan sezonas pirmajā pusē, bet atkal – nestabilitāte. Visvairāk pazudis ir Pāvels Veselovs. Vispirms laimīgas sagadīšanās un pēc tam sava snieguma dēļ ticis izlasē uz Eiropas čempionātu, tajā Veselovs nespēlēja daudz, bet kopumā labi. Šķita, ka izlasei ceturtā numura pozīcijā varētu beidzot būt vēl kāds, izņemot sev vietu iesildījušais Helmanis. Taču sākās sezona, un Veselovs pazuda... un atkal, atkal, atkal – nestabilitāte, taču šoreiz vēl trakāk nekā iepriekš minētajiem.

Līdzīgs scenārijs, kā ar Bertānu ASK rindās, attiecināms uz Jāni Strēlnieku ventspilnieku sastāvā. Kad komandai vairs nebija kur un ko, Strēlnieks tika pie solīdām minūtēm, arī ULEB kausā. Parādītais sniegums nebūt nebija peļams, taču – spēlētāji atgriežas ierindā, un jauno slavētājs Okorns Strēlnieku atbīda atpakaļ uz turieni, kur spēlētājs sezonu sāka – beņķa tālāko galu. Protams, nevaram par Strēlnieku runāt kā par izlases kandidātu (vai pat otrās izlases kandidātu), taču, vai tiešām labāk paņemt tādu pašu (par to arī vēl var pastrīdēties) krievu spēlētāju (Uruzmanovs) un laist laukumā?

Rīgas Barons/LMT
Beidzot esam nonākuši pie pašreiz objektīvi spēcīgākā valsts kluba „Barons/LMT”. Vaikulis, Bērziņš, Šķēle – salīdzinoši vismazākais skaits izlases kandidātu, taču stāsts pavisam citādāks. Vaikulis sezonu aizvadījis gandrīz tādā pašā līmenī kā pirms gada Ventspilī, arī Muižnieka vadībā. Nav vērojami sevišķi kritumi, lai gan tādi gadās (un gadās visiem bez izņēmuma). Spēlētājam patīk uzbrukt, allaž meklē iespējas metienam, ja ne brīvam, tad laužoties caurgājienos. Dažreiz varbūt par daudz, tomēr izlases kandidāta statusu apliecinājis (tiesa, arī to, ka nekad nebūs izlases līderis). Bērziņa sniegumā joprojām (jau kuro sezonu) vērojama nestabilitāte. Pret Ventspili kurzemnieku mājās aizvadīja ļoti labu spēli, aizsardzībā progresējis, un tas komandā, kas tomēr vairāk balstīta uz uzbrukuma basketbolu, ir labs sasniegums. Uzbrukumā tā pati vecā nestabilitāte. Iespējams, Trajkovičs spētu slaidajam uzbrucējam atrast pareizos vārdus pareizās motivācijas iegūšanai.

Šķēle bijis līderis visas sezonas garumā. Komanda spēlē uz viņu, komanda griežas ap viņu. Skaidrs, ka tieši tas patīk pašam Armandam, un varbūt tāpēc viņš pagarināja līgumu uz vēl trim (!) sezonām. Pagājušā gada pusfināla sērijā pret ASK licis atcerēties, ka aizsargam viņu derētu pieskatīt arī aiz tālmetienu līnijas, šosezon Armands ik pa laikam metis trīspunktniekus, taču tā noteikti nav viņa misija laukumā. Vairākas reizes Baltijas līgā trāpījis pa diviem spēlē, bet joprojām Šķēles lielākais trumpis ir agresivitāte un individuālās meistarības pārākums caurgājienos, tuvajos metienos.

Ja jau par abiem pārējiem klubiem bija „jauno sadaļa”, tad lai iet arī par „Baronu”. Te nu jāsaka, ka „baroniem” darbs ar jaunajiem nebūt nav sekmējies tik labi kā pārējiem. No otras puses – klubs nav sevi pozicionējis kā jauno talantu fabrika vai kaut vai sacījis to, ka jauno audzināšana ietilpst to prioritātēs (ja neskaita to, ka klubam ir vesela komanda jaunajiem). Pie teikšanas tā arī īsti netika ne Rozītis, ne Tukišs un pārējie (Zeidaks, Mizis), tomēr jāatzīst, ka arī jauno un patiešām talantīgo spēlētāju resursi „baronam” nav tādi, kā abiem pārējiem klubiem.