E.Buļs: Vajadzīga uzvarētāju psiholoģija

Edgar, kā nonāci basketbolā?
Basketbolā nokļuvu sešu gadu vecumā, kad sāku trenēties VEF basketbola skolā pie trenera Jāņa Rimbenieka. Tur trenējos un nospēlēju visu Jaunatnes līgu no D līdz A grupai. Līdz kādiem gadiem 17 skaitījos pat diezgan talantīgs (mūsu 1981.gadā dzimušo džeku draftā biju 11.numurs, priekšā tādi spēlētāji kā Kristaps Valters, Raitis Grafs, Māris Ļaksa...) bet tad... tad iegaršojās šņabis (smejas). Ja nopietni, tomēr nebiju tik talantīgs, lai basketbolā izsistos visaugstākajā līmenī kā spēlētājs. Tāpēc pēc Jaunatnes līgas beidzu trenēties nopietni. Vienu gadu gan vēl nospēlēju LBL Policijas basketbola kluba sastāvā, bet nopietns ceļgala savainojums pārvilka strīpu kārtīgai spēlēšanai pavisam. Lai arī talants augstākajam līmenim pietrūka, basketbolu iemīlēju ļoti – par to paldies tieši trenerim Rimbeniekam. Tā kā Dieviņš deva pietiekami apķērīgu galvu, basketbolā varēju atgriezties visaugstākajā līmenī kā menedžeris un funkcionārs.

Protams, par nacionālo izlašu direktoru uzreiz nekļuvu, strādāt Latvijas Basketbola savienībā sāku par mārketinga menedžeri. Izaugsmē ļoti palīdzēja Rīgas Ekonomikas Augstskolā iegūtā izglītība. Tas attiecas uz valodu zināšanām, spēju konstruktīvi veidot domas publiski un uz papīra, komunikāciju ar cilvēkiem, termiņu ievērošanu utt. Arī finanšu un ekonomikas pamatlietu pārzināšana noderēja, lai kļūtu par izlašu direktoru.

Kādu brīdi strādāji Latvijas Hokeja federācijā. Krauliņš uzaicināja strādāt sieviešu izlasē?
Neliela atkāpe. 2004. gadā dažādu iemeslu dēļ aizgāju no Latvijas Basketbola savienības, pēc tam vairākus mēnešus strādājot Latvijas Hokeja federācijā pie Lipmana kunga. Tad vecais draugs Jānis Rimbenieks man ieminējās, ka toreizējais sieviešu valstsvienības treneris Armands Krauliņš meklē izlases menedžeri, vai es negribot pieteikties? Teicu, jau strādāju LBS, nesanāca, nez vai mani ņems. Nē, nē, viņš teica, Krauliņam vajag jaunu, sakarīgu menedžeri, aizej aprunāties. Tā tikos ar Krauliņa kungu un nokļuvu izlasē.

Ko iemācījies no Kirova?
Labs jautājums! (Smejas) Lai kādas ir viņa rakstura īpašības, Lipmans vienmēr bijis apķērīgs cilvēks. Apsviedīgs, jo, par spīti lielai kritikai un opozīcijai, noturējis varu un bijis uzvarētājs. Latvijas čempionāts, „Samsung” premjerlīga nav augstākajā līmenī, bet Pasaules čempionāta A grupā Latvijas izlase ir jau vairāk nekā 10 gadus. Tāpat Rīgā notika Pasaules hokeja čempionāts, atsauksmes saņemtas ļoti pozitīvas. Tagad atjaunots Rīgas „Dinamo”. Pie Kirova iemācījos, ka priekšniekam vienmēr ir taisnība. (Smejas) Pirms tam atļāvos par daudz, pēc Kirova Lipmana sapratu, ka priekšniekam pretī nevajag runāt. (Smejas)

Kirova pirmais likums?
Tas nekur īpaši netika pausts, no viņa tas izstaroja. Hokeja federācijā Kirovam Lipmanam neviens pretī nerunāja. (Smejas)

Toreiz Arēnai tikai dzina pāļus, piedalījies procesā?
Strādāju LHF 2004./2005. gada mijā. Jā, tajā laikā vēl bija skepse, ko tas Lipmans un LHF vispār var, jo Arēnas būvēšana vēl nebija sākta, beigās latviešu tauta pierādīja, ka mums ir viena laba īpašība. Ja kaut ko darām un organizējam, tad darām to kārtīgi! Brīžiem pat pārāk kārtīgi un tas izpaudās ne tikai hokeja čempionāta laikā. Pats arī piedalījos Pasaules čempionāta organizēšanā, lai arī tad jau biju sieviešu izlases direktors. Paņēmu 2 nedēļu ilgu atvaļinājumu LBS un dzīvojos par Arēnu, jo tas tomēr bija baigais notikums Latvijā. Citur bijušas nopietnas problēmas, bet par čempionātu Latvijā atsauksmes tiešām ir ļoti labas.

Cenšamies arī basketbola turnīrus padarīt par svētkiem. Spēlētāju izsaukšanas tumsā, mūzika, kausi, balvas. Kad aizbrauc pie lietuviešiem, spēle notiek, izsaucējs nav, sanāk un uzspēlē, paldies, uz redzēšanos! Vismaz sieviešu turnīros tā bija.

Esi sieviešu izlases direktors kopš 2005. gada. Salīdzinot toreiz un tagad, kas ir atšķirīgs?
Attieksme pret meitenēm krasi mainījās pēc 2004.gada, kad pirmo reizi pēc 6 gadu pārtraukuma izlase kvalificējās finālturnīram. Tolaik izlasē ieviesu daudzas jaunas vēsmas, sākot ar treniņformu mazgāšanu, beidzot ar speciālu sieviešu formu nodrošināšanu (jo pirms tam meitenes spēlēja ar vīriešu formām). Iepriekš izlase vienu reizi bija iekļuvusi finālturnīrā (1999. gadā), attieksme pret viņām nebija tā nopietnākā, naudas arī nebija īpaši daudz.

2005.gadā sākās sieviešu basketbola atdzimšana. Jau no savas pirmās darba dienas centos darīt visu, lai meitenes izlasē justos īpaši. Katru gadu izlases organizatoriskais līmenis aug. Tāpat kā izlases rezultāti. Tagad viss ir augstākā līmenī – citas ēdināšanas, dienas naudas, medicīniskais nodrošinājums, ekipējums utt. Ģērbtuve meitenēm labiekārtota tā, lai jebkurā brīdī var iedzert kafiju, apēst kādu našķi, klausīties mūziku. Šogad meitenēm pat devām mašīnas. Savukārt treneriem nodrošināta speciāla telpa un tehnika, lai viņi varētu skatīties, analizēt pretinieku un mūsu spēles. Arī mediķiem un viņu palīgiem, kuru šogad mums patiešām bija daudz, bija sava telpa, kur veikt masāžas, procedūras, testus utt. Kopumā ņemot, tiek darīts viss, lai meitenēm, treneriem un dakteriem nodrošinātu visu nepieciešamo, protams, budžeta un saprāta robežās.

Attieksmes maiņa, tā ir galvenā atšķirība. Nevar salīdzināt ažiotāžu ap sieviešu basketbolu toreiz un tagad. Mediju un sabiedrības uzmanība bija arī 2005. gadā, taču to nevar salīdzināt ar tagad notiekošo. Tas ir patīkami, fantastiski, viņas pašas to nopelnījušas. Tagad, gatavojoties Olimpiādei, katru dienu – nepārspīlējot – katru dienu man zvana mediji, kas vēlas sarunāt interviju, sponsori vai parasti līdzjutēji, kas vēlas ko uzdāvināt vai vienkārši pateikt labus vārdus, novēlēt veiksmi. Tas ir patiešām super un meitenēm dod spēku. Vienīgi dažkārt tomēr sanāk atteikt kādam piedāvājumam, jo meitenes ir nogurušas. Treniņi paņem daudz spēkus, tagad parādās nogurums arī no sabiedrības uzmanības. Reizēm viņas pasaka, vairs negribu, esmu nogurusi. Īpaši tas attiecas uz līderēm, sevišķi uz mūsu kapteini Aneti. Viņa uzkāpusi Monblānā, viņu grib intervēt gandrīz visi iespējamie mediji, tāpēc beigās arī viņa, kura vienmēr ir ļoti smaidīga un atsaucīga, atteica vairākām sabiedriskajām aktivitātēm. Es viņu un pārējās meitenes saprotu, ceru, ka līdzjutēji arī.

Sieviešu izlasei nomainījās četri treneri, Tev sanācis strādāt ar visiem.
Jā, ir tāds interesants fakts. Reiz Baltkrievijas izlases galvenais treneris Anatolijs Bujaļskis jokojot man reiz teica – klau, tu gan laikam esi baigais čalis, ja vislaik paliec, kamēr treneri mainās. Mums ir otrādi, es esmu nomainījis kādus 3-4 menedžerus, kamēr tu laikam maini trenerus. (Smejas) Es viņam atbildēju, ka jā, nu nevaru es vienu treneri ilgāk par vienu gadu izturēt, tāpēc arī mainu viņus. (Smejas) Nopietni runājot, protams, ka ne jau es viņus mainu, nav man tādas varas. Tā vienkārši ir sanācis. Krauliņš aizbrauca uz Krieviju, Otersonu meitenes nofīrēja, savukārt Čukste bija ar mieru paiet malā Zvirgzdiņa dēļ. Sanāca, ka 4 gadu laikā izlasē ir bijuši 4 galvenie treneri.

Pie kura bija strādāt vislabāk?
(Smaida) Nevar taču teikt, ar kuru bija vislabāk, pats saproti. (smaida) Interesanti bijis ar visiem. Būt par daļu no nacionālās izlases, pie tam - veiksmīgas!, ir patiešām kas īpašs.

Krauliņa kungs – tā ir klasika! (Smaida) Viņš viennozīmīgi ir liela personība Latvijas basketbolā. Viņš vienmēr paliks leģendārs treneris. Ar viņu arī sākās mana basketbola komandas menedžera pieredze. Man 23 gadu vecumā būt par nacionālās izlases direktoru, pie tam vēl pie trenera Krauliņa – tas tik tiešām bija ļoti interesanti. Vienmēr būšu viņam pateicīgs, ka deva man iespēju atgriezties basketbolā. Jau no pirmās dienas varēja izjust viņa augstās prasības, it īpaši pret disciplīnu, organizētību, precizitāti, lietas, ar ko Krauliņa kungs bijis slavens vienmēr. Arī gaumīgais humors. (Smaida) Diemžēl nesanāca ar viņu pastrādāt tieši treniņprocesa laikā, jo īsi pirms nometnes sākšanās Krauliņš aizbrauca uz Krieviju. Bet, cik es zinu, viņš vēl netaisās kārt dēlīti vadzī un beigt trenera karjeru, tā kā viss vēl ir iespējams. (Smaida)

Pēc Krauliņa nāca Raivo Otersons, ar kuru attiecības man ir ļoti labas. Otersons manā kā menedžera izaugsmē deva ļoti daudz, tāpat kā Krauliņš. Kopā izgājām visu 2005.gada sagatavošanās posmu līdz Eiropas čempionāta finālturnīram Turcijā, viņš man iemācīja ļoti daudzas nianses, kuras nepieciešams zināt menedžerim, tas palīdz vēl joprojām. Jūtos ļoti pateicīgs. Tādējādi pirmais gads ar Krauliņu un Otersonu izvērtās ļoti interesants, arī veiksmīgs, izcīnījām 6.vietu Eiropā. Domāju, Otersons nebija pelnījis beigas, kādas viņam sagādāja meitenes. Tādas viņas mums ir, prasīgas princeses. (Smejas) Bet nu lielā mērā viņu vēlmes bijušas pamatotas, kā redzams, pēc treneru maiņām viss gājis uz augšu, pēc 6.vietas ir 4.vieta un tagad arī ceļazīme uz Olimpiskajām Spēlēm!

Kopā ar treneri Čuksti nostrādāju visilgāko laiku. 2006. gadā izlasē bija ļoti grūti laiki. Meitenes vienu treneri jau bija aizsūtījušas mājās, un Čukste, salīdzinot ar Zvirgzdiņu, nav tik autoritatīvs, tāpēc dažkārt radās jautājumi, kāpēc tā un kāpēc šitā? Ik pa brīdim nācās palīdzēt meitenes „savākt” un nomierināt, ka viss kārtībā. Kopā tam izgājām cauri. Kvalifikācijas grupa nebija viegla, bez tās pārvarēšanas nebūtu turpmāko panākumu Eiropas čempionātā un Olimpiskās atlases turnīrā. Netiekot ārā no kvalifikācijas grupas, būtu grūti iznākumā cīnīties par augstām vietām, lai gan pastāv papildus atlase. Kā zinām, Izraēlas vīriešu izlase parasti ir tas laimīgais uzvarētājs, viņi tiek cauri arī apakšgrupai, bet augstas vietas nekad nesasniedz, jo pārāk daudz spēki jau iztērēti. Šaubos, vai tādā gadījumā būtu izdevies tikt četriniekā un tikt uz Olimpisko kvalifikāciju. Ar Čuksti strādāju kopā arī „TTT Rīga” – bija ļoti skaistas uzvaras, 2007. gadā atgūts Latvijas čempionu tituls un vieta Eirolīgā, bija arī ļoti sāpīgi zaudējumi kā Neapolē Eirolīgas ietvaros. Katrā gadījumā viņš ir ļoti patīkams cilvēks, ar kuru viegli sastrādāties. Viņš turpina augt kā treneris, novēlu viņam visu to labāko, tāpat kā Otersonam. Viņiem abiem priekšā vēl garas treneru karjeras.

Tad nāca Zvirgzdiņa laiks. Viņš nāca ar citām prasībām pret treniņiem, meitenēm un apkalpojošo personālu. Viņa autoritatīvo stilu nevar neizjust, stresa situācijās treniņos nereti nākas darboties ne tikai meitenēm, bet arī pārējiem – treneriem, dakteriem un menedžeriem. (Smejas) Sākumā bija grūtāk, tagad esam pieraduši. Zinām, kas varētu patikt, nepatikt, cenšamies neraustīt lauvu aiz ūsām, esam sastrādājušies. Vienmēr esmu uzskatījis, ka izlasē galvenais cilvēks ir galvenais treneris. Klubos var būt savādāk, jo, atkarībā no autoritātes, menedžeri, prezidenti var ietekmēt galveno treneri. Klubos liela nozīmē ir naudai, tāpēc dažkārt lēmumu pieņem naudas devēji. Izlasē spēlētājas algu nesaņem, tāpēc LBS valdes priekšā vispirms par rezultātu atbild izlases galvenais treneris. Tāpēc arī viņam ir jābūt galvenajam pēc savas būtības. Zvirgzdiņa gadījumā tas izpaužas īpaši, un tas man viņā patīk. Kā Zvirgzdiņš teiks, tā arī būs, nevienam nav lieku jautājumu, tā ir vieglāk strādāt. Dažkārt viņa autoritatīvais stils izpaužas arī negatīvā veidā, bet nav cilvēku bez trūkumiem. Kopumā viennozīmīgi varu teikt – viņš ir augstākā līmeņa treneris. Par to šaubu nav. Rezultāti vien liecina – mēs esam tikuši uz Olimpiskajām Spēlēm! Tātad jau esam starp planētas 12 spēcīgākajām izlasēm un varam tikt vēl augstāk. Es domāju jautājumiem vairāk nevajadzētu būt. Un to ir paveicis Ainars Zvirgzdiņš! Viņš jau ir iegājis Latvijas basketbola vēsturē.

Pie Zvirgzdiņa ieguvu vēl pāris vērtīgu atziņu. Kaut vai par trenera darba niansēm. Tagad, kad vīriešu izlasē Trajkovičs bļaustās un lamājās treniņos, daudzi man prasa, kas notiek, kāpēc tā? Es visiem atbildu – mieru, tikai mieru. Tāda ir trenera darba specifika. Atnāciet uz smagākajiem Zvirgzdiņa treniņiem un paskatieties. Prasības un spiediens uz spēlētājiem ir baigais, meitenēm ir grūti, bet viņas to saprot, ka tā tam ir jābūt. Nav variantu – ja grib sasniegt augstus rezultātus, tad trenerim ir jābūt prasīgām pret spēlētājiem. Un bieži vien tas nāk kopā ar balss pacelšanu, asākiem vārdiem. Tāds ir basketbola bizness.

Pārsteigumi, izaicinājumi, sākot strādāt ar sievietēm?
Labas attiecības izveidojās jau sākumā. Darbs ar meitenēm palīdz attīstīties kā personībai. Čaļi pret čaļiem atļaujas izteikties asāk, rupjāk. Pret meitenēm jāizturas galantāk, jokiem jābūt gaumīgākiem, nevar darīt pilnīgas muļķības. (Smejas) Jebkurš normāls vīrietis savācoties var tāds būt. Jo savādāk, esot tikai džeku, it īpaši basketbolistu kolektīvā, var palikt par baigo zemnieku. (Smejas) Sākumā biju pieradis pateikt vairāk, vēlāk piebremzēju ar piezīmēm un jokiem. Nācu ar labiem nodomiem un rūpējos no visas sirds. Pirmajā brīdī varbūt daži joki netika saprasti, taču vēlāk meitenēm nāca apjausma, ka esmu pozitīvs cilvēks un vēlu viņām visu labāko. Ar meitenēm, kas izlasē spēlē ilgus gadus – Aneti, Guntu, Lieni, Ievu Kubliņu – attiecības ir izveidojušās lieliskas. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc jūtos skumīgi, ka nevaru doties līdzi komandai uz Pekinu. Bet nu tā ir sanācis. Bija iespēja tikt arī pie vīriešu izlases, tāpēc no Pekinas bija jāatsakās. Ja nebūtu vīru, noteikti būt braucis uz Olimpiādi, kaut vai bez akreditācijas. Dzīvotu kādā viesnīcā netālu no Olimpiskā ciemata, katru dienu dotos uz turieni un rūpētos par meitenēm. Tomēr es pieņēmu lēmumu pievienoties vīriešu izlasei. Meitenes man ir ļoti mīļas, bet ar viņām jau darbu esmu padarījis, viņas ir Olimpiādē, tagad jāķeras klāt vīriem. (Smaida)

Vai izlasē spēlētājām ir lielākas prasības nekā klubos?
Izlasē liela māksla ir vadībai, trenerus, menedžerus un dakterus ieskaitot, radīt tādu atmosfēru, vidi, kurā spēlētāji izbaudītu treniņus. Klubā nauda ir galvenais motivators, treneris un menedžeris var pieprasīt, strādā, atšancē, dari, ko Tev liek! Izlasē tā nevar būt, viss balstās uz labu atmosfēru, mikroklimatu, vidi. Mākslu radīt atmosfēru, kurā ir prasības, bet tās ir patīkamos apstākļos, kad ir apkārt ir ērta vide, visi savējie. Tikai tā iespējams izlasē sasniegt labus rezultātus. Sieviešu izlasē to izdevies izdarīt, un panākumi neizpaliek.

Meitenes ir prasīgas, taču ievēro samērību. Lai formas vienmēr ir izmazgātas, ekipējums atbilstošs, viss sakārtots, lidojumi un viesnīcas kārtībā, zināmi visi grafiki un lai lietas notiek laikā. Gadās jau ik pa brīdim visādi misēkļi, piemēram, transporta darbinieku streiks Madridē, kad netikām uz treniņu pirms spēles ar Senegālu. Tādas lietas nevar paredzēt, tāpēc vien kādu vainot ir nekorekti.

Meitenes parasti ir apzinīgākas nekā čaļi, sieviešu izlasē ir izveidojusies uzvarētāju psiholoģija, pārliecība. Esam sasnieguši zināmu līmeni. Piemērs, vienā no pēdējām pārbaudes spēlēm pret Ukrainu. Tik atslābināts un pārliecināts par meitenēm jutos pirmo reizi četru gadu laikā. Pirms tam visās pārbaudes spēlēs bija stress, par oficiāliem turnīriem nerunājot. Spēles ar Ukrainu otrajā ceturtdaļā sapratu, ka esam labāki, nav variantu, uzvarēsim! Pieļāvām arī kļūdas, bet visiem bija pārliecība, ka esam vienkārši labāki un uzvarēsim.

Uzvarētāju pārliecību jāpārnes arī uz vīriešu izlasi. Ar šiem vārdiem vērsos pie LBS prezidenta Kehra kunga, ka vēlos panākt tur uzvarētāju auru, ko esam radījuši sieviešu izlasē. Viņas grib lielus sasniegumus, ir lielas uzvaras, visām ir „kaifs” būt par daļu no komandas. Tas jāsasniedz arī vīriešu izlasē. Nevis tikai atnākt, uzspēlēt, uzskriet, paburzīties. Arī tā var pieiet nacionālajai izlasei, bet tad rodas jautājums – ko mēs īsti gribam sasniegt? Esmu pārliecināts, ka mums, latviešiem, basketbolā ir lielas ambīcijas un, lai tās apmierinātu, ir nopietni jāstrādā. Izlasei visiem jābūt ar kopīgu mērķi, lai sasniegtu augstus rezultātus. Sasniegt vīriešu izlasē meiteņu augstumus – tas nav viena gada jautājums, jāiet soli pa solim. Vispirms šogad jātiek finālturnīrā, tālāk jau nākamā gada Polijas čempionāts, iespēja kvalificēties 2010.gada Pasaules čempionātam Turcijā. Tici man, ja mēs tiktu uz Turciju, tad neviens pat nepieļaus domu nespēlēt. Tad spēlētāji stāvētu rindā un noteikumus varēs diktēt treneri – kurus ņemt, kurus ne. Tādu auru mums jāpanāk vīriešu izlasē! Lai to panāktu, varbūt ir jāpieņem kādi skarbāki lēmumi. Varbūt treneriem reizi pa reizei ir jāatsakās no kāda laba spēlētāja, kurš nav gatavs izlasē strādāt kopējā garā ar pārējiem, pieņemt disciplīnu...

Vairāk nekā gadu apvienoji darbu izlasē ar TTT ģenerālmenedžera pienākumiem. Vai to iespējams savienot?
2007. gada vasarā LBS prezidents apjautājās, ko teiktu, ja man piedāvātu vadīt abas izlases...

...ko gribēji jau 2006. gadā?
Pieteicos vēl 2005. gada beigās/2006. gada sākumā, bet LBS valde izvēlējās citu kandidātu. Uzskatu, tas bija pareizs lēmums, jo toreiz vēl biju par zaļu večiem. Visvaldis (Klintsons) izlasē ienāca ar citu vērienu. Viņš ir pieredzējis uzņēmējs, kas pacēla izlases organizatorisko darbu citā līmenī. Man vēl bija jānobriest kopā ar meitenēm. Tomēr nevienam nav noslēpums, kurai izlasei bija lielāki panākumi (smaida).

2006. gada oktobrī savā pirmajā darbadienā aizgāju uz TTT treniņu Hanzas vidusskolā. Zālē pa absolūti netīru grīdu slidinājās astoņas meitenes, no kurām četras vēl bija bērni. Viens treneris nes ūdeni, otrs bumbas. Kas tas par cirku? – es nodomāju. Pēc 15 nostrādātiem mēnešiem klubs spēlēja Eirolīgā, uz mājas spēlēm Arēnā nāca 2000 skatītāju. Bija patīkami skatīties, kā klubs attīstās no gandrīz nulles, biju TTT klubā iekšā ar visu sirdi un dvēseli. Tāpēc nevarēju izšķirties – palikt ar TTT vai iet pie vīriešu izlases, kas bija mans mērķis jau no pirmās darba dienas LBS. Februārī sanāca domstarpības ar kluba valdi, gan ne par sportiskajiem lēmumiem, bet korporatīvajām lietām, vadības stilu, juridiskiem un grāmatvedības jautājumiem. Atzīšos, es pieļāvu kļūdas. Bet kurš nekļūdās? Tikai tie, kas neko nedara. TTT gadījumā laikam centos darīt pārāk daudz. Nedaudz piemirsās, ka neesmu gluži kluba īpašnieks. (Smejas) Ka nevaru tikai uz savu galvu pieņemt visus nopietnos lēmumus, nekonsultējoties ar kluba valdi, lielajiem vīriem. Ja arī lēmumi pareizi, jāievēro forma. Tā es no TTT aizgāju. Tas palīdzēja izšķirties, ko darīt tālāk. Sāku strādāt ar abām izlasēm, vīriešu izlasē sākumā par vietas izpildītāju. Nezinu, varbūt kādam liekas, ka 26 gados būt par izlašu direktoru ir baigais avanss, bet uzreiz varu pateikt, ka viegli man nekas nav nācis. Man 4 mēnešus bija sevi jāpierāda, ka varu strādāt arī ar vīriem, lai LBS prezidents mani apstiprinātu pa īstam.

Jāpiekrīt teicienam – mūžu dzīvo, mūžu mācies. Esmu pārliecināts, ka pieļautās kļūdas man palīdzēs nākotnē, kad atgriezīšos klubu basketbolā. Es domāju, ka tas noteikti notiks, tiesa, vairs ne sieviešu klubā. Bet nekad nesaki nekad. (Smaida)

Kā nākotnē apvienosi darbu abās valstsvienībās?
Šis gads ir grūtākais – meitenēm Olimpiskā kvalifikācija un Pekina, puišiem Eiropas čempionāta kvalifikācija. Darba diena bieži ievelkas no deviņiem rītā līdz vēlai naktij, kad jāsazinās ar Biedriņa aģentu vai „Warriors” organizāciju. Paralēli tam regulāri kontakti arī ar ķīniešiem saistībā ar „Diamond Ball” turnīru. Tā kā dažkārt es vienā brīdī sazinājos ar vietām uz zemeslodes, starp kurām ir 14 stundu laika starpība. Man pašam sāka pazust laika izjūta. (Smejas) Treniņi, daudz organizatorisko lietu, atbildība par visu ir milzīga, jo panākumus no abām komandām gaida visa Latvija! Ja kaut kas nebūs sakārtots, piemēram, vīzas vai lidojumi, tad dusmīgi nebūs tikai tiešie priekšnieki, bet visa valsts. Domāju, tieku galā ar lielo atbildību, organizatoriski viss ir kārtībā. Domāju, nepārspīlēšu, ja teikšu, ka mūsu basketbola izlases ir visvairāk aprūpētās komandas Latvijā. Protams, vienmēr jau nianses var izdarīt labāk. Uz to arī tiecos, ka visu laiku ir jāanalizē savs darbs, jādomā, kā lietas sakārtot labāk, savādāk, līdz pat vissmalkākajām detaļām, lai nākotnē būtu vēl labāk. Tāpat kā jebkurā citā amatā, arī man nemitīgi jāattīstās. Ja es vienā brīdī paziņošu, ka viss bijis perfekti, nav vairs ko uzlabot, mani uzreiz jāatlaiž.

Runājot par nākamo gadu, Eiropas sieviešu čempionāts ir jūnijā, vīriem septembrī, laika sadalījums pateicīgs, lai turpinātu darbu ar abām izlasēm. Esmu par to runājis ar LBS prezidentu, viņš konceptuāli ir piekritis. Līdz 2010. gada sākumam viss ir apvienojams. Tālāk jāskatās, kur katra komanda būs tikusi, kādi būs rezultāti kvalifikācijā, vai izdosies tikt uz Pasaules čempionātiem utt. Bet nu līdz 2010.gadam vēl tālu, vēl tik daudz kas var mainīties, pasaule var apgriezties kājām gaisā. Man pašam arī viss var apnikt, „aizkritīs vēl ciet”, pametīšu visu un braukšu uz Nepālu pie budistiem redīsus audzēt. (Smejas) Bet nākamgad noteikti gribētu strādāt ar abām izlasēm.

Madridē sieviešu izlasē bija četri ārsti. Tā ir optimālā situācija?
Teorētiski varētu braukt ar vienu dakteri vai diviem, taču tas ir atkarīgs no mūsu mērķiem. Gribam maksimāli ietaupīt, vai veiksmīgi nostartēt? Šajā gadījumā likme bija ļoti augsta, iespēja tikt uz Pekinas Olimpiskajām spēlēm. Izloze bija samērā veiksmīga, izredzes lielas. Viesturs Lāriņš un Līga Folkmane ir ilggadējie izlases dakteri, par viņiem jautājumu nebija vispār.

Slodzes un darba apjoms ir liels. Lai Līgai Folkmanei nevajadzētu strādāt līdz trijiem naktī, nolēmām piesaistīt masieri no Krievijas, Alekseju Petuhovu, kurš strādā Maskavas „Dinamo” sistēmā. Labas atsauksmes bija no Ainara Zvirgzdiņa, Anetes Jēkabsones, Ievas Kubliņas. Tas attaisnojās, divu roku vietā bija četras, bija vieglāk gan dakteriem, gan arī pašām meitenēm, kurām uz rindā uz masāžu nebija jāgaida līdz vēlai naktij.

Savukārt manuālajam terapeitam Egilam Eglītim uzdevums bija reaģēt uz asākiem savainojumiem, muguras sāpēm vai skriemeļu iziešanu no ierindas. Lietas, ko ar masāžu nevar ātri dabūt atpakaļ. Viņš operatīvi reaģēja, pēc spēlēm un treniņiem ieliekot vietā kaulus, skrimšļus un skriemeļus.

Spēlēs tevi bieži var redzēt, atbalstot komandu.
Esmu emocionāls. Ja kaut ko daru, tad no visas sirds! Pats laukumā neeju, bet domās un emocijās izdzīvoju līdzi katru spēles epizodi. Mans uzskats – soliņam jābūt dzīvam! Tikai tā iespējams savākt komandu. Piecas meitenes ir laukumā, septiņas sēž malā un vēl ir pārējie. Vienmēr atbalstu pēc labi izspēlētām epizodēm, aplaudēju. Ja redzu, meitenei ir neveiksmīga epizode, treneris sabļāvis – kas ir viņa darbs! – viņa ir asarās, iečukstu ausī kādu padomu, mēģinu viņu „savākt”, lai pārvarētu to un ietu tālāk. Nezinu, ceru, ka meitenēm tas patīk, katra ziņā vēl neviena nav sūdzējusies.

Taktiskie risinājumi ir tikai treneru ziņā, bet mazas viltības un atbalsta vārdi nepieciešami arī no mums pārējiem apkalpojošā personāla dalībniekiem, lai spēlētājs jūt, ka nav viens, esam kopā ar viņu. Pozitīvisms, ticība labām lietām ir mans stils klubā un izlasē, domāju, tas nemainīsies. Varbūt, kad man būs četrdesmit, sēdēšu kādā VIP ložā vai laukuma malā ar sponsoriem, prezidentiem un citiem lielajiem vīriem. (Smaida) Bet pagaidām esmu jauns, tāpēc esmu kopā ar komandu. Pašlaik nevaru iedomāties, ka es nopietnā spēlē varētu nebūt uz soliņa, atbalstīt komandu. Cik esmu runājis ar treneriem, arī viņiem tas netraucē, ja esmu „iekšā” spēlē. Ja kāds treneris liks manīt pretējo, tad būs jāsāk domāt, kur sēdēt spēļu laikā.

Atbalsts seko panākumiem vai otrādi?
Lai vispār sāktu atbalstīt, nelieliem panākumiem ir jābūt, tad viss notiek. Tos, kuri neko nav parādījuši, parasti neatbalsta. Kad sākas neliels atbalsts, ir lielāki panākumi un aiziet ķēdes reakcija. Vispirms vajadzīgi kaut kādi sasniegumi. Tipisks piemērs – mūsu sieviešu izlase. Vispirms mēs guvām pirmo nelielo panākumu - kvalificējāmies 2005.gada finālturnīram. Pēc tam pieauga atbalsts no valsts, parādījās privātie sponsori, pieauga sabiedrības uzmanība, un tas viss beidzās ar Olimpiskajām Spēlēm!

Esi visvairāk laika pavadījis kopā ar Nenadu Trajkoviču. Kāds viņš ir ārpus laukuma, ilgos ceļojumos?
Par Trajkoviču kā cilvēku varu teikt tikai vislabākos vārdus. Interesants, patīkams cilvēks, kurš māk gan pajokot, gan atrast kopēju valodu. Daudzi jautāja, kā tu vari izturēt tik ilgu laiku kopā ar to serbu? (Smejas) Vienkārši, viņš ir lielisks cilvēks. 47 gadi, bet garā viņš brīžiem ir uz 27. Var parunāt par aktuālām tēmām, meitenēm, naudām, visu labi saprot. Tai pat laikā zina, ko man dažkārt vajag. Kad apciemojām spēlētājus, bija vakari, kad ar puišiem gājām pastaigāt, aprunāties, pasēdēt. Viņš saprot brīžus, kad neiederas un netaisīja scēnas, ir taktisks.

Mums izveidojies ļoti labs kontakts. Piemēram, kad apciemojām Biedriņu Kalifornijā, radās iespēja apmeklēt „Lakers” play-off 1.kārtas spēles pret „Nuggets”. Biļetes „Lakers” spēlēm tā vienkārši nopirkt nav iespējams. Tās mums izgādāja Saša Vujačičs, spēlētājs, ar kuru Trajkovičs strādāja iepriekšējā vasarā. Losandželosā naudu par viesnīcu netērējām, dzīvojām pie viņa draugiem serbiem. Jutos nedaudz neērti, taču sadzīvojām ļoti labi, viņš pieskatīja mani kā tēvs. Viņam patīk mana enerģija, entuziasms, degsme un atdeve, ar kādu pieeju lietām. Trajkovičam labāk patīk jauni cilvēki, kuri nav tik ierūsējuši, bet ir enerģiski un grib ko sasniegt.

Zinu, ka vismaz viens cilvēks ir patiesi priecīgs, ka nebraukšu uz Pekinu, un tas ir viņš. Kad paziņoju, ka nebraucu, viņš vairākas reizes pateicās, apsveica un deva „pieci”: „Edgar, esmu priecīgs, ka būsi kopā ar mums!” Tas remdē skumjas, jo zinu, ka kāds vēlas ar mani strādāt tepat Latvijā. Domāju, esmu viņam daudz palīdzējis integrēties Latvijas basketbola sabiedrībā, iepazīstinot ar treneriem, basketbolistiem, izstāstot daudzas lietas. Ceru, viņam un mums visiem kopā izdosies un darīšu visu, lai palīdzētu izlasei sasniegt labus panākumus.

Citu pārmetumu nav?
Domāju, viņam nav daudz par ko sūdzēties. Sameklēju viņam ļoti labu dzīvokli. Līdz OSC divu minūšu gājiena attālumā, līdz Arēnai piecas minūtes. Ekipējumu iedevām pietiekamā daudzumā, paēdis viņš ir. Vienīgi pasūdzējās, ka neko viņam neizrādām un redzējis tikai tuvākos kvartālus. (Smejas) Sākumā izrādīju Vecrīgu, pēc tam nebija daudz laika, lidojām un tālāk sākās treniņi. Pēdējās brīvdienās izlases tehniskais menedžeris Staņislavs Vasiļonoks aizveda Nenadu uz Jūrmalu, vēlreiz parādīja Vecrīgu. Dzīvoklī uzlikām satelītantenu, šķīvi uz balkona, lai viņš varētu redzēt visus basketbola spēles, Serbijas kanālus, filmas. Dzīvoklis nav liels, taču moderni iekārtots, ir internets, DVD, viss nepieciešamais, lai sazinātos ar mājām.

Latvijas vīriešu valstsvienībai ir pa spēkam tikt uz Londonas Olimpiskajām spēlēm?
Kā pozitīvs cilvēks teikšu, jā, ir. Starp citu, mēs ar izlases fiziskās sagatavotības treneri Viktoru Lāci pieminējām Londonas Spēles sapulcē pirms mūsu pirmā treniņa – teicu, ja jau es ar meitenēm varēju tikt, un viņš arī ir skrējis, kāpēc lai arī puiši nevarētu? Reāli ņemot, jāsakrīt ļoti, ļoti daudzām lietām, izlasei jāmainās, jāmaina spēlētāju attieksme pret izlasi. Lai izlase spēlētājiem būtu kas svēts, īpašs! Paaugsies Biedriņš, Bertāns, nāks jaunie, Janičenoks, Kristaps Valters, Šķēle, Blūms būs labākajā basketbolista vecumā, būs ap trīsdesmit gadiem. Zaķis progresētu un kļūtu par labu ceturto numuru, tāpat Bērziņš. Arī Uvis Helmanis piekrita Londonas dēļ izlasē spēlēt līdz pat 40 gadiem. (Smejas)

Bez veiksmes tāpat nekur netikt, arī meitenēm paveicās Itālijā, taču veiksme vienmēr ir stipro pusē. Teorētiski tas ir iespējams, lai gan vīriešiem konkurence ir ļoti liela. Varbūt reālāk skatīties uz 2016. gadu, Madridi (ja apstiprinās), kas mums bijusi veiksmīga. Kristapam Valteram tad būs 35 gadi, Šķēlēm un Janičenokam 33, Biedriņam 30, Bertāns būs progresējis un būs vēl kāds jauns ceturtais numurs. Tā kā, iespējams, Biedriņš mūs aizvedīs uz Olimpiādi, kad viņam būs 30, tāpat kā vācu Wunderkinds Novickis. Arī viņš, būdams NBA superzvaigzne vairākus gadus, uz Olimpiādi pirmo reizi tika tikai 30 gados. (Smaida) Ticu, tam, ko daru un tas ir iespējams, arī par 2012. gadu, savādāk to nedarītu. Jāsakrīt daudzām lietām, vajadzīga uzvarētāju psiholoģija. Nevis – atbraucām, neizdevās, ai neko, ejam uz bāru aizmirsties. Bet tieši otrādi – lai vai kas, mēs varam un uzvarēsim!

Jūnijā pirmo reizi LTV7 komentēji NBA finālus...
Tas man bija jauns un ļoti interesants projekts. Kādu laiku atpakaļ ar labāko draugu skatījāmies spēles un secinājām, ka Latvijas basketbola komentētājam kaut kā pietrūkst. Man likās, ka man varētu aiziet komentēšana, jo basketbolu nedaudz saprotu un uz mutes arī neesmu kritis. (Smejas) Vienu dienu ar LTV sporta raidījumu producentu Andri Ušacki kārtoju TTT spēļu translācijas, Eirolīgas pārraižu līgumu lietas un es viņam tā starp citu ieminējos, ka ļoti gribētu pamēģināt komentēt, vai nav kādi varianti. Viņš man atbildēja, vai nevēlos komentēt sieviešu basketbolu. Ir Madars (Bergmanis), taču vajag vēl kādu. Teicu, zini, sievietes nevaru, esmu izlasē, TTT, komentēt savu komandu spēles nebūtu īpaši prātīgi. Ušackis piekrita. Kā tev ir ar NBA, prasīja Andris. Atbildēju, ka nekādu problēmu, sekoju līdzi, zinu diezgan daudz, tas būtu super! Labi, noteica Ušackis, kad atbrauksi mājās no Itālijas čempionāta, pamēģināsim.

Ierunāju vienu ceturtdaļu vasaras līgas spēlē. Ušackis norādīja uz kļūdām, bet noteica, ka tik labi nevienam citam pirmajā reizē nav izdevies. Otrajā reizē jau gāju ēterā tiešraidē, un tā tas sākās. Iesākumā kļūdu bija vairāk, domāju, ar katru reizi progresēju. Es uzreiz pateicu Andrim, ka mans stils būs savādāks – vairāk emociju, spēles analīzes, ironijas, humora. (Smaida) Ja es būtu tāds pats kā Kreipāns, Bergmanis vai Jansons, kāda jēga būtu no manis?

Dzīvoju pēc principa – dari ko darīdams, visiem tāpat nekad nepatiksi. Ja ieklausītos visos anonīmajos komentāros internetā, sen jau būtu beidzis savu komentētāja karjeru. Cilvēki, kas (visu laiku) negatīvi izsakās, parasti dzīvē paši neko nevar sasniegt, kritizē visus basketbolistus, pašiem skauž. Esmu dzirdējis daudz labu atsauksmju no basketbola cilvēkiem, pašiem basketbolistiem, Janičenoka, Kristapa Valtera, Ralfa Pleinica, LBS ģenerālsekretāra Edgara Jaunupa, arī no lielākā Latvijas basketbola kritiķa Valda Valtera (Smejas) u.c. speciālistiem, cilvēkiem, kas kaut ko saprot no basketbola. Tas vairo manu ticību, ka viss ir kārtībā.

Pats arī mēģinu pēc iespējas paklausīties savu spēļu ierakstus, analizēju kļūdas. Sākumā nekādi nevarēju pierast pie savas balss pa televizoru. Likās, kas tas par jefiņu tur kopā ar Madaru runā? (Smejas) Starp citu, gribu pateikties Madaram, kurš man daudz palīdzējis izaugsmē. Viņš jau ir pieredzējis komentētājs, ar kuru ļoti viegli sastrādāties. Viņš man deva daudz padomu, bija iecietīgs pret manām kļūdām, it īpaši sākumā, kad mēdzu viņu pārtraukt un „uzrunāt viņam virsū”. Domāju, ar katru reizi progresēju un uz fināliem jau mēs bijām labi sastrādājušies. Vismaz man bija interesanti, ceru, viņam arī.

Tā kā tiem, kam patīk mans stils, turpiniet skatīties, „Prrrrrecīzi!” dzirdēsiet arī turpmāk. (Smejas) NBA spēles komentēšu noteikti. Par LBL un BBL jāskatās, tomēr kamēr strādāju ar izlasēm, vai vajadzētu komentēt Latvijas izlases spēlētāju spēles? Tad nevarētu izteikties līdz galam par basketbolistiem tā kā man patīk. (Smejas)

Amerikāņi Pekinā spēlēs bez zaudējumiem?
Spāņiem šogad ir ļoti spēcīga komanda, viņi būs galvenie konkurenti ne tikai grupā, visā turnīrā. Varbūt vēl Argentīna. Nedrīkst aizmirst lietuviešus, kuri vienmēr savācās uz lielajiem turnīriem. Krievija šogad nebūs tik spēcīga. Varbūt ASV varētu grupā paklupt zem spāņiem, tomēr domāju, zeltu izcīnīs tieši amerikāņi. Fināls ASV – Spānija. Pret grieķiem amerikāņi būs īpaši noskaņojušies, gan jau mācīsies no kļūdām un nezaudēs tik dumjā veidā. Potenciāls viņiem ir vienkārši briesmīgs, fantastika! Jebkurš spēlētājs ir fenomenāls basketbola pasaulē. Ja motorā un smadzenēs nekas neatgadīsies, zeltam jābūt Kobem, Lebronam un co. Žēl, neizdosies redzēt viņus klātienē, centīšos maksimāli pa televizoru redzēt abu Olimpisko turnīru spēles, gan sieviešu, gan vīriešu.

Kādi vēl sapņi Tev ir sportā? Klātienē apmeklēt NBA finālus?
Esmu redzējis FC Barcelona pret Real Madrid futbola spēli „Nou Camp” stadionā Barsā. Tas ir kaut kas fenomenāls! 95 tūkstoši skatītāji pirms spēles ceļas kājās, dzied kluba himnu, ar paceltiem krāsainiem papīriem izveido kluba uzrakstu un ģērboni. Fantastiski, iesaku jebkuram, kuram patīk sports, kādreiz aizbraukt un apskatīties. Basketbols ir iespaidīgs, bet futbols klātienē ar 100 tūkstošiem cilvēku ir cita pasaule.

Šogad piepildīju vēl vienu no saviem sapņiem – apmeklēt klātienē NBA. Vispirms noskatījos „Warriors” spēli pret Sietlas „Supersonics”. Bija forši, lai gan spēle bija no tām, kurā abām komandām neko nevajag. Protams, bija prieks redzēt Andri Biedriņu darbībā NBA. Taču vairāk iespaidoja Losandželosas „Lakers” pirmā „play-off” mājas spēle „Staples Center” pret Denveras „Nuggets”, tas jau bija nopietns kapiņš. Ieejot „Staples Center”, pirmajā brīdī mute palika vaļā. Pirmo pusstundu fotografēju pa labi, pa kreisi. Manuprāt, tā ir īpašākā arēna pasaulē. Dzīvē redzēt „Lakers”, Braientu, Aiversonu, Karmelo un Filu Džeksonu – tas bija kaut kas!

Vujačičs pat izgādāja tā saucamās „ģimenes” biļetes, ar kurām varēja iet ģimenes telpā, iedzert kafiju, apēst kādu našķi, paburzīties ar Losandželosas zvaigznēm. Protams, ka telpā ienāk arī pats Džeks Nikolsons, visiem saka „Čau, džeki, kā iet?” Jautāju viņam, kā iet, Džek? Atvaino, ka traucēju, bet vai varam nofotografēties? Uz ko Lielais Vilks man atbildēja – viss kārtībā, tu mani netraucē, bet nekādu foto, ok? Viņš mani atšuva, bet pāris vārdus pārmīt izdevās, to es vienmēr varēšu pastāstīt saviem mazbērniem. (Smejas) Redzējām arī Antonio Banderasu, Džeimsu Beluši, Deividu Bekhemu, Maģisko un daudzas citas pasaules zvaigznes.

Jā, tik tiešām vēlētos klātienē noskatīties arī kādu NBA finālsērijas spēli. Bet tomēr pats lielākais sapnis man pagaidām ir ar Latvijas vīriešu izlasi aizbraukt kā dalībniekiem gan uz pasaules čempionātu, gan uz Olimpiskajām Spēlēm. Tieši ar Latvijas izlasi! Tas būtu ideāli! Ja tiksim ar vīriešiem, noteikti braukšu līdzi un nekas mani nespēs apturēt!

Kā tikt galā ar vīriešu un sieviešu izlases zvaigznēm?
Nevar noliegt, Latvijas izlases līderes ir Latvijas mēroga zvaigznes. Jēkabsone, Baško, Kubliņa, Jansone, tagad arī Krūmberga un citas. Viņas ir personības gan laukumā, gan ārpus tā. Vīriešu izlasē ego ir vēl lielāki – Biedriņš, Janičenoks, Šķēle, brāļi Valteri, Blūms, Helmanis, Vītols, viņi visi ir nopietnas personības Latvijā. Biedriņa popularitāte sniedzas pat stipri ārpus Latvijas. Viens par otru smagāki kadri! (Smejas) Man jāmāk atrast pieeju katram un katrai. Manuprāt, man ir izdevies atrast labu kontaktu ar visiem spēlētājiem.

Es skaidri apzinos, ka viņiem nekad nebūšu tāda autoritāte kā bija Edgars Šneps vai Raimonds Miglinieks. Kā saka, es zinu savu vietu. Tāpēc nepozicionēju sevi kā superpieredzējušo izlases direktoru, kas bārstās ar padomiem. Mums ir pietiekami plašs treneru korpuss, kas māca spēlēt basketbolu un citas lietas. Drīzāk otrādi - viņi man savā ziņā ir elki. Pats gribēju kļūt par spēlētāju, neizdevās, bet šiem puišiem izdevās, un es to ļoti respektēju. Varbūt jaunākajiem spēlētājiem dažreiz šo to pamācu, iesaku pāris lietas, piemēram, kā veidot attiecības ar treneri.

Bet es varu būt spēlētājiem autoritāte pēc padarītā darba – kā es pasniedzu, organizēju, sakārtoju lietas. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ko soli, to izdari, sākot no sīkām ekipējuma lietām un beidzot ar mašīnām utt. Tagad daudziem vīriešu izlasē vajadzēja mainīt pases, centos palīdzēt visiem. Svarīgi ir vismazākie sīkumi, jo spēlētāji tos atceras. Esmu savējais, atsaucīgs čalis, kurš gatavs vienmēr palīdzēt, gatavs pie alus kausa uzklausīt problēmas, ar kuru var gan pajokot, pasmieties, pavilkt kādu uz zoba, gan arī izstāstīt nopietnas lietas, lielākus vai mazākus noslēpumus, un tie netiks izplatīti tālāk. Ceru, ka meitenes un puiši tieši tā arī mani uztver.

Tavi desmitgades izlašu simboliskie piecnieki?
Atturēšos atbildēt uz šo jautājumu. Varētu nosaukt simboliskos divdesmitniekus, bet nu tas vairs nebūtu tik interesanti (Smejas).