Krūmberga: "Man vajag, lai treneris uzbļauj..."

Aiz muguras smaga sezona TTT komandā, arī Eiropas čempionāts. Kā vasaru pavada Dita Krūmberga?
Pēc Eiropas čempionāta paņēmu nedēļu brīvu, bet pēc tam pamazām atsāku trenēties. Braucu uz Vecāķiem skriet gar jūru, lai uzturētu fizisko formu. Vēl pēc nedēļas jau gāju uz zāli un sāku strādāt pie individuālās tehnikas, kam sezonās garumā nesanāk pietiekoši daudz pievērst uzmanības.

Nav nogurdinoši šādā ritmā strādāt?
Slodzi vasaras periodā balansēju pati, un treniņi nav tik smagi un intensīvi kā sezonas laikā. Eju un strādāju tik, cik gribu un varu - mani neviens nepiespiež. Taču, ja reiz esmu atnākusi līdz zālei, tad pret treniņiem attiecos nopietni. Cenšos visus vingrinājumus izpildīt ar maksimālu atdevi, citādi par progresu var aizmirst. Man jau patīk trenēties, arī aktīvi atpūsties, visu laiku būt kustībā. Arī brīvajā laikā vasarā labprātāk braucu ar riteni, uzspēlēju pludmales volejbolu, skrienu vai peldos, nekā vienkārši guļu pludmalē un sauļojos. Esmu pieradusi pie lielākām vai mazākām slodzēm, un, ja neesmu sportojusi kaut pāris dienu, enerģijas ir tik daudz - vairs nevaru mierīgi nosēdēt mājās!

Atskatoties uz Eiropas čempionātu Rīgā - kā pietrūka, lai izcīnītu cerēto medaļu vai nodrošinātu vietu pasaules čempionātā?
Nu... (garāka pauze) Varētu būt vairāki iemesli, un viens no tiem - fiziskā sagatavotība. Nepietika spēka līdz turnīra noslēgumam. Komandas līderes jau no pirmajām spēlēm laukumā atradās pa 30 - 35 minūtēm, līdz ar to, manuprāt, gluži vienkārši nepietika spēka. Grafiks bija smags, gan Liepājā, gan Rīgā trijās dienās bija trīs spēles pēc kārtas. Otrs aspekts - mēs nespējām sakoncentrēties līdz pašām spēles beigām. Nospēlējām 35 minūtes, bet pēdējās piecās pazaudējām koncentrāšanos - pieļāvām muļķīgas kļūdas, neatbloķējām pretinieces pie groziem un atstājām pretinieku komandas līderes brīvas uz metieniem, ko viņas arī realizēja. Iespējams, nedaudz pietrūka arī meistarības. Metieni, kam vajadzēja iekrist, neiekrita, un šķita, ka veiksme šoreiz nav mūsu pusē. Kaut vai spēlē pret Krieviju - gan pamatlaikā, gan pagarinājumā pēdējās sekundēs tika izmesti trīspunktu metieni, kas varēja izšķirt spēles likteni mums par labu, bet ne viens, ne otrs neiekrita.

Iesākāt labi, bet turnīra noslēgums nebija tik veiksmīgs…
Mūsu apakšgrupa skaitījās viena no vājākajām turnīra sākumā, līdz ar to arī spēles bija relatīvi vieglākas. Taču šis ir Eiropas čempionāta finālturnīrs, kur pulcējās 16 labākas Eiropas komandas, un katra var sagādāt pretiniekiem grūtības un pārsteigumus. Arī mums šīs uzvaras nenāca viegli - kā, piemēram, spēlē pret Grieķiju, kad izcīnījām uzvaru tikai pēdējās sekundēs, kad Gunta (Baško) realizēja ātro uzbrukumu. Esmu ievērojusi, ka parasti visus turnīrus, arī pārbaudes spēles iesākam labi, pat izcili, bet beigās mums nepietiek tās enerģijas un koncentrēšanās. Sakrājas daudz mazu kļūdiņu, kas beigās iegāž. Protams, turnīra beigās arī pretinieces krietni nopietnākas, ar to jārēķinās.

Sieviešu komandās mēdz būt dažādas nesaskaņas. Vai izlasē bez tādām iztikāt?
Es nezinu no kurienes tādas baumas! Šķiet, ka draudzīgāku komandu grūti iedomāties! Meitenēm bija labas attiecības - viena par otru rūpējāmies, nācām uz treniņiem ar prieku, un ja arī bija kādas negatīvas emocijas treniņu un spēļu laikā, tas viss tika atstāts uz laukuma. Sadzīvē viss bija ideālā kārtībā. Šajā sakarā varu uzteikt Guntu, jo viņa kā kapteine savus pienākumus izpildīja perfekti un saliedēja komandu vēl vairāk. Arī ar treneriem bija laba sapratne.

Izlase treniņos un ārpus tiem tika nodrošināta ar visu nepieciešamo?
Jā, sūdzēties galīgi nevar - Rīgā viss bija līmenī. Visa komanda kopā dzīvojām viesnīcā, paēdušas bijām, apģērbtas - arī, nodrošināta zāle kur trenēties, ārsti, fizioterapeiti, lai savestu kārtībā veselību. Arī Liepājā mūs mīļi un jauki uzņēma.

Un kā sadzīvojāt ar treneri Zvirgzdiņu? Spēļu laikā viņš ir visai ass…
Nu tāds viņš ir - viņš jau tā mierīgi laikam nevar. Treneris ir maksimālists un no mums prasa pilnīgu atdevi laukumā. Jā, savu reizi pasaka arī kādu skarbāku vārdu, bet esam pie viņa stila jau pieradušas. Ir spēlētājas, kurām ir nepieciešams, lai viņām uzbļauj - lai pamostos un sāktu spēlēt. Arī man. Taču citas meitenes vairs nevar koncentrēties spēlei, jo uztvērušas trenera teikto pārāk personīgi. Es zinu, ka trenera darbs ir ļoti smags, īpaši strādājot ar meitenēm, jo mēs esam ļoti jūtīgas un emocionālas, un katrai nepieciešama sava pieeja un motivēšanas veids. Sieviešu trenerim jābūt arī labam psihologam. Taču tāpēc arī no spēlētāju puses jābūt iniciatīvai un komunikācijai, lai nedaudz atvieglotu trenera darbu. Un spēlētājām ir jāsaprot, ka trenera interesēs ir pietuvoties viņu maksimālajam potenciālam, nevis viņas personīgi aizskart. Lai kā arī nebūtu, strādājot ar sieviešu izlasi, Zvirgzdiņš ir sasniedzis visaugstākos rezultātus, un lai cik daudz kritikas viņš neizpelnītos, šos nopelnus viņam neviens neatņems. Es personīgi esmu ļoti daudz ko iemācījusies tieši komandas uzbrukuma veidošanā un aizsardzības sistēmās, un jūtu, ka ar katru gadu viņa vadībā tikai progresēju. Man ļoti žēl, ka viņš pametis komandu. Taču tāds ir sports.

Tu pati to visu uztver pozitīvi un ne reizi neesi apvainojusies uz treneri?
Protams, ka esmu apvainojusies - bez tā jau nevar iztikt, īpaši laukumā, spēles situācijās, kad emocijas sit augstu vilni. Esmu saukta visādos vārdos un pirmajos gados to ļoti pārdzīvoju - likās, ka es taču trenējos ar sirdi un dvēseli un, protams, ka kaut kas nesanāks mācību procesā, bet tāpēc taču nevajag mani apvainot! Taču ar laiku pie tā pierod. Vairs neņēmu galvā, kaut gan nepatīkami ir tik un tā.

Vai trenera Zvirgzdiņa atkāpšanās no amata komandai bija pārsteigums?
Man personiski tas bija pārsteigums. Taču prakse liecina, ka šādi lēmumi izlašu treneriem nav retums. Ja viņi nespēj izpildīt uzstādītos mērķus, tad atkāpjas no amata, lai nākošais treneris varētu ienākt komandā jau ar citu spēles filozofiju un taktiku un sasniegt to, kas bija plānots. Jebkurā gadījumā Zvirgzdiņš ir treneris ar lielu pieredzi arī vīriešu basketbolā. Viņš ir izcils taktiķis un spēj izanalizēt pretinieku komandas un spēlētāju vājās un arī stiprās puses, un attiecīgi sagatavot mūs uz katru spēli individuāli, izmantojot dažādus knifiņus un pamainot mūsu sadarbības vai aizsardzības sistēmas. Tagad, protams, ir sportiska interese, kurš treneris tiks ievēlēts kā nākamais sieviešu izlases galvenais treneris.

Vai uzskati, ka trenerim bija jāatkāpjas?
Grūti komentēt viņa lēmumu… Ja viņš tā nolēma, tad tā tam laikam bija jābūt.

Vai izlases meitenēm nav bijusi doma rakstīt vēstuli, lūdzot trenerim nepamest komandu?
Neesam runājušas par šādu vēstuli. Bet es domāju, ka, ja viņš ir izdarījis savu izvēli un aizgājis no komandas, tad tuvākajā laikā atpakaļ noteikti nenāks. Nedomāju, ka šāda vēstule ko līdzētu, zinot viņa raksturu un personību.

Kādam būtu jābūt izlases nākamajam trenerim? Ārzemnieks, vietējais?
Man labāk patiktu vietējais treneris. Vispiemērotākie kandidāti, manuprāt, būtu Gundars Vētra vai Kārlis Muižnieks, kurš šovasar strādāja kopā ar izlasi un diezgan labi iejutās un papildināja Zvirgzdiņa darbu. Varbūt ir vēl kādi pretendenti no vīriešu komandām, taču uz doto brīdi viņi ir divi reālākie kandidāti. Neaizmirstot arī par Aināru Čuksti, kurš ar izlasi jau ir strādājis iepriekšējos gados. Tikko viņš ar U-20 meitenēm izcīnīja bronzas medaļas, un ir vienīgais sieviešu treneris, kuram šāds panākums izdevies atkārtoti.

Arī Valdis Valters esot izteicis gatavību…
Viņš ar sieviešu komandām nekad nav strādājis, ja nu vienīgi trenējis individuāli atsevišķas spēlētājas. Kaut gan domāju, ka šis nebūtu tas sliktākais variants. Valters ir izaudzinājis daudz labu spēlētāju, ielicis pamatus tehniskajos elementos un spēles izpratnē. Būtu interesanti pie viņa trenēties. Es uzskatu, ka jebkuras pārmaiņas nāk par labu.

Kā pati vērtē savu sniegumu Eiropas čempionātā? Vai šis ir tavs labākais turnīrs karjerā?
Ņemot vērā, ka man izlasē šis bija trešais gads, bet pie spēlēšanas tā īsti tiku tikai šogad - tā var teikt. Treneris man uzticējās, un es mēģināju savas iespējas izmantot. Godīgi sakot, nebiju cerējusi uz tik lielu spēles laiku. Prieks, ka man tika dota iespēja sevi pierādīt arī uzbrukumā, zinot, ka iepriekš ar mani vairāk rēķinājās kā ar aizsargu. Pašai šķiet, ka varēju nospēlēt vēl labāk, taču kopumā esmu priecīga, ka varēju palīdzēt komandai izcīnīt uzvaras un iepriecināt skatītājus.

Kādi pašai secinājumi pēc Eiropas čempionāta? Pie kā jāpiestrādā?
Joprojām pieklibo metienu precizitāte, labas spēles mijas ar ne tik labām. Zinu, ka man nav pareiza stāja un balanss, izpildot metienus. Visvairāk mani iegāž tehniskās nianses – spēle ar bumbu, dribls, māņkustības, apspēlēšana viens pret vienu. Pie presinga rodas problēmas tikt pāri laukuma centra līnijai. Pie šīm lietām arī šovasar nopietni strādāju, lai nākamajā sezonā justos vēl drošāka un pārliecinātāka.

Kādi plāni nākamajai sezonai? Vai TTT klubs piedāvājis palikt?
Sākotnēji parakstījām līgumu 1+1 un no viņu puses piedāvājums joprojām ir spēkā. Pluss ir tāds, ka TTT arī šosezon spēlēs Eirolīgā, taču vēl nav zināms, kurš būs komandas galvenais treneris. Arī finansiālā puse vēl nav skaidra. Vēl notiek pārrunas. Tajā pašā laikā aģents meklē klubus Eiropā - ir pāris interesantu piedāvājumu. Domājams, ka tuvākajā laikā es varētu parakstīt līgumu jaunajai sezonai.

Sezonas beigas finansiāli klubam bija ļoti smagas. Vai TTT komanda visas saistības ar tevi ir nokārtojusi?
Jā, problēmas tiešām bija nopietnas. Pēc Jaunā gada visas ārzemnieces, izņemot vienu, aizbrauca uz citām komandām. Ar mani TTT vadība visas saistības ir izpildījusi. Alga gan pēc kopīgas vienošanās tika samazināta, taču, ņemot vērā kopējo situāciju valstī un zinot par smagajām finansiālajām problēmām arī vīriešu klubos, bija jānolaižas uz zemes un jādzīvo realitātē.

Vai SK "Cēsis" nepiedāvāja pāriet spēlēt uz Cēsīm?
Nē, neko nepiedāvāja. Tur nospēlēju pāris mēnešus un atgriezties nevēlos, īpaši pēc SK "Cēsis" prezidenta Krišjāņa Kļaviņa izteikumiem, kad nākamajā sezonā pārgāju uz "pretinieču nometni" "TTT Rīga". Tiku nosaukta par Cēsu kluba nodevēju un pret mani publiski tika izrādīta necieņa kā pret profesionālu basketbolisti. Līdz ar to pret šo klubu ir izveidojušās antipātijas.

Ja paliksi Latvijā, vai nebaidies, ka vietējā čempionāta līmenis tomēr ir ļoti zems? Turklāt nevar zināt, kāda vispār izskatīsies Cēsu komanda nākamajā sezonā, līdz ar to laba līmeņa spēļu prakse var būt pavisam minimāla...
Jā, tas ir mīnuss - saprotu, ka vietējā čempionāta līmenis te būs zems. Daudzas jaunās spēlētājas devušās uz Ameriku, labākās spēlēs spēcīgos klubos Eiropā. Ar to jārēķinās, tāpēc treniņos jāstrādā ar pilnu jaudu un uz katru spēli jāiet ar maksimālu koncentrēšanos. Loģiski, ka ar tādu spēļu līmeni var uztrenēt tikai fizisko kondīciju. Vienīgā cerība - iegūt trenera uzticību un spēles laiku Eirolīgā. Taču visās vidusmēra līgās Eiropā ir līdzīga situācija - spēlē divas, trīs labas komandas un pārējās vairs nav konkurentes. Izņēmums ir Krievija, Spānija, Francija un Itālija. Tur vietējie čempionāti ir ļoti spēcīgi, un visas labākās eiropietes, kā arī WNBA ārzemnieces arī spēlē šajās līgās.

Pati esi mācījusies un spēlējusi ASV. Vai jaunajām basketbolistēm ieteiktu doties uz ASV, vai labāk palikt Eiropā?
Par Amerikā pavadīto laiku varu teikt tikai to labāko. Viss atkarīgs no pašas spēlētājas. Ja jaunās, talantīgās spēlētājas vēlas ātrāk kļūt finansiāli neatkarīgas, tad jāspēlē Eiropā un jāpelna nauda, bet nevajag aizmirst, ka basketbolu var apvienot ar mācībām – iegūt diplomu un labā līmenī trenēties un spēlēt. Pieredze, ko ieguvu dzīvojot Amerikā bez saviem tuvajiem, radiem un draugiem, ir neatsverama. Dzīve piespieda ātrāk kļūt patstāvīgākai, uzņemties atbildību par sevi, nobriest kā personībai. Pēc vidusskolas beigšanas jāizvērtē savas prioritātes un jāizdara izvēle.

Kā vērtē laiku, kuru pavadīji Slovākijā?
Tas bija interesants laiks - mana pirmā profesionālā komanda. Te bija tas variants, par kuru es stāstīju iepriekš – Slovākijā ir divi spēcīgi klubi, bet pārējie krietni vājāki. Regulārajā čempionātā uzvarējām ar 40 punktu pārsvaru. Arī FIBA kausā startējām veiksmīgi - sešas spēlēs, sešas uzvaras. Taču, kad izstājāmies no Eirokausiem sapratu, ka vietējā līga ir pārāk vāja, tāpēc ar klubu vienojāmies, ka sezonu beigšu Cēsīs. Slovākijā īsti nebiju apmierināta ar treneriem - tika spēlēts "vecā stila" basketbols. Taču kopumā ar laiku Slovākijā esmu apmierināta.

Kas ir līdz šim spilgtākie brīži tavas karjeras laikā?
Noteikti - Pekina. Man nekad pat sapņos nerādījās, ka spēlēšu olimpiskajās spēlēs! Tas bija tik vērienīgs pasākums - šie iespaidi ir neaizmirstami! Ja tikpat cītīgi turpināsim strādāt un gatavoties nākamajai Eiropas čempionāta kvalifikācijai, iesim uz vienotu mērķi soli pa solītim, tad ir cerības aizbraukt arī uz Londonu. Ja meitenēm neradīsies domas par ģimenes veidošanu un spēsim noturēt tādu pat līmeni kā līdz šim, tad viss ir iespējams.

Pašai pagaidām nav domu veidot ģimeni?
Pagaidām vēl nē. Pāris gadus vēl gribētu uzspēlēt basketbolu. Jāizmanto laiks, kamēr ir veselība un basketbols sagādā prieku. Gan jau pienāks laiks arī ģimenei un bērniem.