Zandalasini: "Spēlē pret Latviju sapnis izgaisa mūsu acu priekšā"

“Nepārspīlēju, sakot, ka pēdējie seši mēneši bijuši satraucošākie manā mūžā. Viss sākās jūnijā, Eiropas sieviešu basketbola čempionātā Prāgā.

Tas bija mans pirmais finālturnīrs pieaugušo konkurencē. Ierados čempionātā ar domu būt konkurētspējīga un iekļūt Eiropas labāko pulkā. Nevarēju sagaidīt sacensību sākumu.

Zinājām, ka sešas spēcīgākās komandas iegūs tiesības piedalīties 2018. gada Pasaules kausa izcīņā. Nenoliegšu, tas bija mūsu mērķis no paša sākuma. Pasaules kauss. Jā, Pasaules kauss. Tas pats, kurš izslīdēja no mūsu rokām astoņas sekundes pirms spēles beigām pret Latviju, pateicoties manis izdarītam pārkāpumam.

Spēle beigusies. Nekāda Pasaules kausa 2018. gadā.

Ir neiespējami pastāstīt, kā jutos tajā brīdī. Domāju, ka nav piemērotu vārdu, lai aprakstītu situāciju, jo tikai spēlētājas, kuras bija komandā, spēs aptvert, kā jutāmies, kad sapnis izgaisa mūsu acu priekšā. Dienu vēlāk, pēc fināla, stāvēju laukuma vidū, jo tiku iekļauta turnīra simboliskajā pieciniekā.

Postošais zaudējums sagādāja ārkārtīgu sarūgtinājumu, taču 24 stundas vēlāk mani pārņēma citas tikpat spēcīgas emocijas. Biju ārkārtīgi lepna par iegūto balvu. Necerēju, ka saņemšu atzinību.

Tā bija tikai viena epizode – kurai sekoja daudzas citas, kad emocijas prasīja visus spēkus un dienas kārtībā pienāca nākamās. Jaunais piedzīvojums, kas klauvēja pie manām durvīm, bija tikpat spēcīgs kā pirmais, taču emocionāli pretējs. Tikko atbraucot no Eiropas čempionāta, galvā joņojot neparastām domām, saņēmu zvanu no WNBA elites komandas “Minnesota Lynx”. Viņi gribēja mani. Pa īstam.

Boom.

Jauns pārsteigums. Iespaidīgs. Negaidīts. Nezināju, ticēt vai nē. Piedzīvoju tik daudz un tagad viņi vēlējās mani redzēt. “Laiks braukt,” teicu sev. “Tas ir tavas dzīves lielākais sapnis.”

Augusta beigās lidoju pāri (Atlantijas) okeānam. Mazāk nekā divus mēnešus vēlāk attapos Mineapolē, ar jaunajām komandas biedrēm svinot uzvaru WNBA čempionātā. Mēs tiešām izcīnījām titulu. Nopietni. Es tur biju. Viss notika pa īstam. Mēs laistījāmies ar šampanieti un, sasodīts, tas bija forši. Mēs svinējām.

Divas dienas vēlāk nolaidos Milānā. Divdesmit četras stundas mājās, buča mammai un tētim. Un atkal somu kārtošana. Atkal uz Skio. Mums atkal jāspēlē.

Komanda iesāka sezonu bez manis: jaunas sejas un daudzas jau zināmas. Jaunas formas, tās pašas krāsas. Jauns dzīvoklis, bet tā pati iela un stāvvieta.

Starplaikā izjutu nemitīgu mediju uzmanību: mājas lapas, radio, sociālie tīkli, laikraksti, pat televīzija.

Kā tu jūties? Kā tev klājās ASV? Vai zini, ka esi Itālijas basketbola centrālā sastāvdaļa? Vai tas rada spiedienu? Kā ir dzīvot sociālo tīklu burbulī?

Viss pagāja tik ātri, ka man nebija laika apjaust, kas notiek. Nebija ne jausmas, kā pastāstīt cilvēkiem par manām sajūtām. Nevarēju pastāstīt jebkuram, kurš skatījās uz mani, kas patiešām notika manās domās. Biju atgriezusies Itālijā. Savā komandā. Ierastajā režīmā. Dzīvoju savu dzīvi. Sasodīts, vai tiešām biju atpakaļ? Kaut kas nebija kārtībā.

Vai biju tā pati? Vai ASV pieredze mani mainīja?

Kaut kas bija citādāk. Nevaru pateikt, kas tieši, taču bija. Mediju klātbūtne, sekotāji instagramā, “Facebook” fani, tūkstošiem īsziņu. Visa uzmanība, man tas bija jaunums. Nebiju pie tā pieradusi, nebiju tam gatava. Sociālajos tīklos centos nekad neizlikties. Visi, kuri skatījās uz mani, redzēja daļu no manis. Vai es joprojām biju patiesa?

Mana dzīve skrēja pārāk ātri un man vajadzēja nokļūt atpakaļ komforta zonā: man bija jāpatur vērtīgākais, lai atkal justos es pati. Es izslēdzu apkārtējo troksni. Uz laiku aizvēru durvis: nekādu sociālo tīklu, nekādu viedtelefonu un ekrānu. Nekādu tikšanos ar medijiem, nekādu interviju. Nulles pieejamība. Tie, kuri mani pazina, varēja pastāstīt: Ceci daudz nerunā, un ne īpaši bieži. Esmu kautrīga, introverta. Cilvēki parasti nezina, kādas domas patiesībā klejo manā prātā.

“Tu esi Itālijas basketbola seja,” viņi man nepārtraukti teica. Taču es to neizvēlējos. Nerāvos starmešu gaismā, netiecos iegūt ikviena uzmanību.

Cilvēki uz mani skatījās. Neizbēgami – vērtēja. Un es nezinu, un līdz šai dienai nezinu, vai mani pleci ir pietiekami plati, lai nestu šo nastu.

Kādu dienu maza meitene atsūtīja man īsziņu, sakot, ka esmu viņas elks. To jau biju dzirdējusi. Viņa pateica ko vairāk: “Tagad ir citādi. Tu neesi tikai mans paraugs, tevi zina visi. Daudzi bērni tev tic un liek uz tevi cerības. Simti skatās uz tevi un sapņo kopā ar tevi.”

Īsziņa bija kā spēriens pakrūtē. Vai es biju tai gatava? Vai es esmu tam gatava? Būt elkam, būt paraugam. Kad esmu tikai nesen sākusi. Esmu priecīga, ka Itālijas sieviešu basketbols izpelnījies uzmanību. Taču, vai kāds man pajautāja, vai to visu vēlos? Jūs domājat, ka pārspīlēju. Man nepietiks drosmes jūs vainot.

Zemteksts: kad bērnībā paņēmu bumbu rokās, tas notika, jo man patika spēlēt basketbolu. Zināju uzreiz, ka tas ir mans ceļš. Taču kā ir ar visu pārējo apkārt laukumam? Nē, par to es nesapņoju. Ceļā bija daži grūti mēneši. Katru dienu turpināju trenēties, lai kļūtu labāka. Sportā nekad nevar būt pilnībā gatavs. Jāturpina smagi strādāt. Un, protams, 21 gada vecumā man vēl daudz jāmācās.

Nekad nepārtraukšu pateikties basketbolam par visu, ko tas man devis un dos nākotnē. Taču kādu dienu kāds cilvēks man pastāstīja: “Basketbols neturpināsies mūžīgi. Tava personība gan. Pat tad, kad basketbols būs beidzies.”

Gribu būt es pati. Pēdējie mēneši sagādāja daudz izaicinājumu, agrāk nepiedzīvotus brīžus un situācijas. Nupat nokļuvu šeit. Gribu būt es pati.”

Izmantotie resursi:
https://www.theowlpost.it/cecilia-z...
Somewhere, on Earth - FIBA Women's EuroBasket...