Aigars Šķēle: "Jutu, ka varu palīdzēt Melnkalnē, bet tāds bija trenera lēmums"
26 gadus vecais Francijas kluba "Antibes" latviešu basketbolists Aigars Šķēle pastāstīja par komandas neveiksmīgo sezonu un galvenā trenera maiņu, kā arī atskatījās uz sāpīgo neveiksmi Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā.
Piektdien Francijas čempionāta spēlē “Antibes” savā laukumā izrāva uzvaru pār “JL Bourg” komandu (76:71), taču tas nav ļāvis pakāpties no pēdējās, 16. vietas kopvērtējumā. “Antibes” šo sezonu sāka ar deviņiem zaudējumiem pēc kārtas, bet pašlaik komandas bilance ir piecas uzvaras un 17 zaudējumi. Pirms divām dienām gūtā uzvara kļuva par pēdējo spēli komandas galvenajam trenerim Žiljēnam Espinozam.
“Sezonas laikā bija mēģinājumi kaut ko mainīt. Tika veiktas izmaiņas spēlētāju sastāvā, taču vēlamo rezultātu sasniegt neizdevās. Par pēdējo pilienu kļuvusi galvenā trenera maiņa,” stāsta Aigars. “Tagad mums katra spēle ir ļoti svarīga. Kā teica treneris – katrs mačs mums ir kā fināls. Labi, ka izdevās uzvarēt. Lai gan sezonu sākām ar mērķi par izslēgšanas spēlēm, taču aizmirsām, ka vispirms ir jānoturas augstākajā divīzijā. Jau labu laiku situācija ir tāda, ka mums vienkārši ir jāizdzīvo šajā līgā. Ja tas izdosies, tad nākamajā sezonā klubam varētu izdoties palielināt budžetu. Vismaz tā runā, ka tāds esot kluba prezidenta mērķis.”
Šķēle mačā pret “JL Bourg” nospēlēja tikai septiņas minūtes, kas ir viņa mazākais spēles laiks šajā sezonā. Šo minūšu laikā latvietis guva piecus punktus, no spēles realizējot divus no trim metieniem. “Te ir notikuši visādi brīnumi, es par to nepārdzīvoju. Uztveru tos, kā jaunus izaicinājumus. Tagad būs jauns treneris, katram atkal būs sevi no jauna jāapliecina. Man vienmēr ir bijis sevi jāpierāda. Arī Latvijas izlasē man vieta nekad nav bijusi garantēta, par to ir bijis jācīnās. Bet, protams, tas bija jocīgi – vidēji spēlē laukumā pavadu gandrīz 25 minūtes, bet te pēkšņi tikai septiņas. Pirmoreiz karjerā sanāca nelielas nesaskaņas ar treneri. Beigās arī vairs negribēju iet un kaut ko pierādīt. Ja treneris bija pieņēmis lēmumu mani tik ilgi turēt uz soliņa, tad acīmredzot šajā spēlē nebiju vajadzīgs. Bet atvadu pasākumā roku viens otram paspiedām. Nekas traks jau nebija noticis. Kādā spēlē tā ir gadījies ikvienam.”
Pasaules kausa kvalifikācijas turnīra izšķirošajā spēlē Latvijas izlasei pietrūka viena precīza tālmetiena, lai tiktu uz finālturnīru. Pirmspēdējā spēlē Šķēle ar 18 punktiem bija rezultatīvākais pret Spāniju, taču Melnkalnē netika laukumā. Aigars atzīst, ka zaudējuma rūgtumu izjutis vēl nākamajā dienā, taču ilgstoši kavēties atmiņās liedzis pamatdarbs klubā.
“Domāju, ka vasarā, skatoties Pasaules kausa finālturnīru, būs sāpīgāk. Tad pie sevis nodomāsi – eh, Latvija taču tur varēja būt… Pēc izlases jau nākamajā dienā bija treniņš klubā. Smadzenes tik ātri nemaz nepaspēja visu informāciju sagremot. Jutos kā iemests gaļasmašīnā. Pārbrauc no vienas vietas uz nākamo un mauc tik tālāk,” smejas basketbolists. “Jā, ģērbtuvē valdīja klusums. Tas arī bija vienīgais laiks, ko pēc spēles pavadījām kopā. Pēc tam jau katrs sēdās savās lidmašīnās un devās uz klubiem. Treneris [Arnis Vecvagars] pateica paldies par ieguldīto darbu, ienāca arī [Valdis] Voins un [Edgars] Šneps. Bet tobrīd katrs bija sevī iekšā.”
“Protams, gribējās palīdzēt. Jutu, ka varu palīdzēt, bet tāds bija trenera lēmums. Reizēm ir pat labāk, ja rotē ar astoņiem deviņiem spēlētājiem un nerausti komandas potenciālos līderus. Ja es būtu viņu vietā, es justos labi, jo zinātu, ka man uzticas un ļauj spēlēt. Nevienu nenosodu, trenera lēmumu saprot. Bet par sevi varu teikt, ka es gribēju un varēju palīdzēt arī laukumā. Pirms spēles par šādu ierobežotu spēlētāju rotāciju netika runāts,” piebilst Šķēle.
Izdevuma "Sporta Avīze" komanda devusies plašā Eiropas ekspedīcijā un žurnāla nākamajos numuros būs lasāmi plaši klātbūtnes materiāli ar vairākiem no vadošajiem Latvijas sportistiem.
Daudzskaitļa formā, jo tā domā daudzi izlases līdzjutēji un tie, kuri spēj analizēt. Tu, acīmredzot nepiederi pie tiem cilvēkiem, jo tev ir problēmas ar kļūdu atzīšanu, analizēšanu, bet nav problēmas vainot blakus apstākļus, kas visiem bija vienādi un citām izlasēm pat vairāk traucēja...
Bez tam, šajā intervijā pat pateikts, ka spēlētājiem netika paziņots kādu taktiku izvēlas galvenais treneris.
Es skaidri redzu, ka tev ir problēmas redzēt pašu spēli. Tu vadies tikai no papīra. Slikti. Kā teicu, blakus apstākļi daudziem vienlīdzīgi bija. Kaut vai Spānija, pret kuru, vismaz viens spēle bija jāņem, pie tam, mājās Vecvagars riskēt nevēlējās, piesakot Bertānu un vēl Blūma gadījums...Cik aklam jābūt, lai neredzētu to, ka pietiekošas problēmas radīja galvenā trenera pieredzes trūkums labā līmenī
Jau Vecvagaru ieliekot, bija skaidrs, ka tur nekas nebūs!
Tas bija idiotisms likt uz atlasi valsts izlasē treneri zaļknābi, kurš kā treneris NEKO - uzsveru, NEKO! - nav sasniedzis.
Man arī viss bija skaidrs, kad ieraudzīju apmaldījušā Vecvagara feisu.
Žēl. Ļoti, ļoti.
Protams neteiktu, ka Vecais ir mega speciālists, bet tā robeža starp Ok un pilnīgu neveiksmi bija ļoti šaura.