Kristaps Porziņģis: "Pret poļiem mēģināšu parūpēties par sulīgu danku"

"Pirmās trīs dienas Āfrikā ar ģimeni pavadīju safari – auto izbraukumā vienā no nacionālajiem parkiem. Redzējām dažādus dzīvniekus, atpūtāmies. Pārējais laiks aizritēja pasākumos Johannesburgā – foto sesijas, intervijas, sabiedriskās aktivitātes. Viss paskrēja ātri.

Spēlētāji, kuri vēlējās, varēja trenēties septiņos no rīta – ieradās gandrīz visi. Tas bija vienīgais pieejamais laiks, jo desmitos sākās “Basketball without borders” nodarbības jauniešiem. Pavadījām visu dienu ar viņiem.

Kādā rītā sacentāmies ar Dirku Novicki metienos – tā bija pamētāšana, nevis īsts treniņš. Viens otram uzdevām daudz jautājumu. “Uzbāzos” viņam par visu. Dirks interesējās par “Knicks” situāciju. Apmainījāmies (telefona) numuriem. Dirks teica – ja tev ir jautājumi, dod ziņu. Iecere kopā trenēties pirmo reizi radās 2016. gada augustā. Toreiz viņš bija Vācijā un tikties nesanāca.

Dirkam daudz jautāju par spēlēšanu (Vācijas) izlasē. Viņš teica, ka pirmajos gados ticis daudz grūstīts. Pretinieki mēģinājuši "tikt zem ādas", piedāvājuši spēli ar ciešu kontaktu. Dirks ieteica tam būt gatavam – sākumā var būt grūti.

Kad nokritu spēlē pret Āfrikas komandu, uzreiz jutu, ka viss būs kārtībā. Atsitu celi, bija gurna sasitums, taču kopumā paveicās. Nevajadzēja pat nekādas medicīniskās pārbaudes. Uzreiz pēc tam turpināju spēlēt. Aklimatizācija pēc atgriešanās nebija nepieciešama, jo laika starpība ar Dienvidāfriku ir viena stunda. Nogurdināja tikai lidojumi – 13 stundas vienā virzienā.

Ja izlases treniņš sākas pusvienpadsmitos, zālē esmu jau deviņos. Pusstundu kopā ar fizioterapeitu veicu dažādus vingrinājumus svaru zālē. Četrdesmit piecas minūtes pirms nodarbības sākuma individuāli strādāju ar treneri Artūru Visocki-Rubeni. Atlikušajā laikā atjaunoju enerģijas rezerves – uzēdu proteīnu, pamētāju. Pēc treniņa seko pusdienas un diendusa.

Mana fizioterapeita palīdzība ir pieejama jebkuram izlases spēlētājam. Domāju, ka viņa klātbūtne ir viens no apstākļiem, kas uzlabo valstsvienības darbu. Arī pārējie cilvēki, kuri ir ap mani, strādā izlases labā. Rīgā pagaidām dzīvoju viesnīcā.

Domāju, ka izlasē groza apakšā mums būs lielāks pārsvars nekā, spēlējot NBA. Tajā pašā laikā, kad mani segs piektie numuri, varēšu "izvilkt viņus uz āru" un mest no distances. Skatīšos, kā katra komanda izvēlēsies pret mani spēlēt aizsardzībā un tad centīšos pieņemt lēmumu.

Kristapam Janičenokam un Jānim Blūmam ir daudz labu stāstu – jautri paklausīties. Tagad, kad izlasē ir divi Kristapi, cilvēki mani uzrunā dažādos vārdos. Kristapu Janičenoku saucu par Krisīti.

Klausos dažāda veida mūziku – priekšstatu var gūt, noskatoties manus treniņa video. Fonā viss dzirdams. Izlases spēlētājiem jautāja, kādas dziesmas viņi vēlas dzirdēt, taču nezinu, kur tās skanēs – ģērbtuvēs vai iesildīšanās laikā pirms spēles. Ceru, ka būs labs skaņu celiņš.

Atceros Eiropas U18 čempionāta spēli par trešo vietu, kad Rīgas arēnā zaudējām Spānijai. Ļoti sāpīga neveiksme, kuru joprojām atminos. Vēl nesen skatījos spilgtāko brīžu apkopojumu – joprojām nesaprotu, kā spāņu spēlētājs iemeta izšķirošo tālmetienu. Kosmoss! Turnīrs kopumā bija ļoti pozitīvs.

Rīt spēlēšu pret Poliju. Ceru, ka mūs atnāks atbalstīt daudz cilvēku. Mēģināšu parūpēties par kādu sulīgu danku. Pagaidām par pretiniekiem zinu maz. Šodien viņi jāizpēta un rīt manas zināšanas būs daudz labākas. Satraukuma nav. Varbūt tas parādīsies iesildīšanās laikā. Pirms spēles vienmēr mēģinu būt mierīgs un pārliecināts par saviem spēkiem, iztiekot bez stresa."