Tāre: "Vienmēr gribu būt labāka"

Ieva, iepazīstini, lūdzu, kā sākās Tavas basketbolistes gaitas!
Līdz 1993. gadam spēlēju Jūrmalas sporta skolas komandā kopā ar Ilzi Ieviņu, Ilzi Auziņu. Pirmais un vienīgais treneris Jūrmalas sporta skolā bija Ainars Zvirgzdiņš. Komanda bija ļoti laba, savās vecuma grupās visus gadus bijām Latvijas čempiones. PSRS čempionātā bāzes komanda ieguva godalgotas vietas, bronzas medaļas. Beidzamajā gadā cīnījāmies ar tā laika visvareno TTT, kur spēlēja Zanda Redāla, Dace Krūmiņa un pretī mēs, astoņpadsmitgadīgi skuķi. Tas bija mans sākums un basketbola meistarības iegūšanas laiks.

Tu spēlēji arī PSRS U-16 izlasē...
...un uzvarēju Eiropas U-16 čempionātā. Izlases treneris toreiz bija vēlākais „CSKA” un tagad Krievijas valstsvienības galvenais treneris Igors Grudins. Izlases sastāvā no Latvijas bija Ilze Auziņa un es, pārējās meitenes nāca no Maskavas sporta skolām. Tā bija laba izdzīvošanas skola, kas vilkās pusotra gada garumā. Bija tā – mēnesi esi prom un divas nedēļas mājās. Divreiz dienā treniņi, kopumā smagi. Kā jau lielvalstī, izdzīvo stiprākais. Pirmā pieredze atlasēs jeb tā saucamajos „sboros”. Tolaik teicām – negribam, nebrauksim. Tagad, atceroties, tā laikam bija jābūt, jāiegūst pieredze. Ne tikai basketbola pieredze, arī derīga dzīves pieredze, spēja par sevi pastāvēt.

Kur toreiz notika Eiropas U-16 čempionāts?
Portugālē, vasarā pirms Latvijas neatkarības gūšanas. Kopā ar Ilzi Auziņu priecājāmies, ka nevajadzēs braukt, taču sanāca pēdējā gadā aizbraukt. Ielēcām „pēdējā vilcienā”. Vēlak PSRS beidza pastāvēt un tajā iestājās sajukuma laiks. Līdz 1993. gadam, vidusskolas beigšanai, turpināju spēlēt Jūrmalā.

1993. gadā sāki spēlēt Zviedrijas līgā un pārcēlies uz Gotlandes salu, tādējādi kļūstot par vienu no pirmajām Latvijas neatkarības laika spēlētājām, kas devās uz ārzemēm...
Re, man nemaz nevajag runāt, Tu jau zini faktus (smejas). Tas ir runāts un malts visur, tas bija mans pirmais gads ārzemēs. Jaunajiem līdzjutējiem tas ne pārāk interesēs, kam interesē pagātne? Interesē šodiena. Spēlēju Zviedrijā, Somijā un pēdējā gadā Itālijā.

Itālijā basketbols bija augstākā kvalitātē nekā Ziemeļvalstīs?
Tur bija augstāks spēles līmenis, taču smagāka sadzīve. Neesmu tā, kas spēj dzīvot dienvidnieciskā haosā, kur nekas nav laikā, gandrīz nekas nav kārtībā. Pieļauju domu, ka mūsdienu stresa apstākļos tas ir ideālais variants, kā dzīvot, jo Tu neņem visu galvā. Kā saka angļi „Take it easy”. Tomēr esmu pieradusi, man tuvāks ir ziemeļnieciskais. Ja jābūt piecos, būšu piecos. Ja esmu nolēmusi un sarunājusi, izdarīšu, nevis „ai, man nesanāca”.
Papildus Itālijas komandā gandrīz neviens nerunāja angliski. Mazs miests jūras krasts, līdzīgi kā mēs bijām Vasto Eiropas čempionātā. Arī jūras krastā, Ligūrijas jūras līcī, kur visa rosība notiek vasarā, savukārt ziemā pilsēta gandrīz izmirusi. Netālu ir „Cinque Terre”, tomēr ziemā nekas nenotiek, pilnīgākais „iztukšītis”.

Vai bija vēl citi piedāvājumi Itālijā un Francijā?
Itālijā līgums bija pēc formulas 1+2, vienas sezonas līgums ar iespēju to pagarināt nākamos divus gadus. Līgumu lauzu, jo klubs neizpildīja finanšu saistības pirmajā gadā. Otrkārt, man bija savainojums un sapratu, ka basketbols nav visa dzīve. Ir jābūt pamatam, piemēram, Amerikā studējošie beidza augstskolu, Tev ir diploms un Tu spēlē basketbolu. Es aizbraucu astoņpadsmit gados un man nebija nekas apakšā. Kad dabū savainojumu, jūties kā no laivas izmests, nav izglītības, nav nekā. Teicu – viss, tā turpināties nevar, pateicu sev, ka visa dzīve nebūs tikai basketbols. Nolēmu neturpināt Itālijas klubā, lauzu līgumu, jo finanšu saistības netika pildītas plus nolēmu studēt un palikšu Latvijā.

1993. gadā Amerikas braukšanas laiks vēl tikai sākās?
Bija Ilze Auziņa, Mārcis Budļevskis, Bondars (Mārtiņš Bondars, LBS valdes loceklis, „Latvijas Krājbanka”), viņi bija starp pirmajiem. Man arī piedāvāja, taču toreiz tie apstākļi bija tādi, ka nezināju angļu valodu. Domāju, tas ir ļoti tālu un es biju tāds „mājas bērns”, bet Zviedrija, Gotlandes sala tepat vien ir. No šī brīža skatījuma, saprotot to, ko nesapratu toreiz, brauktu uz Ameriku un turpinātu tālāk.

Pēc atgriešanās Latvijā spēlēji TTT, kur treneris vienu gadu bija arī Ainars Zvirgzdiņš...
Spēlēju Universitātē, līdz treneris Zvirgzdiņš pierunāja aiziet uz TTT un pēc gada atkal mūs „pameta”, aizejot pie večiem. (Ar smaidu) 1993. gadā viņš arī mūs pameta, pārņemot „LAINers”, tas vairāk kā joks, to nevar salīdzināt.

Pēc 2005. gada Eiropas čempionāta devies dekrēta atvaļinājumā, ieturot nepilnu divu gadu pauzi.
Nespēlēju no 2005. gada Ziemassvētkiem līdz 2007. gada martam, gandrīz pusotru gadu. Pēc mazā piedzimšanas zvanīja gan „Cēsu” treneris un menedžeris, gan „TTT Rīga”. Tā kā iepriekš biju spēlējusi TTT un, otrkārt, no Jūrmalas grūtāk ir aizbraukt uz Cēsīm nekā Rīgu. Abi piedāvājumi bija vilinoši, taču, ņemot vērā, ka tobrīd mazajam bija pusgads, uz Cēsīm izbraukāt būtu daudz sarežģītāk un TTT esmu spēlējusi visu laiku.

Kā vērtē pirmo Eirolīgas sezonu?
Pirmo reizi piedalījāmies tik augsta līmeņa turnīrā. Ņemot visu vērā un kluba finanšu iespējas, salīdzinot ar Turcijas „Fenerbahce”, Maskavas „CSKA”, domāju, „TTT” rezultāti ir iepriecinoši. Protams, domāju, ka grupā iekļūsim četriniekā un tiksim tālāk. Ja ņem otrādi – sākumā būtu zaudējuši un beigās uzvarējuši, visi būtu ļoti apmierināti. Šobrīd, diemžēl, sanāca otrādi, mājas spēles vinnējām, bet izbraukuma spēles zaudējām. Taču līdzīga tendence bija praktiski visās apakšgrupās, mājās komandām uzvarot. Būt jauniņajiem augstākā līmeņa turnīrā, tas nozīmēja, ka mums tika dota iespēja vispirms spēlēt mājās. Nedomāju, ka Eirolīgas vadība nepārzināja tendences, komandām mājās uzvarot. Nerunāju par tādiem grandiem kā „CSKA”, Maskavas apgabala „Spartak”, bet mūsu pašreizējā līmeņa komandām. Turnīra tabulas visās apakšgrupās bija samērā līdzīgas un kalendārs šādi varēja tikt veidots apzināti, vispirms liekot mājas spēles. Uzskatu, pirmajam gadam rezultāts ir labs.

Eirolīgas sezonas laikā komandā bija nosacīts balanss – puse latvietes, puse ārzemnieces.
Diemžēl, šobrīd izveidojusies tāda situācija, jo labu latviešu spēlētāju Latvijā nav tik daudz un, lai spētu nodrošināt pilnu sastāvu kā citās komandās, vajadzīgas ārzemnieces. Citādi? Jājautā, vai būtu prāta darbs paņemt visas labākās latvietes no Cēsīm un būt tikai vienai spēcīgai komandai valstī? Nedomāju, ka tas būtu pareizākais risinājums. Tā ir vēl viena komanda Latvijā, diemžēl tikai vēl viena komanda, kura spēj uzturēt interesi par Latvijas sieviešu basketbolu līdzjutēju un sabiedrības acīs. Vismaz ir kāda intriga un azarts. Ja būtu pavisam tikai viena komanda ar visām latvietēm, Latvijas čempionātā graujot visus ar 100 punktu pārsvaru, tas nebūtu labākais variants. Nūja ar diviem galiem, taču labi, ka ir vēl viena komanda, kas uztur Latvijas sieviešu basketbola līmeni.

Daļēji līdzīgi kā vīriešiem – septiņus gadus Latvijas čempionātā dominēja Ventspils, līdz vairāk tomēr dabīgā ceļā, nekoncentrējot visus līdzekļus viena superkluba izveidei, izveidojās virkne klubu ar nopietniem mērķiem..
Tieši tā un to jau varēja redzēt pērn pavasarī. Bija līdzjutēji, ažiotāža. Pirms tam? Tāpat jau Ventspils vinnēs, nav ko iet uz tām spēlēm skatīties, tagad ir interesanti. Ja ir divas spēkos līdzīgas komandas, uzreiz visiem ir interesantāk. Esam tie teātra darbinieki, kas spēlē skatītājiem, ne tikai sev.

Nākamais solis, veidojot konkurenci, būtu pārveidota Baltijas līga ar sakārtotu tirgvedību, saskaņotu kalendāru, galveno partneri (ģenerālsponsoru), mediju partneriem, skatītāju piesaistes programmām?
Ideja laba, taču grūti realizējama, jo Lietuvā nav daudz stipru komandu, Igaunijā augsta līmeņa komandu vispār nav, cik Merike stāstījusi. Varbūt Zviedrija, Somija, uzskaitot apkārtējās valstis, taču šogad tur klubiem laikam nav labvēlīgākais gads, viena spēcīga komanda Zviedrijā. Ideja laba, tomēr jāsāk katras valsts iekšienē – dabūt divas trīs komandas, kas spētu savstarpēji konkurēt. Tagad Latvijas vīriešu komandas kļūst labākas, tomēr Baltijas Basketbola līgas pamats bija Lietuvā. Tas būtu apsveicami, jo šobrīd LSBL iet tā kā mazumā. Spēle, līmenis, reklāmas un apkārtējā interese no cilvēkiem, neskaitot pirmās divas komandas, īsti nav. Tas ir mans subjektīvais viedoklis, taču šobrīd ideja par konkurētspējīgu Baltijas līgu grūti realizējama.

Kā vērtē savu sniegumu Eirolīgā?
Vienmēr var vēlēties labāk. Uzskatu, pēc pusotra gada pauzes, normas robežās. Neviens šogad mūsu komandā nespēlēja stabili, pretī bija augstākā līmeņa komandas un sniegums atšķīrās. Kā jebkura spēlētāja, vienmēr gribu būt labāka.

Cik daudz sezonas spēles devušas, gatavojoties Olimpiskās kvalifikācijas turnīram Madridē?
Jebkura Eirolīgas spēle pieredzes un pārliecības gūšanas ziņā ir vērtīga, žēl, ka viņas janvārī beidzās. Līdz kvalifikācijai būs Baltijas līga un Latvijas fināli, kādas sešas spēles, kamēr ārzemju stiprākajās līgās ir viena, pat divas labas spēles katru nedēļu, spēles garšu un pretiniekus jūtot visu laiku. Nevis kā tagad februārī un martā – viena nopietna spēle mēnesī, grūti pierast pie tā. Mazāk pieredzes, trūkst sajūtas, ka spēlēts pret spēcīgiem pretiniekiem. Lai kā censtos un sevi motivētu, zemapziņā ir apziņa par stipru vai vāju pretinieku. Tas ir cilvēciski, tur neko nevar izdarīt, pat noskaņojoties par 150%. Savukārt, runājot par spēlētāju pavadīto laiku laukumā, to nosaka treneri un man to nebūtu jākomentē. Katrā komandā tā ir trenera kompetence.

Pilnu intervijas tekstu lasiet:
www.tttriga.lv

eSports.lv raksti par sieviešu basketbolu
Dāmu basketbols Latvijā un pasaulē
Latvijas sieviešu un vīriešu valstsvienības
Viss par 2007. gada Eiropas čempionātu Itālijā