Elita un Jānis Laksas: "Kitijai bija vēl viens dzinulis, kas dzina uz priekšu"

Sarežģītais 2020. gads Laksu ģimenē sākās ar jaunām emocijām. Dēls Mārtiņš kļuva par Polijas vicečempionu un nopelnīja pirmās lielās minūtes valstsvienībā “EuroBasket 2021” kvalifikācijas spēlēs. Meita Kitija sāka profesionāles gaitas un kļuva par pirmo Latvijas basketbolisti, kura izvēlēta WNBA drafta pirmajā kārtā, nonākot trīskārtējā čempionē “Seattle Storm”.

Tas nemaz nav tik bieži, ka abi bērni spēlē augstā līmenī. Jāņa iespaids, mammas darbs – kuri, vecākuprāt, bija iemesli, kāpēc bērni nogāja ceļu līdz profesionālajam basketbolam?
Elita: Mārtiņš un Kitija pievērsās basketbolam mūsu abu iespaidā. Jānis spēlēja, es spēlēju un trenēju. Abi bērni sāka trenēties pie manis, ieliku viņiem pamatus. Sāka spēlēt vēl pirms iešanas skolā, vasarās brauca līdzi uz nometnēm. Tālākā izvēle un lēmums bija viņu rokās. Sanāca diezgan labi – abi spēlē Latvijas izlasēs.
Jānis: Ja abi bērni negribētu trenēties un spēlēt basketbolu, nekas nenotiktu. Neko neuzspiedām. Varējām tikai atbalstīt un pamudināt turpināt.

Citēšu Kitijas teikto pirmajā intervijā: “Man neko neuzspieda. Bumba un grozs mājās bija vienmēr. Jā, mani aizveda uz treniņu, taču basketbols iepatikās pašai. Pamatus ielika vecāki – mamma un tētis ir mani pirmie treneri. Viss notika dabiski, bez aizrādījumiem, īpašiem treniņiem un mācībstundām. Visu, kas saistīts ar basketbolu, ģimenē darījām prieka pēc.”
Elita: Kitijai bija vēl viens dzinulis, kas dzina uz priekšu. Mārtiņš. Viņa redzēja, ka brālim sanāk un gribēja turēt līdzi.
Jānis: Gribēja līdzināties un būt pārāka savstarpējā konkurencē. Saka, ka otrajam bērnam ir vienkāršāk, ja pirmais jau spēlē.
Elita: Sešu gadu vecuma starpība – bija, no kā mācīties.

Jānis profesionāli spēlēja līdz 39 gadu vecumam – arī ietekme?
Elita: Paspēja uzspēlēt “ASK Rīga” pie Ramūna Butauta.

Jānis grozu mājas pagalmā taisīja sev vai bērniem?
Elita: (Smejas) Bērniem!
Jānis: Man jau bija gana. Grozu uzliku bērniem – lai būtu, ko darīt. Pats vasarās gribēju paiet malā no basketbola.

Mārtiņš un Kitija ziemā sāka driblēt Juglas zālē?
Jānis: Pagalmā un nometnēs pie mammas.
Elita: Brauca man līdzi uz nometnēm Ventspilī, Engurē, Jaunpilī. Ar Mārtiņu kādu reizi bijām Skrīveros. Viņš sāka trenēties sešu gadu vecumā. Pirmie oficiālie treniņi – Valda Valtera basketbola skolā. Meita sāka Juglā, pie treneres Kristīnes Žeimutes. Vasarās pie manis – bieži apspēlēja puikas. Vēlāk 1994. gadā dzimušo meiteņu komanda pajuka un Kitija pārgāja uz sava vecuma grupu “Kolibri”. Pirmo čempionātu jaunatnē Kitija nospēlēja Juglas sastāvā, tostarp uzvarēja “Kolibri”.

Trenere Mudīte Zandere teica, ka Kitija sākumā bijusi ļoti cieši emocionāli piesaistīta vecākiem. Bērni mēdz būt kā kaķi – diezgan ātri aizmirst. Kitija pasūdzējās par būšanu vienai?
Elita: Nesūdzējās, taču pirmajās nometnēs klājās grūti. Viņai ļoti gribējās trenēties. Bija pieradusi vasarās būt pie manis, zināja nometņu režīmu. Vienmēr biju blakus, bet pirmās nometnes bez manas klātbūtnes izstūma ārpus komforta zonas. Citu sūdzību nebija.
Jānis: Vēlāk nobrieda un zināja, ko darīt. Savi mērķi Kitijai bija jau tad.
Elita: Ar varu nekad nevedām. Viņa darīja visu ar prieku, labprātīgi.

Labākās lietas, ko mamma un tētis iemācījuši bērniem ārpus basketbola?
Elita: Disciplīna, patstāvība. Neesam piespieduši iet uz treniņiem. Gan Mārtiņš, gan Kitija pabeidza Franču liceju. Mācības un treniņi nekad viens otram netraucēja. Tagad, strādājot ar bērniem, grūti saprast, ka visu laiku rodas problēmas.

Franču licejs tolaik atradās Mēness ielā. “Kolibri” treniņi notika Rīgas 47. vidusskolā, Pārdaugavā. Kā bija izbraukāt?
Elita: Daudz palīdzēja vecāmamma – viņa dzīvoja netālu no Franču liceja. Pēc stundām ar autobusu veda uz Pārdaugavu, arī atpakaļ. Kad varējām, braucām pakaļ. Tika iesaistīti visi ģimenes locekļi.

Tika minēta disciplīna. Kas ir labākās lietas Kitijas un Mārtiņa raksturos?
Elita: Vecākiem savi bērni vienmēr mīļi. Abus nekad savstarpēji neesam salīdzinājuši.
Jānis: Kopīga ir mērķtiecība. Ja nebūtu mazie uzdevumi un mērķi, Mārtiņš un Kitija nespēlētu ne jaunatnes izlasēs, ne valstsvienībās. Abiem piemīt vēlēšanās sasniegt vairāk, spēlēt augstāk par Latvijas Basketbola līgu
Elita: Bērni neapstājas pie pirmajām grūtībām. Visu laiku nav gājis viegli un labi, izieti dažādi posmi. Abi izvirzīja mērķus un gāja uz tiem. Centāmies atbalstīt un palīdzēt.

Elita minēja par bērnu raksturiem. Jūs esat bijuši abās lomās – kā treneri un vecāki. Redzējuši, kā izturas citi vecāki. Ir amerikāņu treneri, kā Frenks Mārtins, kuri saka, ka bērni nav mainījušies, mēs esam mainījušies. Vecāki iejaucas, nāk ar ambīcijām. Kāds ir jūsu redzējums?
Elita: Vecāki ir ļoti mainījušies – esmu saskārusies ar dažādām paaudzēm. Pirmie audzēkņi sen izauguši, pašiem pāri 30. Un ir mazie bērni ar citas paaudzes vecākiem. Bērni nezina, ko īsti grib – agrā bērnībā tas ir normāli. Viņiem nepieciešams pamudinājums. Vecākiem jāmotivē bērnus, taču nevajag aiziet pārmērībās. Bieži ir par daudz. Ja pirmklasniekam saka, ka viņš būs lielais profesionālis, kurš spēlēs basketbolu... Nezinu, vai tā ir laba motivācija. Jāsāk ar mazumiņu. Profesionāli veido daudzas sastāvdaļas. Bērniem ir daudz izvēļu un treniņš bieži nav pirmajā vietā. Vecākiem jāmotivē, jāpamudina trenēties.
Jānis: Jābūt sadarbībai starp bērnu, treneri un vecāku. Vecāki bieži nav līdz galam izsapņojuši savu sapni. Iedomājas savu sapņus bērnā, taču jādod vismaz daļēja izvēles iespēja.
Elita: Vecāki otrajā klasē atnāk uz treniņiem un jautā: “Nu, vai būs?” Pirmajā vai otrajā klasē nevaru to pateikt. Trenera uzdevums ir ieinteresēt. Tālāk vecāki un treneri kopā audzina jauno basketbolistu.

Vai no Jāņa teiktā var nolasīt, ka trīsstūrī “bērns-treneris-vecāks” uzstādījums biežāk nāk no vecāka puses? Kurš mēģina diktēt noteikumus?
Jānis: Manuprāt, jābūt sadarbībai. Treneris trenē, vecāki audzina, ieinteresē un atbalsta. Vecākajās grupās treneri pusaudžus uztver jau kā pieaugušus cilvēkus. Beigās trīsstūris izjūk – piemēram, aģentu iesaistes gadījumā.

Kāda ir aģentu ietekme, skatoties no sporta skolas trenera pozīcijas?
Elita: Šobrīd ļoti liela. Tagad bērniem aģenti ir jau no 13 gadu vecuma. Nezinu, vai tas ir pareizi – zūd treneru motivācija strādāt. Treneri izaudzina bērnu, aģents paņem...
Jānis: ...un noplūc laurus.
Elita: Var salīdzināt ar ābeles iestādīšanu. Kad parādās āboli, cilvēks ābeli izrok un aiznes, pat īsti nepasakot “paldies” tiem, kuri to stādījuši un kopuši.
Jānis: Tas ir nepareizi, ka vecāki atļauj nepilngadīgajiem (stāties līguma attiecībās), treneri atstājot maliņā.

Vai Latvijas Basketbola savienībai vajadzētu vairāk regulēt šīs attiecības?
Jānis: LBS vajadzētu iesaistīties procesā, kas vairāk atstāts pašplūsmā. Pagājis maz laika kopš jaunā prezidenta Vējoņa ievēlēšanas.

Kas Latvijas basketbolā pēdējos 10 gados noticis pareizi?
Elita: Mums ir sakārtota jaunatnes basketbola sistēma. Jaunatnes turnīru organizācija ir augstā līmenī. Starptautiskās spēles nodrošina Eiropas Jaunatnes basketbola līga (EYBL).
Jānis: Jaunatnes sistēma ir labā līmenī. Pastāv iespēja spēlēt LBL2 un LBL3 komandās.
Elita: Sistēmas sakārtotību parāda jaunatnes izlašu sportiskie rezultāti. Pēdējais gads bijis nedaudz neveiksmīgs, taču pārējā laikā visas meiteņu un zēnu izlases spēlēja (Eiropas čempionāta) A divīzijā. Jaunatnes treneri strādā, sistēma sakārtota.

Ar kādām vecuma grupām pašlaik strādājat?
Elita: Lielie puikas – U17, U19. Arī mazie, kuri iet pirmajā vai otrajā klasē.

Vai vecākiem bija šaubas pirms Kitijas došanās uz Ameriku?
Jānis: Jāatgriežas pie mazajiem mērķiem. Kitija brauca pāri okeānam. Bija trīs gadus nospēlējusi TTT, gribēja vairāk pilnveidoties un iegūt izglītību.
Elita: Par spēlēšanu šaubu nebija. Vairāk grūti, zinot, ka viņa ir tik tālu. Kad bijām vizītē Tampā un redzējām, kādos apstākļos Kitija var trenēties – tie ir vieni no labākajiem apstākļiem. Pirmajā braucienā apmeklējām “South Florida” spēli pret “UConn” – toreiz “Bulls” rindās vēl spēlēja (nākamā WNBA vicečempione) Kortnija (Viljamsa). Redzēju, ka Kitija var tur spēlēt un iederas. Pārējais bija no viņas atkarīgs – lai treneris novērtē, lai ir iespēja pierādīt sevi. Nebija viegli, bet viņa to izdarīja.

Pēc Kitijas savainojuma mamma brauca palīgā meitai?
Elita: Aizbraucu uz Tampu divas dienas pēc savainojuma. Kad Kitijai tika veikta ceļgala operācija, jau biju Amerikā. Zinājām, ka pirmās dienas nebūs vieglas. Bijām priecīgi, ka varēju uzreiz aizbraukt un palīdzēt meitai. Vienatnē to būtu grūti pārvarēt. Arī tīri fiziski, tiekot galā ar sadzīves lietām. Iespējams, ja nebūtu klāt, talkā nāktu cilvēks no USF personāla.

Pagājušajā nedēļā rakstīju, ka ASV lielajās augstskolās ir liela absolventu bāze. Absolventi ir tie, kuri finansē jaunu treniņcentru būvi, atbalsta sporta komandas. Latvijā sports vairāk balstās uz valsts un pašvaldību, arī vecāku, atbalstu. Hokejā ir Andis Pikāns un “Kurbads”, basketbolā bija Ivo Zonnes atbalstītā “Barona” komanda – tikai, atšķirībā no hokejistiem, neuzcēla savu zāli. Nāk prātā vēl kāds piemērs?
Jānis: Amerikā savas augstskolas atbalstīšana ir ļoti populāra – iet, atbalsta un dzīvo līdzi. Izveidojusies sporta kultūra ar tradīcijām. Visi cilvēki, kuri ir pietiekami turīgi, atbalsta komandu ar savu klātbūtni. Mēs laikam vēl neesam līdz tam izauguši.
Elita: Varam priecāties, ka mums bija Ivo Zonne. Uzturēja veselu komandu, basketbolā ieguldīja milzīgu darbu, lai gan visādi tika noniecināts. Lai būtu vairāk tādi Ivo!
Jānis: Ja parādās tāds cilvēks kā Ivo, basketbola sabiedrībai – un LBS – viņu jāatbalsta. Jāizaug līdz tam.

Mārtiņš šosezon spēlēja vienā no Polijas stiprākajām komandām, Ļubļinas “Start”. Kitija atgriezās un TTT sastāvā spēlēja Eirolīgā. Kādi bija vecāku vērojumi?
Elita: Pagājušajā gadā Ļubļinā bija viduvēja komanda. Šosezon treneris prata atrast optimālo sastāvu. Polijā patika, ka cilvēki aktīvi atbalsta sportu – halle bija pilna.
Jānis: Pieklājīga lieluma halle, kādi četri tūkstoši cilvēku – kā arēnas pirmais stāvs.
Elita: Latvijā skatītāju interese par basketbolu nav tik liela, tomēr cilvēki nāk. Prieks, ka nāca uz TTT spēlēm Eirolīgā.

Mārtiņam un Kitijai bijušas nozīmīgas spēles, lielas uzvaras. Kuri brīži ir dārgi vecākiem?
Elita: Uzskatu, ka šogad notika Mārtiņa īstā debija Latvijas izlasē – iepriekš bija pavisam mazs spēles laiks. Domāju, ka nākotnē tas turpināsies ar pozitīvu zīmi. Kitijas lielākie panākumi, par kuriem bijām lepni un priecīgi – 2017. gada Eiropas čempionāts Prāgā, kur tika izcīnīta ceļazīme uz pasaules čempionātu, kā arī pats Pasaules kauss Tenerifē. Tie bija “wow” brīži, par kuriem bijām, esam un būsim lepni. Tāds brīdis ir arī Mārtiņa spēlēšana Eiropas spēcīgākajā nacionālajā čempionātā – ACB līgā Spānijā, Santjago klubā “Obradoiro”. Bijām un redzējām.
Jānis: Mārtiņam bija labs sniegums, īpaši pirmajā sezonā.
Elita: Trenera lēmumu otrajā sezonā nevarējām ietekmēt, taču redzējām, ka viņš “Obradoiro” labi iekļāvās. Esam lepni par to!
Jānis: Abiem lielākie panākumi vēl priekšā.
Elita: Esam lepni par abiem bērniem.