Sabīne Niedola: "Izvēlos Eiropu" (2. daļa)

MARSELA PRUSTA JAUTĀJUMI

1) Tava vērtīgākā īpašība?
Mērķtiecība

2) Īpašības, kuras cieni vīriešos.
Godīgums, atklātība

3) Īpašības, kuras cieni sievietēs
Tiešums

4) Iecienītā krāsa
Visas mīļas

5) Kāds īpašības vārds Tev visvairāk patīk?
Lielisks

6) Kāds vārds Tev visvairāk nepatīk?
Nevaru

7) Kuru sporta personību Tu cieni?
Jebkurš, kurš kaut ko ir sasniedzis

8) Kura sporta/vēstures personība Tev nepatīk?
Katram ir savs mērķis dzīvē un savs piepildījums. Ja cilvēks darot jūtas piepildīts, man nav tiesību kādu kritizēt.

9) Kādu trūkumu sev visvieglāk piedod?
Pielaidību. Neprotu dusmoties

10) Ko Tu sevī mainītu, ja varētu?
Neko

Sabīne Niedola jaunatnes izlasēs spēlē no 2006. gada, piedaloties piecos Eiropas jaunatnes čempionātu finālturnīros

Sākumā liepājniece laukumā devās uz maiņu

2007. gada Eiropas U16 čempionātā Valmierā

2009. gada Eiropas U18 čempionātā Sēdertēljē, Zviedrijā, Sabīne nopelnīja vietu čempionāta simboliskajā piecniekā

2008. gada augusts, Maķedonija, Eiropas U18 čempionāts B divīzijā. Latvija pirmo reizi kopš 1935. gada uzvar FIBA izlašu turnīrā
Foto: Aldis Neimanis, Mārtiņš Sīlis, Romualds Vambuts, Romāns Kokšarovs, Mikus Kļaviņš, Ciamillo Castoria, Matteo Marchi

Viedokļi (2. daļa)

Daiga JANSONE, BJSS „Jugla” galvenā trenere, Swedbank LJBL čempionāta uzvarētāja (A grupa), „Molten” kausa ieguvēja un JSBL uzvarētāja, Latvijas U16 un U18 izlašu trenere
Sabīne ir progresējusi, bet viņai vēl daudz jāmācās un basketbolā jāapgūst dažādas tehnikas lietas. Daudz deva spēlēšana sieviešu izlasē kopā ar augsta līmeņa basketbolistēm, turklāt Sabīne apzinājās, ka vēl nemāk daudzas lietas. Jo ātrāk jebkurai talantīgai meitenei atnāk apziņa, ka daudz jātrenējas, jo labāks rezultāts.

Acis viņai spīdējušas vienmēr. Niedolu laukumā raksturo maksimāla atdeve. U14 izlasē viņa nospēlēja un vēl neizcēlās, U16 un U18 jau bija komandas līdere. Sabīnei paveicies, ka viņa izlasē vienmēr bija pie gadu vecākām meitenēm. Treniņciklā daudz strādājusi ar 1990. gadā dzimušajām meitenēm, daudz spēlējusi ar viņām izlasē. Pirmajā U16 gadā, spēlējot pie trenera Mārtiņa Zībarta, Sabīne laukumā gāja uz maiņu, lietderīgi cīnoties sev atvēlētajā laikā. Uzlaižot meiteni laukumā zinājām, ka būs cīņa un rezultāts. Pieredze jaunatnes izlasēs palīdzēja viņai iekļūt pieaugušo valstsvienībā.

Treniņos viņa strādā par 100 procentiem, nekādas atlaides sev nedod. Strādā, atstrādā un liek strādāt citiem. Viena no tām, kura izlases treniņos nekad nav jāmudina, arī neievērojot mikro savainojumus. Neesmu dzirdējusi Sabīni sakām „Nevaru”.

Vecāki Sabīni vienmēr atbalstījuši. Viņi nekad treneriem nav traucējuši strādāt. Nezinu, kā bijis mājās, bet pārmetumus neesmu dzirdējusi. No treneru viedokļa – „zelta vecāki”.

Sabīne ir pozitīvisma iemiesojums. Neesmu redzējusi tik pozitīvu cilvēku, viņa priecē visu laiku. Bijuši arī noguruma brīži. Kad 2007. gadā Valmierā notika U16 Eiropas čempionāts, sagadīšanās dēļ sagatavošanās ciklā viņai bija ļoti liela bedre. To apstiprināja trenere Līvija Alpe-Lūka. Tas bija vienīgais laiks, kad redzēju Sabīni sapīkušu. Spēlēs pirms čempionāta viņai neveicās, palīdzējām un turnīrā viss bija kārtībā. Sabīne atrada spēkus sevī un ļoti labi nospēlēja.

Vēlu Sabīnei labus un prasīgus trenerus. Daudz jātrenējas un trīs četrus gadus jāspēlē vietā, kur ar viņu strādās individuāli. Lai izdodas sameklēt labāko variantu, gūt prieku un gandarījumu.

Aivars VĪNBERGS, RTU/Merks treneris, Latvijas jauniešu un pieaugušo izlašu galvenais treneris
Niedolas pienesums uzvaru kaldināšanā bijis regulārs un viņa savu darbu izdarījusi. Bieži esmu domājis, kas viņai palīdz. Manuprāt, Sabīnei iekšā ir pozitīvisma lādiņš. Divu mēnešu laikā, gatavojoties Eiropas jaunatnes čempionātam, viņa atstāja pozitīvi uzlādēta cilvēka iespaidu, kas māk paskatīties uz visām lietām. Nekad neredzēju Niedolu ar sadrūmušu vaigu. Kļūt pozitīvākiem - tas ir progresa ceļš citiem spēlētājiem.

2008. gadā Sabīne jau spēlēja ievērojamu lomu Liepājas komandā, taču pie sevis atļāvos viņai pārmest. „Brīnumbērns”, netiekam galā, kāpēc viņa nodara mums pāri? Strādājot izlasē sapratu, ka man jāatvainojas meitenei, jo U20 čempionātā, spēlējot ar trīs gadus vecākām basketbolistēm, viņa bija uzdevumu augstumos. Divus gadus atpakaļ iekļuva simboliskajā piecniekā. Talantīgs bērns, kurš vairākus gadus pēc kārtas novērtēts Eiropā, iekļūstot augstākās un zemākās vietās jauno basketbolistu topā. Kā basketbolistei viņai sevi vēl jārealizē, jo panākumi Latvijas mērogā nav sapņu slieksnis.

Perspektīvā Sabīnei jāmēģina pamainīt ampluā, jo tagad viņa lauvas tiesu punktu gūst no groza apakšas. Nepieciešams balanss starp punktu gūšanu no tālienes un groza tuvumā. Nevar teikt, ka viņa nemāk iemest un mest, bet jāpaliek bīstamākai. Visās spēlēs tendence ir cīņa soda laukumā, taču tur agri vai vēlu pretī nāks cita līmeņa spēlētājas. Daudz lielākas un spēcīgākas, vai fiziski tikpat spēcīgas basketbolistes, pret kuru auguma centimetriem būs grūti spēlēt. Lai stabili spēlētu ārā, ļoti daudz jāstrādā individuāli un pie bumbas pārvaldīšanas tehnikas. Jāapgūst māņu kustības, pagriezieni un citas nepieciešamās nianses.

Latvijas komandas Niedolu mēģinājušas segt visādi. Sērijā par trešo vietu koncentrējāmies uz divām lietām. Pirmkārt, viņu sedza visa komanda. Varējām upurēt jebkuru citu spēlētāju, bet Niedola bija jāsagaida soda laukumā. Parasti liku viņu segt līdzīga ampluā spēlētājai. Šoreiz uzvarētājās spēlēs ārpusē sedzējas lomā bija Eva Pavlovska, kura nezaudēja kāju darbībā un kustībās, jo garākas pretspēlētājas Niedola apspēlēja ar kustīgumu. Tiklīdz viņa tuvojās soda laukumam, tur sagaidīja citi cilvēki, kuri nedrīkstēja nekur iet projām. Lai ko neiemestu citi, tas tomēr neatsvēra Niedolas pienesumu. Citās reizēs viņa sameta 40 punktus, šoreiz nesanāca, jo bija jāveic daudz lielāks darba apjoms. To var izskaidrot ar sezonas beigām, bet viņai nāca arī lūziens. Piemēram, „play-off” spēļu pirmajos puslaikos pienesums bija lielāks, tādēļ pēc pārtraukuma varējām veikt izrāvienus, kuri izrādījās izšķiroši.

Šobrīd svarīgākais bija izdarīt pareizu izvēli. Sākot profesionālu karjeru, var rasties šaubas par izglītību, taču ir atsevišķi sportisti, piemēram, Anete Jēkabsone-Žogota, kura būs sevi nodrošinājusi profesionālajās gaitās. Tādos gadījumos varbūt var upurēt izglītību, nevis pēc spēlēšanas otršķirīgos klubos nākamo darbu meklējot „Rimi” kasēs. Rezultāti liek domāt, ka Niedolai varētu būt laba profesionālā karjera.

Otrs vēlējums ir atrast sevī gribu, vēlēšanos, iespēju, spēku progresēt, lai neuznāk mirkļa vājums, kā, piemēram – nekā personīga - Elīnai Babkinai. Viņa jaunatnē spēlēja ar augšupejošiem rezultātiem, bet, nonākot pieaugušo dzīvē, uz brīdi pazaudējās un kādi divi gadi nebija tik spoži. Vēlu Sabīnei spēt nonākt nākamajā pakāpē un sevi tajā realizēt.

Ainārs ČUKSTE, BJSS „Rīdzene” treneris, Latvijas U16 izlases galvenais treneris, Latvijas izlases galvenais treneris 2006. gadā
Sabīni atceros no vismazākajām grupām. Vienmēr darījusi milzīgu darba apjomu, saglabājies spēles stils. Šajā sezonā viņas augstākais līmenis bijis, spēlējot Liepājas sieviešu komandā. Sākumā „metalurgam” gāja smagi. Atbraucot Niedolai, nedaudz tiek pazaudēta komandas spēle, taču izdarīts daudz.

Vienmēr esmu viņu nedaudz apbrīnojis un vienmēr bijis mazliet pesimistisks. Licies, ka tādā stilā spēlējot, to nevar darīt ilgi. Niedola vienmēr apgāzusi manu pesimismu, esmu par to priecīgs. Piemēram, nacionālajā izlasē spēlē ar Slovākiju. Jā, sacensība maz izšķīra, bet, vienalga, viņa bija rezultatīva ar labu lietderības koeficientu. Ja basketboliste var sekmīgi nospēlēt Eiropas čempionātā, tas ir labi. Gribētos, lai Sabīne spēlē nopietnā klubā nopietnu sezonu. Tas parādītu viņas īsto spēku.

Problēmas varētu būt atrast sev vienu pozīciju. Tagad Sabīne spēlē visur, kas arī ir labi, jo tādi spēlētāji vajadzīgi. Iespējams izšķirties starp trīs un četri, viņa var labi spēlēt ar seju pret grozu, pietiekoši asi. Dribls nav slikts, turklāt trešajam numuram tas nav noteicošais. Veiksmi U20 čempionātā un tālāk!

Ieva Tāre, Kristena Mena, tas ko viņa dara laukumā, spēlē kā trešais ar seju pret grozu. Pie vajadzības var nospēlēt kā mazais, vai pie izdevības spēlēt groza apakšā. Pietrūkt tehnikas, spēkā viņa varētu ielikt abām divām. Treneri atradīs vietu un veidu, kā viņai izpausties U20.

Ainars ZVIRGZDIŅŠ, Latvijas valstsvienības galvenais treneris 2007. – 2009. gadā
Spēlēšana 2009. gada Eiropas čempionātā, spēles Latvijā un Francijā – tie ir trīs dažādi cikli, kuri nav tieši salīdzināmi. Izlasē Sabīne nāca ar lielu iedvesmu un enerģiju. Mēs, treneri, daudz centāmies palīdzēt un viņa attaisnoja cerības. Šobrīd būs cita situācija. Pēc Latvijas mačiem, kur Niedola savā komandā bija neapšaubāma līdere, visa spēle notiek uz viņu, būs pretēji. Jāizkaro pilnvērtīga vieta sastāvā un laukumā.

Bufārs ir nopietns treneris, zināms no Jekaterinburgas laikiem. Būs interesanti pavērot, kā Niedola ar viņu sastrādāsies. Trenera prasības ir diezgan stingras. Šī būs tā reize, kad pašai būs jācīnās par vietu sastāvā, jo neviens tur nespēlēsies. Tehniski un taktiski būs jārāda, ko var. Ceru, ka izdosies.

Mārtiņš ZĪBARTS, Latvijas U20 sieviešu basketbola valstsvienības galvenais treneris, FIBA Eiropas kausa ieguvējs, divkārtējs Latvijas čempions
Pirmo reizi Sabīnes neparastās spējas un talantu pamanīju 2006.gadā Jaunatnes līgas finālsacensībās 1990. gadā dzimušajām meitenēm. Sabīne pie gadu vecākajām meitenēm dominēja cīņā pie groza un bija savas komanda līdere. Tiklīdz tiku apstiprināts par U-16 izlases treneri, nekavējoties iekļāvu viņu 24 spēlētāju FIBA pieteikumā startam Eiropas čempionātā. Paveicot milzīgu darbu treniņnometnēs, Sabīne izcīnīja vietu sastāvā.

Liels prieks, ka nekļūdījos savā izvēlē un Sabīne nospēlēja izcilu spēli pašā svarīgākajā čempionāta sacensībā – pusfinālā pret Rumāniju. Pirmajā puslaikā spēle nevedās čempionāta MVP Anetei Šteinbergai un šajā brīdī Sabīne viņu ļoti veiksmīgi aizvietoja. Guva punktus, izcīnīja bumbas un deva komandai milzīgu enerģiju laukumā. Mēs uzvarējām šo spēli, iekļuvām A grupā.

Laika gaitā pierādījās, ka Somijas čempionāts Sabīnei un visām komandas meitenēm deva uzvarētāju pārliecību turpmākajā karjerā. Pēc diviem gadiem kopā uzvarējām U-18 čempionātā. Prieks, ka Sabīne katru gadu uzlabo savu spēli un jau ir iekļuvusi nacionālajā izlasē. Domāju, ka Sabīnei būs lieliska profesionālā karjera un šajā vasarā darīsim visu, lai godam nostartētu Eiropas U-20 čempionātā Liepājā.

Liepājas sporta skolas audzēkne piecus gadus spēlēja LSBL komandā "Liepājas metalurgs"

2009. un 2010. gada sezonās "Liepājas metalurgs" izcīnīja vietu LSBL "play-off" pusfinālos

2009. gadā liepājnieces Līvijas Alpes-Lūkas vadībā izcīnīja LSBL bronzas medaļas

Sabīni sveic Latvijas basketbola līgu direktors Jānis Janševics

Atlētiska cīņa par atlēkušajām bumbām ir viens no lielākajiem Niedolas trumpjiem

IZLASES

2006. gadā Somijā U16 izlase izcīnīja otro vietu B divīzijā, iekļūstot labāko sabiedrībā. 2008. gadā U18 izlase izcīnīja pirmo vietu B divīzijas čempionātā Maķedonijā. Tie bija pirmie lielie prieki?
Prieks bija jau par tikšanu izlasē, ka esmu iekļauta sastāvā, tas jau bija pirmais panākums. Savas spējas vari apzināties, kad ievēro citi. Tās bija pirmās lielās uzvaras, pirmās medaļas. Protams, žēl, ka tā bija otrā divīzija, jo ar mūsu sastāviem mierīgi varējām konkurēt ar pirmās divīzijas komandām. Ne velti pirms Eiropas čempionāta Somijā Baltijas kausā uzvarējām Spānijas komandu, varējām pacīnīties par medaļām arī pirmajā divīzijā. Taču ir gandarījums, ka izcīnījām ceļazīmes uz A divīziju. Tas ir liels sasniegums.

Eiropas čempionāts Maķedonijā notika vienā laikā ar Olimpiādes spēlēm Pekinā. Ieguvām zeltu, taču nekādu īpašu pateicību nesaņēmām. Pēc Somijas turnīra mūs sagaidīja prese, taču Olimpisko spēļu laikā palikām otrajā plānā. Pašām prieki bija lieli, žēl, ka Latvijā nespēja par to priecāties, kā pienācās. Kas bijis, tas bijis, jācīnās par jaunām uzvarām. Vienmēr dari sev, nevis citiem, bet ir prieks, ka apsveic komandu, trenerus un visus, kas devuši ieguldījumu.

Daiga Jansone tevi pirmo reizi uzaicināja uz Baltijas kausu?
Sacensības notika Latvijā, bija daudz kandidātu, tāpēc Baltijas kausa izcīņai gatavojās divas U14 komandas. Provinces vienību vadīja trenere no Ventspils, otru veidoja Rīgas meitenes. Mūsu komandai spīdoši negāja, visās spēlēs zaudējām ar vienu vai diviem punktiem, arī Rīgai. Tad sadarbība tika turpināta, trenere Daiga Jansone uzaicināja mani uz nometni kopā ar vēl trīsdesmit meitenēm, veicot atlasi. Kandidātos bija liepājniece Alise Timbare, kura vairs nespēlē. Viņa netika tālāk, bet Zanei Laumanei, kura joprojām spēlē „Liepājas metalurgā”, izdevās nokļūt U14 izlasē.

Vēlāk Daiga Jansone kopā ar Juglas meitenēm uzaicināja uz turnīru Francijā. Mazai esot, tas bija liels izaicinājums, tomēr sveša komanda, sveša trenere, svešas meitenes. Tā sapazināmies, tā turpinām. Tas bija atspēriena punkts lielajā basketbolā, jo trenere daudz strādājusi ar jaunatnes izlasēm. Nebūtu aizbraukusi uz Franciju, varbūt netiktu ievērota. Vēl viens piedzīvojums kopā ar Juglas meitenēm bija turnīrs Rīgā.

Laura Pelše arī spēlēja U16.
Kopā bijām Somijas čempionātā, pēc tam viņa savainoja ceļgalus. Viens savainojums sekoja otram, bija smaga krustenisko saišu operācija. Tagad viņa atgūstas, ir mērķis nākotnei un lai Laurai izdodas!

Daudz sanācis spēlēt visos turnīros, kas notiek Latvijā. Sākot ar Baltijas kausu un U16 čempionātu Valmierā, turpinot ar 2009. gada Eiropas čempionātu. Tagad jādara viss, lai tiktu U20 sastāvā Eiropas čempionātam Liepājā. Vairāk prieks par Latviju, ka varam rīkot tāda līmeņa turnīrus ar labām atsauksmēm. Tas ir apbrīnojami, skatoties uz mūsu pēdējā laika situāciju.

Kā juties, kad pienāca uzaicinājumi no divām izlasēm reizē? Vēlējies paspēt visur?
Gribēju, bet sapratu, ka nav laika un varēšanas. Pirmkārt, tas nebūtu fiziski iespējams. Tad vajadzēja izvēlēties, bija treneru savstarpēja vienošanās. Teicu, kā izlemsiet, kā Latvijai būs labāk, tā darīšu. Teicu, ka nav iebildumu ne pret vienu, ne otru treneri, jūs zināt, kurai komandai esmu vairāk nepieciešama, kur vairāk iederēšos. U20 izcīnīja bronzu, tātad nebiju tik ļoti nepieciešama. Nevar zināt, kā būtu, ja būtu.

Bija grūti, kad pēc sieviešu izlases vajadzēja pievienoties U18 valstsvienībai. Biju pieradusi pie profesionālas rīcības, atdeves un atmosfēras. Ierodoties U18, bija sadzīves intrigas, par kurām jau biju aizmirsusi. Izdarīju to, kas man jādara, spēlēju un nekur neiesaistījos. Meitenes to juta, dažām patika, dažām ne, bet tā bija.

Runājāt, ka tādas lietas jānoliek malā?
Nerunājām, man tam nebija spēka. Lai gan pati Eiropas sieviešu čempionātā tik daudz nespēlēju, no tādām lietām biju atradusi. Nevarēju iedomāties savstarpējus ķīviņus, kur tika iesaistīti arī treneri. Bija arī sadzīviskas problēmas, kur viņi netika iesaistīti. Man tas nav vajadzīgs, es spēlēju basketbolu. Pēc čempionāta beigām visi aizbrauca, es paliku Zviedrijā, arī tas bija piedzīvojums.

Labs piedzīvojums.
Bija izvēle, tikt iekļautai simboliskajā piecniekā vai atdot vietu citai meitenei un braukt mājās kopā ar komandu. Vienas dienas dēļ neko nezaudēju. Plāni mainījās, paliku viesnīcā un piedalījos ceremonijā. Tas nebija tik vienkārši.

Jaunatnes izlasēs treneru bijis daudz. Daiga un Ziedonis Jansoni, Mārtiņš Zībarts, Aivars Vīnbergs, Mudīte Zandere, Līvija Alpe-Lūka...
...Nikolajs Romaņenko

Ko esi ieguvusi no viņiem?
Jāņem no katra trenera. Jebkurš no viņiem pielicis roku manis pilnveidošanā, ne tikai basketbolā, arī kā cilvēkam. Kopā pavadīts ilgs laiks, paliek jaukas atmiņas, arī spēlējot ar dažādām komandām Latvijā. Laukumā esam kā pretinieki, bet, Aivaram Vīnbergam atbraucot uz Liepāju, varam parunāt kā draugi. Vai, aizbraucot uz Daugavpili, parunāt ar treneri Nikolaju.

Lai arī ko cits treneris teiktu, jāsaglabā sava doma. Tu paņemsi mazliet no viņa un darbība būs tavējā, nevis trenera rīkojums. Jāmācās izvērtēt, ko tu pats laid sevī iekšā. Treneru ir daudz, viņu spēles stils atšķirīgs. Viens saka, piebremzējam, otrs – nē, tieši tagad vajag dragāt. Tāpēc vajadzīgs izvērtējums. Laukumā spēlē spēlētājs, nevis treneris. Tu pieņem lēmumus, lai ko viņš teiktu. Teiktais paliks atmiņā arī pēc diviem trijiem gadiem un to izmantosi. Jāmācās pieņemt informāciju, kuru piedāvā. Ja ir iespēja spēlēt pie vairākiem treneriem, tā noteikti jāizmanto.

Tava stiprā puse ir cīņa par atlēkušajām bumbām, vislabāk jūties ceturtajā pozīcijā. Cik daudz esi domājusi par spēlēšanu trešajā?
Spēlēt par trešo iesaka visi treneri, taču saprotot, ka ceturtā darbības man nāk no dabas. Nav tā, ka būtu individuāli dzīts iekšā, lai varētu izcīnīt bumbas. Tas nāk dabīgi. Lai spēlētu par trešo numuru, man nepieciešams individuāls darbs nākamgad, aiznākamgad un gadu vēlāk. Tad varētu pārkvalificēties. Treneri atzīst, ka spēlējot par ceturto arī pret divmetrīgu basketbolisti, tik un tā dabūju bumbu. Domāju, nedrīkst pazaudēt ceturtā numura īpašības un jāņem jaunas lietas no trešā, tad pretiniekiem būs grūtāk spēlēt. Nezinu, kā vēlāk iegrozīsies un kas būs vajadzīgs komandai. Auguma parametri man vairāk atbilst otrajam trešajam numuram, tajā pašā laikā izdaru savu darbu kā ceturtais numurs. Daudzveidīgu spēlētāju var labāk izmantot, tāpēc jāliek klāt. Spēlējot no ārpuses, sedzēji vispār nezinās ko darīt. Kur ir problēma? Ne jau tāpēc, ka esi divus metrus garš, nevari iet ārā.

Cik daudz strādā pie metieniem no distances?
Tikai treniņos. Izlases laikā bija situācijas, kad vajadzēja palikt pēc treniņiem un strādāt individuāli. Citādi individuāli neesmu strādājusi. Esmu augusi savā zaļā pļavā, kā Mauglis. Mums ir tikai komandas treniņi, individuālā daļa izlaista. Kļūstot par profesionāli, tas mainīsies.

Kuras bijušas labākās sparingpartneres tavā pozīcijā?
Jebkura pieaugušās izlases kandidāte. Ne tikai garie un ceturtie, arī trešie, otrie un pirmie numuri. Jaunatnē Anete Šteinberga, treniņos bijis interesanti ar Ilzi Gotfrīdu. Kristīnei Vītolai ir cits ampluā. Es vairāk spēlēju ar spēku, viņa – izmantojot auguma parametrus.

Sezonas laikā gaidi nākamo treniņu?
Ja negribas, iestāsti sev, ka būs forši un ej ar prieku. Sezonas beigās tas daļēji atkarīgs no komandas biedrenēm. Vai, atnākot uz ģērbtuvēm, visas sēž. Varētu teikt, ka gaidu, patīk trenēties. Īpaši patīk trenēties vasarās, kad ir vairāki treniņi dienā un viss tam pakārtots.

Jau teici, ka 2006. gadā Somijā izlases līderes bija citas meitenes un tavs spēles laiks bija mazāks. Vai 2009. gadā, esot „Liepājas metalurga” un U18 līderei, pārorientēties uz mazāku spēles laiku Eiropas čempionātā bija grūti?
Tā nebija problēma, tomēr tā ir nacionālā izlase. Saprotu līmeņu atšķirības. Vēl joprojām skatos – Anete Jēkabsone, Gunta, Zane, apbrīnoju visas, kuras spēlē. Viņas joprojām šķiet nesasniedzamas, taču, spēlējot kopā, kāpēc lai tā paliktu? Sākumā vispār nezināju, kas būs. Bija savādi, taču spēles laiks un sēdēšana uz soliņa neradīja grūtības. Pilnīgi atbalstu treneri, jo saprotu, ka viņam ir grūti ar jaunām spēlētājām, dod priekšroku pārbaudītām vērtībām.

Janvāra nometnē apradu ar situāciju, ieraudzīju Latvijas zvaigznes. Vajadzēja pierast, ka es te esmu, apsvērt, ka viss tik tālu aizgājis, kam jāpasaka paldies. Maijā sākās īstie treniņi, kad vajadzēja sevi pierādīt. Nepietika ar to, ka aizbrauci un atrādījies. Pirmā nometne bija domāta, lai redzētu, kā izskatāmies kopā, iepazīties, lai redzētu kopainu.

Izpārdotās spēles Liepājā čempionāta laikā bija pārsteigums?
Pirms čempionāta spēlēm zināju, ka visas biļetes ir izpirktas, jo nevarējām dabūt, cik gribējām. Man daudzi prasīja biļetes, bet, laicīgi nepasakot, tās nevarēja dabūt. Pārbaudes spēles bija salīdzinoši maz reklamētas. Cilvēki reizēm nenovērtē to, kas nav izreklamēts, ka tā ir izlase. Piemēram, kāda pārbaudes spēle pret Lietuvu. Vai domā, būs čempionāts, tad iešu un viņas redzēšu. Pilnas tribīnes čempionāta laikā nebija pārsteigums. Iepriekš nebiju redzējusi, ka izlaistas bija abas tribīņu puses. Tik daudzu cilvēku atbalsts mājās, tā bija forša sajūta.

Uzreiz pēc čempionāta teici, ka valstsvienība Liepājā bija vienotāka.
Liepāja ir manas mājas, bet lielākā daļa pārējo meiteņu nāk no Rīgas, kur ir blakus darīšanas, draugi. Tur nevarēja atslēgties. Atbraucot uz Liepāju, bija tikai zāle un komanda. Anete gan brauca pie vecmāmiņas, Ieva pie saviem radiem, Dita pie tēva utt., bet tas bija periodiski un tikai otrajā plānā, brīvajā laikā. Dabūji pozitīvās emocijas un atkal esi atpakaļ ritmā, mobilizējies.

Rīgā bija savādāk, jābrauc gabals līdz Olimpiskajam sporta centram, Arēnai, parādījās blakus lietas. Bija dienas, kad spēlētājas varēja nakšņot mājās, protams, tas ir trenera kompetencē, nevar iebilst. Liepājā bija ļoti labi atbalstītāji, bija skaists laiks. Viesnīcā mūs pazina, cilvēki nāca klāt uz ielām, novēlēja veiksmi, jo Liepāja tomēr ir mazāka nekā Rīga. Visa pilsēta bija iekšā čempionātā, tribīnes bija loti tuvu zālei, varēja just skatītāju tuvumu. Rīgā tomēr ir hokeja arēna. Liepājā visi sēdēja kā laukumā, forši!

Treneris Zvirgzdiņš čempionātā veltīja laiku individuālām pārrunām?
Teica, ko vēlas individuāli sagaidīt, ieteica uzmanīt paralēlos metienus, cīņu par atlēkušajām bumbām, uzdevumus aizsardzībā. Tev nav jābūt rezultatīvākajai, galvenais nostrādāt aizsardzībā. Pēc treniņiem individuāli darbojāmies ar treneri Muižnieku un Hulianu Martinesu. Viņi man ļoti palīdzēja un atbalstīja, saprotot, ka man viss ir jauns, sistēma ir jauna. Tās bija lietas, ko atrunājām treniņos. Svarīgs ātrums, bija daudz ātrāk jādomā

Patīk mierīgāka stila treneri vai tādi, kuri emociju iespaidā var daudz pateikt?
Treneris var bļaut, paņemšu tikai informāciju, ko man vajadzēs. Paklausīšos pārmetumus, bet neņemšu tos pie sirds. Viegli laižu tos pāri. Man patīk asi treneri, ja sabaksta un uzbļauj. Saka, kas par lietu, jāspēlē!

Kuras spēlētājas izlasē tev bijušas paraugs?
Cīņassparu var mācīties no Anetes (Jēkabsones-Žogotas). Viņa nenāk uz treniņiem papļāpāt, atdodas darbam. Daudz varētu mācīties no Ievas Tāres. Pirmajos treniņos mācījos no visām. Arī Ainara Zvirgzdiņa vingrinājumi bija jauni. Visas meitenes nāca, palīdzēja, pastāstīja un vēl reizi atkārtoja. Sākumā gāja grūti, kamēr sapratu, ko vēlas treneris. Vēl nebiju pieradusi tā strādāt, tomēr katrs ir atšķirīgs un trenere Līvija pavisam savādāka. Nebija situāciju – tu esi mana konkurente, es tev nepalīdzēšu. Meitenes mēģināja pamācīt, uzmundrināt, dot papildus enerģiju.

Teici, ka, izdari metienu ar domu, ka iemetīsi, nevis izmetīsi.
Nevis metīšu groza virzienā, bet iemetīšu. Pēc teiktā trenere Līvija to nocitēja treniņā, tas bija motivējoši visām spēlētājām. Jebkuram, kas met grozā, jādara to ar domu, ka iemetīsi, nevis izmetīsi. Izmest var jebkurš. Nāk omīte, arī viņa var izmest. Jārīkojas ar pārliecību jebkurā situācijā, galvenais ir nezaudēt kontaktu ar grozu. Vienmēr jāredz grozu. Arī pēc izcīnītas atlēkušās bumbas jājūt, cik tālu atrodies un kur esi. Tad varēsi iemest. Uzvar tas, kurš visvairāk iemet, nevis izmet.

2009. gada jūnijs, pirmo reizi Latvijas izlasē, gatavojoties startam Eiropas čempionāta finālturnīrā Liepājā, Valmierā un Rīgā

Noskaņojoties spēlei

Kopā ar Ainaru Zvirgzdiņu

Voldemāra Baumaņa balvas laureāti Sabīne Niedola un Artjoms Butjankovs (BS "Rīga")

Oktobra vidū Parīzē notiks Francijas virslīgas sezonas atklāšanas pasākums "Basket and The City"

ASV, EIROPA UN PROFESIONĀLAIS BASKETBOLS

2009. gada vasarā, uzreiz pēc U18 čempionāta, divas nedēļas spēlēji AAU vidusskolu vasaras līgā ASV, „Philadelphia Belles” komandā. Pirmā saskare ar Amerikas basketbolu, izjuti kontrastus, atšķirības?
Slodze bija liela, daudzas spēles īsā laikā. Sanāca arī sava veida atpūta, jo pirmo reizi biju Amerikā, viss bija jauns un interesants. Mani uzaicināja aģentūras „Sports International Group” pārstāvis Ziemeļeiropā Mareks Bajārs, pēc tam runāju ar citiem cilvēkiem. „SIG Sports” sadarbībā ar Maika Flinna meiteņu basketbola organizāciju „Blue Star Basketball”, kas rīko AAU čempionātu, deva man iespēju doties šajā braucienā. ASV uzturēt kontaktus un runāt par visām lietām varēja tikai ar Flinnu, jo „SIG Sports” var strādāt tikai ar profesionālām spēlētājām. Bija doma spēlēt koledžā, bet aģentūra tādos plānos nedrīkst parādīties.

Dodoties uz Ameriku, nezināju, kur braucu. Nebija ne mazākās nojausmas par gaidāmo turnīru. Brauciens bija liels ieguvums. Pirmkārt, dzīves pieredze. Kuram vēl ir dota iespēja par velti aizbraukt uz Ameriku spēlēt basketbolu, paciemoties, redzēt citu kultūru un atšķirīgu dzīvesveidu? Zināju, ka jābrauc atrādīties, ir interese no koledžām. Priekšā bija pilnīgi jauna komanda, neviena pazīstama cilvēka.

Sapratu, ka AAU vidusskolu turnīrs Amerikā ir ļoti prestižs. Varēju tikai uzlabot „Philadelphia Belles” spēli, Maiks Flinns ir tāds cilvēks, kurš neliekuļos un neteiks to, kā nav. Par mani bija labas atsauksmes, viņš teica, ka par mani izrādīta liela interese. Runājot par līmeni, basketbols ASV bija pavisam savādāks, fiziskāks. Meitenes neprata daudzas lietas, kuras mākam Latvijā, taču daudz panāca ar savu gribēšanu. Viņu mentalitāte ir – es esmu vislabākais, es darīšu tā. Tas nekas, ka nemāk, saka – es to izdarīšu, būšu pirmais un iemetīšu!

Pirmajā spēlē parādīju, ka varu iemest un spēlēt. Uzticība auga, beigās spēli balstīja ap mani. Visi bija priecīgi, ka tur esmu un pati biju gandarīta par piedalīšanos.

Klātienē redzēji WNBA spēles. Kā patika, vai radās vēlēšanās un apņēmība nākotnē tikt līdz Amerikas profesionālajai līgai?
Noskatījos divas spēles. Nezinu, vai WNBA varētu būt mans mērķis, bet klātienē bija interesanti. „Washington Mystics” sastāvā ieraudzīju Kristenu Menu. Zināju, ka viņa tur spēlē, bet braucot par to neaizdomājos. WNBA basketbols ir ātrāks un fiziskāks. Mans mērķis ir izaugsme. Ne visiem lemts spēlēt sieviešu NBA, tāpēc vien, ka spēles stils ir savādāks. Protams, gribētu spēlēt tik augstā līmenī, iespējas jāizmanto. Ja dzīve piedāvās tādu iespēju, kāpēc ne?

Oktobra beigās un novembrī piecas nedēļas mācījies „Upper Dublin HS” vidusskolā Pensilvānijā, dzīvoji amerikāņu ģimenēs, piedalījies „Rotary” apmaiņas programmā. Brīdi vēlāk izrādījās, ka tā neatbilst vidusskolas diploma iegūšanai Latvijā. Piedzīvoji vilšanos, vai ieguvi labu pieredzi?
Pirmajā braucienā varēju apskatīties dažas publiskās (valsts finansiāli atbalstītas) vidusskolas. Apmeklēju arī privātās skolas, iepazinos ar treneriem. Maiks Flinns teica, lai to atstāj viņa ziņā. Atbraucot uz Latviju, turpinājām sarakstīties ar skolām un man vajadzēja izvēlēties. Izdomājām, ka ērtākais veids būtu iesaistīties „Rotary Exchange” programmā, kura vairāk ir vērsta uz mācībām, nevis basketbolu. Braucu mācīties ar papildus domu uzspēlēt basketbolu.

Iesaistoties programmā, izrādījās, ka ir iespējams pabeigt divpadsmito klasi, taču nevar saņemt nepieciešamo diplomu, lai iestātos augstskolā. Bija iespēja palikt mācīties un nedabūt diplomu, vienkārši iegūt dzīves skolu. Izdomāju, ka man nepieciešams vidusskolas diploms. Tas bija izaicinājums, kurš pārvērtās spontānā lēmumā atgriezties mājās. Izvēle ir laba, nepieciešams pabeigt vidusskolu. Tas ir vajadzīgs sev, pēdējā gadā pamest mācības būtu lieki. Agri vai vēlu man būs jāturpina mācīties un dzīvē vajadzīgs pamats. Ja neesi neko pabeidzis, esi tāds tukšāks. Izniekot divus gadus un pamest skolu ir muļķīgi.

Kā notika pirmie kontakti ar aģentūrām?
Sākumā, kad vēl neko nesapratu, aģenti paši nāca un stādījās priekšā. Vēlāk tā vairs nenotika, saku apzināties situāciju un aģenti meklēja cilvēkus, kuri varētu ar mani sazināties. Pirms U20 Eiropas čempionāta Itālijā uz viesnīcas numuru piezvanīja Anete (Jēkabsone-Žogota), teica, ka viņas aģents vēlas runāt. Bija koledžu un aģentūru piedāvājumi. Visiem atteicām, pamazām izkristalizējās, kas ir kas. Ievācu vairāk informācijas, lai būtu lietas kursā. Latvijā sezonas sākumā, arī vidū, interesi izrādīja SK „Cēsis” un „TTT Rīga”. Vasarā izlases laikā uzrunāja Krišjānis (Kļaviņš). Zvanīja Viktors Lācis, teica par TTT, mums izveidojās labs kontakts. TTT treneris interesējās arī sezonas beigās. Pāriet nebūtu problēmu, tikai trešo reizi gada laikā vajadzētu mainīt skolu. To negribējās, jo, atbraucot (no Amerikas), skolotāji tik daudz palīdzējuši, nākuši pretī, ka negribētos atmest ar roku.

Augustā, runājot ar Maiku Flinnu, viņš teica, ka par tevi Amerikā interesējas 20 skolas.
Treneri runāja ar Flinnu, es saņēmu zvanus. Tālāk skolas sūtīja un joprojām sūta e-pastus. Tas aizņēma daudz laika, bet centos viņus īpaši nelaist savā dzīvē, sāka „krist uz nerviem”. Palika neizturami, dienā sūtīja kādus trīs e-pastus tikai, lai apvaicātos, kā man iet. Zvanīja un runāja trīsdesmit piecas minūtes, man nav tik daudz laika. Ieraugot nepazīstamu numuru, negribas atbildēt. Viņi zvana jebkurā laikā, nakts vidū, nerēķinās. Saprotu, ka tas ir skautu darbs. Piedāvājumu no treneriem visādās līgās un NCAA konferencēs bija daudz.

Tagad ir lielāka skaidrība nekā sākumā, zinu galvenās komandas, līderus. Ja neinteresētos, apstulbtu. Teiktu, jā, jā, visu saprotu. Flinns pateica, uz kādām komandām vajadzētu tēmēt. Pastkastīte ir pilna, vēl joprojām uz daudziem e-pastiem nesanāk atbildēt. Treneri sūta brošūras, bukletus par spēlēm, sacensību rezultātus, vēstules uz mājām, pat raksta ar roku. Viņiem jāpievērš uzmanība, cieņas izrādīšanas un atgādināšanas pēc. Bija gadījums, ka e-pastā atnāca vēstule ar citas meitenes vārdu. Lasījām to Amerikas ģimenē un nesapratām, kas notiek. Izrādījās, ka meitenes vārds sajaukts tikai vēstules sākumā, tālākais teksts bija adresēts man. Runāt viņi māk, vēlāk zvanīja, piecas reizes atvainojās telefoniski un e-pastā. Ir pat cilvēki, kas nodarbojas ar ieinteresēšanu.

Kuru skolu piedāvājumi palika atmiņā?
„Rutgers” no „Big East conference”. Toledo, kur gatavojas spēlēt Anna (Sonka). American University. James Madison University, bet tā spēlē vājākā līgā, „Colonial Athletic Association” konferencē. Facebook vēstuli atrakstīja bijušais „ASK Rīga” un „James Madison” universitātes spēlētājs Dveins Broilss, sakot, ka treneris par mani interesējas, esot teicis, lai uzraksta. Interesantas situācijas. Vienā brīdī tas apnika tā, ka neatbildēju uz vairākiem zvaniem un e-pastiem. Visiem atbildēt nav iespējams un, ja es to darītu, viņi zvanītu vēl biežāk.

Aprīlī tas izvērtās sevišķi intensīvi?
Aktivitāte bija liela jau pirms tam, zvanīja drausmīgi. Bija grūti. Kad man vajag, zvanu pati. Viņi teica, piezvani, pārzvanīsim, pašai konkrētu vajadzību nav bijis.

Novembrī izdevās apmeklēt kādu augstskolu?
Rudenī ASV biju tik īsu laiku, ka klātienē augstskolas neapmeklēju, atliekot iepazīšanās braucienus uz regulārās sezonas laiku (sākot no novembra beigām). Vienā vakarā pateicu, ka braukšu mājās, nākamajā vakarā jau lidoju un apskatīt skolas, kuras izteica piedāvājumus, nepaspēju. Klātienē biju vienīgi „Temple”, Vilnetu Kroketu nesatiku un aizbraucu uz citām universitātēm, lai apskatītos, kā tur dzīvo, iegāju kojās. Universitāšu pilsētas ir milzīgas teritorijas, iespaidīgi, Latvijā neko tādu neieraudzīsi.

Kurā brīdī izšķīries par labu Eiropai? Kādi apstākļi nosvēra lēmumu Eiropas labā? Vai svarīgs bija fakts, ka profesionāles gaitu sākums ļautu vairāk laika un uzmanības koncentrēt basketbolam?
Izšķīros, atbraucot no ASV. Sapratu, ka Amerika nav mana sapņu zeme. Īsti nekad nebiju gribējusi, bet šķita, ka jābrauc, jo vajadzēja. Nekad neesmu teikusi, ka izglītībā ir primārā manu interešu sarakstā, tāpēc pārsteidza, ka cilvēki visur to rakstīja. Zinu, ka vajag izglītību un man patīk kritika, bet pamatota kritika, apkārt nerunājot muļķības. Ja esi lietas kursā, vari kritizēt. Bet, ja neko nesaproti, labāk vispār nesaki.

Pēc brauciena turpināju domāt par Amerikas universitātēm, līdz sapratu, ka negribētu četrus gadus mācīties. Tas būtu par traku, pusgada biju atrauta no mācīšanās. Maijā bija izlases treniņnometnes un pārbaudes spēles, tālāk nāca vasara un trīs mēneši bez skolas rudenī. Izgājusi no aprites, sapratu, ka vēl četri mācību gadi svešā vidē būtu smagi. Tā ir lieliska dzīves pieredze, taču man patīk basketbols un tāpēc izvēlējos Eiropu. Esmu ziedojusi daudz brīvā laika, kāpēc beidzot neplūkt augļus? Iespējams mācīties neklātienē. Pirmajā gadā to nedarīšu, jo viss ir jauns un jāieiet ritmā, bet nākotnē tas ir iespējams. Vajadzīgi pamati, jo nezini, cik ilgi spēlēsi. Ja māki plānot savu laiku, tā nav problēma.

Aģentūru un aģentu pasaule ir mazāka. Cik daudz uzmanības viņi tev veltīja?
Aģenti turpina rakstīt, pat Facebook. Tas šķiet savādi. No otras puses, kā viņi savādāk var ar mani sazināties? Ir rakstiski piedāvājumi, zvani, izmantojot pazīstamus cilvēkus. Kam interesē, spēj atrast. Tagad zinu savu vietu un nelauzu galvu. Tā vairs nav mana problēma. Jāpaliek pie viena, jo nākamā sezona vairs nav aiz kalniem. Par „SIG Sports” ir ļoti labas atsauksmes gan Latvijā, gan Eiropā, gan pasaulē. Tas ir labs variants. Paskatoties spēlētāju sarakstus, tur ir 37 spēlētājas no WNBA plus Eiropā spēlējošās. Var izveidot trīs WNBA komandas.

Ceturtā daļa līgas.
Turklāt viņi nestrādā uz kvantitāti. Aģentūrai uzticas kvalitatīvas spēlētājas un visam jābūt kārtībā. Izlases laikā par aģentiem runāju ar Edgaru Buļu. Viņš teica, ka tie ir cilvēki, kuri no kluba izspiež visu. Spēlētājām tas ir ļoti labs variants, klubam „nāve”. Kamēr nebiju izlēmusi par „SIG Sports”, pārējos kontaktus nepārtraucu un neatteicu. Domāju, ja būs interese, piezvanīs vēl vienu reizi. Pēc manas izvēles pāris aģenti jau saņēmuši atteikumus. Nevar tik ilgi mētāties apkārt, pats dzīvo stresā. Labāk, ja zini, ka ir cilvēki, kuri par tevi domā un visu nokārtos. Uzreiz vieglāk dzīvot, viena problēma atkrīt.

Jūlijā Liepājā notiks U20 Eiropas čempionāts.
Ceru, ka atbalsts būs tikpat liels kā pieaugušo čempionātā. Liepāja vienreiz izjutusi atmosfēru un otro reizi neviens to negribēs laist garām. Ļoti ceru, ka čempionātā varēšu piedalīties kā spēlētāja, nevis skatītāja. Vasarā kārtīgi jāstrādā, konkurence ir liela. Daļa spēlētāju atrodas Amerikā, nevar zināt, kādā kondīcijā viņas atbrauks, kurām uzticēsies treneris. Lai skatītāji nāk un atbalsta, būs interesanti. Šoreiz Latvijas izlasei Liepājā būs vairāk nekā trīs spēles, tātad būs, ko redzēt.

Ko tev šogad novēlēt?
Daudz uzvaru komandai.

Vārdi, ko vēlies pateikt?
Paldies visiem treneriem, vecākiem, skolotājiem un draugiem!