Dzintars Dreibergs: "TTT stāstu filmēju mums, jo nezinām savu vēsturi"

Tiekamies desmit dienas pirms pirmizrādes. “Kultfilma” birojā pie garākās sienas piestiprinātas žurnāla izmēra fotogrāfijas ar filmas varoņu tēliem. Pa stūra logu paveras skats uz Latvijas Universitātes galveno ēku, Vērmanes dārzu un grieķu pareizticīgo katedrāli.

Aleksandra Grīna episkais darbs “Dvēseļu putenis” sekoja jaunam puisim Pirmā Pasaules kara un Neatkarības kara vētrās. “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” centrā ir stāsts par jau nobriedušu cilvēku – TTT meistarkomandas pirmo kapteini Dzidru Uztupi-Karamiševu. Runājam pusotru stundu.

Holivudā ir samērā maz oskarotu un kritiķu cildinātu mākslas filmu par sportu. Boksā – “Rocky” pirmā filma un Martina Skorsēzes “Raging Bull”. Vieglatlētikā – “Chariots of Fire”. Basketbolā – “Hoosiers”. Biežāk individuāli stāsti. Un – neskaitot dokumentālo kino – maz filmu par profesionālām sporta spēļu komandām. Kāds ir Tavs redzējums par sporta filmu vietu lielajā kino?
Nosauktajam sarakstam noteikti pievienotu 2022. gadā tapušo seriālu “Winning Time: the rise of the Lakers dynasty”. Filma radīja sašutuma vilni. (Trešais vīrs NBA vēsturē, kurš guva 25 000 punktus) Džerijs Vests bija nenormāli dusmīgs, pasakot, ka filmā atveidots kā dzērājs. Karīms Abduls-Džabars sadusmojās un teica, ka filmu nav vērts skatīties seklo, virspusējo tēlu dēļ.

Godalgotajām sporta filmām kopīgais – tās, pirmkārt, pat nav par sportu. Pat Rokijs ir kas krietni vairāk par boksu. Filmās attēloti patiesos notikumos balstīti stāsti par spēcīgiem cilvēkiem. Fonā risinās pavisam citas lietas – izlaušanās no ierastās vides, sadzīvošana ar slavu.

Žanrā sadzīvo dažādas pieejas. Ir filmas tīri izklaidei – piemēram, par suni Badiju, kurš spēlē basketbolu. Un ir filmas, kurās sports maina cilvēku – individuāli vai plašākā sabiedrībā. Pēdējās paver vietu daudz plašākiem stāstiem.

Grūti iedomāties, ka varētu nofilmēt klišejisku izklaides filmu – ar uzvaras metienu pēdējā sekundē un laimīgām beigām. Man ir svarīgāk, kā īsts cilvēks rīkojas reālos apstākļos – piemēram, TTT pirmās kapteines Dzidras Uztupes-Karamiševas stāstā.

Tātad “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” vairāk ir laikmeta drāma, nekā sporta filma?
Jā, sports – vai karš – cilvēku stāstos ir tikai viens no iespējamiem žanriem. Piemēram, “The Wrestler” ar Mikiju Rurku ir ļoti interesanta filma, par kuru grūti pateikt – tā ir sporta filma vai nav.

Manuprāt, izcilu sporta filmu nofilmēt nav viegli. Grūti atrast cilvēkus, kuri varētu ticami atveidot sporta izcilniekus. Kāda bija Tava izvēle, meklējot galvenās lomas tēlotāju – vidusceļš starp aktieri un sportistu?
Atkal jāmeklē divi vienā. Primārais ir stāsts – kāpēc cilvēks kļūst par pasaules līmeņa sportistu? Kāda ir viņa motivācija? Kas liek trenēties vairāk? Nepadoties brīžos, kad citi apstātos. Otra puse ir aktieris, kurš var iedziļināties dzīves drāmā.

Sporta filmām ir specifika – ja nepārvaldi sporta veidu, fiziski tev ekrānā nav vietas. Sākotnējā izvēle – meklēt aktrises, kuras spēlējušas basketbolu. Tādas ir vairākas – Marta Lovisa Jančevska, Ieva Florence. Abas spēlēja “TTT juniorēs”.

Nākamā ir vizuālā līdzība. Nevari paņemt krasi atšķirīgu tēlu – ja vien neiepako ārprātīgā grimā. Agnese Budovska ieradās vienā no aktieru atlases reizēm. Viņa ir Latvijas “Top” aktrise. Ne pati populārākā publiskajā vidē, taču daudzus gadus Nacionālā teātra vadošā aktrise. Izcils talants.

Kad atnāca Agnese, man kā režisoram pēc daudzu gadu izpētes bija jānotic – viņa ir Dzidra. Bija īpašības, kuras viņa uzķēra uzreiz. Nākamais – vai viņa var to izdarīt? Agnese ir ļoti sportiska. Futbols, vieglatlētika – viss viņai ir, tikai basketbolu agrāk nav spēlējusi.

Agnesei parādījās laba mijiedarbība ar bumbu – tātad ir materiāls, kuru var attīstīt. Nākamais – darba spējas. Vai viņa būs gatava gadu trenēties pēc bērna piedzimšanas? Agnese pierādīja, ka viņai piemīt sportistiem raksturīgais spīts. Nevar samierināties, ja nesanāk.

Prasība galvenajai aktrisei – papildus treniņi. Agnese gāja skatīties, kā RSU-2 treneris Kristaps Saulītis trenēja citas meitenes. Sāka darīt vairāk, nekā pieprasīja režisors – tātad viņai piemita sportista domāšana. Ja kādu ir jāpiespiež, būsim godīgi, liels sportists nesanāks.

Kristaps Saulītis kādu dienu pateica, ka Agnese met labāk nekā puse no komandas. Pēc tam – milzīgs zaudējums Latvijas basketbolam, Tie, kuri spēlējuši, saprot – ja sprintā noskrien laukumu cauri trīs blokiem un pēc piespēles met trijnieku ar 45% precizitāti – tas ir ļoti augsts procents.

Protams, Agnesei bija dubliere basketbola ainās. Vanesa Jasa pārsvarā nosēdēja malā, jo – kad vajadzēja, Agnese iemeta. Intuīcija nepievīla – sakrita pilnīgi viss.

Basketbola ziņā lielāko veiksmi saskatīju Evelīnas Otto izvēlē Skaidrītes Smildziņas lomā. Augums, sportiskā meistarība un pat identisks vecums – viņas atveidotā varone lielajā basketbolā ienāca nepilnu 16 gadu vecumā. TTT pirmais treneris Oļģerts Altbergs rakstīja – komanda iekustējās brīdī, kad atnāca Skaidrīte. Cik šādu veiksmju bija filmā?
Evelīna bija milzīga veiksme. Agnese ir diezgan gara – metru astoņdesmit. Dzidra ir īsāka. Tāpēc man vajadzēja garākas spēlētājas, lai būtu īstā augumu starpība. Vajadzēja Skaidrīti ar augumu virs 190 centimetriem. Cik tādu basketbolu spēlējošu meiteņu ir Latvijā?

Kad atradām Evelīnu, līdzības bija neticamas. Un tāds pats vecums, kā Skaidrītei. Brīdī, kad nolēmām – jāredz, nākamajā dienā viņa pieteicās pati. Milzīga sakritība. Un dabas dots talants – spēja uz visu dabiski, brīvi reaģēt kameras priekšā. Lielāka atbrīvotība nekā vairākumam aktieru.

Un, protams, brīži, kad bumba ir Evelīnas rokās. Uzreiz jūti, kāpēc viņa 16 gadu vecumā paņemta Latvijas valstsvienībā. Jo viņai ir kustību plastika, labs metiens, bumbas izjūta. Brīdis, kad Skaidrīte sāk skatīties TTT spēles, un reaģē – klausies, viņa tiešām ir man līdzīga! (Sirsnīgi smiekli)

Evelīnas un Skaidrītes vizuālā līdzība bija milzīga veiksme. Pārējās meitenes ir trenējušās un spēlējušas Latvijas jaunatnes basketbola līgā, vairākas jaunatnes izlasēs. Izrādījās, ka Latvijā ir daudz basketbolu spēlējošu meiteņu ar aktieru dotībām.

Dabiskas, atvērtas, no kameras nebaidās – mans mīļākais aktiera salikums. Būt visur laikā, iemācīties, garās stundas neuztrauc, izpilda režisora norādījumus. Galvenais – dzīvas un īstas. Varēju piemeklēt meitenes konkrētiem tēliem.

Minēji izpētei veltītos gadus. Dzirdēts, ka topošās filmas režisoru iztēlē veidojas daudzu gadu gaitā. Piemēram, Kristofers Nolans ilgu laiku pēc pirmā piedāvājuma bija gatavs ķerties klāt ārkārtīgi prasīgajai Homēra “Odisejas” ekranizācijai. Kad pieķēries TTT stāstam?
Ideja radās pēc tam, kad biju runājis ar daudzām bijušajām TTT spēlētājām un vēsturniekiem. Ieskaitot tādus ekspertus kā Basket.lv redaktors Guntis Keisels. Tikai šajās sarunās uzzināju Dzidras Uztupes-Karamiševas vārdu.

Piedaloties Zigmunda Fricsona rīkotajās sporta viktorīnās, zināju, kas ir Skaidrīte Smildziņa-Budovska. Nezināju TTT pirmo kapteini, kura šajā lomā bija gandrīz desmit gadus. Nezināju, ka ap viņu bija pavisam cits spēlētāju kodols nekā vēlākajos komandas panākumos.

Izrādījās, ka Dzidra gandrīz 10 gadus pirms TTT oficiālās dibināšanas ir spēlējusi PSRS izlasē. Un bijusi tur viena pati. Sāku uzdot ļoti daudz jautājumu – kas ir šis cilvēks? Kāpēc viņai ir motivācija, jo viņa nav gara auguma. Kā viņa kļuva par PSRS izlases pamata saspēles vadītāju?

Kāpēc Dzidra pēc spēlētājas karjeras beigām spēlēs rokās tur lācīti? Kāpēc viņai bijusi tik liela motivācija turpināt spēlēt, neskatoties, ka piecdesmito gadu sākumā, esot PSRS izlases spēlētājai, viņu nepalaiž uz ārzemēm, jo tur dzīvo viņas brālis? Kas mudina nepadoties?

Sākumā tādas domas nemaz nebija. Ja TTT filma, tātad par Uļu.

TTT pirmos septiņus gadus bija trenera Oļģerta Altberga komanda. Lēmums par nonākšanu Tramvaju un trolejbusu tresta paspārnē tiek pieņemts 1958. gada augustā...
Un tā ir vēsture, kura kaut kur pazūd. Grūti iedomāties, ka viena komanda var dominēt gandrīz 30 gadus. Jo šajā laikā nomainās trīs spēlētāju paaudzes. Līdzīgi, kā šodien daudzi atceras padomju laikus. Taču tie ir pilnīgi dažādi – Staļina, Hruščova un Brežņeva laiki. Trīs dažādi režīmi.

TTT dzimst desmit gadus pēc Latvijas trešās okupācijas sākuma. Tajā brīdī jāsāk apzināties – ko tu vispār vari darīt, lai tevi nesodītu? Tā ir ļoti maz pētīta lappuse Latvijas vēsturē.

Pirmajos gados TTT kļūst par Latvijas salu. Komandu, kurai nez kāpēc nepievienojas iebraucējas. Kā vispār fiziski izdodas noturēt kodolu, jo citiem tas nesanāk? Parādās aizvien vairāk jautājumu.

Septiņdesmitajos gados TTT parādījās arī pa kādai iebraucējai. Piemēram, Tamāra Kaļagina-Dauniene, kura kopā ar Uļjanu Semjonovu piedalījās Monreālas spēlēs. Kas tika darīts piecdesmito gadu beigās, lai iestumtu komandā cilvēkus no malas?
Tramvaju un trolejbusu tresta vadītājs Aleksandrs Zālītis – absolūti traks cilvēks. Pelnījis savu filmu. Pastāv visādas teorijas – salaidis ar Staļina mazmeitām. Viņam nebija bail. Partija lika baznīcām nozāģēt krustus, Zālītis atteicās. Nevajadzīgos darbiniekus – sūtīja prom.

Tolaik nebija pieņemts darbā ņemt bijušos leģionārus. Zālītis ņēma – piemēram, par krāsotājiem. Spēlētājām bija ļoti specifiskas individuālās vēstures. Nestāstīja pat viena otrai. Ne par radiniekiem Austrālijā, ne paziņām Kurzemes katlā. Tas tika noklusēts.

Kluba vadība – Altbergs un Zālītis – zināja, kā paklusēt un pasargāt. Tas prasīja manipulāciju ar čeku, atskaitēm. Ja raksti vēstules uz ārzemēm, ko tu raksti? Meitenes dziedāja “Zilo lakatiņu”, bija patriotes, taču kāds viņas pieskatīja un tālāk nestāstīja.

Ja prasīja uzrakstīt ziņojumu – raksti par basketbolu. Tev jautā, kāpēc? Esam basketbolisti. Ļoti gudrs laiks. Latvijas sala, kura neļāvās milzīgajām bailēm, kuras mēģina uzspiest totalitārs režīms.

Oļģerts Altbergs pie Zālīša devās, meklējot saimnieku, jo partija 1958. gadā noteica, ka sporta komandām jābūt tuvāk darbaļaudīm. TTT pirmā zāle atradās virs tramvaju krāsošanas ceha. Kā notika filmēšanas vietu izvēle, zinot, ka Klijānu ielas zāle tai nav piemērota?
Maskavas pārstāvji atbrauca pieņemt Zālīša uzcelto krāsošanas cehu un ieraudzīja, johaidī, jūs esat uzbūvējuši basketbola zāli. Absolūti nesaskaņojot. Zāle ir saglabājusies – zaļā krāsā, aizmūrētiem logiem. Tikpat labi basketbola ainas varētu filmēt Rīgas Latviešu biedrībā...

Latvijā saglabājušās diezgan daudz ēkas padomju stilistikā. Filmējot varējām pielāgot, lai telpas izskatītos pēc treniņzāles. Mums vajadzēja zāles Brazīlijā, Parīzē. Izmantojot fotogrāfijas, meklējām līdzīgākās.

Filmējām Maskavā notikušu spēli starp TTT un Gruzijas komandu. Skaidrs, ka maskaviešiem neinteresēja viesu ērtības, tāpēc spēle notika mazā zālē. Izņēmums – spēles pret ASV bijušajos cara staļļos, lai parādītu, cik mums vareni iet. Rādīt plašumus tādās situācijās būtu negodīgi.

Mežaparkā saglabājies sešdesmito gadu sākumā būvētais brīvdabas komplekss. Filmējām “Rīgas satiksmei” piederošajā tenisa klubā, faktiski pēdējā brīdī. Klubam mainījās īpašnieki. Par laimi, viņi saprata, ka kino ir svarīgs.

Latvijas kino dzīvo budžeta griestu apstākļos. Filmas darbība notiek Rīgā, Maskavā, Riodežaneiro un Parīzē. Kā izdevās to atrisināt?
Diemžēl nevaram pateikt – dodiet atlaides Latvijas kino, jo mums nav naudas. Holivudas lielo filmu budžeti ir simtreiz lielāki, nepārspīlējot. Visu laiku radoši jādomā. Jātērē papildus stundas, lai saprastu, kā tribīnēs aizvietot skatītāju masas.

Lai attēlotu Riodežaneiro un Parīzi, jāķeras pie specefektiem. Tie, kuri redzēja igauņu filmu “Kalev” par Padomju Savienības pēdējo čempionātu basketbolā – tur specefekti bija vairāk nekā pusmiljona vērtībā.

Mūsu budžets bija divreiz mazāks. Meklējām risinājumus – pārbīdījām skatītājus no viena sektora uz nākamo. Rīkojāmies asprātīgi, izmantojot paņēmienus, kādus citur neizmanto. Par laimi, man ir ļoti labs operators Valdis Celmiņš, kurš ir atsaucīgs šādās lietās. Dabūjām vēlamo efektu.

Valdis Celmiņš – unikāls cilvēks. Brīvdabā uzkrauj sev virsū 40 kilogramus smagu filmēšanas tehniku un vēl mēģina paskriet. Vai esi agrāk piedzīvojis, ka operators atrodas spēles vidū?
Pats esmu spēlējis basketbolu. Man nepatīk filmēšanas valodas izvēle tā, it kā skatītos no malas. Kā televīzijas skatītāji vai arēnas apmeklētāji. Jo laukuma vidū sajūta ir pavisam citādāka. Tu seko kombinācijai, tevi grūsta.

Filmēt laukuma vidū bija viens no maniem uzstādījumiem. Neesmu redzējis, ka citur tā darītu. Valdis ir lauku spēka mitriķis – gāja trenēties, lai varētu izdarīt. Katrā filmēšanas pauzē atklājās uz ķermeņa atstātās svītras no 45 kilogramus smagā filmēšanas komplekta. Citādi nebija iespējams.

Ceru, ka skatītāji par to daudz nedomās, taču uz ekrāna atradīsies tuvāk notiekošajam.

Kādi bija pārējie uzstādījumi?
Man ir ļoti svarīga vēsturiskā precizitāte. Ja spēle bija pret Gruzijas komandu, arhīvos skatījos, kādas kombinācijas tika izmantotas. Pārnesu visu uz papīra, lai kustību horeogrāfiju atainotu spēlē. Pieci treniņi un laukumā vēl jāskatās, lai neuzskrietu virsū operatoram. Piefiksēju spēļu rezultātus.

Miss Mundial

Skaidrīte Smildziņa-Budovska ceturtajās Pasaules meistarsacīkstēs Peru 1964. gada aprīlī pic.twitter.com/Qw1IJutVKr

— Maris Noviks (@MarisNoviks) October 31, 2025

Tērpu mākslinieces teica, ka šuvušas tērpus astoņām komandām, tātad 96 spēlētājām. Faktiski vairāk, jo filmēšanā TTT pievienojās rezervistes.
Paskatoties fotogrāfijas, redzams, ka citās komandās netrūka vizuāli spilgtu spēlētāju. Centāmies atdarināt frizūras un tērpus. Iepirkām piecdesmito gadu žurnālus no Brazīlijas ar krāsainām fotogrāfijām, lai saprastu, kam jāgatavojas.

Piecdesmitajos gados vēl nebija parādījies Maikls Džordans, kurš mainīja basketbola modi. Viņa māņticības dēļ parādījās garie šorti – gan puišiem, gan meitenēm. Agrāk katra komanda mēģināja atrast atšķirīgu vizuālo identitāti. Centāmies to parādīt filmā.

Kurus tēlus bija visgrūtāk pielāgot?
Grūti attēlot reālus cilvēkus. Skaidrītei Smildziņai jānāk uz pirmizrādi un jāskatās pašai uz sevi. Ļoti jocīga sajūta redzēt, ka kāds dramatizējis tavas dzīves gadus. Liels izaicinājums bija okupācijas laikos pieņemtā klusēšana, kad latvieši iemācījās viens otram neko neteikt. Un neko nepierakstīt.

Saprast katra cilvēka motivāciju bija ilgstošas izpētes vērts jautājums. Ko zināja, ko mēģināja panākt. Īpaši tas attiecas uz Dzidru. Viņai ir brālis, par kuru Vikipēdijā rakstīts – viens no Anglijas basketbola pamatlicējiem. Kāpēc? Kur atrast informāciju?

Nezināmie, no Latvijas vēstures un atmiņām izsvītrotie cilvēki, kuri bijuši ļoti nozīmīgi. Vajadzēja saprast, ko viņi dara. Tas ir grūtāk, nekā pajautāt Skaidrītei – kā Tev bija? Vai Helēnai Hehtai, kuru PSRS izlasē sauca par fašisti un nemodināja uz treniņu, lai tikai nokavētu un sliktāk izskatītos.

Jāsakrīt vairākiem stāstiem, lai zinātu patiesību.

Piecdesmitie un sešdesmitie gadi sporta presē atspoguļoti diezgan plaši. Zināms, ka 1958. gada 5. novembrī notika pirmā spēle starp diviem TTT sastāviem. Komanda 1962. gada 27. aprīlī ieradās Parīzē un 8. maijā atgriezās Rīgā, bet Eiropas fināli pret Ļeņingradas ASK notika 12. un 22. jūnijā. Mākslas darbos ir cita hronoloģija. Cik daudz izmaiņu notika Tavā filmā?
Nopietnākās izmaiņas – laika kompresija, “saspiešana”. TTT ir ļoti daudz spēļu. Sabraukumi, ziemas čempionāti, izlases, Eiropas kausi. Ja gribētu atspoguļot visu, sanāktu seriāls, nevis filma.

Jākoncentrējas uz galvenajiem notikumiem. Satikšanās, uzvara vietējā čempionātā. Izlaid pirmās spēles, kur neviens no tevis negaida uzvaras. Taču – sauksim to par Eirolīgu – tā ir uzvara Eirolīgā, kura daudz maina. Vajag daudz uzvaru, lai tiktu uz ārzemēm.

Sportā nevari izlaist nevienu posmu, lai būtu pašā augšā. Hronoloģija aptuveni sakrīt ar komandas gaitām – kā kļūsti par čempionu, kā pārsteidz visus.

TTT izlaušanās notiek komandas pastāvēšanas piektajā sezonā. Cik ilgā laikā tas jāattēlo filmā?
Koncentrējos uz TTT dibināšanas brīdi. Tajā komandas sastāvs kļūst nopietnāks – spēlētājas tiek apvienotas, lai varētu konkurēt. Filma ir nedaudz īsāka par pāris stundām, kurās jāattēlo pāris gadi. Tā, lai skatītājam nav traucējoši. Jāmeklē pagrieziena punkti varoņu dzīvēs.

Nepatīkamākais – atteikties no daudzām interesantām lietām. Lielām uzvarām, interesantiem pavērsieniem. Jāatstāj paši svarīgākie brīži.

Spēles brīvdabas laukumos notika līdz sešdesmito gadu vidum. Tā bija dabiska basketbola sastāvdaļa. Piemēram, TTT pirmais Eiropas fināls Sofijā 11 000 skatītāju klātbūtnē. Vēl viena filmas veiksme – filmēšana Mežaparkā, kur TTT spēlēja nākamajās vasarās.
Filmēt ārā ir ļoti sarežģīti. Spēcīga pavasara saule, pēc pusstundas gāž lietus. Skaidrs, ka filmā nevar būt uzbrukums, kurš sākas saulē, bet otra komanda aizsargājas pērkona negaisā (smejas). No otras puses, tas ir krāšņi. Āra apstākļiem ir cita garša.

Ko Tu vēl gribēji parādīt filmā?
Daudz. Pirmo braucienu uz ārzemēm. Spēles PSRS izlasē, kur pret mūsu spēlētājām bija ļoti brutāla attieksme. Izlasē stabili varēja būt astoņas vai deviņas, bet neņēma vairāk par divām. Jo vajag parādīt, ka stiprākās padomju sportistes ir Krievijā – Maskavā, Ļeņingradā.

Tā bija liela drāma spēlētājām, kuras varēja tikt pasaulē. Netika politikas dēļ. Nevarēja uzspēlēt Olimpiskajās spēlēs, jo olimpiskā basketbola sievietēm tajā laikā vēl nebija (vīrieši debitēja 1936. gadā Berlīnē, sievietes 1976. gadā Monreālā – Sportacentrs.com).

Grūti iedomāties šoku, no padomju sistēmas pēkšņi nokļūstot...Brazīlijā. Ieraugi Parīzi vai Londonu. Tās lietas labprāt liktu klāt. Gribētu vairāk parādīt komandas sadzīvi, treniņus – cik profesionālas ir spēlētājas.

Divi treniņi dienā. Padomju apstākļos pēc katras nodarbības mazgā savu formastērpu. Alga netiek maksāta, nevari atļauties mūsdienu ekstras. Cērt malku (apkurei), ej ar kājām. Fiziski esi ļoti spēcīgs cilvēks.

Teiktais neattiecas tikai uz padomju komandu. Nera Vaita, ASV līdere un vērtīgākā spēlētāja 1957. gada pasaules čempionātā, dzīvo Tenesī pavalstī. Strādā kokvilnas laukā pie slimā tēva. Ļoti spēcīga sieviete – pirmā, kura oficiālā spēlē iesprauda bumbu grozā.

Laika specifika – apkārt nav septiņi pāži. (Nebija tā, ka) vienkārši spēlē basketbolu.

Oļģerta Altberga secinājums TTT dibināšanas brīdī – nav ne otrais treneris, ne fizioterapeits, ne menedžeris. Galvenais treneris ir viens pats. Viņa pirmais vērtējums – amatieru komanda ar vāju profesionālisma garu, bet spēlētājas ar augsti attīstītu intelektu un spēcīgu gribasspēku.
Altbergs paņem spēlētāju, kura rok grāvjus. Jo pēckara apstākļos vīriešu ir maz un sievietes dara fiziski smagus darbus. Spilgts piemērs – Inese Jaunzeme, kura sākumā spēlēja basketbolu. Pirmais metiens šķēpmešanā – tieši basketbola laukuma tālumā.

Treneri jau bija izspieduši, ka vari pārmest bumbu pāri visam laukumam. Jautājums, kādā vecumā meitenes vai zēni to var izdarīt tagad? Mūsu Dzidrai bija izvēle – basketbols, volejbols vai augstlēkšana. Pirmskara ietekmē basketbols Latvijā bija augstā līmenī.

Altbergs mācīja basketbola gudrības, zinot, ka jāmāk sadzīvot ar okupācijas sistēmu un tās prasībām. Lieki sevi neizprovocēt. Viņa prasības – iegūt augstāko izglītību, apmeklēt kultūras pasākumus. Teātra un baleta izrādes, kino.

Cik daudz spilgtu un veiksmīgu basketbolistu ir šodien? Viņu sportista mūžs ir īss. Pārsvarā nav veidojuši uzkrājumus, jo pietrūkst elementāra izglītība un izpratne par dzīvi ārpus “zelta gadiem”. Altberga uzstādījumi spēlētājām palīdzēja.

Vēsturnieks Marks Soloņins izteicās, ka kara zaudējumu rezultātā Padomju Savienībā bija par 16 miljoniem mazāk vīriešu darbspējas vecumā. Sekoja emancipācija padomju izpratnē – sieviešu iesaiste smagajos darbos. Padomju Savienība līdz profesionālu klubu izveidei rietumos dominēja visos komandu sporta veidos. Izņēmums – vīriešu futbols, kurā valdīja milzīga konkurence. Dzīve izveidoja spēcīgas sievietes.
Tiek runāts par padomju sieviešu sasniegumiem. Basketbola realitāte – tās ir mūsu sportistes. Ja sapulcētu visas labākās, Padomju Savienības komanda vairumā sastāvētu no latvietēm. Vēl kāda baltiete – lietuviete, igauniete – klāt.

Vēlāk to varēja redzēt Padomju Savienības vīriešu izlasē. Maskavas komandām bija ļoti svarīgi uzvarēt iekšējā konkurencē, bet ārēji krievu spēlētāju palika mazāk. Viņus pielika klāt, lai komandā nebūtu pārstāvēta tikai Latvija, Lietuva un Igaunija.

Latviešu meitenes no treneriem ieguva labas teorētiskās zināšanas, bet fiziskā bāze viņām jau bija. Pretī nāca ļoti spēcīgas komandas no ASV, Ungārijas – valstīm ar lielāku cilvēku resursu (nekā Latvijai). Un propagandas spiediens.

Laika logs nospēlēja labvēlīgu lomu. ASV sieviešu basketbols nopietni sāka attīstīties pēc 1972. gada, kad tika pieņemts slavenais Devītais pants (Title IX), nodrošinot abiem dzimumiem vienādu valsts finansējumu vidusskolu un augstskolu sportā. Tā laika spēka rangs – Padomju Savienība, tālāk socvalstis un pārējās Eiropas valstis pēc tam.
Manuprāt, Amerikā jau tolaik bija ļoti spēcīgs augstskolu sports. Notika eksperimenti, spēles seši pret seši, vecumā līdz 23-24 gadiem ir ļoti labas komandas. Aukstā kara laikā komandas 1957. gadā tikās pirmo reizi un Pasaules čempionāta fināls beidzās ar amerikāņu uzvaru. Jā, turpinājums nesanāca, jo ASV tolaik nebija profesionālu komandu, kurās sievietes varētu pelnīt naudu.

Arī Padomju Savienībā profesionāļu nebija. Meitenes sagaidīja Latvijas neatkarību – bez jebkā un valsts atbalsta. Protams, augstākajā līmenī pastāvēja priekšrocības – dzīvokļi, ēdināšana. Reti kurai un tikai labākajām. Tālāk iespējams treneres darbs.

Dzidra bija cilvēks, kurš 15 gadus atradās blakus nākamajam TTT trenerim Raimondam Karnītim. Lai pārējās meitenes varētu izturēt viņa “zibeņošanu”.

Filmas pirmā tīzera nosaukums bija “Lācis un Cālis”. Kā tas pārtapa par “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”?
Nosaukums radās no fakta, ka Dzidra turēja rokās lācīti. Tas bija viens no lielākajiem noslēpumiem. Viņas iesauka komandā bija “Cālis”. Tas ir arī simbolisks salikums – Cālis pret lielo varu un lāci.

Maskava centās parādīt, ka tajā viss ir labāks, arī basketbolistes. Lai kā tika komplektētas maskaviešu komandas, mūsējās viņas sagrāva.

Pienāca brīdis, kad nosaukums pārtapa par “Tīklā”. Arī angliskais nosaukums “Escape net”. Tu met basketbola tīklā – un pats esi tīklā. Sistēma neļauj izvēlēties savu likteni – pasaka, brauksi vai nebrauksi uz ārzemēm. Lemj, vai vispār varēsi piedalīties.

Šajā laikā dzimst leģenda. TTT ir leģenda. Ginesa rekords par 18 triumfiem Eiropas čempionu kausā, labākā Eiropas un pasaules komanda 20. gadsimtā. Un tā rodas ļoti dīvainos apstākļos.

Meitenes ņem un klopē austrumu kaimiņu. Apkārt ir propaganda un manipulācijas. Sports ir brīnišķīgs ar to, ka ir rezultāts. Ja stāstīšu, ka esmu labāks basketbolists, bet tu mani vinnēsi viens pret vienu, būs grūti izgudrot citu versiju.

Daudzas mūsdienu sporta tradīcijas nāk no amerikāņu futbola. Piemēram, video skautošana notika jau 1930-ajos gados. Klērs Bī – treneris, pie kura brauca mācīties Valdemārs Baumanis – kursantiem vadīja video nodarbības. Pirmsspēles TV studijas parādījās sešdesmito gadu sākumā. Komandu rituāli radās deviņpadsmitajā gadsimtā. “USA Basketball” klasika – komanda sakļaujas ap kapteiņa augšup izstiepto roku. Vai saskāries ar to?
Par laimi, arhīvos pieejami daudzi video materiāli. Pasaules čempionāti tika filmēti jau tolaik. Skaidrs, ka nofilmētas galvenās lietas, piemēram, komandu sveikšana un iznākšana laukumā, sasveicināšanās. Latvijā – kino hronikas un žurnāli stāsta par notikušo (propagandas stilā).

Var redzēt, kā komandas sasveicinās, priecājas. Par rituāliem – man pārsteidzošākais brīdis bija, kad Skaidrīte Smildziņa teica “Klausies, roku salikšanu izdomājām mēs”. Tolaik arī “Radiotehniķa” volejbolisti meklēja komandas saliedēšanas veidus. Tas sakrīt ar laiku, kad TTT sāka braukt uz ārzemēm un vinnēt visus. Un tad tu sāc pārņemt lietas no labākajiem.

Arhīvu materiālos var redzēt, ka citām komandām tādu tradīciju nav. Mūsējām vienmēr. Man vieglāk ir pieņemt, ka Ziemassvētku egle pirmo reizi izrotāta Rīgā (līdzīgi uzskata Tallinā), nekā mūsu laikam tuvāk ieviestus jauninājumus.

Roku salikšana ir izcils simbols. Komanda kopā kā viens. TTT komandas tajā laikā ir absolūti vienotas. Zina, par ko cīnās, uzvarēt ir svarīgi.

Amerikāņu futbolā 1894. gadā parādījās “huddle” – komandas sastāšanās aplī.
Faktiski parunāšanās savā lokā. Vēl viena lieta – nebaidīties pateikt, ka esi pirmais. Nebaidīties, ka tā ir latviešu lieta. Jebkura lielāka valsts šo sagrābtu momentāli un bļautu pa visu pasauli. Mums no padomju laikiem saglabājusies pieticība – kamēr nav 1000 reižu apstiprināts, mēs to neizdarījām.

TTT lielums – Uļa savā laikā viennozīmīgi bija labākā spēlētāja pasaulē. Skaidrīte Smildziņa savā laikā bija labākā spēlētāja pasaulē. Dzidra savā laikā bija labākā saspēles vadītāja. Tikpat labi – Helēna Hehta ir otrā labākā. Pēc tam Silvija Ravdone-Krodere.

Top pasaulē, nevis “mums šogad paveicās un Lomažs bija labākais pasaules čempionātā” (Rihards Lomažs Pasaules kausā nespēlēja savainojuma dēļ). Un domājam, ka Lomažs ir Džordans vai Lebrons – tāda līmeņa salīdzinājumi.

Kādas būs filmas tālākās gaitas?
Mums ir starptautiskais izplatītājs, zināms filmas tālākais ceļš pasaulē. Vēlos uzsvērt – pirmkārt, taisu kino mums, jo mēs nezinām savu vēsturi. Grūti saprast, kas tik liels ir TTT. Aizej tagad uz Eiropas kausa spēli, tur sēž 200 cilvēki.

Kāpēc komanda ir tik nozīmīga? Kāpēc radās TTT fenomens – svarīga Latvijas kultūras mantojuma sastāvdaļa? Kādas ir vēsturē atstātās pēdas? Ko viņas pārstāvēja? Tas ir stāsts, kā caur basketbolu iegūt patriotismu un valstisko piederību.

Šodien mums ir savi klubi un valstsvienības, spēlē jaunatnes izlases. Kas ir tā lielā ziņa, kuru nesam? Ka mums jābūt labiem sportistiem vai komandām, lai palīdzētu tikt pie labiem līgumiem ārzemēs? Kāda ideoloģija stāv apakšā, lai saprastu, kāpēc sports ir svarīgs? Tās ir lietas, kuras mums vajag izrunāt.

Un tad, ja šis stāsts atbalsosies, cilvēki dzīvos līdzi Dzidrai, pienāks nākamais līmenis. Filma dosies pasaulē kā universāls stāsts par Padomju Savienības pirmo saspēles vadītāju. Vispār nepievēršot uzmanību formāli pārstāvētajai valstij kā tādai, jo tas ir unikāls stāsts pasaules mērogā.

Tu piedalījies Andreja Ēķa un Aigara Graubas filmā “Sapņu komanda 1935”. Filmēji dokumentālo filmu par VEF 54. sezonu. Kādu pieredzi ieguvi?
Tās bija divas dažādas pieredzes. Nopietna basketbola spēlēšana beidzās ap desmito klasi, tālāk Dubultamatieru līga. Interese palika – kā dzīvo Latvijas valstsvienības, kāda ir iekšējā sajūta komandā.

Dokumentālais kino palīdzēja ieraudzīt reālo pasauli – kā Kaspars Bērziņš knapi ielien lidmašīnā. No tā brīžu beidzu čīkstēt, ka lidmašīnā jāsēž pa vidu. Redzēju, kā vienā rindā sēž Helmanis, Bērziņš un Blaus. Bija maz apmeklētas spēles, bet spēlētāju pārdzīvojumi tāpat bija milzīgi.

“Sapņu komanda 1935”, pateicoties Aigaram Graubam, kļuva par manu pirmo iespēju pamēģināt spēkus režijā. Atlasīt aktierus, lai ap viņiem izveidotu stāstu. Bez klasiskās pieejas ar pēdējo metienu, panākot plus viens,

Centos būt vēsturiski ļoti korekts – ar precīziem rezultātiem un punktu guvējiem. Lai cilvēki var sajust spēles. Labi ir paņemt kaut ko no dzīves. Spānijas labākais spēlētājs tiek saukts par “mazo velnu”. Un tu viņu tā sauc filmā.

Kas bija grūtākais, cenšoties saprast maz zināmus notikumus un cilvēku likteņus?
Tā ir intuīcija. Savāc visu, ko var. Uzraksti “balstīts patiesos notikumos”. Jo tavā rīcībā nav sešdesmitajos gados diktofonā ierakstīta spēles translācija ar filmas varoņu laukumā teikto. Tālāk ir mana interpretācija, zināmās lietas saliekot kopā ar pieņēmumiem.

Pa brīdim atnāk ļoti patīkami apliecinājumi. Piemēram, Dzidras mājas pagalmā ir piestiprināts grozs. Viss jau ir nofilmēts, kad atrodu vēl neizlasītu interviju bērnu žurnālā. Tajā ir stāsts par viņas dēlu Daini, kurš aizvests uz pagalmu pie Dzidras bērnības groza. Kur viņa mētāja bumbu ar brāli.

Tie ir ļoti patīkami brīži, kad interpretācijas palīdzējušas savilkt kopā precīzus faktus. Kino pieprasa dramatizējumu. Ja mūsu dzīvi kādam izstāstītu no sākuma līdz beigām divās stundās, būtu jāpieņem lieli lēmumi.

Neziņas brīžos balstos uz izvēlēm, kā līdzīgos apstākļos rīkojušies citi. Piemēram, par (kluba vadības) rakstītajām vēstulei čekai. Ja sameklē pāris stāstus, kur sarakstē redzama spēlēšanās, veido scenāriju tā, kur nevienu nenodod. Otrādi – tu piesedz meitenes, kuras dzied “Zilo lakatiņu”.

Ja redzi vienu vai divus piemērus, pieņem, ka trešais identiskos apstākļos darītu tieši to pašu.

Ārzemēs komandu pavadīja uzraugs. Spēlētāju kontrolēšanai izmantoja ziņotājus, kuriem bija jāziņo par komandas biedriem. Cik daudz ar to saskāries?
Tā bija viena no sarežģītākajām izpētēm. Daudzi nestāsta. Runājām ar cilvēkiem, kuri strādāja Valsts drošības komitejā (VDK, KGB, čeka). Ļoti palīdzēja Ramūns Butauts, kura tēvs Steps 1952. gadā izcīnīja sudraba medaļu Helsinku spēlēs, bet 1958.-1964. gadā bija Padomju Savienības sieviešu izlases treneris.

Ramūns varēja pastāstīt par visām čekas metodēm, kuras izmantotas pret viņa tēvu. Pastāstīja, kāda bija Stepa motivācija kļūt par treneri un ļaut citiem tur būt.

Meitenes stāstīja, kā uz sola parādās spēlētāja, kuru nekad neesi redzējis un kura nekad neiziet laukumā. Un viņu ieliek istabā ar vēl divām spēlētājām. Lietas, kuras mūsdienās nav iedomājamas.

Spēlētājām tika veikta instruktāža darbam ar žurnālistiem – par kurām tēmām drīkst runāt, ko drīkst teikt. Ka esi amatiere, nevis profesionāle. Ka strādā cehā par šuvēju. Bez ziņotāju klātbūtnes nav iespējams parādīt tā laika absurdu un izlikšanos. Tā ir būtiska filmas sastāvdaļa.

ESCAPE NET – a historical drama about @TTTRiga first captain and a four time @EuroBasketWomen champion Dzidra Uztupe-Karamiševa premieres today

A huge net was attached to the @forumcinemaslv theater in Rīga

Trailer https://t.co/y3dqAZ8gUW pic.twitter.com/SUaM5M3Xq7

— Maris Noviks (@MarisNoviks) November 6, 2025

Holivudā populāri ir “Director`s cut” – režisoru pilnās versijas mākslas filmām. Piemēram, Krusta karu drāma “Kingdom of Heaven” režisora versijā piedāvā daudz labāk izstāstītu stāstu. Vai Latvijā tas vispār ir iespējams izmaksu dēļ?
Latvijā un Eiropā pārsvarā visas filmas ir “Director`s cut”. Režisoru versijas nāk no Amerikas, kur ir lielās studijas ar peļņas diktātu. Vienalga, cik labu režisoru paņem, ķēdē pēdējais būs ierēdnis, kurš sadomājies, ka zina labāk. Vai saīsināt, vai iestūķēt pilnīgi lieku mīlas stāstu, neticot, ka stāstītājs ir gana gudrs, lai saprastu režisora ieceri.

Montēju labāko iespējamo – pat, ja tas nozīmē atteikties no labām epizodēm. Piemēram, izmontēt ārā visas olimpiskās basketbolistes no Ievas Kubliņas līdz Guntai Baško un Anetei Jēkabsonei-Žogotai. Un man ir ļoti žēl par to.

Our movie star ? ?
Evelina Otto starred in the Latvian feature film Escape Net (Tīklā TTT) — a story about the legendary women’s basketball team TTT Riga.
She returned home last week to attend the premiere screening. ?￰ﾟﾇﾻ #GoUtes pic.twitter.com/4QhELxappR

— Utah Women’s Basketball (@UTAHWBB) November 10, 2025

Ko tu gribētu pateikt intervijas noslēgumā?
Atgriezīšos pie sākumā runātā. Sports ir līdzeklis, lai notiktu kas lielāks. “Tīklā” mēģinu atklāt vēstures nezināmo lappusi – Latvijas pirmos okupācijas gadus, kuros esam daudz spēcīgāki, nekā mums ir mēģinājuši iestāstīt.

Valsts svētku laikā atverot Latvijas vēstures nezināmās lappuses, tās ļauj mums labāk iepazīt savu tautu. Saprast, kas mēs esam. Tā bija mana motivācija, veidojot filmu. Ceru, ka tā dos iespēju cilvēkiem parunāt un uzzināt savu radinieku stāstus.

Kuriem cilvēkiem bija būtiska loma filmas tapšanā?
Filma nebūtu iespējama bez sportistēm un viņu bērniem, kuri varēja pastāstīt par tiem laikiem. Man iedvesmojošākā daļa – brīvprātīgie, kuri atnāca un palīdzēja šo filmu izveidot, neskatoties uz garajām filmēšanas stundām. Cilvēku atsaucība iedvesmoja – paldies!

Izmantotie resursi:
Atklātībā izgaismojas notikumi, par kuriem uzzinu pirmo reizi: TTT pirmā trenera atmiņas
Noskaties “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” reklāmas video, pirmizrāde novembrī
Omletes diena ar pērkona negaisu: kā filmēja “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” ārskatus
”Tīklā. TTT leģendas dzimšana”: viena diena filmēšanas laukumā
Top režisora Dzintara Dreiberga filma par TTT dzimšanu