Māris Noviks Spānijā: atzīšanās mīlestībā

Spānija ir manu mīļāko valstu pieciniekā. Maigais Vidusjūras klimats, patīkami cilvēki, sadzīves kultūra, bagātā vēsture, daudzveidīgā ģeogrāfija, lielisks ēdiens, garšīgs vīns – sarakstu var turpināt dienas garumā.

Dižciltīgā Madride, lepnā Barselona, lieliskā Valensija, noslēpumainā Sevilja, svētceļnieku citadele Santjago, vēsturiskā Salamanka, vulkāniskā Lansarote, mierīgā Tarragona, nesteidzīgā Samora, naksnīgā Badahosa un skaistā Saragosa – tā ir Spānija, kuru mīlu.

Ir vēl cita Spānija – kūrortu josla gar Vidusjūras piekrasti no Katalonijas līdz Andalūzijai. “Costa Brava”, “Costa Dorada”, “Costa Del Sol”. Neskaitāmas tūristu zonas un “viss iekļauts” viesnīcas, kur dzīves ritms pakārtots Eiropas atpūtniekiem. Masu tūrisms nevilina, tādēļ īstā Spānija meklējama ārpus tūristu rezervātiem.

Īstā Spānija ir droša. Neraugoties uz miljoniem ieceļotāju no spāņu valodā runājošajām Latīņamerikas zemēm un Dienvideiropas viesstrādniekiem, mazpilsētās un lielpilsētās var droši pārvietoties arī nakts stundās. Dienas laikā gadījies soļot cauri nepatīkamiem rajoniem Barselonā un Valensijā – interesanti, ka abi atrodas tuvu piekrastei – taču iekšzemē neko tādu nav nācies sajust.

Spānijas pilsētas nav postījis Pirmais un Otrais Pasaules karš. Vietām, piemēram, Saragosas katedrālē “El Pillar”, redzamas Pilsoņu karā nomesto aviobumbu pēdas, taču kopumā lielākās 20. gadsimta šausmas gājušas Spānijai secen.

Pilsētas veido cieša daudzstāvu apbūve. Pat pilsētās ar 50 tūkstošiem iedzīvotāju ir desmitiem blīvi apbūvētu kvartālu – nav mazpilsētas sajūtas. Tādā apbūvē notiek intensīva sabiedriskā un sociālā dzīve, īpaši priekšpusdienā un vēlajās vakara stundās. Augstās mājas sniedz arī labāku patvērumu no saules, gandrīz vienmēr iespējams iet pa ēnaino ielas pusi. Dienas vidū, kad saule ir zenītā, spāņi guļ “siestu”.

Siesta un fiesta – nesteigšanās un prasme svinēt svētkus. Katrā pilsētā ir savi tradicionālie svētki, kuri tiek svinēti gadsimtu garumā, sākot no buļļu cīņām Pamplonā līdz marta uguns festivāliem Valensijā. Spānijā pazīst arī latviešiem tuvos Jāņus – piemēram, 23. un 24. jūnijā par godu Svētā Žoana dienai Saragosas municipālo āra peldbaseinu var apmeklēt bez maksas.

Spāniju nav aizskalojis globalizācijas vilnis. Tieši otrādi – Spānija pati radīja vienu no lielākajiem globalizācijas viļņiem. Pēc 800 gadus ilgas cīņas ar Islāma iekarotājiem – “rekonkistas” jeb atkarošanas – un vienotas valsts izveides Spānijas karaļu vara izplētās pa puspasauli. Spānijas un Portugāles valdnieki pat sadalīja pasauli līdzīgās ietekmes sfērās (Treaty of Tordesillas 1494).

Vēl pirms 210 gadiem spāņu varā bija visa Latīņamerika – no Čīles dienvidos līdz Kalifornijai un Teksasai ziemeļos. Vēl pirms 120 gadiem spāņu karogs plīvoja Filipīnās un Kubā. Vēl 20. gadsimta 70. gados Spānijā bija Franko autoritārais režīms. Šodien Spānijā nejūt ne impērismu, ne diktatora personības kultu. Spāņiem piemīt pašcieņa un sevis apzināšanās, taču nav augstprātības un nicinājuma.

Video: “El Pillar” katedrāle Saragosā

Pastāv grūtības ar darba atrašanu, īpaši jaunatnei, taču valsts šķiet mierīga. Spānija nav ļāvusies “žurku skrējienam”, te pieņemts dzīvi baudīt nesteidzoties. Viena no vecākajām un morāli bagātākajām sabiedrībām Eiropā, kuru raksturo augsta sabiedrisko attiecību kultūra. Spāņi dzer, bet nepārdzeras. Spāņi trokšņo, bet neuzmācas. Spāņi paliek spāņi.

Spānija nosargājusi savu kafejnīcu kultūru. Te ir mazāk “ātrā ēdiena” (fast food). Ātrās ēdināšanas milži “McDonalds”, “Burger King” un “Taco Bell” ir drīzāk izņēmums nekā ikdiena, jo vietējā pārtika ir daudz labāka.

Spānijā nav sajūtas, ka tu pārmaksā. Ārpus kūrortu zonām un lidostām nav milzīgu uzcenojumu vai “tūristu slazdu”. Vietējie un ārzemnieki maksā vienu un to pašu, saņemot tādu pašu attieksmi. Un vēl Spānija ir lieliska vieta, kur spēlēt basketbolu un futbolu.

Spānija, es tevi mīlu!