Karš un basketbols: pārdomas un prognozes bijušajiem brāļiem

“Pirms trīs nedēļām, 8. februārī, “Prometey” uzvarēja Malagas “Unicaja” Basketbola Čempionu līgas “Top 16” spēlē. Spēle notikā manā dzimtajā pilsētā Zaporižjā. Lieliska spēle ar emocionālām beigām – Ukrainas komanda pieveica vienu no Eiropas vēsturiskajiem klubiem. Man palūdza vadīt pēcspēles preses konferenci un saņēmu uzslavas no trenera Ginzburga par teicamu tulkojumu.

Ārzemju spēlētāji tobrīd jau devās projām no Ukrainas. Viņi bija nobijušies. Vecāki un ģimenes lūdzās, lai viņi atgriežas. ASV ieteica, pēc tam pieprasīja doties projām. Daži nolēma palikt. Citi aizbrauca. Bez jebkādiem paziņojumiem. Klusi, naktī.

Klubi nespēja to kontrolēt. Klubi bija satriekti. Tobrīd Ukrainā bija pilnībā droši. Taču mēs nevarējām noturēties pret ASV ārlietu ministriju un Savienoto Valstu medijiem. Mēs neticējām, ka žurnālistu ziņojumi par krievu Hitlera plāniem atbilst patiesībai.

Pēc brauciena uz Zaporižju paņēmu brīvdienu. Apsēdos vienā no mīļākajām vietām Kijivā – Pasta laukumā, blakus Dņipro upei. Lai klusumā padomātu.

Kamēr domāju, sāku raudāt. Prātā nāca spilgtas atmiņas no 2014. gada.

Tolaik mums bija apbrīnojama basketbola līga. Kijivas “Budivelnyk” pirmo reizi spēlēja Eirolīgā. “Donetsk” un Mariupoles “Azovmaš” bija reģionu top-komandas. Līmenis bija neticams. Valstsvienība “EuroBasket 2013” finišēja sestajā vietā un kvalificējās Pasaules kausam. Lai spēlētu pret neticamo ASV izlasi!!! Pret Treneri K, Stefu, Kleju, Kairiju un Entoniju Deivisu. Ieguvām tiesības rīkot “EuroBasket 2015”.

Sāku saņemt normālu atalgojumu, runājot un rakstot par mīļāko sporta veidu. Mans vārds kļuva atpazīstams mūsu valstī un pat Eiropā.

Tas izgaisa vienā mirklī. Kara dēļ, jo Krievija gribēja “atgūt” Krimu un atbrīvot Donbasu.

Bija nepieciešami septiņi gari gadi, lai atgrieztos tajā līmenī. Septiņi gadi, katru nedēļu vērojot diezgan sūdīgu basketbolu. Septiņi gadi, cenšoties nezaudēt saites starp mums un labām spēlēm. Septiņi gadi, cenšoties reklamēt gandrīz nereklamējamu produktu, saņemot mazu algu.

Jo mēs mīlam basketbolu. Es to mīlu.

Beidzot bijām atpakaļ. Līga atkal sasniedza pieklājīgu līmeni. Apmēram 90% labāko Ukrainas spēlētāju atgriezās mājās. Miro Bilans, D`Andželo Harisons, Dīdžejs Kenedijs, Ārčijs Gudvins – nespēju noticēt, ziņojot par šo spēlētāju ierašanos Ukrainā. Lai spēlētu. Katru nedēļu!!! Ronens Ginzburgs? Šeit? Nopietni?! Pēc sezonām, kad visā līgā bija 10 pieticīgi ārzemnieki!!

Skaidri atceros apbrīnu, kad pirms diviem gadiem Pezāro klātienē satiku Miro Bilanu, apmeklējot Itālijas kausa “Astoņu finālu”. Viņš ēda tajā pašā restorānā, divus galdus pa kreisi no manis. Kad “Kyiv Basket” pretiniekos FIBA kausā ieguva Izmiras “Pinar Karšiyaka”, svinēju nedēļu. Dīdžejs Kenedijs ieradās Kijivā ar savu grupu (Mbaje, Erdens, Tonijs Krokers). Viņi spēlēja kā Dievi.

Šie augstumi šķita nesasniedzami. Tagad visi šie spēlētāji bija Ukrainā, lai spēlētu katru dienu.

Līga kļuva aizraujoša. Katrai spēlei bija nozīme. “Kyiv Basket” pieklājīgi nospēlēja FIBA kausā. Lieliskā spēle Kijivā pret “Reggio Emilia” paliks atmiņā uz mūžu. Tā atmosfēra... Un “Prometey”... Kādu komandu viņi izveidoja!

Arī personīgajā dzīvē viss sakārtojās. Sākām podraidi par mūsu basketbolu, kas pārauga īstā “YouTube” izrādē. Publika ātri pieķērās un iemīlēja mūsu centienus. Veidojām lielisku saturu.

Bija nepieciešami seši gadi, lai atgrieztos. Bez Eirolīgas, bet vismaz tik tālu. Un tas viss atkal pazudīs?!

Nē!!!

Bet... Realitāte sita daudz smagāk. Es to sapratu. Un sāku raudāt.

Sarūgtinājuma un bezspēcības dēļ. Atmiņu dēļ. Bezpalīdzība...

Tajā pašā laikā biju ļoti dusmīgs. Kamēr leģionāri pameta Ukrainu un līga grima, lasīju intervijas ar sūdabrāli (CSKA prezidentu) Andreju Vatutinu un viņa tā saucamo dižo Maskavas klubu.

“Mums nav zvaigžņu”. “Mūsu budžets ir pieklājīgs, bet ne milzīgs”. Un tā tālāk.

Nopietni? Tev ir vismaz 30 miljonu budžets. Tev ir Toko (Šengelija), Iffe (Lundbergs), Milutinovs, Grigonis, Hekets, Klaiberns un citas zvaigznes. Tavas zvaigznes minūtē nopelna vairāk nekā leģionāri Ukrainā mēneša laikā.

Un tev nav zvaigžņu?! Tu paraksti sasodīto Kevinu Pangosu par sešiem miljoniem. Tieši no NBA.

Kamēr mēs zaudējam Evanus Maksvelus un Eiverijus Vudsonus – un tas atgādina traģēdiju. Tu pat nezini, kas tie ir un kā izskatās.

Un zaudējam viņus tavas sasodītās valsts dēļ. Jo tava valsts aplenca Ukrainu no trīs pusēm, padarot visus nervozus. Tas dzina mani izmisumā.

Taču līdz vēlam trešdienas, 23. februāra, vakaram, bijām pārliecināti, ka viņi mums neuzbruks. Ka varam izglābt mūsu valsti. Pat saglabāt mūsu basketbolu un neļaut tam atgriezties septiņus gadus vecā pagātnē.

Īpaši, kad “Prometey” spēja pārcelt savas komandas uz Eiropu, kamēr vīriešu valstsvienība ceļoja uz Pasaules kausa kvalifikācijas spēli Spānijā, lai stātos pretī pasaules čempionei.

Pat pēc tam, kad viņi oficiāli atzina okupētās Donbasa republikas Kremļa leļļu šova laikā.

Viss mainījās 24. februārī 05:00 no rīta.

Pārējo jūs zināt.

Valstsvienības spēlētāji, izejot laukumā pret Spāniju, bija īsti varoņi, taču, izņemot to – mūsu dzīvē vairāk nav vietas basketbolam. Vismaz pagaidām.

Esmu pārliecināts, ka atgriezīsimies. Ātrāk vai vēlāk.

Atgriezīsimies stiprāki. Jo mūsu ekonomika ir daudz spēcīgāka nekā pirms astoņiem gadiem. Tas ir laika jautājums.

Mūsu himna skanēs Eiropas un pasaules finālturnīros, mūsu klubi pārstāvēs valsti, cik labi vien iespējams.

Tagad vēlos teikt dažus vārdus mūsu ne tik dārgajiem kaimiņiem. Īpaši basketbola jautājumos.

Lūk, kas jūs sagaida nākamajos gados. Ticiet manai pieredzei – man tās ir daudz. Lasiet uzmanīgi.

Ja nesaprotat angliski, ņemiet palīgā Google. Ja jums tā vēl strādā.

Jūsu valūta ir mirusi. Devalvācijas rezultātā tā zaudēs vērtību trīs vai četras reizes. Līgumi ASV dolāros vai eiro? Aizmirstiet.

Jūsu ekonomika ir dziļā, dziļā pakaļā. Pakaļā. P.A.K.A.Ļ.Ā.

Uzplaukuma laiks jūsu basketbolā ir beidzies. Varbūt klubi izdzīvos. Varbūt viņi dažreiz spēlēs FIBA kausā vai kādā Austrumu līgā. Taču vairāk nekad nevarēsiet parakstīt līgumus ar Pangosu, Klaibernu vai Milutinovu.

Visi spēlētāji, kuriem ir līgumi ar jūsu klubiem, neatgriezīsies. Pat nemēģiniet.

Pat, ja jums izdosies atrast naudu basketbolam, viņi nebrauks spēlēt izolētā valstī pat attālā nākotnē.

VTB līga ir mirusi, pat ja viņi cenšas pierādīt pretējo. Beidzot tā kļūs par krievu līgu bez lieliem sponsoriem, krievu viduvējību līgu. Purvu.

Varbūt daži leģionāri atbrauks, taču – vidusmēra spēlētāji par, maksimums, 8-10 tūkstošiem mēnesī. Realitātē, bez šaubām, būs sliktāk. Jūs lūgsiet palīdzēt sameklēt šādus spēlētājus, dalīties informācijā – mums ir zināšanas. Jūs to nekad nedabūsiet.

Esmu gandrīz pārliecināts, ka Krievija tiks diskvalificēta no oficiālajiem sporta turnīriem vismaz nākamos 3-5 gadus.

Spēlēsiet viens pret otru vietējā līgā. Tas būs jūsu maksimums. Ar vietējiem spēlētājiem. Tukšās zālēs. Jo nevienam tas neinteresēs. Nekas. Beidzot komandas no Vladivostokas vai Sahalīnas salas varēs sacensties pret Maskavas komandām. Varen plaša mana zeme dzimtā, blyad.

Deviņdesmit procenti jūsu spēlētāju uz mūžu paliks mājās. Jebkurš cienījams Eiropas klubs neslēgs ar viņiem līgumus. Neviens nevēlas PR neveiksmi un fanu dusmas.

Pat, ja spēsiet izvilkt, klubi un valstsvienība spēlēs bez himnas, karoga un neitrālā vietā. Bez atbalsta tribīnēs. Ar pamatīgu izsvilpšanu katrā Eiropas valstī (varbūt, izņemot Serbiju).

Taču tā nenotiks. Paredzu, ka jūsu komandas vismaz nākamos piecus gadus nespēlēs starptautiskajos turnīros. Gluži kā Dienvidslāvija deviņdesmito gadu sākumā.

Kad aizliegums tiks atcelts, būs nepieciešami gadi, lai atgūtos.

Esmu par 95% pārliecināts, ka nākamo 10 gadu laikā neredzēšu CSKA vai citu Krievijas klubu Eirolīgas “Četru finālā”. Ja Eirolīga vispār vēl pastāvēs. Šai organizācijai nepieciešama reforma. Labāk tā jārada no jauna, bez “godīgiem” cilvēkiem, kuri saņem “Gazprom” naudu tieši savās kabatās.

Jūs tiksiet izmesti no globālās aprites. Ikviens ienīdīs jūsu komandas. Un sports šoreiz nebūs ārpus politikas, kā jūs sūdzējāties gadiem ilgi.

Jo valstij, kura sākusi karu, nav vietas starptautiskajā sporta sabiedrībā.

Esat to pelnījuši. Jūs un jūsu valsts. Un jūsu sasodītais CSKA ar sasodīto Vatutinu priekšgalā. Un smirdīgo “Gazporm”.

Pirms astoņiem gadiem jūs gandrīz nogremdējāt mūsu valsti un mūsu sportu. Jo jūsu sasodītais prezidents ienīst Ukrainu un vēlas, lai mūsu valsts beidz pastāvēt.

Pastāvēt!!! Jo viņš ir izlasījis ko līdzīgu vēstures grāmatās... Neprāts.

Mēs piedzīvojām pārbaudījumu gadus. Jūs cenšaties mūs nogremdēt atkal.

Taču noslīksiet paši. Jo esat to nopelnījuši. Kā nācija. Kamēr mēs saglabāsim stāju.

Krievu kuģi, ej ellē. Slava Ukrainai!”

Izmantotie resursi:
https://medium.com/@alex.proshuta/three-weeks-ago-on-february-8th-prometey-beat-unicaja-in-bcl-top-16-game-642f3c59993c