Dikeoulakos: "Spēlētājām jābūt izslāpušām pēc darba un panākumiem"

FIBA Europe: Jums bija ļoti veiksmīga sezona, izcīnot Grieķijas čempionu titulu, Grieķijas kausu, Eiropas kausu un vēlāk kopā ar Latvijas valstsvienību kvalificējoties Eiropas čempionāta finālturnīram. Kurš brīdis visvairāk palicis atmiņā?
Pēc tik daudziem panākumiem jauku brīžu ir ļoti daudz, taču nav grūti nosaukt labāko. Tas bija vakars, kad izcīnījām Eiropas kausu. Sieviešu basketbolam Grieķijā nekad nebija pievērsta uzmanība un nepieciešamā organizācija sasniegumu gūšanai, bet tovakar par “Athinaikos” uzzināja visa valsts, skatoties finālspēli un vēlāk svinot kopā ar mums. Divas stundas pirms spēles sākuma – varbūt vairāk – zāle bija pārpildīta. Grieķijas basketbolam tas bija vēsturisks brīdis.

Ko iemācījāties iepriekšējā sezonā? Vai bija notikums, kas lika uz lietām paskatīties savādāk un deva jaunu mācību par uzvaras cenu?
Esmu darījis savu darbu daudzus gadus. Pie manas sienas ir daudz titulu un Eiropas medaļu, vīriešu un sieviešu basketbolā. Formula palikusi nemainīga: Smags darbs, grūtāks, nekā spēlētāji domā, papildus ticībai un atbalstam! Ticēju saviem spēlētājiem pat viņu sliktākajās spēlēs, viņi uzticējās man, komandas vadība juta to pašu. Ticu, ka liela nozīme ir komandai aiz komandas, kas nozīmē visa personāla – trenera palīgu, fiziskās sagatavotības trenera, ārsta-fizioterapeita – darbu. Ja tikai viens no viņiem darbu nedara pienācīgi, komandai radīsies problēmas. Piemēram, trīs dienas pirms pēdējās Eiropas kausa spēles mūsu amerikāņu spēlētājas treniņā tika savainotas. Mūsu ārsta un fizioterapeita darbam bija izšķiroša nozīme, lai viņas varētu doties laukumā un palīdzēt mums izcīnīt titulu.

Kvalificēšanās Eiropas čempionāta finālturnīram bija sarežģītāka nekā gaidīts. Kādi bija tā iemesli?
Kvalificēties nebija viegli nevienai komandai. Uz finālturnīru automātiski nekvalificējās tādas komandas kā Itālija un Beļģija, bet vairākumam vienību to izdevās paveikt pēdējā spēlē, kā tas notika ar mums un Slovākiju. Minu šīs komandas, jo ikviens domāja, ka viņām to izdosies izdarīt vieglāk, taču realitāte bija savādāka. Īpaši Latvijas valstsvienībā notika vairākas ļoti svarīgas izmaiņas un pēc tām mums vajadzēja iznākt “dzīviem”. Piemēram, palikām bez trīs svarīgām spēlētājām – komandas zvaigzne, WNBA spēlētāja Anete Jēkabsone-Žogota nolēma veltīt vairāk uzmanības WNBA un nespēlēja ar mums, pieredzējusī Ieva Tāre beidza karjeru valstsvienībā un atslēgas spēlētāja Liene Jansone guva savainojumu, kurš neļāva viņai mums palīdzēt, kā viņa gribētu. Pienāca perfekts brīdis dot vairāk spēles laika talantīgām jaunām spēlētājām, piemēram, Elīnai Babkinai, Sabīnei Niedolai un Aijai Putniņai. Daudz ticēju viņu talantam un meitenes mani nepievīla. Protams, bija brīži, kad izpaudās pieredzes trūkums, taču kopumā viņas mani darīja lepnu. Nekad nedrīkstam aizmirst, ka visai komandai bija jauns treneris ar jaunu stilu un atšķirīgu mentalitāti, un tas bija normāli, ka vajadzēja laiku vienam otru iepazīt, un spēlētājām pierast pie manas filozofijas.

Ko sagaidāt Eiropas čempionāta finālturnīrā?
Man patīk izvirzīt dienas mērķus, sākot no mazākajiem. Neviens nezina, kā izskatīsimies pirmās spēles iemetiena brīdī, taču ceru, ka visas spēlētājas būs klāt un labā formā. Svarīgākais, lai visas spēlētājas būtu veselas, izslāpušas pēc darba un panākumiem. Nākamais solis ir fiziski un mentāli “mirt” laukumā, kļūt par komandu. Sasniedzot to, būsim izejas pozīcijās noteikt mūsu nākamo cerības un apstiprināt mūsu cerības. Zinām, ka pārstāvam valsti ar basketbola tradīcijām, kura ir ļoti lepna par komandu. Pirmkārt, vēlamies saglabāt šo lepnumu mūsu līdzjutējiem, no visas sirds cenšoties uzvarēt katrā spēlē, piepildīt cerības un spēlēt tik atraktīvi, kā mēs varam.

Vai uzskatāt, ka komandai ir iespēja izcīnīt pirmo medaļu?
Komandai vispirms nosaku mazākus mērķus, bet, vispārīgi runājot, vēlamies iet, cik tālu vien iespējams. Ticu, ka čempionvienības un pārējās komandas atšķir mazas nianses. Visur un katrā darbā zināms, ka nianses var veidot starpību. Spēlētāju tehnikas, viņu spēka, mūsu taktikas nianses un cik disciplinēti tām sekojam. Otrkārt, jākļūst par īstu komandu. Tāds izaicinājums ir katrai valstsvienībai jebkurā sporta veidā. Treškārt, kas ir ļoti svarīgi, spēlētājām smagi jāstrādā sezonas laikā savos klubos. Izlašu treneri nav iluzionisti, kuri divos mēnešos var spēlētājas atradināt no sliktiem ieradumiem un neveiksmīgām sezonām. Tas nozīmē, ka divpadsmit spēlētājas, kuras desmit mēnešus smagi strādā un pozitīvi domā, spēs izveidot uzvarošu valstsvienību.

Esat veidojis savu karjeru soli pa solim. Kad kāpiens uz pjedestāliem pagājušajā sezonā kļuva par ierastu lietu, kas varētu būt nākamais solis jūsu karjerā?
Tiešām nezinu. Dzīvojam savādos laikos, darot dīvainu darbu un tas nav kā pagātnē, kad ikviens zināja trenera lomu komandas spēlētāju un raksturu izveidē. Izskatās, ka daudzi klubi spēlētājām dod daudz naudas, bet nepievērš uzmanību, kurš būs treneris, kura būs īstā komandas līdere, kā rezultātā komandas nav. Man veicās, jo “Athinaikos” saņēmu visu, ko prasīju, taču vairāk neesmu kopā ar viņiem, tāpēc mans nākamais solis nevar būt komandā, kurai nav ambīciju un sapņu, neatkarīgi vai tā ir vīriešu vai sieviešu basketbolā, Grieķijā vai citur pasaulē.

Izmantotie resursi:
FIBA Europe