Gints Fogels: "Neesmu līdzīgs Aleksam Fergusonam"
"Ja komanda parādīs tādu cīņas sparu un pašatdevi kā treniņos, viss būs kārtībā. Ceru, ka Eiropas čempionāta laikā atradīsim spēlētājus, kuri pārējos aizraus gan laukumā, gan ģērbtuvēs," pirms Eiropas U16 čempionāta sākuma Ventspilī teica Latvijas kadetu izlases galvenais treneris Gints Fogels.
Latvijas spēles Eiropas čempionātā translēs Sportacentrs.com .
Vai pārbaudes spēļu skaits bija pietiekams?
Pirmo un pēdējo spēli aizvadījām pret U18 izlasi. Juniori izmantoja dažādus virknējumus, taču katru reizi spēlējām no otrās pozīcijas. Tas nenozīmē, ka necīnāmies par uzvaru, taču zināma bijība pret gados vecākiem pretiniekiem palikusi. Vērtīgu pieredzi guvām Baltijas kausa izcīņā Tallinā. Izraēla un Igaunija nosacīti spēlē pakāpi zemāk, taču tas nenozīmē, ka tās ir vājas. Uzskatu, ka B divīzijā ir vismaz desmit konkurētspējīgas komandas, kuras spētu līdzīgi spēlēt augstākajā līmenī. Eiropā ir vairākas jaunatnes basketbola lielvalstis, taču dažas mazas kļūdas tās var izsvītrot no favorītu vidus. Pozitīvi piemēri ir Vācija un Zviedrija, kas pērn U20 čempionātā ierindojās attiecīgi piektajā un devītajā vietā.
Ar plus zīmi vērtejamas divas izbraukuma spēles Lietuvā. Pirmajā reizē spēlējām uzreiz pēc ceļa. Lielākajā daļā spēļu zaudējām, jo nevarējām izturēt spriedzi visa mača garumā. Atsevišķos brīžos labi spēlējām gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, taču vēl nemākam koncentrēties visas 40 minūtes. Mācāmies atgriezties spēlē pēc kritieniem. Tā nav atsevišķu spēlētāju vaina, zaudējam kā komanda. Dažās situācijās ir mana vaina, nenoliegšu, ka kritiskos brīžos esam eksperimentējuši.
Kāds ir priekšstats par Spānijas, Ukrainas un Krievijas komandām?
Krieviju redzējām 2011. gada jaunatnes Olimpiskajās dienās Turcijā. Krievu un ukraiņu izlašu kandidāti startē Ziemeļeiropas jaunatnes basketbola līgā. Mūsu vecuma grupā viņu komandas finišēja līgas labāko vienību astoņniekā. Pirmās vietas sadalīja lietuvieši, bet latviešu tur nebija.
Zinām Ukrainas trenerus, viņu spēles stilu, spēlētāju stiprās un vājās puses. Tā ir komanda, kura var pārsteigt. Turnīrā Francijā viņi pārliecinoši apspēlēja laukuma saimniekus. Tikai pagarinājumā zaudēja Krievijai, kura savukārt piekāpās Francijai. Krievu basketbolistus Ukraina pieveica nākamajā turnīrā Serbijā.
Par Spāniju esam ieguvuši svaigu informāciju. Tā ir komanda ar labiem snaiperiem. Viņi teicami nospēlēja galotni pret lietuviešiem, pēdējās minūtēs iemetot virkni trīspunktu metienu. Jāatceras, ka kadetu vecumā taktika ir tikai viens no uzvaras priekšnoteikumiem. Ļoti svarīga būs puišu noskaņošanās un pamatlietu izpilde. Svarīgi ir labi izpildīt vienkāršas lietas. Neaizmirst, ka laukumā esam visi pieci. Nepaļauties uz individuālām darbībām, improvizāciju. Ja kopā paliekam četri, mums iet bēdīgi.
Izlasē disciplīna un režīms ir stingrāks nekā sporta skolās. Kā puiši reaģē?
Ticu saviem puišiem. Saku - “uzticos jums un ticu, ka varat sasniegt noteiktos mērķus”. Neesam tos skaļi pauduši, vairāk koncentrējoties uz paveicamo darbu. Pieļauju, ka mūsu mērķi ir augstāki par Latvijas Basketbola savienības noteiktajiem. Teikšu īsi. Kā ventspilniekam man ļoti patīk Viļņa, taču pa īstam būšu priecīgs, ja uz turieni brauksim sacensties tikai trīs spēlēs.
Latvijai ir divi puiši, kuri izstiepušies garāki par diviem metriem. Garajā galā spēku pietiks?
Ukrainai un Krievijai spēlētāji ir nedaudz garāki, taču augumu pārsvars nav nospiedošs. Labi, ka mūsu garie ir pietiekami kustīgi. Var uzbrukt no distances, iet garāmgājienā. Esam apguvuši dažādas aizsardzības sistēmas. Mūsu spēle pret zonu neizskatās slikti. Vēlos, lai puiši, kuri sevi pierādījuši pārbaudes spēlēs, turpinātu uzņemties līderu lomu oficiālās cīņās. Ja atradīsies vēl divi cīnītāji no soliņa, kuri var dot rezultātu aizsardzībā vai atbalstīt pārējos spēlētājus laukumā, domāju, ka viss būs kārtībā.
Spēlēt Ventspilī ir priekšrocība vai lielāka atbildība?
Salīdzinot U20 čempionātus 2008. gadā Latvijā un 2011. gadā Spānijā, ārzemēs spēlēt bija vienkārši atpūta. Nekāda spiediena, varēja tikai iet un spēlēt. Mājās apkārtējo ietekmju ir vairāk. Daudz nosaka līdzjutēju atbalsts. Vācijā ir piemēri, kad līdzjutēji atbalsta savu komandu pie mīnus četrdesmit tāpat kā pie plus divdesmit. Ceru, ka mums atbalstītāju netrūks. Nākot uz spēli, atbalstiet un dodiet savu enerģiju. Zinu, ka puišiem nebūs viegli. Tribīnes nav vieta, kur iespringt par citām lietām. Ja kāds domā savādāk, sameklējiet un pasakiet man personīgi!
Basketbola klubs “Ventspils” ir devis labvēlīgu grūdienu basketbola skolas “Spars” attīstībai?
Ventspils pašvaldība, uzņēmēji un kluba prezidents ir atbalstījuši basketbolu ilgā laika periodā, lai gan bijušas iespējas pievērsties citiem sporta veidiem. Tas bijis ļoti svarīgi. Ir vairāki rādītāji, kā novērtēt atbalsta efektivitāti. Divi no tiem ir rezultāti Latvijas Jaunatnes basketbola līgā un pārstāvniecība Latvijas izlasēs. Kadetu izlases sastāvā iekļuva divi no trīs ventspilniekiem – Klāvs Čavars un Artūrs Grīnbergs. Nepaveicās Eduardam Ceplim – viņu vajāja savainojumi, žēl. Citus puišus esmu trenējis no jaunākās grupas. Jāatzīmē, ka lielākā daļa no kandidātiem nav rīdzinieki. Daudzi puiši, kuri tagad spēlē Rīgā, pārnāca uz galvaspilsētu pirms gada vai diviem. Labus spēlētājus malā neviens neliks.
Ventspilij ir labi panākumi LJBL sacensībās. Varu uzslavēt Raiti Silarāju, kurš maijā ar 1993. gadā dzimušajiem puišiem uzvarēja A grupas čempionātā. Malacis! Var teikt, ka pēdējos septiņos astoņos gados daudzi spēlētāji vidusskolas vecumā izbraukuši no valsts, taču nopelnus tas nemazina. Čempions jebkurā vecuma grupā ir čempions. Vecākiem, kuri jūt līdzi saviem bērniem, nozīmīga ir katra zelta medaļa. Raita Silarāja gadījums, četrus gadus pēc kārtas uzvarot ar 1997. gadā dzimušajiem spēlētājiem, vispār ir fantastisks. Man par to ir liels prieks, jo trīs puikas no minētā sastāva labi spēlēja U16 finālturnīrā gadu vecākiem puišiem. Domāju, ka viņi laukumā gāja ar papildu pārliecību.
Visu iepazīst laika gaitā. Pats daudzas lietas daru savādāk nekā pirms sešiem vai septiņiem gadiem. Tajā pašā laikā pieredze nedaudz nogalina radošo garu. Neuzskatu, ka esmu līdzīgs seram Aleksam Fergusonam, kurš “Manchester United” priekšgalā daudzus gadus var nostrādāt bez izmaiņām.
Kā veidojusies tava trenera karjera?
Trenera darbā ar pārtraukumiem strādāju no 1992. gada. Pa vidu pats atgriezos laukumā. Spēlēju “Ventbunkers” komandā. Mūs atbalstīja akciju sabiedrība “Ventbunkers” Olafa Berķa personā. Divreiz uzvarējām Latvijas otrajā spēcīgākajā līgā. Sastāvā bija Aldis Plendišķis, Dainis Martinsons, Balvis Leimanis, Uģis Lasmanis, Ivars Pāže, Māris Ģipsers. Visus nenosaucu, taču minētie vīri bija spilgtākās personības komandā.
Gadu gaitā radās vēlme apliecināt sevi citā laukuma pusē. Trenera darbā uzaicināja Armands Krauliņš. Ventspilī iegājies, ka ar savu gada gājumu sāc strādāt un ved to līdz galam. Nezinu, pareizi vai nepareizi, taču līdzīga sistēma ir daudzās Latvijas sporta skolās. Sāku strādāt ar 1987. gadā dzimušo puišu komandu. Pirmsākumos tā netika LJBL finālos, bet A grupu pabeidzām kā Latvijas vicečempioni. No 1986. gadā dzimušajiem labākos vārdus varu veltīt Eināram Bučam. Pie manis spēlēja Gatis Eņģelis un Mārtiņš Auns, grāmatu var sarakstīt par Ronaldu Zaķi. Negāja viegli, taču nosauktie džeki bija cīnītāji. Uzskatu, ka minētajos gada gājumos labu spēlētāju netrūka.
Tagad strādāju ar 1996. gadā dzimušajiem puišiem. Pirms pāris gadiem nāca piedāvājums no lielās komandas. Varēju izvēlēties – strādāt jaunatnes vai vīriešu basketbolā. Vilinājums redzēt profesionālo basketbolu no iekšpuses bija liels. Tajā brīdī valdes priekšsēdētājs bija Uldis Boitmanis, ģenerālmenedžera pienākumus veica Ralfs Pleinics, galvenais treneris Aļģirds Brazis un palīgos Armands Krauliņš. Uzskatu, ka pievienojoties pieņēmu pareizu lēmumu. Tomēr profesionāla kluba virtuve atšķiras no jaunatnes un sporta skolu komandām.
Aizvadītajā sezonā labas emocijas radīja Ventspils 6. vidusskolas zāles restaurācija. “Ventspils Augstskola” tur aizvadīja vienu LBL-2 spēli. Pirms spēles sarīkojām divus treniņus. Zāle sanāca pilna, mazajiem dejotājiem līdzi atnāca viņu mammas. Jebkura zāle, pilna ar cilvēkiem, ir daudz labāka nekā zāle, kurā dzirdi, kā tavas botas švīkājas pa grīdu. Ventspilī švīkas var dzirdēt diezgan bieži. Ja ir labas zāles, gribi, lai tajās būtu troksnis.